Divas Diānas

XXII Diāna nodod pagātni

— De Monmoransī kungs, — troņmantnieks sacīja, nomākts un sa­niknots, — velti jūs mani atturējāt gandrīz ar varu… Esmu ārkārtīgi neap­mierināts ar jums un pats ar sevi…

— Atļaujiet pateikt, monsenjor, — Monmoransī atteica, — tā var runāt jebkurš jauneklis, taču ne karaļa dēls. Jūsu dzīvība nepieder jums pašam, bet gan jūsu tautai, un jūsu pienākumi atšķiras no citu ļaužu pienākumiem.

— Kāpēc tad es esmu tik nikns pats uz sevi un jūtu kaunu? — princis vaicāja. — Ak, jūs arī esat tepat, hercogiene! — viņš teica, pa­manījis Diānu.

Ievainotā pašapziņa šoreiz ņēma virsroku pār greizsirdīgu mīlestību, un princim paspruka pārmetums:

— Jūsu namā un jūsu dēļ mani pirmo reizi apvainoja.

— Manā namā, par nelaimi, jā. Bet ne manis dēļ, — Diāna teica. — Vai es neesmu cietusi tāpat kā jūs un pat vēl vairāk? Es taču ne pie kā neesmu vainīga. Vai tad es šo cilvēku mīlu? Vai kādreiz esmu mīlējusi?

Nodevusi grāfu, viņa vēl no tā atsakās!

— Es mīlu tikai jūs, — Diāna turpināja, — mana sirds un mana dzīvība pieder vienīgi jums.

Es esmu sākusi dzīvot tikai kopš tā brīža, kad jūs kļuvāt par manas sirds valdnieku. Reiz… jā, kādreiz… es kā pa miglu atceros, ka esmu ļāvusi gan Montgomerijam cerēt… Taču neko konkrētu es viņam neesmu solījusi. Taču tad uzradāties jūs, un viss tika aizmirsts.

Kopš tās svētlaimīgās dienas, zvēru, es esmu piederējusi jums, dzī­vojusi tikai jums, monsenjor. Šis cilvēks melo, viņš ir manu ienaidnieku pusē, viņam uz mani nav nekādu tiesību, Indriķi. Es viņu gandrīz ne­pazīstu; ne tikai nemīlu, bet pat neieredzu un nicinu to.

Es pat nepavaicāju jums, vai viņš vēl ir dzīvs vai jau miris. Manas domas ir tikai pie jums…

— Vai tas tā ir? — joprojām ar aizdomām vaicāja Indriķis.

— To var ātri un viegli pārbaudīt, — de Monmoransī kungs iejau­cās. — Montgomerijs ir dzīvs, hercogien, bet mūsu ļaudis ir viņu sasējuši un padarījuši nekaitīgu.

Viņš smagi apvainojis princi. Taču tiesai viņu nodot nav iespējams. Tāda veida nozieguma iztiesāšana jau būtu bīstamāka par pašu nozie­gumu.

No otras puses, vēl mazāk pieļaujams, lai troņmantnieks piekristu divkaujai ar šo nelieti. Kādas ir jūsu domas šajā sakarā? Ko lai mēs ar šo cilvēku darām?

Istabā iestājās nāves klusums.

Pero aizturēja elpu, lai labāk sadzirdētu atbildi, ar ko tik ļoti herco­giene vilcinājās. Acīmredzot Diānas kundze baidījās pati no sevis un no tiem vārdiem, kurus grasījās pateikt.

Bet galu galā kaut kas bija jāsaka, un viņa teica gandrīz drošā balsī:

— Montgomerijā kunga noziegums ir apvainojums viņa majestātei. Monmoransī kungs, kāds ir sods par karaļa apvainošanu?

— Nāve, — konetabls atbildēja.

— Nu tad lai tas cilvēks mirst, — Diāna aukstasinīgi teica.

Visi nopūtās. Istabā atkal kļuva kluss, un tikai pēc ilgas klusēšanas atskanēja Monmoransī balss.

— Patiešām, hercogien, jūs nemīlat un nekad neesat mīlējusi de Montgomerijā kungu.

— Bet es tagad vēl vairāk iebilstu pret Montgomerijā nogalināšanu, — troņmantnieks paziņoja.

— Es arī, — piekrita Monmoransī, — taču citu iemeslu dēļ. Jūsu augstsirdības diktēto viedokli es atbalstu no veselā saprāta pozīcijām.

Grāfam de Montgomerijam ir ietekmīgi draugi un radinieki Francijā un Anglijā. Galmā, bez tam, ir zināms, ka viņam te ar mums šonakt jāsatiekas.

Ja rīt mums skaļi pieprasīs viņa atgriešanos, mēs nedrīkstam uzrādīt viņa līķi. Mūsu dižciltīgie kungi nevēlas, lai pret viņu rupji izturētos un galētu nost bez jebkādām ceremonijām.

Tāpēc mums ir jāatbild apmēram tā: „De Montgomerijā kungs ir aizbēdzis," vai: „De Montgomerijā kungs ir slims un ievainots."

Bet, ja mūs piespiedīs pie sienas, neko darīt! Sliktākajā gadījumā mums jāpatur iespēja izvest viņu no cietuma un parādīt cilvēkiem. Tomēr es ceru, ka šī piesardzība būs lieka.

Par Montgomeriju interesēsies gan rīt, gan parīt. Pēc nedēļas runas par viņu apklusīs, bet pēc mēneša pazudīs pavisam. Draugi aizmirst paši pirmie. Tāpēc es uzskatu, ka noziedznieks nedrīkst ne mirt, ne dzīvot — tam ir jāpazūd!

— Lai tā notiek! — troņmantnieks sacīja. — Lai viņš aizbrauc no Francijas. Viņam ir radinieki Anglijā, lai meklē patvērumu pie tiem.

— Nu, nē, monsenjor, — Monmoransī atbildēja. — Nāve viņam ir pārāk smags sods, bet izdzīšana — pārāk liela greznība. Jūs taču ne­gribētu, — un viņš pazemināja balsi, — lai šis vīrs stāsta Anglijā par to, kā pacēlis pret jums roku.

— O, nepieminiet! — troņmantieks iesaucās, zobus griezdams.

— Un tomēr esmu spiests to darīt, lai atturētu jūs no pārsteidzīgas rīcības. Jāizdara tā, lai grāfs — dzīvs vai miris — nevienam neko ne­varētu izpļāpāt. Mūsu miesassargi ir uzticami ļaudis, un pie tam viņi ne­maz nezin, ar ko tiem ir darīšana.

Šatlē komandants ir mans draugs, bez tam viņš ir kurls un mēms, kā viņa cietums. Lai Montgomerijs šo nakti pavada Šatlē cietumā. Rīt no rīta būs zināms, ka viņš pazudis, un mēs par šo notikumu izplatīsim vispretrunīgākās baumas.

Ja baumas nenoklusīs pašas no sevis, ja grāfa draugi sacels pārāk lielu brēku, par ko es tomēr ļoti šaubos, un novedīs izmeklēšanu līdz galam, mēs varēsim sevi attaisnot, uzrādot Šatlē reģistrācijas grāmatu, kur būs redzam, ka Montgomerijs, apsūdzēts par to, ka apvainojis troņ­mantnieku, gaida cietumā tiesas spriedumu.

Mēs tādu ierakstu uzrādīsim, un nebūs mūsu vaina, ka cietumā, kur vispār ir neveselīgs klimats, Montgomeriju pārāk stipri ietekmēs nožēla un sirdsapziņas mokas un viņš nobeigsies, tiesas spriedumu nesagaidījis.

— Ko jūs runājat, Monmoransī! — troņmantnieks izbijies viņu pār­trauca.

— Esiet mierīgs, monsenjor, — prinča padomnieks turpināja, — mums nenāksies lietot šo galējo līdzekli. Troksnis, kas sacelsies sakarā ar grāfa pazušanu, noklusīs pats no sevis. Draugi viņu ātri vien aizmirsīs, un de Montgomerijā kungs, beidzis savu dzīvi sabiedrībā, cietumā varēs dzīvot, cik uziet.

— Bet viņam ir dēls, — Diānas kundze iebilda.

— Jā, mazgadīgs, viņam teiks, ka neviens nezin, kur palicis viņa tēvs, bet tad, kad viņš paaugsies, ja vien viņam būs lemts paaugties, viņam būs pašam savas intereses, savas tieksmes, un tam nemaz negribēsies ie­dziļināties piecpadsmit vai divdesmit gadus vecā pagātnē.

— Tas viss ir pareizi un veikli izdomāts, — de Puatjē kundze tei­ca. — Es noliecu galvu jūsu idejas priekšā un apbrīnoju jūs!

— Jūs esat pārāk laipna! — pagodinātais Monmoransī viņai palo­cījās, — es esmu laimīgs atgādināt, ka pats liktenis ir lēmis, lai mēs viens otru tik labi saprastu.

— Bet es neapbrīnoju! — troņmantnieks iesaucās. — Tieši otrādi — es nosodu un iebilstu pret to…

— Nosodiet vien, monsenjor, jums būs pilnīga taisnība, — Monmo­ransī viņu pārtrauca. — Nosodiet, taču neiebilstiet, nelieciet šķēršļus. Tas viss nekādā veidā uz jums neattiecas, un visu atbildību ļaužu un Dieva priekšā par šo soli uzņemos es.

— Bet šis noziegums saistīs mūs kopā! — troņmantnieks teica. — Kopš šī brīža jūs man būsiet ne vien draugs, bet arī līdzzinātājs!

— Ak, monsenjor, es esmu tālu no tādām domām, — viltīgais pa­domnieks centās ieskaidrot viņam. — Bet varbūt labāk uzticēt šīs problē­mas atrisināšanu jūsu tēvam, karalim?

— Nē, nē, tēvs lai labāk neko par to nezin! — troņmantnieks stei­dzīgi atsaucās.

— Bet man nāktos par to viņam ziņot, ja jūs turpinātu maldīgi uz- stit, ka mēs dzīvojam bruņinieku laikos, — de Monmoransī kungs nosmī­nēja. — Taču nesteigsimies, bet atstāsim, lai laiks izšķir mūsu strīdu. Piekrītat? Tikai lai grāfs pa šo laiku paliek apcietinājumā. Tas ir nepie­ciešams mūsu turpmāko lēmumu realizēšanai, lai kādi tie būtu. Tomēr pašus lēmumus mēs atliksim uz nenoteiktu laiku.

— Lai notiek! — gļēvais troņmantnieks ātri piekrita. — Ļausim de Montgomerijā kungam apdomāties, un arī man būs laiks padomāt, kā man liek rīkoties mans gods un sirdsapziņa.

— Atgriezīsimies Luvrā, monsenjor, — Monmoransī kungs teica. — Lai visa sabiedrība pārliecinās, ka mēs neesam šeit. Rīt es jums atdošu jūsu princi, — viņš ar smaidu vērsās pie de Puatjē kundzes, — jo es redzēju, ka jūs viņu mīlat pa īstam.

— Bet vai to redz troņmantnieks? — Diāna vaicāja. — Un vai viņš man ir piedevis šo nelaimīgo, negaidīto satikšanos?

— Jā, jūs mīlat mani un tas ir… drausmīgi, Diāna, — troņmantnieks domīgi sacīja. — Sāpes, ko es jutu no domas, ka varu jūs zaudēt, man visā atklātībā parādīja, ka šī mīlestība man ir nepieciešama kā gaiss.

— Ak, ja tā būtu taisnība! — Diāna kaislīgi iesaucās, skūpstot roku, ko princis tai pasniedza par izlīguma zīmi.

— Iesim, vairs nevar ilgāk gaidīt, — Monmoransī teica.

— Uz redzēšanos, Diāna!

— Uz redzēšanos, mans pavēlniek, — hercogiene sacija, pēdējos vār­dos ielikdama tik daudz valdzinājuma, cik vien tā bija spējīga.

Kamēr troņmantnieks kāpa lejā pa kāpnēm, Monmoransī atvēra lūg­šanu telpas durvis, kur gulēja sasietais de Montgomerijā kungs, un sacīja sardzes priekšniekam:

— Es jums drīzumā atsūtīšu savu cilvēku, un viņš pateiks, kā rīkoties ar arestēto. Bet pašlaik sekojiet katrai viņa kustībai un nenolaidiet no viņa acis. Jūs par to atbildat ar savu dzīvību.

— Klausos, monsenjor, — sardzes vīrs atbildēja.

— Jā, es pati arī viņu pieskatīšu, — de Puatjē kundze atsaucās, stā­vēdama uz savas gujamtelpas sliekšņa.

Mājā iestājās kapa klusums, un Pero dzirdēja tikai sarga vienmērīgos soļus, kas staigāja turp un atpakaļ pie lūgšanu telpas durvīm.