Divas Diānas

IV Divas vēstules

Pēc tik grūta un tik veiksmīgi pabeigta divu Martēnu tiesas procesa Gabriels de Montgomerijs atkal pazuda un daudzus mēnešus dzīvoja sle­peni. Viņš bija redzēts dažādās vietās, taču viņš necentās pārāk tālu aiziet 110 Parīzes un no galma. Pats paliekot ēnā, viņš centās visu redzēt un visu zināt.

Viņš vērīgi sekoja notikumiem, taču pašlaik neredzēja nekādu iespēju realizēt savu taisnīgo atriebību. Patiešām, pa visu šo laiku bija noticis tikai viens vienīgs vērā ņemams pasākums — tika noslēgts Kambrezī* miera līgums.

Konetabls de Monmoransī ļoti apskauda hercoga de Gīza varoņdar­bus, viņa popularitātes palielināšanos tautā^n tajā pat laikā baidījās no ietekmes, kāda bija viņa sāncensim uz karali. Beidzot, pateicoties vis­spēcīgās Diānas de Puatjē aizstāvībai, Monmoransī gandrīz vai ar varu karalim izrāva šo miera līgumu.

Līgumu parakstīja 1559. gada 3. aprīlī. Lai gan noslēgts franču kara­spēka spožāko uzvaru periodā, Francijai tas nebija visai izdevīgs.

Francija saņēma Mecas, Tulas un Verdenas cietokšņus. Paturēja tie­sības uz Kalē uz astoņiem gadiem ar pienākumu samaksāt Anglijai as­toņsimt. tūkstošus ekiju zeltā, ja pēc norādītā laika cietoksnis netiks atdots atpakaļ (tiesa gan, šīs Francijas atslēgas nekad angļiem netika atdotas un arī nekādus astoņsimt tūkstošus nevienam nesamaksāja). Visbeidzot, Francija atguva Senkantēnu un uz laiku saglabāja tiesības uz Turīnu Pje- montā.

Toties Filips II dabūja pilnīgi savās rokās Tionvilu un Marienburgu. Viņš noslaucīja no zemes virsas Terauānu un Ivuā.

Viņš piespieda Bujonu atdot Lježas bīskapijai, Korsiku — Dže- novai, Savojas un Pjemontas lielāko daļu Filibēram Emanuēlam. Vārdu sakot, to, ko bija iekarojis Fransuā II. Visbeidzot viņš vienojās par savām laulībām ar Indriķa II meitu, princesi Elizabeti, kā arī par Savojas her­coga laulībām ar princesi Margaritu. Tas viss viņam deva ārkārtīgi lielas

1559. gada aprīlī Kambrezī tika noslēgts miera līgums starp Fran­ciju un Angliju. Saskaņā ar to Anglija Francijai atdeva Kalē. Miera līgums starp Franciju un Spāniju paredzēja, ka Meca, Tula un Verdena paliek Francijai, taču valdījums pār Itāliju pāriet spāņiem. Līgums darīja galu tā sauktajiem Itālijas kariem no 1494. līdz 1559. gadam un Francijas mēģinājumiem nostiprināties Itālijā.

priekšrocības, tādas, uz kurām viņš pat nevarēja cerēt pēc Senlorānas uzvaras.

Hercogu de Gīzu šī ziņa satracināja.

Viņš visiem dzirdot un pamatoti šausminājās par Monmoransī nodevību un karaļa mazdūšību, kurš ar vienu spalvas vilcienu uzdāvināja spāņiem to, ko tie nespēja iegūt ar ieročiem trīsdesmit gados. Tā vai citādi, lieta bija darīta un hercoga de Gīza dusmas neko nespēja mai­nīt.

Šis līgums neiepriecināja arī Gabrielu, taču viņš uzreiz pamanīja her­coga de Gīza neapmierinātību, kurš bija pārliecinājies, ka visas viņa pūles pazūd galma tumšo intrigu dēļ. Šī augstmaņa naids varēja noderēt Gab- riela mērķiem.

Lotringas Fransuā nebūt nebija vienīgais neapmierinātais šajā karaļ­valstī. Reiz Gabriels sastapa baronu Larenodī, kuru ne reizes nebija sa­ticis pēc zīmīgās sastapšanās Svētā Jēkaba ielā.

Gabriels parasti izvairījās no satikšanās ar paziņām, taču šoreiz pats piegāja tam klāt.

Šie divi cilvēki bija kā radīti, lai atrastu kopīgu valodu. Tos vienoja tādas īpašības kā godīgums un enerģija. Tie abi bija darbības cilvēki, abi alka pēc taisnības uzvaras. Pēc apmainīšanās ar laipnībām Larenodī vai­cāja:

— Es nesen satiku Ambruāzu Parē. Jūs tātad esat mūsējais?

— Sirdī jā, bet darbos vēl nav iznācis, — Gabriels atbildēja.

— Kad jūs beidzot domājat atklāti un neatgriezeniski mums pievie­noties?

— Es bušu jūsējais tad, kad jums būšu vajadzīgs es, nevis man jūs būsiet vajadzīgi.

— Vai nav pārāk cēli? — Larenodī nosmīkņāja. — Augstmani tas varbūt sajūsminātu, bet mūsu cilvēki jūsu piemēram nesekos. Un ja jūs gaidāt tieši tādu brīdi, kad varat mums būt noderīgs, ziniet — tāds brīdis ir pienācis.

— Vai kaut kas ir noticis? — Gabriels sāka uztraukties.

— Tiek gatavota sazvērestība pret citādi domājošiem. Vienā paņē­mienā grib iznīcināt visus protestantus.

— Kā jūs to zināt?

— Bet to neviens netaisās slēpt. Antuāns Minārs, parlamenta* priekš­sēdētājs, sanāksmē Senžermenā paziņoja: „Ir tūlīt pat jāizrēķinās ar ķe­ceriem, ja mēs negribam nonākt līdz republikai pēc šveiciešu štatu pa­rauga."

— Kā? Viņš tā arī teica «republikai"? — Gabriels brīnījās. — Var­būt viņš tīšām uzpūš briesmas, lai izsauktu bargu reakciju?

— Nemaz arī ne, — Larenodī pusbalsī iebilda. — Taisnību sakot, viņš nemaz daudz nepārspīlēja. Jo mēs arī neesam tie, kas bijām līdz šim. Ambruāza Parē teorijas mums vairs nešķiet tik izmisīgi drosmīgas. Pie tam jūs pats redzat, ka mūs izaicina uz rīcību.

— Tad, — Gabriels bija apņēmības pilns, — tad man nāksies iekļau­ties jūsu rindās agrāk, nekā es biju plānojis.

— Lai notiek! — Larenodī nopriecājās.

— Kam lai es pievēršu uzmanību?

— Parlamentam. Lai gan tur protestanti ir mazākumā, tie ir ārkārtīgi ietekmīgi. Ans Dibūrs, Anrī Difors, Nikolā Divāls, Estošs de la Ports un vēl vismaz divdesmit cilvēku. Visās sēdēs, kad tiek pieprasīta asa rīcība pret ķeceriem, šie kalvinisma piekritēji prasa, lai tiktu sasaukta jauna katoļu garīdzniecības augstākā sanāksme, kas, pamatojoties uz Bāzeles un Konstancas sanāksmēm** atrisinātu reliģiskās domstarpības. Taisnība ir viņu pusē. Tas nozīmē, ka pret viņiem tiks lietota vara. Mēs esam gatavi uz visu. Jums arī jābūt gatavam.

— Izlemts.

— Palieciet mājās Parīzē. Kad būs nepieciešams, jums paziņos.

— Man tas nebūs viegli. Taču esmu ar mieru. Domāju, ka jūs man neliksiet gaidīt ilgi. Jūs esat ļoti ilgi runājuši, pienācis laiks rīkoties.

Viduslaiku Francijā par parlamentiem sauca karaliskās tiesas Pa­rīzē un provincēs. Augstākais skaitījās Parīzes parlaments, tam bija plašas tiesības un liela ietekme.

Katoļu augstākās garīdzniecības sanāksmes Konstancā (1414-1418) un Bāzelē (1431-1449) centās šīs sanāksmes nostādīt augstāk par pāvestu un prasīja no pāvesta, lai tas periodiski šādas sanāksmes sasauktu. Šie lēmumi nekad netika īstenoti.

— Es esmu tieši tādās pašā domās. Esiet modrs un saglabājiet mie­ru, — Larenodī viņam atbildēja.

Viņi šķīrās. Gabriels sāka domāt. Vai atriebības tieksme nav viņu aizrāvusi par daudz? Nu jau viņš ir gatavs iesaistīties brāļu karā! Bet vajadzīgais gadījums nav pienācis, viņam pašam tas jāmeklē!

Tajā pašā dienā Gabriels atgriezās savās mājās. Tur viņš atrada tikai Aloīzi.

Martēns, protams, bija prom, Andrē palika pie hercogienes de Kast- ro, Žans un Babete Pekuā bija atgriezušies Kalē un drīzumā gatavojās pārcelties uz Senkantēnu.

Saimnieka atgriešanās mājās šoreiz bija vēl skumjāka nekā parasti. Un tomēr, nav iespējams aprakstīt Aloīzes prieku, kad Gabriels viņai sacīja, ka kādu laiku domā padzīvot mājās. Viņš dzīvos pilnīgā vientulībā, taču laiku pa laikam dosies projām…

Gabriels ar rezignētu smaidu noskatījās audžumātes priekā. Diemžēl, viņš nespēja priecāties tai līdzi.

Jo tagad dzīve tam atgādināja kādu briesmīgu mīklu, kuru viņš bai­dījās un tajā pašā laikā alka atminēt.

Lēni un mokoši vilkās dienas. Pagāja vairāk nekā mēnesis.

Viņš patiešām gandrīz neatstāja savu māju. Tikai reizēm vakaros viņš gāja pastaigāties ap Šatlē, bet atgriežoties viņš ilgi nosēdēja drūmajā kap­ličā, uz kurisni reiz melnā naktī četri klaidoņi klusi atnesa viņa tēva zārku.

Atceroties sava pazemojuma dienu, Gabriels nevilšus izjuta kādu skumju, indīgu saldkaisli un atkal iedegās naidā.

Sasodīts! Viņš te pacietīgi nogaida, bet slepkavas pa to laiku līks­mojas un bauda dzīvi! Karalis joprojām sēž savā tronī Luvrā! Konetabls atkal vairo savu bagātību uz tautas ciešanu rēķina! Diāna de Puatjē, kā parasti, auž savus noziedzīgos tīklus! Tā tas nedrīkst turpināties! Ja Dieva dusmas nenāk, ja apspiestie tikai paciešas, Gabriels iztiks bez Dieva un bez ļaudīm.

Tādos brīžos viņa plaukstas sažņaudzās dūrēs, krūtis cilājās, un viņš, ķeroties pie zobena, gribēja steigties uz durvīm… Taču tūlīt kāda iekšēja balss viņam atgādināja par Diānas de Kastro vēstuli, kur viņa iemīļotā viņam lūdza netiesāt pat tos, kas tiešām ir vainīgi…

Gabriels pārlasīja šo aizkustinošo vēstuli — zobens atkrita atpakaļ vietā, un, neapmierināts pats ar sevi, viņš atkal sāka gaidīt… gaidīt…

Gabriels piederēja pie tiem, kas prot rīkoties, taču ne vadīt. Viņa varoņdarbi bija apbrīnas vērti, ja viņš bija kopā ar armiju, savu vienību vai vienkārši izcila komandiera pakļautībā. Taču viņš nebija piemērots, lai vienatnē darītu lielas lietas.

Koliņī un hercoga de Gīza vadībā viņš bija paveicis daudz ko. Bet tagad viņam bija pavisam cits uzdevums — nevis cīnīties pret spāņiem vai angļiem, bet sodīt savu karali. Un blakus nebija neviena, kas varētu viņam palīdzēt šajā briesmīgajā pasākumā. Tomēr viņš cerēja uz tiem, kas jau reiz viņam bija krietni izpalīdzējuši — viņš cerēja uz krietno admirāli un godkārīgo hercogu.

Pilsoņu karš, lai aizstāvētu citādi ticīgos, vai valsts apvērsums un va­ras maiņa — lūk, uz ko cerēja Gabriels.

Abas iespējas paredzēja vai nu Indriķa II nāvi vai gāšanu no troņa. Jebkurš variants Gabrielam derēja.

Gabriels bija ēnā un cerēja vajadzīgajā brīdī iznākt priekšplānā un izpildīt savu zvērestu… Ja šīs cerības būs maldīgas, tad lai notiek Dieva griba!..

Jau šķita, ka cerībām būs lemts piepildīties.

13. jūnijā Gabriels saņēma uzreiz divas vēstules. Pirmo piecos pēc­pusdienā atnesa kāds svešinieks. Viņš vēlējās vēstuli nodot rokā tieši Gabrielam, pirms tam pārliecinājies pēc līdzi iedotā apraksta, ka saņē­mējs tiešām ir Gabriels de Montgomerijs.

Lūk, kas bija rakstīts šajā vēstulē:

„Draugs un brāli!

Laiks ir klāt, taisnības nīdēji ir nometuši maskas. Pateiksimies Die­vam! Ērkšķu vainags ir uzvaras ķīla! Šovakar, pulksten deviņos, atnāciet pie Mobēra laukuma 11. nama un sameklējiet brūnas durvis. Pieklauvējiet trīs reizes ar vienādiem starplaikiem. Jums atvērs un teiks:„Nenāciet, pie mums ir pārāk tumšs", uz ko jums jāatbild: „Man ir pašam savs gaismeklis." Tad jūs pievedīs pie kāpnēm, jūs pa tumsu uzkāpsiet augšā, noskaitot septiņpadsmit pakāpienus. Tur jums vaicās: „Ko jūs gribat?", un jūs atbildēsiet: «Taisnīgumu." Tad jūs ievedīs tukšā istabā, iečukstēs ausī: „2enēva", un jūs atsauksieties: „Dzīve." Tieši tad jūs ieraudzīsiet tos, kuriem jūs esat vajadzīgs.

Līdz vakaram, draugs un brāli. Vēstuli sadedziniet. Slepenību un vīrišķību.

L."

Gabriels pavēlēja atnest aizdedzinātu lampu, vēstules atnesēja klāt­būtnē sadedzināja vēstuli un vienkārši pateica:

— Es atnākšu.

Cilvēks paklanījās un aizgāja.

„Re, kā! Arī protestanti jau ķeras pie lietas," — Gabriels nodomāja.

Ap astoņiem, kad viņš vēl joprojām domāja par Larenodī ielūgumu, Aloīze pie viņa ieveda hercoga de Gīza pāžu.

Pāžs viņam pasniedza sekojoša satura vēstuli:

„Dārgais un godājamais cīņubiedrs!

Ir pagājušas jau sešas nedēļas, kopš esmu atgriezies no karalauka Parīzē, jo tur man vairs nebija ko darīt. Man teica, ka pēdējā laikā jūs dzīvojat mājās.

Kā tad mēs vēl līdz šim brīdim neesam satikušies? Vai varbūt jūs arī mani esat aizmirsis šajā nepateicības un aizmirstības gaisotnē? Es gan domāju, ka jūs uz to neesat spējīgs. Atnāciet gan! Es gaidīšu jūs rīt, desmitos no rīta manā Turnelas savrupmājā.

Atnāciet kaut vai tādēļ, lai mēs viens otru varētu mierināt! Lūk, par ko viņi ir pārvērtuši mūsu uzvaras!

Jums uzticīgais

Lotringas Fransuā

— Es atnākšu, — Gabriels atkārtoja tos pašus vārdus.

Kad zēns bija aizgājis, Gabriels atkal nodomāja:

„Re, kā! Godkārīgais arī jau mostas!"

Lolodams neskaidras cerības, viņš pēc ceturtdaļstundas devās uz Mo- bēra laukumu.