Divas Diānas

XXIII Nāvīgā uzticība

Ambuāzas cietoksnī, savās istabās, hercogs de Gīzs dzīvi apspriedās ar gara auguma, spēcīgu un enerģisku cilvēku, kurš bija tērpies strēlnieku kapteiņa mundierī.

— Maršals de Brisaks man apliecināja, ka es uz jums varu paļauties, kapteini Rišeljē.

— Es esmu gatavs uz visu, jūsu gaišība, — Rišeljē teica.

— Tad es jums uzdošu cietokšņa galveno vārtu apsardzi. Tas, pro­tams, nenozīmē, ka protestantu kungi sāks uzbrukumu tieši šeit. Tomēr vārtiem ir svarīga nozīme. Tāpēc jūs bez mandāta ar manu parakstu ne­drīkstat nevienu ne ielaist, ne izlaist pa tiem.

— Tiks izpildīts, jūsu gaišība. Starp citu, tikko pie manis ieradās kāds jaunais cilvēks, kurš nosauca sevi par grāfu de Montgomeriju. Vi­ņam nebija mandāta, taču ir caurlaide ar jūsu parakstu. Viņš apgalvo, ka ieradies no Parīzes. Vai vest viņu pie jums? Viņš to vēlas.

— Jā, nekavējoties! — hercogs sarosījās. — Taču pagaidiet, tas vēl nav viss. Šodien ap pusdienlaiku pie jūsu vārtiem ir jāierodas princim Kondē, kuru mēs esam uzaicinājuši. Jūs ielaidīsiet tikai viņu vienu, taču tos, kas būs kopā ar viņu, nē. Sapulciniet karavīrus un izliecieties par karavīru godasardzi. Lai tie iededz lāpas un šaujamos tur gatavībā.

— Tiks izpildīts, jūsu gaišība, — Rišeljē sacīja.

— Tad, kad protestanti rausies uz priekšu un sāksies sadursme, mo­dri vērojiet princi. Ja viņš izdarīs kaut vienu kustību, vēloties vilkt laukā savu zobenu, nogaliniet to!

— Izdarīt to nebūtu grūti. Tikai nav viegli vienkāršam kapteinim no­kļūt prinča tuvumā.

Hercogs padomāja un teica:

— Lielais priors un Omalas hercogs vēros princi, viņi jums dos zīmi, jūs klausiet tai.

— Tiks izpildīts, jūsu gaišība.

— Labi, kaptein. Varat iet. Sakiet, lai tūlīt pat ielaiž grāfu de Mont- gomeriju.

Kapteinis Rišeljē zemu paklanījās un izgāja. Pēc mirkļa hercogam ziņoja par Gabriela ierašanos. Tas ienāca bāls, drūms, un pat pirmā mi­nistra laipnā sagaidīšana viņa skarbo vaigu neatmaidzināja.

Ne velti, jo savas aizdomas salīdzinot ar nejaušiem izteicieniem, ko izmeta karaliskā patruļa, Gabriels bija tuvu patiesībai.

Karalis, kurš viņu apžēloja un partija, kurai viņš bija pieslējies, bija sākuši atklātu cīņu.

— Ziniet, Gabriel, — hercogs pie viņa griezās, — kāpēc es jūs esmu izsaucis?

— Varu nojaust, taču precīzi nezinu, jūsu gaišība.

— Protestanti ir sataisījušies uz dumpi. Viņi grib mums uzbrukt šeit, Ambuāzā!

— Tā ir nāvi nesoša pārdrošība!

— Nē, mans draugs, jūs maldāties. Tā ir lieliska izdevība, — hercogs viņam iebilda.

— Ko jūs ar to gribat sacīt? — Gabriels brīnījās.

— To, ka protestanti domā mūs pārsteigt nesagatavotus, bet mēs tos jau gaidām! Es gribu teikt, ka viņu plāni jau ir atšifrēti, nodomi izjaukti. Bet galvenais — lai viņi pirmie paceltu zobenus un ar to pašu nodotu sevi. Viņi lemti bojāejai — to es vēlējos pateikt.

— Nevar būt! — grāfs de Montgomerijs satriekts iesaucās.

— Spriediet pats, — hercogs turpināja, — vai mēs visu zinām. Pa­klausieties! 16. martā viņiem jāsapulcējas un jāsāk uzbrukums. Starp pils sargkareivjiem viņiem bija savi cilvēki, tie tagad ir nomainīti. Draugiem vajadzēja atvērt vārtus, šie vārti tagad ir slēgti. Viņu vienībām bija slepus pa meža takām jāiziet caur Šatoreno mežiem, bet karaliskā gvarde tos pārsteidza, un līdz Ambuāzai netiks ne puse no tiem, Mēs esam lieliski informēti un labi sagatavoti.

— Jā… labi gan, — satriektais Gabriels atkārtoja un, nezinādams, ko lai saka, vaicāja: — Kas tad jums visu tik precīzi izstāstīja?

— Tur jau tā lieta! — hercogs smējās. — Divi no viņu pulka mums atklāja viņu nodomus — viens par maksu, otrs aiz bailēm. Varu jums pateikt, algotais spiegs bija tas, kuru jūs varbūt pazīstat, viņu sauc mar­ķīzs de…

— Klusējiet! — Gabriels iesaucās. — Nesakiet man viņa vārdu… Man nevajadzēja vaicāt, jūs jau tāpat man par daudz pateicāt. Bet go­dīgam cilvēkam ļoti grūti neatmaskot nodevēju!

Hercogs de Gīzs nobrīnījās un iebilda:

— Mēs taču jums, Gabriel, uzticamies pilnībā!

— Kāpēc jūs mani saucāt? Jūs man to vēl nepateicāt.

— Kāpēc? Karalim ir tik maz uzticamu cilvēku. Jūs esat viens no visuzticamākajiem. Jūs vadīsiet karaspēka vienību pretī dumpiniekiem.

— Es? Tas nav iespējams!

— Kāpēc tad tas nav iespējams? — hercogs bija pārsteigts. — Man šķiet neparasti kaut ko tādu dzirdēt no jūsu mutes, Gabriel.

— Jūsu gaišība, — Gabriels stingri atbildēja, — es esmu šīs mācības piekritējs.

Hercogs de Gīzs pielēca kājās un paskatījās uz grāfu gandrīz vai ar bailēm.

— Jā, tā ir, — Gabriels skumji smaidīja. — Ja jūs mani, monsenjor, sūtītu pret spāņiem vai angļiem, es neatkāptos ne par soli un ar prieku atdotu par jums savu dzīvību! Be te taču ir ticības karš, karš pret saviem brāļiem, man ir jāatsakās, monsenjor. Es vēlos paturēt to brīvību, kuru jūs man reiz apsolījāt!

— Jūs esat hugenots! — hercogs iesaucās gluži neviļus.

— Pie tam pārliecināts. Esmu pieņēmis šo mācību un atdevis tai savu dvēseli.

— Vai arī zobenu? — hercogs rūgti vaicāja.

— Nē, monsenjor.

— Diezgan, — hercogs iebilda, — jūs taču man negribēsiet apgalvot, ka neko nezinājāt par sazvērestību pret karali, kuru organizē jūsu tā sau­camie brāļi.

— Tieši tā, nezināju, — grāfs asi atbildēja.

— Tad jums nāksies nodot savus ticības brāļus, jo jūs esat izvēles priekšā — vai nu vai!

— O, hercog! — Gabriels pārmetoši iesaucās.

Hercogs neapmierināts uzmeta uz krēsla savu bereti:

— Pasakiet man, kā jūs domājat no šīs situācijas izgrozīties?

— Kā? — Gabriels vēsi teica. — Ļoti vienkārši. Es uzskatu, ka kļū­mīgs stāvoklis prasa no cilvēka maksimālu godīgumu. Kad es pievienojos protestantiem, es viņu vadītājiem atklāti paziņoju, ka mans pienākums pret karali, karalieni un hercogu de Gīzu neļauj man cīnīties viņu rindās ar zobenu rokā.

Viņi zin, ka Reformācija man nozīmē tikai ticības brīvību, nevis par­tiju. Es viņus, tāpat kā jūs, esmu brīdinājis, ka rīkošos pats pēc saviem ieskatiem. Tāpēc, nepievienojoties nevienai pusei, es ceru saglabāt savu pašcieņu.

Gabriels to visu izteica lepni un ar iedvesmu. Hercogs pa to laiku jau bija nomierinājies. Viņš ar lielu cieņu vēroja sava senā cīņubiedra atklātību un krietnumu.

— Jūs esat dīvains cilvēks, Gabriel, — viņš domīgi noteica. *

— Kāpēc dīvains, jūsu gaišība? Vai tikai tāpēc, ka mani vārdi vien­mēr ir saskanējuši ar maniem darbiem. Par hugenotu sazvērestību es ne­ko nezināju, zvēru jums. Taču es varu atzīties, ka Parīzē saņēmu vēstuli no viena ticības brāļa. Tajā, tāpat kā jūsējā, nebija nekādu paskaidro­jumu, tikai viens vārds: „Brauciet šurp!" Es jau paredzēju, ka varu no­nākt smagas izvēles priekšā. Taču es ierados. Jo man tas bija jādara. Es ierados, lai jums pateiktu — es nevaru cīnīties pret tiem, kas tic tāpat kā es. Es atbraucu, lai pateiktu viņiem — es nevaru cīnīties pret tiem, kas man ir glābuši dzīvību.

Hercogs de Gīzs sniedza Gabrielam roku:

— Man nebija taisnība. Starp citu, tas nav nekas īpaši pārsteidzošs — man bija tik ļoti žēl, ka jūs, uz ko es tā cerēju, izrādījāties mans pre­tinieks.

— Pretinieks? Es nekad tāds neesmu bijis un nekad nebūšu. Es ru­nāju ar jums atklāti, bet no tā vēl neesmu kļuvis par pretinieku. Bet tagad sakiet man — vai jūs vēl ticat manam godīgumam, lai gan es esmu hugenots?

— Jā, Gabriel, neraugoties ne uz ko, es uzticos jums un vienmēr uzticēšos, bet par pierādījumu tam es jums došu, lūk, šo…

Viņš piegāja pie galda un parakstīja kādu papīru:

— Tā ir caurlaide iziešanai no Ambuāzas jebkurā virzienā. Tādu cie­ņu un uzticību es neizrādītu, piemēram, princim Kondē.

— Bet es atsakos no tādas uzticības.

— Kāpēc? — hercogs de Gīzs brīnījās.

— Vai jūs zināt, jūsu gaišība, uz kurieni es došos pēc Ambuāzas?

— Tā ir jūsu personīgā lieta, es par to jums nevaicāju.

— Bet man tas jums ir jāpasaka. Atvadījies no jums, monsenjor, es iešu uz Nuazī satikties ar vienu no dumpiniekiem…

— Nuazi? Tur ir apmeties Kastelno.

— Jā, viņš! Jūs esat labi informēts.

— Ko jūs tur, nelaimīgais, darīsiet?

— Lūk, ko. Es viņiem teikšu: „Jūs mani saucāt, te es esmu. Bet no manis neko negaidiet." Ja viņi man jautās, ko es zinu, ko redzēju ceļā, es klusēšu. Es pat tos nevarēšu brīdināt par jūsu lamatām — jūsu atklā­tība pret mani liedz man to darīt. Tāpēc es jums lūdzu lielu pretim­nākšanu.

— Un tieši kādu?

— Aizturiet mani kā gūstekni un paglābiet mani no briesmīgā strup­ceļa. Jo, izejot no šejienes, man nāksies ierasties pie tiem, kas nolemti bojāejai, bet es nevarēšu viņus glābt…

Hercogs de Gīzs uz mirkli kļuva domīgs, tad sacīja:

— Es nevaru jums neuzticēties. Ņemiet caurlaidi!

Gabriels bija satriekts.

— Tad man ir jālūdz vēl kaut kas. Pie visa, ko es jūsu labā esmu darījis pie Mecas, Kalē, Itālijā, zvēriet, ka izdarīsiet to!

— Kas tas ir? Jūsu labā es darīšu visu, ko spēšu!

— Jūs varat to izdarīt, tas ir jūsu pienākums, monsenjor, jo jūs gaida karš pret frančiem… Atļaujiet man, neizpaužot uzticēto noslēpumu, at­turēt viņus no šī liktenīgā pasākuma…

— Gabriel, piesargieties! — hercogs svinīgi sacīja. — Ja jūs kaut ar pušplēstu vārdu ieminēsieties par mūsu plāniem, un sazvērnieki spēs pa­nākt to pašu rezultātu ar citiem līdzekļiem, tad mēs visi — karalis, Ma­rija Stjuarte un es, aiziesim bojā. Ņemiet to vērā. Vai jūs varat apliecināt, ka ne ar mājienu, ne žestu neizpaudīsiet viņiem, kas šeit notiek?

— Zvēru pie muižnieka goda!

— Tad ejiet, — hercogs de Gīzs sacīja. — Pārlieciniet viņus at­teikties no noziedzīgā uzbrukuma. Arī es būšu laimīgs, ja izdotos novērst asinsizliešanu. Bet, ja es nemaldos, viņi ir pārāk spītīgi un pārāk akli, tāpēc nez vai jums kaut kas izdosies. Bet lai iet! Ejiet un mēģiniet.

— Pateicos jums, jūsu gaišība! — Gabriels dziļi palocījās.

Pēc ceturtdaļstundas viņš jau jāja uz Nuazī.