Acumirkļi

Šī trulā ikdiena ar vienmuļīgiem niekiem,

Kā palsu kožu bars tā dzīvo garu grauž,

No sāpēm sarga to un dziļiem priekiem,

Tā domas nonāvē un ilgām spārnus lauž.

Ja cieta klints tā būtu, gars to saskaldītu,

Bez elpas cīnoties, sev spēkus audzētu

Un domu lolotu — jau šodien — rītu

Es gaišu ieraudzīšu lielo brīvību.

Bet tā kā smilts birst kurpēs, ceļu ejot,

Un gaitu gausu padara, un apnikumu vieš.

Ne steigties gribas kur, ne apstāties un dejot,

Ne priecīgs vari būt, ne gars šai lāstā cieš.

Un tad šī nīkšana jau kļūst par paradumu,

Jau gribas mājokli sev mīksti ierīkot,

Par dzīves bezveidu gars nejūt izmisumu.

Ir lāsts visbriesmīgāks — šo lāstu iemīļot.