Acumirkļi

Ziemeļniek —

Vai savu mīlu un sāpes tu aizejot paņēmi līdz?

Lidojot bezgala telpā, vai liekas,

Ka zvaigznes arvien vēl dzidri un staraini stīdz?

Vai varbūt tukšums vēl lielāks

Debesu zilgmē, kas cēla un ilgota bij?

Varbūt ap dvēseli sapņaini slimo un kluso

Lielākas slāpes pēc skaidrotas mīlas slij?

Skumji būt vienam? — Vientuļš tu biji dzīvē,

Sirds tava dega, un līdz viņai sadegi pats.

Var būt, ka tagad tu smaidi par bijušām sāpēm un sapņiem,

Tagad, kad zeme ir tāla un asrās nav aizmiglots skats.