Divas Diānas

XXIX Piesardzības pasākumi

Tikai Dievs vien zin, ko Gabriels domāja, kā viņš jutās šajās moko­šajās stundās. Atgriezies mājās, viņš ne vārda nepārmija ne ar kalpiem, ne audžumāti. Kopš šī brīža viņam sākās jauna dzīve — mēma, saspringta, rīcības piesātināta. Viss, ko viņš pārdzīvoja šajā naktī — piekrāptās ce­rības, drosmīgie lēmumi, atriebības plāni, sapņi par mīlestību — to visu viņš apglabāja savā sirdī.

Tikai astoņos no rīta viņš drīkstēja ierasties Šatlē ar gredzenu, kas bija saņemts no karaļa rokām. Tam bija jāatver visas durvis ne vien vi­ņam, bet arī viņa tēvam.

Līdz sešiem no rīta Gabriels bija mājās. Sešos, apģērbies un apbru­ņojies kā ilgam ceļojumam, viņš nokāpa lejā.

Kalpi sarosījās. Četri brīvprātīgie apstāja Gabrielu. Tomēr viņš tiem visiem draudzīgi pateicās un aizraidīja projām, atstājot tikai pāžu Andrē un Aloizi.

— Aloīze, — viņš vērsās pie tās, — es kuru katru dienu gaidu iero­damies divus draugus no Kalē — Žanu Pekuā ar sievu Babeti. Iespējams, ka es pats nevarēšu viņus sagaidīt. Taču arī manā prombūtnē esi laipna pret viņiem un uzņem tos tā, it kā tie man būtu brālis ar māsu.

— Jūsu augstība, lai nu kam, bet jums gan būtu jāzin, ka man pietiek ar vienu jūsu vārdu. Neuztraucieties, jūsu viesiem būs viss, kas nepie­ciešams.

— Paldies, Aloīze, — Gabriels sacīja. — Tagad parunāsim ar jums, Andrē… Man jums ir vairāki svarīgi uzdevumi, jums tie būs jāizpilda, jo jūs man esat Martēna vietā.

— Esmu jūsu rīcībā, monsenjor.

— Klausieties uzmanīgi. Pēc stundas es iešu projām. Ja es atgrie­zīšos, jums nekas nebūs jādara. Taču ja neatgriezīšos ne šodien, ne rīt, ne parīt…

Audžumāte sasita plaukstas, bet Andrē pārtrauca savu kungu:

— Piedodiet, monsenjor, jūs sacījāt, ka varbūt tik drīz neatgriezī- sieties?

— Jā, Andrē.

— Kāpēc gan es nevarētu jums doties līdzi? Jūs patiešām ilgi būsiet projām? — Andrē samulsis vaicāja.

— Tas ir pilnīgi iespējams…

— Tad man… Pirms aizbraukšanas de Kastro kundze man iedeva jums adresētu vēstuli…

— Vēstuli?! Un jūs man to līdz šim brīdim neesat iedevis? — Gab­riels brīnījās.

— Piedodiet, jūsu augstība, man tā jums jānodod tikai tajā gadījumā, ja jūs no Luvras pārnāksiet bēdīgs vai nikns. „Tad, — man teica Diānas kundze, — nodod šo vēstuli vikontam d'Eksmesam, un lai tā ir viņam vai nu par brīdinājumu, vai par mierinājumu."

— Dodiet to šurp! — Gabriels iesaucās. — Padoms un mierinājums tieši pašlaik man ir ļoti vajadzīgi!

Andrē izņēma no kabatas rūpīgi salocītu vēstuli un iedeva to vikon­tam. Gabriels steigšus salauza zīmogu, piegāja pie loga un sāka lasīt:

„Mīļais draugs, mūsu pēdējās nakts atmiņās un satraukumā es rakstu jums tāpēc, ka varbūt mēs nekad vairs nesatiksimies, bet man neliek mie­ra drūmās domas. Lūk, tās — iespējams, ka izpildot savu pienākumu, jūs būsiet spiests nonākt ar karali konfliktā, iespējams, ka šis cīņas rezul­tātā jūs sāksiet karali neieredzēt un gribēsiet tam atriebties…

Gabriel, es precīzi nezinu, vai viņš ir mans tēvs, taču es zinu, ka viņš visu šo laiku ir lolojis mani kā savu bērnu. Kad es domāju par jūsu atriebību, man kļūst baisi. Un ja šī atriebība īstenosies, es aiziešu bojā.

Kamēr šīs briesmīgās aizdomas nav piepildījušās, es lūdzu jūs, Gab­riel, saglabājiet pret karali cieņu. Jo cilvēkus nedrīkst tiesāt tādi paši cilvēki, bet vienīgi Dievs!

Tātad, mans draugs, lai kas arī notiktu, nesteidzieties atriebties pat visīstākajam ļaundarim . Netiesājiet to, vēl vairāk — neesiet viņa slep­kava. Atcerieties — Dievs par jums atriebsies tik bargi, kā jūs nekad nebūtu spējis. Uzticiet šis rūpes visaugstākajai tiesai.

Dariet to mīlestībā pret mani. Esiet žēlsirdīgs! Tas ir pēdējais lū­gums, ar kuru pie jums vēršas

Diāna de Kastro."

Gabriels, skumji smaidot, vēstuli izlasīja divas reizes, tad salocīja to un paslēpa sev pie sirds. Tad viņš nolieca galvu un kādu brīdi palika nekustīgi stāvam, it kā aizdomājies. Pēc tam kā pamodies no miega, viņš sacīja:

— Labi! Es savas pavēles neatceļu. Ja es, kā jau teicu, neatgriezīšos, ja jūs par mani kaut ko dzirdēsiet vai, tieši otrādi, neko nedzirdēsiet, atcerieties, kas jums katrā ziņā ir jāizdara…

— Es klausos, monsenjor, — Andrē atsaucās.

— Pēc dažām dienām Parīzē ieradīsies de Kastro kundze. Jums ir jāuzzin precīzi viņas ierašanās laiks.

— Tas nebūs grūti, monsenjor.

— Pacentieties iziet tai pretī un manā vārdā atdodiet tai šo sainīti. Tur nekā vērtīga nav… vienkārši mūķenes aube, vairāk nekas, taču, pie­lūkojiet, nepazaudējiet to. Jūs viņai nodosiet šo saini un teiksiet…

— Ko lai es saku, jūsu gaišība? — Andrē jautāja, redzot, ka vikonts vilcinās.

— Nē, nesakiet viņai neko! Tikai sakiet, ka viņa ir brīva, ka viņas solījumi nav vairs spēkā un ka tam par ķīlu ir šī aube.

— Un viss?

— Viss… Bet ja par mani nebūs nekādu ziņu un de Kastro kundze kaut kādā veidā izrādīs kaut vismazāko satraukumu… jūs teiksiet… Vispār labāk nesakiet neko, bet vienīgi palūdziet, lai viņa jūs pieņem atpakaļ dienestā… Ja viņa to negribēs, atgriezieties šurp un gaidiet, kad atgrie­zīšos es.

— Jūs atgriezīsieties… jūsu gaišība, atgriezīsieties… — ar asarām acīs nočukstēja audžumāte. — Vai tad var gadīties, ka jūs pazudīsiet bez vēsts?

— Var, Aloīze, tā pat būtu bijis labāk… — Gabriels noteica. — Taču tu gaidi mani un ceri, ka es būšu atpakaļ.

— Cerēt! Bet ja nu jūs pazūdat! — Aloīze iesaucās.

— Pazūdu? Kāpēc tu tā domā? Visu taču nav iespējams paredzēt. Tomēr es ceru drīz atkal tevi ieraudzīt, Aloīze.

— Lai svētī jūs Dievs par šiem vārdiem!

— Bez šiem norādījumiem jūsu augstībai citu pavēļu nebūs? — Andrē vaicāja.

— Nē… Tomēr pagaidiet!

Gabriels piesēdās pie galda un uzrakstīja īsu vēstuli admirālim Ko­liņī:

«Admirāļa kungs, no šīs dienas varat uzskatīt mani par jūsu kustības biedru. Tā vai citādi, bet es sevi visu bez atlikuma atdodu jūsu cīņai un savu sirdi un dzīvību veltu vajāto reliģijai.

Jūsu cīņu biedrs un uzticamais draugs

Gabriels de Montgomerijs ."

— Atdodiet to admirālim, ja es neatgriezīšos. — Gabriels pasniedza Andrē vēstuli. — Bet nu es atvados no jums, draugi, un eju. Laiks ir

klāt!

Patiešām, jau pēc pusstundas Gabriels stāvēja pie Šatlē vārtiem.