Divas Diānas

XXVI Četrrinde

1558. gada 12. janvāra vakarā pie karalienes Katrīnas Mediči bija viena no tām pieņemšanām, uz kurām, kā jau mēs zinām, pulcējās visi augstmaņi. Šoreiz pieņemšana bija īpaši grezna un lieliska, lai arī daudzi no galminiekiem atradās ziemeļos, hercoga de Gīza karapulkā, un cīnījās par Kalē.

Dāmu vidū bez Katrīnas — likumīgās karalienes, bija faktiskā karaliene Diāna de Puatjē, nākošā karaliene Marija Stjuarte un skumīgā princese Elizabete, kurai bija lemts vēlāk kļūt par Spānijas karalieni.

Vīriešu vidū izcēlās Burbonu nama galva, Navarras karalis Antuāns, kurš bija pakļāvies savas enerģiskās sievas, drošsirdīgās Zannas d'Ambrē prasībai un ieradies pie franču monarha, lai lūgtu palīdzību Indriķim II atgūt Navarras zemes, ko sagrābuši spāņi.

Tur bija arī viņa brālis, princis Kondē, kuru ne pārāk mīlēja, taču cienīja gan. Princis Kondē bija vēl pārliecinātāks hugenots, nekā Navarras karalis. Ne velti viņu uzskatīja par dumpinieku slepeno vadītāju. Viņš lieliski jāja uz zirga, pilnībā pārvaldīja zobenu, bija asprātīgs un galants.

Pilnīgi saprotams, kāpēc Navarras karali un princi Kondē ielenca personas, kas atklāti vai slepus bija Reformācijas piekritēji — Koliņī, Larenodi, barons Kastelno…

Sabiedrība, kā paši redzat, visai raiba un liela. Taču uz vispārējās jautrības, trokšņa un vieglas uzbudinātības fona asi izcēlās divi izklaidīgi, norūpējušies un pat drūmi īgņas. Tas bija karalis un konetabls de Mon­moransī.

Visas Indriķa II domas grozījās ap Kalē. Bija pagājušas trīs nedēļas kopš hercoga de Gīza aizbraukšanas, un visu šo laiku viņš domāja tikai par šo drausmīgo avantūru, kas var uz visiem laikiem patriekt angļus aiz Francijas karalistes robežām, taču var arī pamatīgi iedragāt Francijas pres­tižu.

Indriķis ne reizi vien pārmeta sev, ka atļāvis Gīzam uzņemties šo riskanto pasākumu. Bet ja nu neizdodas? Kāds tas būs kauns visas Eiro­pas priekšā! Ar ko varēs nolīdzināt tādu neveiksmi?

Karalis, kam jau trīs dienas nepienāca ziņas par aplenkuma gaitu, bija drūmu domu nomākts un gandrīz neklausījās Lotringas kardinālā, kurš, stāvot pie viņa krēsla, centās uzturēt viņa jau gandrīz zudušās cerī­bas.

Diāna de Puatjē lieliski redzēja, ka lielais karalis ir sliktā noska­ņojumā. Taču, pamanījusi nomaļus stāvošo bēdīgo Monmoransī, gāja pie tā, nevis pie karaļa.

Arī konetabls uztraucās par Kalē, tomēr pilnīgi citu iemeslu dēļ.

Patiesi, Kalē atgūšana neapšaubāmi izvirzīs hercogu de Gīzu pirmajā vietā, bet konetablu atmetīs otrajā plānā. Ja Francija būs glābta, kone­tabls — pazudis. Jāpiezīmē, ka mīlestība pret sevi pašu bez grūtībām ņēma virsroku pār mīlestību pret dzimteni. Lūk, kādēļ viņš tik nelaipni saņēma smaidošo Diānu de Puatjē.

— Kas noticis vecajam karotājam? — viņa maigi vaicāja.

— Lūk, kā? Arī jūs izsmejat mani! — Monmoransī nikni norūca.

— Mans draugs, jūs nesaprotat, ko runājat!

— Saprotu gan! — konetabls turpināja niknoties. — Jūs godājat ma­ni par veco karotāju! Vecs? Jā, tā tas ir… Hm… Neesmu jau nekāds divdesmitgadīgs gailēns. Bet karotājs? Nu nē! Vai tad jūs neredzat, ka mani uzskata par spējīgu vienīgi rotāt Luvras pieņemšanas.

— Nerunājiet tā, — Diāna maigi aizrādīja* — Vai tad jūs neesat konetabls?

— Padomā tik! Tagad taču ir visa franču karaspēka virspavēlnieks!

— Bet tas taču ir tikai uz laiku. Bet jūsu amats, pirmā valsts karotāja amats, ir uz visu mūžu!

— Viss ir pagājis! — konetabls rūgti nosmējās.

— Kāpēc jūs tā runājat? Jūs taču neesat savu varenību zaudējis un joprojām iedvešat bailes mūsu kopīgajiem ienaidniekiem — gan šeit, gan aiz robežas.

— Parunāsim nopietni, Diāna, nav ko mānīt vienam otru. Jūs sakāt, ka ārējie ienaidnieki baidās no manis. Bet ko sūta cīnīties? Gados jau­nāku un krietni veiksmīgāku karavadoni nekā es. Un šis putniņš savu veiksmi izmantos personīgos nolūkos!

— Pēc kā jūs spriežat, ka de Gīzam patiešām veiksies?

— Viņa sakāve, — konetabls divkosīgi sacīja, — nestu ārkārtīgi lielu triecienu visai Francijai, un es to rūgti nožēlotu… bet es baidos, ka viņa uzvara karalim nesīs vēl vairāk nelaimju nekā zaudējumus!

— Vai jūs domājat, ka de Gīza kunga godkārība…

— Ak, viņa godkārība ir neizmērojama! — nopūtās skaudīgais gal­minieks. — Ja neparedzētu apstākļu dēļ notiktu varas maiņa, varat iedo­māties pati, ko uzdrošinātos šis godkārīgais cilvēks! Gīzi grib valdīt pat pār karaļiem!

— Tomēr tāda nelaime, paldies Dievam, ir ļoti tāla un pārāk neie­spējama, — Diāna iebilda, pārsteigta par to vieglumu, ar kādu sešdes- mitgadīgais konetabls pareģo krišanu četrdesmitgadīgajam karalim.

— Mums draud arī citas briesmas… un tās ir daudz tuvākas par iepriekšminētajām, — konetabls neatlaidās.

— Kas par briesmām, mans draugs?

— Vai jūs atmiņa nav pievīlusi? Vai tad jūs nezināt, kas aizbrauca uz Kalē kopā ar hercogu, kas, pēc visa spriežot, uztiepa viņam to pār­drošo, nolādēto ideju, kas var atgriezties kā uzvarētājs un vēl pamanīties pierakstīt sev visus panākumus?!

— Jūs runājat par vikontu d'Eksmesu?

— Par ko gan vēl, kundze? Jūs varbūt esat aizmirsusi viņa murgaino solījumu, bet viņš to neaizmirsīs, nē! Jo vairāk tādēļ, ka pienācis tik paro­cīgs gadījums! Viņš ir spējīgs savu solījumu izpildīt un pieprasīt, lai ka­ralis pilda savējo.

— Tas ir neiespējami! — Diāna iesaucās.

— Kas ir neiespējami? Ka vikonta kungs turēs vārdu? Vai neiespē­jami, ka karalis savu neturēs?

— Gan viens, gan otrs izklausās pilnīgi absurdi.

— Hm… Bet ja pirmais tomēr notiks, otrs tam sekos gluži pamatoti. Karalim ir vājība pret goda jautājumiem, un pilnīgi iespējams, ka bruņ­nieciskas uzticības dēļ viņš ir spējīgs ienaidniekiem atklāt mūsu noslē­pumu.

— Nē, tas nav iedomājams! — Diāna nobāla.

— Labi, bet ja piepildīsies neiedomājamais, ko tad jūs sacīsiet?

— Nezinu… Neko nezinu… Ir jāmeklē, jādomā, jārīkojas! Jābūt gata­vam uz visu! Pat ja karalis mūs neatbalstīs, mēs iztiksim bez viņa! Mēs varam izmantot savu varu un paši savu ietekmi.

— Tieši to es gaidīju, — konetabls noteica. — Mūsu vara, mūsu ietekme! Runājiet taču pati par savu ietekmi, kundze! Kas attiecas uz manu, tā ir pārvērtusies par tukšu skaņu… Palūkojieties, kāds tukšums ir ap mani… Kam patīk palīdzēt nežēlastībā kritušajam! Arī jūs, kundze, negaidiet palīdzību no sava bijušā pielūdzēja, kam tagad nav ne cieņas, ne draugu, ne ietekmes, pat ne naudas!..

— Arī ne naudas? — Diāna neuzticīgi pārvaicāja.

— Jā, sasodīts, pat naudas! Un tas ir manā vecumā, pēc tik daudzu pakalpojumu izdarīšanas. Pēdējais karš mani izputināja, man nācās izpirkt pašam sevi un dažu labu no savējiem, tas iznīcināja manus ietaupījumus. Drīz es staigāšu pa Parīzi ar izstieptu roku.

— Vai tad draugu jums nav? — Diāna jautāja.

— Nav, man nav draugu, velns lai parauj. Kādi var būt draugi tam, kurš nokļuvis nelaimē.

— Es pierādīšu jums pretējo, — Diāna iebilda. — Tagad es saprotu jūsu sliktā garastāvokļa iemeslus. Kāpēc jūs man to agrāk nesacījāt? Vai varbūt jūs man neuzticaties? Nav labi… Nav labi… Tomēr es jums at­riebšos… pa draugam! Sakiet, vai tad pagājušonedēļ karalis neapstiprināja jaunu nodokli?

— Jā gan, tas ir paredzēts karā zaudēto līdzekļu atjaunošanai, — konetabls bija nomierinājies un māja ar galvu.

— Ļoti labi. Bet tagad es jums pierādīšu, kā sieviete spēj labot lik­teņa netaisnību pret godājamiem ļaudīm. Indriķis arī šodien nav labā omā, taču man vienalga! Es eju uzbrukumā, un jums nāksies atzīt, ka es esmu jūsu labs draugs un uzticams sabiedrotais.

— Ak, Diāna, jūs esat tik laipna, tik brīnišķīga! Es esmu gatavs par to pavēstīt puspasaulei! — konetabls jūsmoja, galanti palocīdamies.

— Taču arī jūs, kad es jums būšu atguvusi karaļa labvēlību, arī jūs nepametiet mani grūtā brīdī.

— Viss, kas man pieder, pilnīgi viss ir jūsu, dārgā Diāna!

— Labi, — Diāna atteica ar daudzsološu smaidu.

Viņa pacēla savu balto roku pie vecīgā pielūdzēja lūpām un, ar ska­tienu uzmundrinājusi to, devās pie karaļa.

Lotringas kardināls neatkāpās no Indriķa, viņš izmantoja visas savas runas dāvanas, lai pārliecinātu karali, ka drosmīgais uzbrukums Kalē pil­sētai beigsies ar uzvaru. Bet Indriķis lāgā negribēja klausīties, viņš mo­cījās ar savām nemiera pilnajām domām.

Šajā brīdī pienāca Diāna.

— Varu saderēt, — viņa droši vērsās pie kardināla, — ka svētais tēvs atļaujas karaļa acīs nomelnot nabaga Monmoransī!

— Kundze! — negaidītā uzbrukuma satriekts, iesaucās Lotringas Kārlis. — Viņa majestāte ir mans liecinieks, ka mēs pat konetabla vārdu ne reizes nepieminējām mūsu sarunas laikā!

— Pilnīga taisnība, — karalis vienaldzīgi apstiprināja.

— Tas pats ļaunums, tikai ar citiem paņēmieniem, — Diāna iedzēla kardinālam.

— Ja nedrīkst par kardinālu runāt, bet aizmirst pieminēt arī nedrīkst, kas man atliek, kundze?

— Kā — kas? Jārunā par viņu, un tikai labu!

— Lai būtu! — kardināls rotaļīgi piekrita. — Skaistas sievietes vēlē­šanās man ir likums. Tādā gadījumā es runāšu par to, cik Monmoransī kungs ir izcils karavadonis, kā viņš uzvarēja Senlorānas kauju un no­stiprināja Francijas labklājību. Kā viņš pašlaik ir ieplānojis nedzirdētu sadursmi un kādu izcilu varonību izrāda pie Kalē pilsētas mūriem.

— Kalē! Kalē! Kaut jel kāds man būtu pateicis, kas tur pašlaik no­tiek, — karalis nomurmināja. No visas šīs tirādes viņš bija uztvēris tikai pēdējo vārdu.

— O, jūsu uzslavas, kardināla kungs, patiešām ir kristīgas piedošanas pilnas, — Diāna teica. — Es pateicos jums par tik indīgu žēlsirdību.

— Taisnību sakot, — kardināls atsaucās, — es nemaz nezinu, kādas vēl uzslavas tas Monmoransī varētu saņemt.

— Jūs slikti meklējat, svēto tēv! Vai tad nevar novērtēt, centību, ar kādu konetabls vāc līdzekļus aizsardzībai un gatavo šeit vēl atlikušās ka­raspēka daļas, kamēr citi, riskēdami ved mūsu karavīrus drošā nāvē neap­domīgos karagājienos?

— O! — kardinālam izlauzās.

— Es varu arī piebilst, — Diāna turpināja, — ka pat tad, kad ne­veiksmes to sāka vajāt, viņš nekādā veidā nekļuva godkārīgs un domāja tikai par tēviju, kurai atdeva visu — gan brīvību, kas tik ilgi tam bija liegta, gan savu mantu, no kuras tagad nekas nav palicis pāri.

— Ak tā? — kardināls izrādīja izbrīnu.

— Tieši tā, turklāt ņemiet vērā — de Monmoransī kungs ir izputi­nāts!

— Ak Dievs! Patiešām? — kardināls neticēja.

Diāna turpināja bez kautrēšanās:

— Jā, izputināts, un tāpēc es prasu, jūsu majestāte, lai jūs palīdzētu savam uzticamajam kalpam.

Karalis bija aizņemts ar savām domām un neko neatbildēja. Tad viņa atkal uzstāja:

— Jā, valdniek, es jūs ļoti lūdzu sniegt atbalstu jūsu uzticamajam konetablam. Viņa izpirkuma maksa un izdevumi, pildot jūsu majestātes uzdevumus, ir paņēmuši visus viņa ietaupījumus… Valdniek, vai jūs klau­sāties manī?

— Piedodiet, kundze, — Indriķis atsaucās, — taču šovakar man ir grūti koncentrēties. Es nevaru aizdzīt domas par iespējamo neveiksmi Kalē kaujās…

— Tieši tāpēc jums ir jāpalīdz cilvēkam, kurš jau iepriekš gatavojas mīkstināt priekšāstāvošā zaudējuma sekas.

— Bet mums trūkst naudas tāpat kā konetablam, — karalis iebil­da.

— Jaunais nodoklis taču ir apstiprināts! — Diāna sacīja.

— Tie līdzekļi ir domāti karaspēka uzturēšanai, — kardināls iejau­cās.

— Tādā gadījumā naudas lielākā daļa ir jāatdod karaspēka virspa­vēlniekam.

— Virspavēlnieks atrodas Kalē pilsētā! — kardināls sacīja.

— Nē, .viņš ir Parīzē, Luvrā!

— Kundze, jūs vēlaties apbalvot to, kas cieta zaudējumu?

— Katrā ziņā tas ir labāk, kardināla kungs, nekā pabalstīt neapdo­mīgos.

Visbeidzot karalis viņu strīdu pārtrauca:

— Diezgan! Vai tad jūs neredzat, ka šāda ķīvēšanās mani apvaino un nogurdina! Vai jūs, kundze, maz zināt, un arī jūs, kardināla kungs, kādu četrrindi es pavisam nesen uzgāju?

— Četrrindi? — abiem karaļa sarunbiedriem paspruka.

— Man ir laba atmiņa, — Indriķis teica, — klausieties:

Ir jūsu valdīšanai divas galvas — Gan tā, kas sievišķīgi skaista pati, Gan tā, kas slēpjas kardināla spalvās. Ne majestāte esat jūs, bet tikai aste!

Diāna arī tagad neapjuka:

— Diezgan drosmīga vārdu spēle, taču tā man piedēvē to ietekmi uz jūsu majestāti, kuras man, diemžēl, nemaz nav.

— Ak, kundze, — karalis iebilda, — jūsu ietekme ir pietiekoši liela, centieties to neizmantot nekrietnos nolūkos.

— Ja tā, jūsu majestāte, izdariet to, ko es jums lūdzu!

— Nu labi, labi… — karalis sāka nervozēt. — Bet tagad gan lieciet mani mierā…

Redzot tik klaju karaļa rakstura trūkumu, kardināls spēja tikai pacelt acis pret debesīm, bet Diāna uzmeta tam triumfējošu skatienu.

— Pateicos, jūsu majestāte, — viņa teica, — es pakļaujos un dodos projām. Bet jūs metiet pie malas šaubas un nemieru. Valdniek, uzvara mīl drosmīgos, jūs uzvarēsiet, es to jūtu!

— Dod Dievs! — Indriķis nopūtās… — Cik ierobežota gan ir karaļu vara! Nav nekādas iespējas uzzināt to, kas notiek Kalē! Jūs, kardināl, runājat ļoti labi, bet jūsu brālis gan klusē — tas ir vienkārši šausmīgi! Kā tur iet? Kā lai es par to dabūju zināt?

Šajā acumirklī zālē tika skaļi paziņots:

— Hercoga de Gīza sūtnis no Kalē lūdz atļauju stādīties priekšā jūsu majestātei.

— No Kalē? — karalis nespēja savaldīties un salēcās krēslā.

— Beidzot! — kardināls priecīgi iesaucās.

— Ielaidiet hercoga de Gīza sūtni, ielaidiet nekavējoties! — karalis pavēlēja.

Visas sarunas noklusa, sirdis pamira, acis pavērsās uz durvīm. Kapa klusumā zālē ienāca Gabriels.