Divas Diānas

IV Karaļa favorīte »

20. maijs. Parīze. Luvra. Viņas gaišības senešala* de Brezē atraitnes, hercogienes Valantinuā, parasti sauktas par Diānu de Puatjē, istaba.

Pils tornī pulkstenis nosita deviņus. Diānas kundze, tērpta baltās drā­nās, bija koķeti atlaidusies uz melna samta dīvāna. Viņai līdzās uz krēsla sēdēja karalis Indriķis II.

Diānas de Puatjē istaba žilbināja neredzētā greznībā. Primatičo** gleznas attēloja medību ainas, kuru galvenā varone, protams, bija Diāna, medību un mežu dieviete. Uz apzeltītajiem, izrakstītajiem medaljoniem un panno visur bija redzami Fransuā un Indriķa II savienoti ģerboņi. Bezgalīgas visdažādākās Diānas emblēmas, daudzas devīzes, vairumā ga­dījumu rakstītas latīņu valodā, darīja godu dekoratoru fantāzijai.

Un kur tad vēl brīnišķīgās arabeskas, kas ieskāva emblēmas un de­vīzes, un graciozās mēbeles!

Diāna bija ģērbusies baltā peņuārā no neaptverami plāna un caur­spīdīga auduma. Attēlot viņas brīnumaino skaistumu un auguma lielis­kumu nespētu pats Žans Gužons***.

Kas attiecas uz vecumu, viņai tā vienkārši nebija. Šajā ziņā, tāpat kā daudzās citās, viņa bija līdzīga nemirstīgajām dievietēm. Viņai blakus grumbainas un savītušas izskatījās vismaigākās skaistules.

Viņa bija abu karaļu cienīga, kurus apbūra vienu pēc otra. «Sievietes griba — Dieva griba" — vēsta franču sakāmvārds. Divdesmit divus gadus Diāna bija Indriķa II vienīgā mīļākā.

Senešals — tiesas ierēdnis Francijā.

Primatičo (1504-1570) — itāļu gleznotājs, strādājis Francijas karaļu galmā.

Žans Gužons — ievērojamas franču tēlnieks un arhitekts.

Indriķis bija tumšs, ar melniem matiem, melnu bārdu, pēc laikabiedru izteikumiem, viņš bija ļoti pievilcīgs.

Viņš bija ļoti grezni ģērbies — zaļi atlasa svārki ar baltiem šķēlu­miem un zeltītiem izšuvumiem, berete ar baltu spalvu, mirdzot pērlēm un dimantiem, dubulta zelta ķēde ar tai piekārtu svētā Miķeļa medaljonu, Benvenuto[1] darināts zobens, balta Venēcijas mežģīņu apkakle un, visbei­dzot, samta mētelis ar izšūtām zelta lilijām, kas cēli bija uzmests tam plecos.

Bet aplūkojot karali un viņa favorīti, vai mums nebūtu laiks viņos paklausīties?

Indriķis, turot rokā pergamentu, skaļi lasīja mīlas dzeju, lasījumu pār­traucot ar izteiksmīgām pauzēm:

Mīļās lūpas, mazās lūpas, Mežorozīšu sārtumā, Uzplaukušas rītausmā Ir tās.

Smaržīga un ziedoša, Esi tu tik burvīga. Simtreiz maigāka par tām Rasas lāsēm mirdzošām, Kas uz rožu ziedu zara Valgmi sniedz…

— Kā tad sauc jauno dzejnieku? — Indriķis vaicāja beidzis lasīt.

— Viņa vārds ir Remī Belo**, un, ja nemaldos, viņš solās kļūt par Ronsāra[2] sāncensi. Kā bija, vai jūs novērtējat šo mīlas sonetu par piec­simt ekijiem, tāpat kā es?

— Tavs aizbilstamais dabūs to, mana brīnišķīgā Diāna.

— Bet nedrīkst aizmirst arī vecos dziesminiekus. Es solīju, valdniek, jūsu vārdā Ronsāram pensiju, viņš taču ir dzejnieku karalis. Vai jūs pa­vēli esat parakstījis? Nu, protams. Tādā gadījumā man jums ir vēl tikai viens lūgums. Atdodiet vakanto abata vietu savam bibliotekāram, Melē- nam de Senželē*, mūsu franču Ovīdijam.

— Ovīdijs dabūs abata vietu, mans apburošais mecenāt.

— Cik jūs, valdniek, esat laimīgs, ka varat pēc saviem ieskatiem dalīt ieņemamos amatus. Ja man kaut uz stundu būtu dota jūsu vara!

— Vai tad tā nav tavās rokās vienmēr, tu, nepateicīgā?

— Ak tā, valdniek? Jūs teicāt, ka jūsu vara ir manā rīcībā? Nekār- din iet mani, valdniek. Es jūs brīdinu, es to izmantotu tam, lai nomaksātu lielu parādu Filibēram Delormam. Viņš saka, ka mana pils Anē ir pa­beigta. Tas būs lieliskākais jūsu valdīšanas laika piemineklis, mans ka­rali!

— Neko darīt, Diāna, ņem savam Filibēram Delormam to naudu, kas tiks saņemta par Pikardijas gubernatora amatu.

— Šķiet, tas amats maksā divsimt tūkstošus livru? Ak, tad es vēl varēšu nopirkt pērļu kaklarotu, ko man piedāvāja. Man to ļoti gribētos aplikt šodien jūsu mīļotā dēla Fransuā kāzās. Simt tūkstoši Filibēram, simt tūkstoši par kaklarotu — Pikardijas gubernators pagalam!

— Jo sevišķi tāpēc, ka tu tieši divreiz esi pārsniegusi tā cenu!

— Kā! Amats maksā tikai simt tūkstošus livru? Nu, ko, nav daudz ko domāt, no kaklarotas es atsakos.

— Diezgan, — karalis iesmējās, — mums vēl kaut kur ir trīs vai četras brīvas koncesijas, ar kurām varēs apmaksāt to kaklarotu, Diāna.

— Valdniek, nav dāsnāka karaļa par jums un nav cilvēka, ko es mī­lētu vairāk nekā jūs!

— Jā? Tu patiešām mīli mani ne mazāk kā es tevi, Diāna?

— Jūs šaubāties?

— Šaubos tāpēc, ka dievinu tevi! Cik tu esi lieliska, Diāna! Cik ļoti es tevi mīlu! Stundām… nē, gadiem es varētu jūsmot par tevi, aizmirs­dams Franciju, aizmirsdams visu pasaulē.

— Pat aizmirstot to, ka laulājas monsenjors troņmantnieks? — Diāna smiedamās jautāja. — Bet, starp citu, viņš laulājas šodien, pēc divām stundām. Tūlīt būs desmit.

— Desmit! — Indriķis iesaucās. — Man desmitos ir norunāta tikša­nās!

— Tikšanās, valdniek? Varbūt ar kādu dāmu?

— Dāmu.

— Laikam, ļoti skaistu.

— Jā, Diāna, ļoti skaistu.

— Tātad, karaliene tā nav?

— Cik tu esi ļauna! Katrīna Mediči ir savā ziņā skaista, auksti, at­turīgi, bet patiesi skaista. Taču es negaidu viņu. Tu neuzminēsi, ko tad?

— Nē, valdniek.

— Citu Diānu, dzīvu atgādinājumu par mūsu mīlas pavasari, mūsu meitu, mūsu mīļo meitiņu.

— Jūs pārāk bieži, pie tam visiem dzirdot, runājat par to, — Diāna sabozās. — Bet bija norunāts, ka hercogieni de Kastro uzskatīs par citas personas meitu.

— Tā tas arī būs, — karalis mierināja Diānu, — bet tu taču arī mīli mūsu meitu, vai ne?

— Es mīlu viņu par to, ka jūs to mīlat.

— O, jā, ļoti mīlu… Viņa ir tik pievilcīga, tik gudra un laipna. Bez tam viņa man atgādina manu jaunību, to laiku, kad es iemīlēju tevi… Ne vairāk, protams, kā pašlaik, bet tomēr… līdz noziegumam… — Karalis pēkšņi ieslīga drūmās pārdomās. Tad pacēla galvu: — Tas Montgomerijs! Jūs taču viņu nemīlējāt, Diāna? Jūs nemīlējāt?

— Kas tas par jautājumu, — favorīte nicinoši nosmējās. — Vēl pēc divdesmit gadiem tā pati greizsirdība!

— Jā, es biju, esmu un būšu greizsirdīgs, Diāna. Nu jā, tu to ne­mīlēji. Bet viņš taču tevi mīlēja, nelaimīgais.

— Ak, Dievs, valdniek, jūs vienmēr klausāties, ko jums saka pro­testanti! Tas katoliskam karalim nepiedien. Katrā ziņā, pat ja es tam cilvēkam esmu bijusi dārga, mana sirds nekad nav piederējusi citam kā tikai jums, karali, bet grāfs Montgomerijs sen jau ir miris.

— Jā, miris, — karalis bez skaņas sacīja.

— Neaptumšosim ar tādām atmiņām dienu, kam jābūt gaišiem svēt­kiem, — Diāna turpināja. — Jūs redzējāt Fransuā un Mariju? Viņi vēl joprojām ir iemīlējušies viens otrā, šie bērni? Beidzot viņu pacietība tiks atalgota, pēc divām stundām viņi laimīgi piederēs viens otram.

— Jā, — karalis piekrita, — un ja kāds ir nikns, tas ir mans vecais Monmoransī. Starp citu, viņa niknumam jo lielāks pamats ir tāpēc, ka mūsu Diāna, baidos, viņa dēlam netiks.

— Bet jūs taču pats viņam šīs laulības solījāt kā atalgojumu.

— Solīju gan, taču, manuprāt, Kastro kundzei tas ne pārāk iet pie sirds…

— Kas var iet vai neiet pie sirds bērnam, astoņpadsmitgadīgai mei­tenei, tikko iznākušai no klosteru mūriem?

— Tieši tāpēc, lai man to paskaidrotu, viņa mani pašlaik gaida.

— Ejiet taču pie viņas, mans karali. Es pa to laiku pārģērbšos…

— Pēc laulību ceremonijas mēs tiksimies karuselī. Es vēl paspēšu lauzt savu šķēpu jums par godu. Es gribu, lai tu būtu turnīra karaliene.

— Karaliene? Bet otra?

— Ir tikai viena, un tu to zini. Diāna. Uz redzēšanos.

— Uz redzēšanos, valdniek, un, Dieva dēļ, neesiet turnīrā pārgalvīgs. Jūs reizēm mani biedējat!

— Šīs spēles nav bīstamas… Uz redzēšanos, dārgā Diāna, — karalis atvadījās un aizgāja.

Tajā pašā brīdī sienas otrā pusē atvērās durtiņas, kas bija paslēptas aiz sienassegas.

— Nu gan jūs esat nopļāpājusi šodien, piķis un zēvele! — konetebls Monmoransī noņurdēja, ienākot istabā.

— Mans draugs, — Diāna pieceldamās atbildēja, — jūs redzējāt, ka vēl nebija ne desmit, vēl nebija pienākusi stunda, kuru es jums noliku, bet es jau steidzos viņu dabūt prom. Es ilgojos, lai ātrāk šī saruna bei­dzas, tāpat kā jūs, ticiet man…

— Tāpat kā es! Nu, nē, piķis un zēvele! Ja jūs, mana mīļā, iedo­mājaties, ka jūsu saruna bija pamācoša un uzjautrinoša… Starp citu, kas

tie par brīnumiem? Atteikt manam dēlam Fransuā jūsu meitas Diānas roku pēc tam, kad šī savienība man jau ir svinīgi apsolīta.

Es jums zvēru pie ērkšķu vainaga, varētu domāt, ka ārlaulības meita parādīs milzīgu cieņu Monmoransī dzimtai, piekrītot viņu ievest mūsu mājā! Viņu laulībām ir jānotiek. Dzirdiet, Diāna? Un par to parūpēsieties jūs!

Tas ir vienīgais veids, lai atgūtu līdzsvaru starp mums un Gīziem, velns lai tos sasper! Un tāpēc, Diāna, par spīti karalim, par spīti pā­vestam, es gribu, lai tas tā būtu!

— Bet mans draugs…

— Es taču jums teicu, — konetabls iekliedzās, — es to gribu!

— Tā jau arī notiks, mīļais draugs, — pārbiedētā Diāna steidzās viņu mierināt. !