Acumirkļi

Aiz deviņiem kalniem un jūrām,

Kur tiekas ar debesīm sils,

Kā kuģis paceltām burām

Stāv varena karaļa pils.

Mīl karalis princesi Elgu,

Savu meitiņu vienīgo.

Vai tādēļ lai saucam to nelgu,

Ja nespēj viņš liegt tai neko?

Tai paklausa, ko viņa vēlē,

Dziļpadevīgs verdzeņu pulks,

Un jaukākās meldijas spēlē

Sirms dziesminieks — dvēseļu tulks.

Bet apnīk drīz princesei dziesmas.

Ik reizes, kad diena sāk tumst,

Tā noskatās saulrieta liesmās

Un paslepen raud un skumst.

Reiz princese nokļūst aiz mūra,

Kad gaisos trīs ziedoņa tvans.

Un dzird tā — aiz birztalas stūra

Pūš stabuli zaķu gans.

Līst dziesma tam brīva un skaļa,

Kā cīrulis vītero, smej.

Un princese mauriņā zaļā

Nu gavilē, lēkā un dej.

Tā priecīgi steidzas uz māju

Un saka: «Klau, stabule skan.

Sauc, karal, šurp spēlētāju,

Lai stabulē viņš tikai man!»

Tā nokļuva zaķu gans pilī

Un spēlē tik princesei.

Bet sauc viņu atpakaļ sili,

Tas svešs ir šai pasaulei.

Grib tikt viņš, kur citi gani

Var bezbēdā klaiņāt un skriet.

Viņš lūdzas: «Laid brīvībā mani,

Te šaurums man elpu rauj ciet!»

Gan princese Elga to lūdzas,

Gan kārais ar pērienu draud —

Par apniku zaķu gans sūdzas,

Un viņa stabule raud.

Tad saskaitās princese Elga —

Kā zaķu gans neklausīt drīkst!

Tā uzkliedza: «Muļķis un nelga!

Pēc nelaimes savas viņš tvīkst!

Liec, karal, lai nocērt tam galvu,

Viņš princesei klausījis nav!»

Par dziesmām tam solīja balvu,

Bet bendes priekšā gans stāv.

Gan karalis taisnību ciena,

Tak notika princeses prāts.

Bet tā bija drūma diena,

Viss nosirmoja viņš pats.

Šķiet, princesi Elgu nu sauca

No šīs dienas stabules balss.

Tā trūkās no miega un trauca

Aiz pils mūra, birzei kur gals.

Tur redz viņa irstošu tēlu,

Kas salauztu stabuli tur

Un dziesmiņu spēlē jo žēlu.

Nav princesei miera nekur.

Visjautrākā rotaļā dejot,

Tā pēkšņi dzird — stabule skan!

Un, ziedošās pļavās ejot,

Pat bites kā stabules san.

Reiz, sekojot stabulētājam,

Caur silu princese skrien.

Nakts melna. Zūd taka uz mājām,

Bet tālāk sauc balss to arvien.

No rīta bij pilī viss klusi,

Ne smējās, ne runāja kāds:

Bij princese pazudusi,

Bet karalim satumsis prāts.