Acumirkļi

Tas bija septembrī, kad, pametušas tundras,

Uz tālo Āfriku skrien dzērvju rindas mundras,

Un, augstās debesīs sev pētīdamas gaitu,

Tās tālēs aizlokās ar sasaukšanos raitu.

Es dzērvi vēroju, kas, sprostā ieslodzīta,

Tik lepni stāvēja kā sastingusi spītā.

Vien klusa skaudība tai acīs iemirdzēja,

Ar skatu sekojot, kur gaisos vanags skrēja.

Te pēkšņi dzērve tā kā neprātā bez mitas

Ar spārnu vēzieniem pret šauro sprostu sitas.

Un sirdi plosošas un satraucoši baigas

Pret zilo debesi kāpj viņas žēlās klaigas.

Ko viņa domāja, ko atmiņa sev sauca?

Vai vējš, no jūrām nākdams, viņai prātus jauca?

Nē — dienas klusumā kā iesaukšanās spēja

No tāles dzērvju kliedziens skaļi atskanēja.

Un, līdzi lauzdamās tiem putniem, kuri brīvi,

Lād dzērve ieslodzītā savu moku dzīvi.

Kad dziesma dzimtenīgā tālē izdzisusi,

Ar spārniem saplosītiem viņa saplok klusi.

Ai, dzērve vientuļā, es tevi saprast varu:

Nekas nav briesmīgāk kā spārniem saistīt sparu.

Kas dzimis brīvībai, tam grūti paciest sprostu,

Līdz stundai pēdējai tas izkliedz savu postu.