Divas Diānas

XIV Kanonādes dunonā

Lords Derbijs savos paredzējumos nebija kļūdījies.

Bija noticis, lūk, kas.

De Nevēra karaspēka vienības patiešām apvienojās ar hercoga de Gīza daļām tajā naktī un veica strauju pārvietošanās manevru. Angļiem par pārsteigumu drīz vien jau tie bija pie Svētās Agates forta mūriem. Trīs tūkstoši vīru ieņēma fortu nepilnas stundas laikā. Lords Ventvorss kopā ar lordu Derbiju piebrauca pie Njelas forta, pats pārliecinājās par to, ka viņa karavīri bēg pāri tiltam, lai rastu patvērumu aiz otras, spē­cīgākās nocietinājumu līnijas.

Kad pirmais izbīlis bija pārgājis, lords Ventvorss, gods un cieņa vi­ņam, rīkojās ārkārtīgi prātīgi. Kā nu tur būtu, taču viņš bija muižnieks, un viņa tautai piemītošais lepnums neļāva tam kļūt mazdūšīgam.

— Tie franči, šķiet, pavisam sajukuši prātā, — viņš pašapzinīgi sacīja lordam Derbijam. — Bet mēs tiem liksim samaksāt par to! Divsimt gadu laikā Kalē tikai vienu reizi slīdēja laukā no angļu rokām, bet tagad jau desmit gadus tā ir mūsu stingrā pārvaldījumā. Jādomā, ka liels spēku patēriņš mums nebūs vajadzīgs. Nepaies ne nedēļa, kad mēs jau būsim tos piespieduši ar kaunu bēgt! Sapurinieties, gan mēs dabūsim pasmieties par de Gīza kunga neveiksmēm.

— Jūs cerat atgūt angļu nocietinājumus? — lords Derbijs vaicāja. — Kam tas vajadzīgs? — gubernators augstprātīgi sacīja. — Pat ja tie franči nepārtrauks savu muļķīgo aplenkumu, Njela tos aizturēs vismaz uz trīs diennaktīm, bet pa to laiku visas angļu un spāņu daļas, kas atrodas Fran­cijā, būs paspējušas nākt mums palīgā. Ja franči pavisam zaudēs galvu, no Duvras mēs dabūsim desmit tūkstoš vīru papildspēku. Taču tāda pie­sardzība ir pārāk liels gods frančiem. Lai viņi pacīnās ar šiem pašiem mūriem. Tālāk par Njelu viņi netiks!

Tomēr nākošajā dienā, 1558. gada 1. janvārī, franči jau stāvēja uz tā paša tilta, no kura, kā izteicās lords Ventvorss, atkāpties nebija kur. Pa nakti viņi bija izrakuši tranšeju un tieši dienvidū sāka ar lielgabaliem apšaudīt Njelas fortu.

Tieši tajā laikā Pekuā dzimtas vecajā namā, divu • bateriju šāvienu trokšņa pavadībā, risinājās svinīga un skumja izskaidrošanās.

No uzstājīgiem jautājumiem, kurus Pjērs Pekuā uzdeva Gabriela sūtnim, lasītājiem droši vien jau ir kļuvis skaidrs — Babete Pekuā bija mātes cerībās.

Taču, atzinusies savā grēkā, viņa Pjēram un Žanam nespēja pateikt to, ka Martēns ir precējies.

Viņa pat nevarēja atzīties pati sev un nemitīgi centās sevi pārliecināt, ka tas nav iespējams, ka d'Eksmesa kungs kļūdās, ka Dievs neatstās bez savas gādības viņu, nabaga sievieti, kuras vienīgā vaina ir tā, ka viņa mīl! Jo viņa tik ļoti uzticējās Martēnam, tik ļoti uzticējās vikontam d'Eksme- sam.

Tomēr kunga un kalpa divu mēnešu klusēšana viņai bija smags trie­ciens. Mocīdamās bailēs un cerībās, viņa gaidīja 1. janvāri, pēdējo ter­miņu, ko Pjērs Pekuā bija nolicis vikontam.

Un, lūk, 31. decembrī pienāca vēsts, kas vēlāk apstiprinājās, ka franči tuvojas Kalē pilsētai. Babetei tā iedvesa jaunas cerības.

Viņa dzirdēja, kā vīrieši apspriežas par to, ka vikonts d'Eksmess kat­rā ziņā ir uzbrucēju vidū. Ja tā, tad tur jābūt arī Martēnam…

Tomēr viņai sažņaudzās sirds, kad 1. janvārī Pjērs Pekuā viņu no­sauca lejā, lai izlemtu, kā šajā situācijā rīkoties.

Bāla un sanīkusi viņa stāvēja ģimenes tiesas priekšā.

— Sēdies, Babete, — sacīja Pjērs un norādīja viņai uz krēslu.

Tad Pjērs nopietni, taču ar skumju pieskaņu balsī, teica:

— Babete, tavas asaras ir pārgājušas, to vietā radies maigums. Ba­bete, es jau tev esmu piedevis…

— Lai Dievs jums ir žēlīgs, cik žēlīgs jūs esat pret mani, mans brāli.

— Žans man lika saprast, ka tava nelaime varbūt ir labojama, jo tas, kas tev tajā iegrūdis, iespējams, uzskatīs par savu pienākumu tevi no tās izpestīt.

Babete nosarkusi nodūra acis.

Pjērs turpināja:

— Tas nebūtu slikti, taču Martēns visu laiku klusē. Pagājis jau mē­nesis kopš vikonta d'Eksmesa aiziešanas, bet no Martēna ne ziņas, ne miņas… Un nu franči ir pie pilsētas mūriem… Manuprāt, vikonts d'Eks­mess ar savu ieročnesēju arī ir viņu vidū…

— Skaidra lieta, ka ir… — Žans Pekuā viņu pārtrauca.

— Es nemaz nešaubos par to, Žan. Bet ja mums ar viņiem tomēr ir jāsastopas, kā mēs tos uzņemsim, Babete, kā draugus vai kā ienaidnie­kus?

— Es nezinu, brāli. Es tikai gaidu…

— Tu tātad nezini, vai tie mūs izglābs vai pametīs? Bet par ko liecina šī kanonāde? Par atbrīvotāju atnākšanu, kurus mēs svētījam, vai ļaundaru ierašanos, kuri mums jāpārmāca?

— Kāpēc jūs man to jautājat? — Babete atbildēja uz jautājumu ar jautājumu.

— Kāpēc? Paklausies, Babete! Vai tu atceries, kā tēvs mūs mācīja izturēties pret frančiem? Angļus mēs nekad neesam uzskatījuši par sa­vējiem, tie ir okupanti! Jo dzimtene — tas ir milzu pavards, tā ir drau­dzīga ģimene, tā ir visas tautas brālība. Vai ir iespējams aiziet uz citu ģimeni, pie cita pavarda?

— Mans Dievs, Pjēr, kāpēc jūs man to sakāt?

— Lūk, kāpēc. Var gadīties, ka Kalē liktenis ir tava brāļa rupjajās un sastrādātajās rokās. Jā, šīs rokas, nomelnējušas dienišķajā darbā, var atgūt Francijas karalim valsts atslēgas.

— Kāpēc jūs vēl vilcināties? — iesaucās Babete, kas naidu pret sveš­zemju jūgu bija uzņēmusi jau ar mātes pienu.

— Malacis! — Zans Pekuā atzinīgi pamāja ar galvu. — Tu esi mūsu uzticības cienīga.

— Ne mana sirds, ne rokas nebūtu kavējušās ne mirkli, — Pjērs Pekuā atteica, — ja es pats personīgi varētu mūsu lielisko pilsētu ielikt karalim Indriķim rokās. Bet, diemžēl, es neko nevaru izdarīt bez vikonta d'Eksmesa.

— Kā tad tā? — Babete brīnījās.

— Es labprāt ietu cīņā kopā ar mūsu viesi un viņa ieročnesēju. Bet tagad es ienīstu šo bezsirdīgo aristokrātu, kurš sekmējis mūsu negodu.

— Kas? Vikonts d'Eksmess? Tik atsaucīgs un pieklājīgs kungs! — Babete iesaucās.

— Nav ko runāt, — Pjērs atmeta ar roku. — Skaidrs ir viens — gan vikonta kungs, gan Martēns visu zināja, bet tagad — pati redzi, abi klusē.

— Ko tad viņš varēja darīt? — Babete nesaprata.

— Atgriezies Parīzē, viņš varēja atsūtīt Martēnu un pavēlēt, lai viņš tev dod savu vārdu! *

— Nē, to viņš nevarēja izdarīt, — Babete skumji pašūpoja galvu.

— Ko? Vikonts nevarēja pavēlēt savam padotajam apprecēt tevi?

— Apprecēt? Nē, nē! Viņš nevarēja… — Babete murmināja.

— Kā tad tā? — abi brāļi iesaucās.

Babete nokrita ceļos:

— Ak, piedodiet man vēl reiz… Es negribēju jums sacīt… Bet kad jūs ierunājāties par Franciju, par vikontu un par to… Martēnu… Vai tie­šām tā ir taisnība, ko man vikonts d'Eksmess pateica?..

— Ko viņš tev teica? — Pjēra balss notrīsēja.

— Savas aizbraukšanas dienā… kad es viņam lūdzu nodot Martē- nam gredzentiņu… es viņam, svešam cilvēkam, nevarēju atklāt, kas ir no­ticis…

— Ko viņš tev īsti pateica? Runā!

— Ka Martēns ir precējies!

— Nelaimīgā! — Pjērs iesaucās un pacēla pret māsu roku.

— Tā bija taisnība, — nočukstēja nobālusī sieviete, — tagad es zinu, ka tā bija taisnība! — Zaudējusi samaņu, viņa sabruka uz grīdas.

Žans sagrāba Pjēru aiz pleciem un atgrūda to.

— Tu esi pie pilna prāta, Pjēr? Ne jau viņa ir jāsoda, bet tas nelie­tis!

— Tev taisnība! — Pjērs Pekuā piekrita, kaunēdamās no savas ne­savaldības.

Drūms un nerunīgs viņš pagāja malā, bet Zans.noliecās pār noģībušo Babeti. Tā pagāja labs brīdis.

No tāluma, ar vienādiem intervāliem skanēja lielgabalu zalves.

Babete atvēra acis un, pūloties atcerēties, kas noticis, vaicāja:

— Kas tas bija?

Viņa paskatījās ar aizmiglotu skatienu uz Zanu Pekuā, kurš bija pār viņu noliecies. Viņai šķita, ka Zans nemaz nav noskumis. Viņa labsir­dīgajā sejā bija maigums un kāds nesaprotams apmierinājums.

— Ceri, Babete, ceri! — Žans klusi teica.

Taču, kad Babete paraudzījās uz nomākto Pjēru, viņa sarāvās, atmiņa atkal atgriezās.

— Piedodiet, piedodiet… — viņa sāka raudāt.

Paklausot Žana žestam, Pjērs piegāja pie māsas, pacēla viņu un apsē­dināja krēslā.

— Nomierinies, — viņš teica. — Es neturu uz tevi ļaunu prātu. Tev tāpat jau pietiek pārdzīvojumu. Nomierinies. Es tev teikšu to pašu, ko Žans — ceri!..

— Uz ko lai es vēl ceru?

— Kas bijis, tas bijis, tomēr par to var atriebties, — Pjērs sarauca pieri. — Tici man, es tev esmu piedevis. Zini, Babete, es tevi mīlu tāpat kā agrāk, taču mans naids nav apdzisis, tas tikai pavērsies pret vienu personu. Man ir jāsoda nekrietnais Martēns…

— Ak, brāli! — Babete to pārtrauca.

— Jā, viņam žēlastības nebūs! Bet ar viņa saimnieku d'Eksmesa kun­gu, man ir savi rēķini. Viņam es ticu.

— Es taču teicu! — Žans sacīja.

— Jā, Žan, tev bija taisnība, kā parasti. Viss beidzot noskaidrojas. Pateicoties tam, ka Babete atzinās, mēs tagad zinām, ka d'Eksmess mūs nav piekrāpis.

— Ak, es pazīstu viņa labo sirdi! — Žans sacīja. — Viņš droši vien ir apņēmies Senkantēnas zaudējumu atlīdzināt ar grandiozu uzvaru.

Audēis pastiepa roku pret logu, it kā aicinādams visus ieklausīties apdullinošajā lielgabalu troksni, kurš arvien, arvien tuvojās.

— Žan, — Pjērs Pekuā jautāja, — par ko šī kanonāde liecina?

— Par to, ka tur ir d'Eksmesa kungs.

— Taisnība. Taču bez tam, — Pjērs klusi piebilda, — tā mums saka: «Atcerieties par piekto datumu!"

— Mēs atceramies!

— Tagad, kad visi pārpratumi ir beigušies, mums būs citas rūpes. Pa trim dienām mums daudz kas jāpaveic. Jāapstaigā nocietinājumi, ja- parunā ar draugiem, jāizdala ieroči… — un vēlreiz piebilda:

— Atcerēsimies, Žan, piekto datumu!

Pēc ceturtdaļstundas ieročmeistars un audējs izgāja no mājas. Šķita, ka viņi pilnīgi aizmirsuši par Martēna eksistenci, bet tas, savukārt, pat. nenojauta, cik rūgts liktenis to sagaida Kalē, pilsētā, kur viņš vēl ne reizi mūžā nebija bijis.