Divas Diānas

XXII Dalītas jūtas

Diāna metās Gabriela apskāvienos:

— Paldies, Gabriel, paldies!.. Es piesaucu jūs, savu sargeņģeli, un jūs ieradāties…

— Ak, Diāna, — viņš iesaucās, — es tik ļoti ilgojos pēc jums! Cik sen es jūs neesmu redzējis!

— Es arī, — Diāna nočukstēja.

It kā baidoties kaut ko nokavēt, viņi steidzās viens otram izstāstīt ar daudzām nevajadzīgām atkāpēm visu to, ko viņi pārdzīvojuši ilgās atšķir­tības laikā.

Kalē un hercogs de Gīzs, uzvarētāji un uzvarētie — viss tika aiz­mirsts! Kaislības un satrukums, kas virmoja visapkārt, viņus vienkārši ne­skāra. Klīstot pa mīlestības un prieka valstību, viņi neredzēja un negribēja redzēt reālo pasauli, drūmu un skarbu.

Viņi sēdēja viens otram pretī. Viņu rokas nevilšus sastapās un sastin­ga maigā rokasspiedienā. Tuvojās nakts. Sasarkusi Diāna piecēlās.

— Jūs jau pametat mani, — jauneklis skumji sacīja.

— Ak nē, — Diāna piesteidzās pie viņa. — Kopā ar jums ir tik labi, Gabriel! Šī stunda ir brīnišķīga!.. Atdosimies tai. Atmetīsim bailes un kautrību. Es ticu, Dievs ir mums labvēlīgs, ne velti mēs tik daudz esam izcietuši!

Ar maigu kustību, tieši tāpat kā bērnībā, viņa atbalstīja galvu pret Gabriela plecu. Viņas lielās samtainās acis lēni aizvērās, bet mati skāra jaunekļa lūpas.

Samulsis viņš drebēdams pielēca kājās.

— Kas noticis? — Diāna pārsteigta atvēra acis.

Bāls kā krīts viņš nokrita tai pie kājām.

— Es tevi mīlu, Diāna! — viņam izlauzās.

— Es arī tevi mīlu, Gabriel, — viņa atsaucās, paklausot savai nepār­varamajai sirdsbalsij.

Neviens nezin, neviens nemanīja, kā sakļāvās viņu lūpas, kā savienojās viņu dvēseles, šajā brīdī viņi paši nedomāja neko.

Tomēr Gabriels, jūtot, ka no laimes viņš zaudē veselo saprātu, pēkšņi atrāvās no Diānas.

— Diāna, atstājiet mani! Man ir jābēg!.. — viņš šausmās iesaucās.

— Jābēg! Kāpēc? — viņa nesaprata.

— Diāna, Diāna! Bet ja nu jūs esat mana māsa!

— Māsa? — Diāna bija apstulbināta.

Gabriels sastinga, izbijies pats no saviem vārdiem un novilka ar roku pār sakarsušo pieri.

— Ak Dievs, ko es esmu pateicis?!

— Patiešām, ko jūs teicāt? Kā lai es to saprotu? Vai tas ir tas briesmīgais noslēpums? Mans Dievs, vai patiešām es esmu jūsu māsa?

— Māsa? Vai tad es tā teicu? — Gabriels drudžaini pārvaicāja.

— Ak, tad jau tā ir taisnība! — Diāna iesaucās.

— Nē, tā tas nav! Lai es labāk neuzzinu patiesību, bet tā tas nav… Es jums nedrīkstu par to neko teikt. Jo tas ir manas dzīvības vai nāves jautājums, es esmu zvērējis to glabāt noslēpumā. Ak Dievs, kā es varēju izpļāpāties!

— Gabriel, — Diāna stingri sacīja, — jūs zināt, es neesmu ziņkārīga. Bet jūs pateicāt pārāk daudz, lai nepasacītu visu līdz galam. Jums nav tiesību no manis to slēpt!

— Tā ir! — Gabriels murmināja. — Bet ja šis smagums ir nobrucis pār mani, es negribu jūs velti satraukt!

— Nē, es gribu, es pieprasu savu daļu! — Diāna uzstāja. — Vis­beidzot, es lūdzu jūs! Vai jūs man spējat atteikt?

— Bet es zvērēju karalim, — Gabriels izspieda.

— Karalim? — Diāna pārvaicāja. — Tad turieties, nestāstiet to ne­vienam. Bet… bet vai to var noklusēt no manis, kas arī pati ir iejaukta šajā noslēpumā? Vai tiešām jūs domājat, ka es nepratīšu nosargāt man atklāto noslēpumu, ja tas piederēs mums abiem!

Jūtot, ka Gabriels vēl šaubās, Diāna turpināja:

— Redziet, Gabriel, ja jūs spītīgi klusēsiet, es sacīšu tos vārdus, kuri jums sagādās tik lielas bailes, un es pat nezinu kāpēc! Vai tad jums nolemtā nedrīkst jums teikt, ka mīl jūs?

— Nē, nē, — Gabriels iekliedzās, — saudzējiet man, Diāna! Es lū­dzu jūs! Jūs patiešām gribat par katru cenu uzzināt drausmīgo noslē­pumu? Lai notiek! Diāna, jums ir jāsaprot burtiski tas, ko es nejauši izteicu. Ir aizdomas, ka jūs esat grāfa Montgomerija, mana tēva, meita. Tas nozīmē, ka jūs esat mana māsa!

— Svētā Marija! — hercogiene de Kastro nočukstēja, šīs vēsts ap­stulbināta. — Kā tas ir iespējams?

— Ak, cik ļoti man gribētos, lai jūs nekad neko par šo traģisko notikumu neuzzinātu! Bet nu jau atkāpšanās nav, es jums visu izstāstīšu.

Gabriels Diānai izstāstīja visu, ko zināja pats. Kā viņa tēvs iemīlēja de Puatjē kundzi, kā troņmantnieks, tagadējais karalis, kļuva par tēva sāncensi, kā grāfs Montgomerijs reiz pazuda un kāpēc Aloīzei izdevās visu uzzināt un izstāstīt viņa dēlam, kas bija noticis… Vēl vairāk, audžu­māte neko tieši nezināja, de Puatjē kundze nevēlējās ar Gabrielu runāt par šo tēmu, tāpēc grāfs Montgomerijs, ja vien viņš ir dzīvs, vienīgais varētu atklāt Diānas izcelsmes noslēpumu…

Kad Gabriels bija beidzis savu drūmo stāstu, Diāna iesaucās:

— Tas ir šausmīgi! Lai kāda nebūtu patiesība, liktenis mums nekad nebūs labvēlīgs! Ja es esmu grāfa Montgomerija meita — esmu jūsu mā­sa. Ja esmu karaļa meita — jūs esat mana tēva niknākais ienaidnieks. Jebkurā gadījumā mēs nevarēsim palikt kopā!

— Diāna, — Gabriels sacīja, — mūsu nelaime, no Dieva žēlastības, nav gluži bezcerīga. Ja es esmu sācis, tad pateikšu visu līdz galam!

Gabriels izstāstīja Diānai par briesmīgo vienošanos, kas noslēgta starp viņu un Indriķi II, par karaļa zvērestu atbrīvot grāfu de Mont- gomeriju, ja vikonts de Montgomerijs, kurš aizstāvēja Senkantēnu no spā­ņiem, pratīs atņemt angļiem Kalē…

Un nu jau veselu stundu Kalē ir franču rokās, bet viņš — Gabriels, šīs lielās uzvaras īstenais iedvesmotājs!

Kamēr Gabriels runāja, cerība kliedēja Diānas skumjas, tāpat kā rīta ausma kliedē nakts tumsu. Kas Gabriels visu bija pateicis, viņa uz mirkli aizdomājās, bet tad, pastiepjot viņam roku, stingri sacīja:

— Mans nabaga Gabriel, mēs vēl daudz dabūsim ciest. Taču mēs nedrīkstam apstāties! Mēs nedrīkstam padoties jūteklībai. Es pacentīšos būt tik pat stipra un drosmīga kā jūs! Pats galvenais — rīkoties,un tā vai citādi, bet noskaidrot mūsu likteni. Es ticu, ka mūsu nedienas drīz beigsies. Uzvara jums jau ir rokā — jūs izpildījāt savu solījumu, ko devāt karalim, un viņš katrā ziņā izpildīs savējo. Bet ko jūs domājat darīt tūlīt?

— Hercogs de Gīzs ir iepazīstināts ar maniem plāniem. Es zinu, ka bez viņa es nespētu neko panākt, un bez manis viņš nebūtu šo uzvaru izcīnījis. Viņš, tikai viņš var karalim apliecināt manus nopelnus šīs uz­varas kaldināšanā! Es varu atgādināt hercogam to, paņemt no viņa vēstuli karalim un tūlīt doties uz Parīzi…

Diāna uzmanīgi klausījās viņa kaismīgo, enerģisko runu, un viņas acīs mirdzēja cerība. Taču pēkšņi atvērās durvis, un iesteidzās bāls un sa­traukts Žans Pekuā.

— Kas noticis? — Gabriels vaicāja. — Vai Martēnam kļuvis sliktāk?

— Nē, vikonta kungs. Martēnu pārnesa pie mums, pie viņa jau bija Ambruāzs Parē. Viņš nolēma amputēt kāju, taču viņš apgalvo, ka jūsu kalps spēs pārciest operāciju.

— Ļoti labi! — Gabriels nopriecājās. — Vai Ambruāzs Parē vēl ir pie viņa?

— Monsenjor, — Pekuā skumji sacīja, — viņam nācās pamest Mar­tēnu cita, augstākstāvoša slimnieka dēļ…

— Kas viņš ir? — Gabriels ar aizdomām vaicāja. — Maršals Stro­cijs? Vai hercogs de Nevērs?

— Hercogs de Gīzs ir tuvu nāvei…

Gabriels un Diāna reizē iekliedzās.

— Un es nupat sacīju, ka mūsu ciešanas drīz būs galā! — Diāna novaidējās. — Mans Dievs, mans Dievs!

— Nepieminiet Dievu! — Gabriels ar skumju smaidu sacīja Diānai. — Dievs ir atzinīgs, viņš soda mani par patmīlību. Es iekaroju Kalē sava tēva un jūsu dēļ, bet Dievam ir tīkami tikai tie varoņdarbi, kas veikti Francijas labā.