Acumirkļi

Tālos silos cirstie telefona stabi,

Cik gan dažāda jums dziesma skan!

Dažreiz jūs kā bērni smejoši un labi,

Citreiz jūsu drūmo auru bail top man.

Galvu piespiežu pie sausā koka stumbra,

Liekas, iekšā lido saldu bišu spiets,

Dažreiz balsis virmo kā no purva dumbra,

Dažreiz izliekas, tur dzīrots tiek un smiets.

Bet visbiežāk nemiers brāzmo jūsu dziesmā,

Drausmas balsis ņemas skaļi svilpt un spiegt.

Tā tik kaukt var zvērs, ko dzīvu izcep liesmā,

Tā tik slepkavām var sirdsapziņa kliegt.

Galvu piespiežu pie sausā koka staba,

Tīksmi man šai skarbā vēju dziesmā skurbt.

Domāju, cik tā vēl mierīga un laba

Pret to nemieru, kas mani nebeidz urbt.

Nemiers, nemiers, kā tas graužas sirdī,

Kā tas spīdzina un draud kā dzīvam kaps!

Dienām, naktīm nemiers mani kremt un tirdī,

Līdz sev liekos dūcošs telefona stabs.