Divas Diānas

XIX Kā Indriķis II, vēl tēvam dzīvam esot, sāka apgūt viņa mantojumu

Diānas un grāfa de Montgomerijā laulībām t?ija jānotiek pēc trim mēnešiem. Taču tie pagāja, grāfs Montgomerijs dega no mīlestības, bet Diāna vilcinājās ar sava solījuma pildīšanu.

Tas bija izskaidrojams ar to, ka drīz pēc saderināšanās viņa pamanīja, ka uz to sāk skatīties jaunais troņmantnieks Indriķis. Valdonīgajai Diānai sirdī iezagās jauns godkārīgs mērķis. Ar grāfienes de Montgomerijas ti­tulu varēja vienīgi piesegt savu sakāvi, bet troņmantnieka sirdsdāmas ti­tuls būtu gandrīz vai triumfs!

Jo Indriķim agri vai vēlu pienāks laiks kļūt par karali, bet nevīstošā skaistā Diāna tad atkal būtu karaliene. Tā būtu patiešām liela uzvara. Spriežot pēc Indriķa rakstura, tā šķita pavisam tuvu.

Indriķim bija tikai deviņpadsmit gadu, bet viņš šo to jau bija paspējis paveikt. Jau četrus gadus viņš bija Katrīnas Mediči vīrs, taču joprojām palika kā bērns — mežonīgs un kautrīgs. Jāšanā, šaušanā, sacensībās, kurās nepieciešama lokanība un veiklība, viņš parādīja drosmi un vīriš­ķību, taču sieviešu sabiedrībā bija neveikls un noslēgts.

Būdams neizveicīgs un ar lēnu domāšanu, viņš viegli pakļāvās jeb­kurai svešai ietekmei.

Ans de Monmoransī bija visai saspringtās attiecībās ar karali. Viņš pieķērās troņmantniekam un bez grūtībām sāka tam uzspiest savus uz­skatus un gaumi ar vecāka cilvēka tiesībām. Viņš grozīja Indriķi pēc savas gribas un galu galā nostiprināja savu neierobežoto varu pār šo kautrīgo un vājas gribas cilvēku. Tikai aizraušanās ar kādu sievieti varētu mazināt de Monmoransī milzīgo iespaidu uz troņmantnieku.

Drīz, sev par šausmām, viņš pamanīja, ka viņa skolnieks tiešām ir iemīlējies. Indriķis sāka nevērīgi izturēties pret draugiem, ar kuriem Mon­moransī to apgādāja. No bailīga bērna Indriķis pārvērtās gandrīz vai par skumju sapņotāju. Ieskatījies vērīgāk, Monmoransī pamanīja, ka sapņu objekts ir Diāna de Puatjē. „Labāk Diāna nevis kāda cita," — nosprieda šis aprēķinātājs.

Atbilstoši saviem ciniskajiem priekšstatiem par dzīvi viņš, balstoties uz Diānas zemiskajiem instinktiem, sastādīja īpašu plānu un ļāva troņ­mantniekam slepeni ilgoties pēc lielā senešala atraitnes.

Un nudien, tieši tāds skaistums — šķelmīgs, izaicinošs, dabisks — varēja pamodināt Indriķa sirdi. Viņam šķita, ka šī sieviete atklās viņam kādu līdz šim nepazītu jaunas dzīves noslēpumu. Viņam — ziņkārīgam un naivam dabasbērnam, šī sirēna bija pievilcīga un bīstama kā noslē­pums, kā bezdibenis.

Diāna to juta. Taču viņa vēl šaubījās, neriskējot atdoties nākotnei bailēs no Fransuā un bailēs no Montgomerijā, ar ko bija saderināta.

Taču reiz karalis, kas vienmēr bija galants un laipns pret sievietēm, sarunas laikā ar Diānu de Puatjē pamanīja, ka viņus slepus greizsirdīgi novēro troņmantnieks.

Fransuā pasauca Indriķi:

— Ko jūs tur darāt, mans dēls? Nāciet šurp.

Indriķis sastinga, nobālēja un mirkli svārstījās starp pienākumu un bailēm, bet tad izlikās, ka neko nav dzirdējis un aizskrēja.

— Cik neveikls mežonēns! — karalis nogrozīja galvu. — No kā vi­ņam šī muļķīgā kautrība, Diāna? Jūs, mežu dieve, esat kādreiz sastapusi bailīgāku briedēnu? Ak, tas taču nav izturams!

— Vai jūsu majestāte vēlas, lai es troņmantnieka kungu izārstēju no šīs kaites? — Diāna pasmaidot vaicāja.

— O, visā pasaulē nevarētu atrast burvīgāku skolotāju par jums! — karalis bija atsaucīgs.

— Tad varat būt drošs, troņmantnieks labosies, — Diāna sacīja, — par panākumiem es galvoju.

Un patiesi, viņa steidzīgi sameklēja bēgli.

Grāfs de Montgomerijs todien nebija Luvrā, viņš pildīja savus die­nesta pienākumus.

— Vai tiešām es jums iedvešu bailes, monsenjor?

Ar šiem vārdiem Diāna uzsāka ar troņmantnieku sarunu. Kā Diāna to beidza, kā nemanīja prinča kļūdīšanos un jūsmoja par visu, ko viņš sacīja, kā viņš aizgāja no Diānas pilnā pārliecībā, ka bijis gudrs un ne­atvairāms, kā, galu galā, viņa kļuva par tā pavēlnieci — to nezin neviens.

Jo tā ir mūžīgā un vārdos nepasakāmā komēdija, ko spēlēs vienmēr, bet nekad neviens to neuzrakstīs.

Bet Montgomerijs? Šis aklais pārāk mīlēja Diānu, lai spētu to at­maskot. Viss galms jau mēļoja par de Puatjē kundzes jauno mīlestību, bet krietnais grāfs joprojām atradās savu ilūziju varā. Un Diāna tās prasmīgi un uzmanīgi uzturēja. Ēka, ko viņa bija uzcēlusi, vēl bija ne­stipra un drebēja no mazāka troksnīša. Tāpēc pie troņmantnieka viņa turējās godkārības, bet pie grāfa — piesardzības dēļ.