Divas Diānas

XXXIV Paliec sveika, Francija!

Astoņus mēnešus pēc Fransuā II nāves, 1561. gada 15. augustā, Ma­rija Stjuarte gatavojās ar kuģi no Kalē doties uz Skotiju.

Visu šo laiku viņa katru dienu un katru stundu pretojās ne tikai Katrīnas Mediči, bet pat savu tēvoču prasībām, kas gribēja viņu dabūt prom no Francijas. Marija nekādi nespēja izšķirties par aizbraukšanu no šīs zemes, kas viņai bija tik dārga, kur viņa bijusi laimīga un mīlēta.

Neskatoties uz sērām, viņa pēc Lotringas kardināla ielūguma viesojās Reimsā un tur, Šampaņā, palika līdz pavasarim. Pēc tam, kad jau re­liģiskie nemieri bija sasnieguši arī Skotiju, viņa beidzot nolēma braukt. Šajā lēmumā sava nozīme bija arī Katrīnas Mediči naidam, kas sekoja tai visur.

Tātad jūlijā viņa atvadījās no galma Senžermēnā.

Kā karaļa atraitne viņa saņēma renti divdesmit tūkstoš livru apmērā. Bez tam viņai bija ļoti daudz dārglietu. Šāds ieguvums varētu piesaistīt kāda lielceļa laupītāja uzmanību. Bija arī jābīstas no Elizabetes, Anglijas karalienes, kura jaunajā Skotijas karalienē jau saskatīja sāncensi.

Tāpēc vairāki galminieki piedāvājās pavadīt Mariju tālajā ceļā.

Ieradusies Kalē, Marija tur ieraudzīja ne tikai savus tēvočus, bet arī daudzus galminiekus.

Ostā jau stāvēja divas galeras gatavas ccļam. Tomēr viņa nodzīvoja Kalē sešas dienas, jo daudzie pavadītāji nekādi nespēja šķirties no viņas. Aizbraukšanu nolika uz 15. augustu.

Diena bija gadījusies skumja un mitra, lai gan nebija ne vētras, ne lietus.

Krastmalā Marija vēlējās pateikties visiem pavadītājiem. Viņa katram pastiepa roku atvadu skūpstam. Visi nāca un goddevīgi, uz viena ceļa nometušies, ar lūpām pieskārās šai brīnišķīgajai rociņai. Pēdējais pienāca kāds cilvēks, kurš sekoja Marijai no pašas Senžermēnas. Ietinies apmetnī un dziļi uz acīm uzmaucis platmali, viņš jāja visiem aiz muguras un ne ar vienu nesarunājās.

Bet kad tas nometās uz ceļa un noņēma platmali, Marija ieraudzīja, ka tas ir Gabriels de Montgomerijs.

— Kā, grāf, tas esat jūs? Uzticamais draugs, es priecājos jūs redzēt! Kā man gribētos ar kaut ko vairāk apliecināt manu pateicību jums, bet diemžēl šeit man nekā nav. Ja jūs būtu ar mieru sekot man uz manu nabaga Skotiju…

— Es labprāt to darītu, — Gabriels sacīja, — taču mani notur Fran­cijā kāds svarīgs iemesls. Ir kāda persona, kas man ir dārga un svēta… es neesmu ar to tieies divus gadus un visu šo laiku…

— Vai tiešām jūs runājat par Diānu de Kastro? • — Marija viņu pār­trauca.

— Par viņu, jā. Pagājušajā mēnesī Parīzē es no viņas saņēmu vēstuli. Viņa man nozīmēja tikšanos Senkantēnā 15. augustā. Taču es tur varēšu būt tikai rīt. Es nezinu, kāpēc viņa mani sauc. Bet es esmu pārliecināts, viņa man nepārmetīs to, ka es gribēju atvadīties no jums.

— Mīļā Diāna! — Marija domīgi sacīja. — Viņa man bija kā māsa, viņa arī mani mīlēja. Ņemiet un iedodiet viņai šo gredzenu no manis. Un drīzāk brauciet pie viņas. Palieciet sveiks! Un arī jūs, draugi, palieciet sveiki! Mani gaida.

Viņa apņēmīgi uzkāpa pa trapu. Aiz viņas gāja tie, kas kopā ar viņu devās uz Skotiju.

Slaukot asaras, viņa ar lakatiņu māja radiem un draugiem, kas palika krastā.

Beidzot, kad galera izgāja atklātā jūrā, viņa pamanīja lielu laivu, kas iepeldēja ostā. Taču pēkšņi laiva ne no šā, ne no tā sasvērās uz priek­šu un, it kā uzdūrusies zemūdens klintij, ātri grima. Tas viss notika tik strauji, ka no galeras pat nepaspēja nolaist glābšanas laivu. Pēc brīža jūra aprija lielo laivu ar visu tās komandu.

— Augstais Dievs! — Marija iesaucās. — Cik šausmīga zīme!

Pa to laiku vējš kļuva stiprāks un galerai uzvilka buras. Krasts at­tālinājās un Marija, atspiedusies pret margām, skatījās uz ostas pusi un bezgalīgi atkārtoja:

— Paliec sveika, Francija! Paliec sveika, Francija!

Tā viņa nostāvēja līdz pašai tumsai, bet kad viņu aicināja vakariņās, viņa jūtu uzplūdā sāka nevaldāmi raudāt.

— Paliec sveika, mana dārgā Francija! Es tevi nekad vairs nere­dzēšu!

Tad, atteikusies no vakariņām, viņa aizgāja uz savu kajīti, palūgusi, lai viņu pamodina no rīta, ja būs redzams krasts.

Taču šoreiz liktenis Marijai uzsmaidīja — vējš norima, ar airu pa­līdzību kuģis lēni kustējās uz priekšu un no rīta, kad uzausa gaisma, Francija vēl bija redzama.

Kad stūrmanis pieklauvēja pie karalienes kajītes, viņa jau bija apģēr­busies un, gultā sēžot, skatījās pa logu uz tālo, viņas sirdij tik ļoti dārgo krastu. Taču laime nebija ilgstoša — vējš pieņēmās spēkā, un drīz vien Francija pazuda skatienam.

Pār jūru nogūla bieza migla. Nācās peldēt uz labu laimi, cenšoties turēties pie kursa. Kad trešajā dienā migla izklīda, izrādījās, ka tiem vis­apkārt bija lielas klintis, un ja tie vēl būtu tā kādu gabalu braukuši uz priekšu, tad noteikti sasistos.

Izmērot dziļumu, jūrnieki konstatēja, ka viņi atrodas pie Skotijas krastiem. Galera, meistarīgi lavierējot starp klintīm, beidzot izmeta enku­ru kādā ostā netālu no Edinburgas.

Marijas svītā bija tādi neprāši, kas sacīja, miglas aizsegā viņi ir ieku­ģojuši valstī, kur valda miglaina neskaidrība. Mariju neviens negaidīja un, lai nokļūtu Edinburgā, viņai kopā ar svītu nācās kratīties zirgu pajūgos.

Ieraugot šos kleperus, Marija nevilšus atcerējās tīršķirnes rikšotājus, ar kādiem viņa jāja karalisko medību laikā. Viņai noritēja vēl daža asara, salīdzinot valsti, kurā viņa atradās, ar to, ko bija atstājusi. Bet tad viņa caur asarām pasmaidīja un sacīja:

— Ir jābruņojas ar pacietību, ja no debesīm nolaižas uz zemes.

Tā Marija Stjuarte ieradās Anglijā, kur liktenis tai vēlāk atņēma dzī­vību.