Divas Diānas

XIX Klātneesošais Arno de Tils postoši ietekmē nabaga Martēna likteni

Tas bija vissaspringtākais un bīstamākais brīdis. Satriektais Gabriels skaidri ieraudzīja viņiem draudošās briesmas.

Un nevis vienas, bet veselas trīs. Lejā trakojošā jūra, kas to tik vien gaida, kad varēs aprīt pārdrošiniekus, virs galvas divpadsmit vīri sastin­guši šausmās un gaida, ko darīs pats pirmais, nevarēdami ne tikt uz priekšu, ne atkāpties. Bet augšā pašlaik vēl neredzamas briesmas angļu karavīru izskatā, pilnīgi iespējams, ka tie ar pīķiem un arbaletiem gaida viņus augšā.

Par laimi, Gabriela straujā daba liktu tam zibenīgi rīkoties arī lielāku briesmu priekšā. Tāpēc lēmums nāca nekavējoties. Viņš pat neaizdomājās par to, ka roka var notrīcēt un viņš nogāzīsies tieši uz klintīm. Pievilk- damies viņš pa kāpņu vienu malu tika garām pārējiem un nonāca līdz Ivonnem.

— Tu kustēsies uz priekšu? — asi un pavēloši viņš sacīja Ivonnem.

— Man… galva… griežas, — zobiem klabot, atbildēja nelaimīgais.

— Kāpsi? — vikonts vēlreiz vaicāja.

— Es nevaru… — Ivonne šļupstēja. — Man neturas ne rokas, ne kājas… es nokritīšu…

— Redzēsim, — Gabriels teica.

Viņš izrāva nazi un, turoties aiz vienas rokas, otru pielika Ivonnem pie muguras.

— Jūti? — viņš vaicāja.

— Jūsu augstība… Žēlojiet!

— Asmenis ir tievs un ass, — Gabriels augstasinīgi sacīja. — Ja tu atlieksies atpakaļ, tas pats no sevis tev iedursies. Klausies uzmanīgi. Mar­tēns ies tev pa priekšu, bet es aiz muguras. Ja tu tikai noraustīsies, zvēru,

tu nedabūsi nokrist, jo es tevi uzduršu un pienaglošu pie šis te klints! Visi kāps tālāk pāri tavam līķim!

— Apžēlojieties, monsenjor! Es kāpšu! — Ivonne bija pārbijies un līdz ar to aizmirsa par galvas reiboņiem.

— Martēn, — vikonts sauca, — tu dzirdēji? Varam turpināt kā­pienu. Tiec garām Ivonnem.

Martēns rāpās veikli, un Ivonne,nāves baiļu dzīts, sekoja viņam, jo Gabriela rokā joprojām zibēja dunča asmens.

Tādā veidā visi četrpadsmit viri veica otrus simtpiecdesmit pakāpie­nus.

«Sasodīts, — Martēns jautri prātoja, — monsenjoram gan ir labas zāles pret galvas griešanos…"

Taču savu domu viņš nepaspēja tālāk attīstīt, jo viņa galva pacēlās pār cietokšņa torņa augšmalu. *

— Tie esat jūs? — atskanēja sveša balss.

— Velns lai parauj! — Martēns neko vairāk nepaspēja izteikt, grū­tajā kāpienā aizelsies.

— Sen jau bija laiks. Pēc piecām minūtēm nāks pārraugs.

— Gan mēs pratīsim viņu godam sagaidīt, — Martēns atsaucās.

Bet tajā pašā brīdī sargkareivis, nevarēdams viņu pustumsā saskatīt,

vaicāja:

— Kā tevi sauc?

— Martēns…

Viņš pat nepaspēja to lāgā izrunāt, kad Pjērs Pekuā (bet tas bija tieši viņš) no visa spēka pagrūda viņu, un Martēns atmuguriski iegāzās bezdibenī.

— Mans Dievs! — nabaga Martēns krītot paspēja nočukstēt.

Skatu laukumā jau bija uzrāpies Ivonne un, sajutis zem kājām cietu

pamatu, tūlīt atguva savu drosmi, aiz viņa nāca Gabriels un visi pārē­jie.

Pjērs Pekuā viņiem nepretojās. Viņš stāvēja kā pārakmeņojies.

— Nelaimīgais! — vikonts d'Eksmess iesaucās, purinot to aiz ple­ciem. — Kas jums uznāca? Ko jums nodarījis Martēns?

— Man — pilnīgi neko! — Pekuā atbildēja. — Bet Babetei! Manai māsai!

— Jā, es ari pavisam par to biju aizmirsis! — Gabriels satriekts ie­saucās. — Nabaga Martēns… Bet tas taču nebija viņš! Vai mēs nevaram to vēl glābt?

— Glābt pēc kritiena no divsimt piecdesmit pēdu augstuma uz kai­lām klintīm! — Pjērs Pekuā ļauni nosmējās. — Diezgan, vikonta kungs. Labāk padomājiet par to, kā pašam izglābties kopā ar saviem vīriem! Nav īstais brīdis sērot par noziedznieku!

— Viņš neko nav noziedzies! Es jums saku, viņš ne pie kā nav vai­nīgs. Un es to pierādīšu! Bet, patiešām, ne jau tagad. Kas mūs sagaida tagad?

— Tūlīt nāks pārraugs. Ir jāsasien un jāaizdara mute četriem cil­vēkiem… Bet nebūs tos ilgi jāgaida, lūk, viņi jau ir šeit!

Tikko Pjērs Pekuā bija to izrunājis, patiešām parādījās patruļa, kas pa iekšējām kāpnēm bija uzkāpusi augšā. Ja tie saceltu trauksmi, droši vien, viss būtu pagalam. Bet par laimi, Šarfenšteini, tēvocis un brāļadēls, no dabas ziņkārīgi un neatlaidīgi, atradās tiem jau blakus.

Tāpēc neviens no pārraugu patruļas pat nepaspēja iepīkstēties. Spē­cīgas rokas tiem aizspieda mutes un momentā piespieda pašus pie zemes. Piesteidzās Piltruss un vēl divi algotņi. Tie atbruņoja un sasēja visus četrus apstulbušos pilsētas sargus.

— Jums tas tiešām izdevās! — Pjērs Pekuā noteica. — Atliek pār­steigt pārējos posteņus. Mēs ar brāli jau esam apstrādājuši pusi no torņa sargiem, tie nepacietībā gaida franču ierašanos. Es iešu pats pasacīt vi­ņiem par mūsu panākumu. Jūs varat ķerties pie sargposteņu karavīriem.

— Es jums esmu ārkārtīgi pateicīgs, Pekuā, — Gabriels sacīja. — Un ja ne Martēna nāve!..

— Vēlreiz lūdzu, d'Eksmesa kungs, atstājiet šo lietu Dievam un ma­nai sirdsapziņai, — drošsirdīgais pilsētnieks sacīja. — Es aizeju.

Visi turpmākie notikumi risinājās tieši tā, kā Pjērs Pekuā bija pa­redzējis.

Lielākā cietokšņa sargkareivju daļa pārgāja franču pusē. Viens gribēja pretoties, taču zibenīgi tika atbruņots un sasiets. Kad ieroču meistars atgriezās Zana Pekuā pavadībā, kopā ar uzticamiem kareivjiem, visa cie­tokšņa torņa platforma Rizbanka fortā bija vikonta d'Eksmesa pārval­dījumā.

Vēl atlika pārņemt sargtorņa atpūtas telpas. Gabriels nolēma nevilkt garumā. Vajadzēja izmantot radušos apjukumu un ienaidnieka vilcinā­šanos.

Šajā agrajā rīta stundā pēc nakts maiņas sardzes kareivji gulēja ciešā bērna miegā. Viņi nepaspēja ne pamosties, kad abi jau bija sasieti un atbruņoti. Vārdu sakot, nekāda kauja neiznāca, jo viss ilga ne vairāk kā dažas minūtes. Vēl nebija seši, kad viss Rizbanka forts — pilsētas un ostas atslēga, piederēja frančiem.

Visa operācija bija pagājusi apbrīnojami ātri un veiksmīgi. Rizbanka forts bija ieņemts, vikonts d'Eksmess paspēja nozīmēt savus sargposteņus un paziņot tiem jauno paroli, bet Kalē pilsētā to neviens pat neuzzināja.

— Ja Kalē vēl turas, arī mums ir par agru nolikt ieročus, — Pjērs Pekuā sacīja Gabrielam. — Es jums, vikonta kungs, iesaku rīkoties tā — jūs kopā ar Žanu un pusi no mūsējiem mēģiniet noturēties fortā, bet mēs ar citieir atgriezīsimies pilsētā. Ja būs nepieciešams, tur mēs būsim vairāk noderīgi nekā te.

— Bet vai no lorda Ventvorsa dusmām jums bail nav? — Gabriels vaicāja.

— Esiet mierīgs! Tāds muļķis jau es neesmu. Ja vajadzēs, es apsū­dzēšu Žanu nodevībā. Mēs, tā sakot, tikām pārsteigti un, neraugoties uz izmisīgo pretošanos, bijām spiesti padoties ienaidniekam.

Bet tos, kas atteicās pakļauties jums, vienkārši padzina. Lordam Ventvorsam pienākuši grūti laiki. Domāju, ka viņš mums noticēs un vēl pateiks paldies.

— Labi, — Gabriels piekrita. — Ejiet atpakaļ uz Kalē. Es redzu, jūs esat ne tikai drosmīgi, bet arī viltīgi. Jūs pat man spēsiet palīdzēt, ja es riskēšu kļūt pārgalvīgs.

— Ak labāk neriskējiet, jūsu augstība! — Pjērs Pekuā iesaucās. — Ar tādiem spēkiem daudz jūs nepanāksiet, bet varat zaudēt visu! Labāk pa­lieciet uz vietas!

— Jūs gribat teikt, lai es sēžu, rokas klēpī salicis, kamēr hercogs de Gīzs un visi pārējie sitas, riskējot ar dzīvību? — Gabriels bija sašutis.

— Viņu dzīvības pieder tikai viņiem, jūsu augstība, bet Rizbanka forts — Francijai, — Pekuā prātīgi iebilda. — Klausieties, ko es jums sacīšu — izšķirošajā brīdī es sapulcināšu visus savus domubiedrus. Tad atnāksiet jūs, dosiet iznīcinošu triecienu un nodosiet pilsētu hercogam de Gīzam.

— Bet kas mani brīdinās par to, ka ir pienācis laiks rīkoties?

— Jūs atdosiet man ragu, kuru es jums dāvināju. Par jūsu ierašanos man taču pavēstīja tieši tas. Kad Rizbanka fortu atkal sasniegs šī raga skaņas, droši nāciet laukā,un tā būs jau otrā jūsu uzvara!

Gabriels sirsnīgi pateicās Pjēram Pekuā, kopā ar viņu izvēlējās cil­vēkus, kam jāatgriežas pilsētā un pavadīja tos līdz forta vārtiem.

Bija jau pusastoņi. Ausa gaisma.

Gabriels izrīkoja, lai uz forta tiktu nekavējoties-uzvilkti franču karogi. Tiem vajadzēja nomierināt hercogu de Gīzu un atbaidīt angļu kuģu kap­teiņus.

Pēc tam viņš pastaigāja pa platformu, kas bija šīs nakts dramatisko notikumu lieciniece.

Nobālis viņš piegāja pie tās vietas, kur bezdibenī tika nogrūsts Mar­tēns, liktenīgā pārpratuma nevainīgais upuris, un noliecās pār klinti.

Sākumā viņš neko neredzēja, bet, ieskatījies labāk, pamanīja lejā Martēna ķermeni. Acīmredzot kāds šķērslis bija mīkstinājis Martēna kri­tienu.

Šķita, ka Martēns ir miris, un Gabriels vēlējās tam atdot pēdējo go­du. Blakus Gabrielam stāvēja Piltruss un apraudāju Martēnu, kuru vien­mēr bija ļoti mīlējis.

Viņš tūlīt atbalstīja Gabriela cildeno lēmumu. Nostiprinājis virvju kāpnes, viņš nokāpa lejā un pēc neilga laika atgriezās, nesot sava drauga ķermeni. Martēns vēl elpoja.

Pieaicinātais ķirurgs konstatēja, ka nabaga Martēnam ir lauzta roka un sadragāts gūžas kauls.

Ķirurgs apņēmās izārstēt roku, bet kāju ieteica amputēt. Tomēr pats viņš tik sarežģītu operāciju negribēja veikt.

Atlika tikai gaidīt. Ja izdotos sazināties ar Abruāzu Parē, Martēns būtu glābts.