Divas Diānas

XV Laika apstākļi mainās

Kā jau Kartīna Mediči sacīja, parlamentārieši ieraudzīja Luvrā pilnīgu vienprātību. Fransuā II viņiem stādīja priekšā hercogu de Gīzu kā pirmo ministru, Lotringas kardinālu kā galveno finansu pārvaldnieku un Fransuā Olivjē — kā valsts zīmoga glabātāju.

Hercogs de Gīzs gavilēja, karaliene Katrīna priecīgi smaidīja. Viss bija brīnišķīgi!

Viens no parlamenta padomniekiem iedomājās, ka lūgums pēc žēl­sirdības tiks uzņemts labvēlīgi. Ejot garām karalim, viņš iesaucās:

— Apžēlojiet Anu Dibūru!

Bet šis padomnieks nebija ņēmis vērā to, ka jaunais ministrs ir pār­liecināts katolis.

Hercogs de Gīzs pēc paraduma izlikās ka nesaprot, par ko ir runa. Tomēr viņš, pat neapspriedies ar karali un Katrīnu Mediči, skaidri un saprotami atbildēja:

— Jā, kungi, Ana Dibūra un viņa biedru lieta tiks visdrīzākajā laikā izskatīta! Neuztraucieties!

Pēc šī solījuma parlamentārieši atstāja Luvru — vieni skumji, citi sajūsmā. Taču viņi visi bija pārliecināti, ka vēl nekad viņiem nav bijis tik atsaucīgas un draudzīgas valdīšanas.

Patiešām, pat pēc viņu aiziešanas hercogs de Gīzs karalienes Katrīnas lūpās redzēja rotājamies smaidu. Tiesa, nu viņam tas šķita mazliet neīsts.

Varēja redzēt, ka Fransuā II šī ceremonija bija nogurdinājusi.

— Domāju, ka šodienai pietiks, — viņš sacīja. — Kā jūs uzskatāt, māmiņ, vai mēs nevarētu uz dažām dienām aizbraukt no Parīzes, pie­mēram uz Bluā?

— Hercogs de Gīzs to ņems vērā, — Katrīna atbildēja. — Taču šo­dien, mans dēls, jūsu pienākumi vēl nav galā. Pirms atpūsties, veltiet man vismaz pusstundu kāda svēta pienākuma izpildīšanai.

— Kas tas ir, māmiņ? — Fransuā vaicāja.

— Tiesneša pienākums.

„Uz kuru pusi viņa velk?" — hercogs de Gīzs saausījās.

— Valdniek, — Katrīna turpināja, — jūsu karaliskais tētiņš mira var­darbīgā nāvē. Kas ir šis cilvēks, kas viņu nogalināja — tūļa vai sazvēr­nieks? Es personīgi sliecos domāt pēdējo. Bet tā vai citādi, ar šo jau­tājumu ir jātiek galā. Vajag nozīmēt izmeklēšanu.

— Ja reiz tā, — hercogs piebilda, — jāarestē grāfs de Montgomerijs sakarā ar apsūdzību par karaļa nogalināšanu!

— Grāfu arestēja šorīt, — Katrīna atbildēja.

— Arestēja? Kas to pavēlēja darīt? — hercogs de Gīzs iesaucās.

— Es! Vara vēl nebija sadalīta, un es pati parakstīju pavēli. Viņš varēja jebkurā brīdī izslīdēt mums no rokām. Viņu atveda uz Luvru pil­nīgā slepenībā. Es lūdzu, dēls, nopratiniet viņu. — Nesagaidījusi atbildi, viņa parāva zvanu tik pat droši, cik droši to pirms divām stundām bija izdarījis hercogs de Gīzs.

Lotringas Fransuā sarauca pieri. Brieda nepatikšanas.

— Lai atved arestēto, — karaliene pavēlēja sulainim, kad tas aizgāja, iestājās dziļš klusums.

Karalis bija apjucis, Marija Stjuarte norūpējusies, hercogs neapmie­rināts. Tikai Katrīna bija mierīga un apņēmības pilna.

— Man šķiet, — hercogs de Gīzs iesāka, — ja grāfam de Mont- gomerijam būtu iemesls pazust, viņš to būtu jau izdarījis. Viņam bija pietiekami daudz laika — veselas divas nedēļas!..

Katrīna nepaspēja atbildēt, jo šajā brīdī ieveda Gabrielu.

Viņš bija oāls, taču mierīgs. Šorīt, pašā agrumā, četri bruņoti vīri ieradās pie viņa uz mājām. Viņš tiem sekoja bez mazākās pretošanās un, neizrādot nekādu uztraukumu, sāka gaidīt.

Kad Gabriels drošā solī ienāca zālē, karalis, ieraudzīdams šo tēva nejaušo slepkavu, pārvērtās sejā un aizsmakušā balsī sacīja:

— Runājiet, māmiņ, jums ir jārunā…

Katrīna nekavējās izmantot piedāvājumu. Tagad viņa sajuta savu sva­ru gan pār karali, gan pār ministru. Pavēloši un augstprātīgi paskatījusies uz Gabrielu, viņa paziņoja:

— Mēs vēlējāmies, lai jūs stātos viņa majestātes priekšā un atbildētu uz dažiem jautājumiem. Ja mēs jūs atzīsim par nevainīgu, jūs tiksiet atbrī­vots, bet ja par vainīgu, jūs sodīs. Vai jūs esat gatavs atbildēt?

— Es esmu gatavs jūs klausīt, — Gabriels sacīja.

Šī cilvēka miers ne tikai nepārliecināja Katrīnu par to, ka viņš nav vainīgs, bet gan vēl stiprāk uzkurināja viņas niknumu. Viņa ienīda to ar visu savas mīlestības spēku, ko viņš reiz bija atraidījis.

Viņa turpināja apvainojošā tonī:

— Jūs apsūdz visneparastākie apstākļi — jūsu ilgā prombūtne no Parīzes, jūsu labprātīgā aiziešana no galma, jūsu parādīšanās liktenīgajā turnīrā un mīklainā uzvedība. Visbeidzot — jūsu daudzkārtējā atteikšanās mēroties ar karali spēkiem. Kā tas varēja gadīties, ka jūs, kas lieliski pārzināt kara mākslas turnīru noteikumus, neatsviedāt salauztā šķēpa at­lūzu par spīti vispārpieņemtajiem noteikumiem? Ar ko lai izskaidro šo dīvaino aizmāršību? Atbildiet, ko jūs par visu to varat teikt?

— Neko, valdniec, — Gabriels sacīja.

— Neko? — viņa pārsteigta vaicāja.

— Patiešām neko.

— Kā? Tātad jūs man piekrītat? Jūs atzīstaties?

— Es neatzīstos un nekam nepiekrītu.

— Tad jūs noliedzat?

— Neko es nenoliedzu. Es klusēju.

Marijai Stjuartei izlauzās piekrišanas sauciens, karalis alkatīgi skatījās un klausījās šajā neparastajā pratināšanā, hercogs de Gīzs stāvēja kluss un nekustīgs.

Katrīna sāk runāt vēl indīgāk:

— Esiet uzmanīgs! Jums pašam būtu labāk, ja. jūs censtos sevi at­taisnot vai kaut ko noliegt! Ņemiet vērā, de Monmoransī kungs apgalvo, ka viņam ir zināmi jūsu rēķini ar karali, par jūsu personīgo nepatiku pret viņu. Mēs varam to aicināt kā liecinieku!

— Bet de Monmoransī kungs nesacīja, ko tieši viņš ar to domāja?

— Neteica, bet katrā ziņā pateiks!

— Lai viņš saka, ja uzdrošināsies, — Gabriels mierīgi nosmēja.

— Bet jūs atsakāties paskaidrot?

— Atsakos.

— Kas būtu, ja mēs ar spīdzināšanu izdabūsim no jums atbildi?

— Nedomāju gan, valdnieci

— Jūs pats apdraudat savu dzīvību, es jūs brīdinu!

— Es to netaisos aizstāvēt, man tā nav vajadzīga.

— Jūs tā esat izlēmis? Un vairāk ne vārda?

— Ne vārda, — Gabriels nolieca galvu.

Šajā brīdī Marija Stjuarte, siltu jūtu vadīta pret apsūdzēto, iesaucās:

— Cik tas ir labi! Cik labi! Cik daudz pašcieņas ir šajā jaunajā cil­vēkā un viņa klusēšanā! Viņš ir īsts bruņinieks! Viņš pat neatspēko apvai­nojumus! Ak, tāda klusēšana izsaka daudz vairāk nekā jebkura taisno­šanās!

Katrīna apveltīja jauno karalieni ar bargu skatienu, bet tas Mariju neapturēja:

— Iespējams, ka es kļūdos… Bet es runāju to, ko domāju! Es nevaru savas jūtas noslēpt. Mana politika ir mana sirds! Tā man saka, ka grāfs de Montgomerijs nav spējīgs ar aukstu aprēķinu izdarīt tādu noziegumu, ka viņš ir bijis akls ierocis likteņa rokās, ka viņš neuzskata, ka būtu turams aizdomās un neuzskata par vajadzīgu pat taisnoties! Vai tad tā nav?

— Es jums esmu ļoti pateicīgs, — Gabrielam izlauzās, — jūs sacījāt taisnību!

— Es to zināju! — Marija iesaucās.

— Vai reiz beigsies šīs bērnišķības? — saniknotā Katrīna uzkliedza.

— Nē, valdniec! — Marija Stjuarte iesaucās. — Nē! Mēs jau esam bērnišķības beiguši, bet mēs, paldies Dievam, esam jauni, mums vēl viss priekšā. Vai nav tiesa, karali? — viņa graciozi pagriezās pret savu laulāto draugu.

Karalis neko neatbildēja un tikai ar lūpām pieskārās pie Marijas pa­stieptās rokas.

Beidzot Katrīnas mērs bija pilns. Līdz šim viņa karalī redzēja tikai dēlu, gandrīz vai bērnu. Vēl vairāk — viņa bija pārliecināta par hercoga de Gīza atbalstu. Jo pa visu šo laiku viņš nebija izteicis ne vārda. Tāpēc par atbildi uz Marijas uzdrošināšanos viņai izlauzās viss slēptais naids:

— Ak tā gan! Es runāju par taisnīgumu, bet par mani ņirgājas! Es pieprasu, un man uz to ir tiesības, Indriķa II slepkavu vismaz nopratināt, bet viņš tiek attaisnots un vēl uzlielīts! Labi! Ja jau ir nonācis tik tālu, es pati atklāti uzstāšos par grāfa de Montgomerija apsūdzētāju! Vai jūs savai mātei to neatteiksiet, karali? Lai nopratina konetablu, ja tas ir vaja­dzīgs! Lai sauc de Puatjē kundzi! Lai atklājas patiesība! Karaļa nodevīgā noslepkavošana visas tautas acu priekšā tiks atriebta!

Šīs kaismīgās runas laikā Gabriela lūpās bija redzams skumjš smīns.

Viņš atcerējās Nostradamusa horoskopa pēdējās rindas:

Ar laimi to apveltīs

un kapā novedīs mīla pret karali!

Nu, ko! Līdz šim pareģojums ir piepildījies, tas tā būs arī pēdējā punktā! Katrīna panāks, ka notiesās un sodīs ar nāvi to, ko viņa pati bija iemīlējusi, būdama karaļa laulāta draudzene. To Gabriels gaidīja un bija tam gatavs.

Bet Katrīna, nospriedusi, ka ir iets par tālu, aprāvās un laipni vērsās pie hercoga de Gīza:

— Kāpēc jūs neko nesakāt, hercog? Jūs taču man piekrītat, vai ne?

— Nē, valdniec, — hercogs lēni sacīja, — es nepiekrītu, tieši tāpēc es klusēju.

Katrīna draudīgi vaicāja:

— Kā? Arī jūs? Arī jūs esat pret mani?

— Jā, un man ir ļoti žēl, — hercogs de Gīzs teica. — Bet jūs taču redzējāt, kad runa bija par konetablu un hercogieni de Valantinuā, es biju ar jums pilnīgi vienisprātis…

— Jo jūsu domas sakrita ar manējām, — Katrīna noteica. — Tagad es to redzu, taču ir jau par vēlu!

— Kas attiecas uz grāfu de Montgomeriju, es nekādā ziņā nevaru jums piekrist. Manuprāt, nevar uzvelt vainu par nelaimes gadījumu gal­miniekam, kurš izceļas ar sevišķu drosmi un cildenumu. Tamlīdzīgs tiesas process viņam atnestu triumfu, bet viņa apsūdzētājiem — kaunu. Tāpēc, kā arī dažu citu apsvērumu dēļ, es uzskatu, ka vajadzētu atvainoties grā­fam de Montgomerijam par neapdomīgo apcietināšanu un atbrīvot viņu. Tāds ir mans viedoklis.

— Lieliski! — Katrīna gandrīz aizrijās ļaunos smieklos. Viņa pagrie­zās pret karali:

— Te nu ir viedoklis! Vai tas gadījumā nesakrīt ar jūsējo, mans dēls?

Marijas Stjuartes atzinīgais smaids hercogam de Gīzam bija tik iz­teiksmīgs, ka karalim izgaisa šaubas.

— Māmiņ, man jāatzīst, ka es domāju tā kā tēvocis.

— Nodot tēva piemiņu! — Katrīna novaidējās.

— Nē, taisni otrādi, es to sargāju, — Fransuā II iebilda. — Vai tad uzreiz pēc ievainojuma tēvs nesacīja, ka Montgomerijs ir bez vainas? Un agonijas laikā viņš pat negrasījās no saviem vārdiem atsacīties. Atļaujiet man, viņa dēlam, paklausīt viņa gribai!

— Tātad jūs uzsākat valdīšanu ar nicību pret savas mātes svētāko vēlēšanos!

— Atļausiet jums atgādināt, — iejaucās hercogs de Gīzs, — jūs pati teicāt — vienota valdīšana!

— Bet es ar to domāju, ka ministra griba nebūs pārāka par karaļa gribu.

— Starp citu, kurš var vēl vairāk rūpēties pat karali, nekā viņa sie­va? — Marija Stjuarte iejaucās. — Es ar tēvoci kopā jums iesaku —

ticiet godīgumam, nevis nodevībai, kad runa ir par tikumīgu un drosmīgu pavalstnieku, neapkaunojiet savas valdīšanas sākumu ar nelikumībām!

— Tas ir tas, ko jūs klausīsiet? — karaliene teica savam dēlam.

— Es klausīšu savai sirdsapziņai, — jaunais karalis atbildēja ar tādu pārliecību, kādu no viņa neviens nebija gaidījis.

— Vai tas ir jūsu pēdējais vārds, Fransuā? Sargieties! Ja jūs atsakiet savai mātei pirmajā reizē, kad viņa jums kaut ko lūdz un kad jūs parādāt pārāk lielu neatkarību, varat pārvaldīt valsti bez manis, ar jūsu uzticama­jiem ministriem! Man vairs nav nekādas daļas ne par karali, ne par karaļ­valsti, es jūs pametu! Padomājiet, labi padomājiet par to!

— Mēs rūgti apraudāsim tādu zaudējumu, taču pratīsim ar to sa­mierināties! — Marija iečukstēja ausī karalim.

Tas, iemīlējies līdz ausīm, akli atkārtoja:

— Mēs rūgti apraudāsim tādu zaudējumu, taču pratīsm ar to sa­mierināties.

— Labi gan! — karaliene Katrīna neatrada nekā cita ko teikt, bet pamājusi uz Gabriela pusi, viņa piebilda:

— Bet to es agri vai vēlu dabūšu rokā.

— Es to zinu, — jauneklis pieklājīgi atbildēja, domājot par savu ho­roskopu.

Katrīna vairs to nedzirdēja. Zvērojošām acīm viņa paskatījās uz jauno karaļu pāri, uz hercogu de Gīzu un, neko nesacījusi, izgāja.