Divas Diānas

XXVII Kā 16. gadsimtā taisīja politiku

Nevajag domāt, ka pēc padošanās Nuazī un pēc sadursmes Šatoreno mežā viss bija beidzies.

Lielākā daļa Nantes sazvērnieku, neko nenojaušot par divām savas partijas neveiksmēm, turpināja virzīties uz Ambuāzu. Bet, kā zināms, vi­ņus tur jau gaidīja.

Jaunais karalis gulēt negāja. Satraukumā viņš soļoja turp un atpakaļ pa lielo tukšo zāli, kur tam bija ierādīta guļamistaba.

Marija Stjuarte, hercogs de Gīzs un Lotringas kardināls arī negulēja un gaidīja, kā risināsies notikumi.

— Cik bezgalīgi gara nakts! — Fransuā II nopūtās. — Man plēš galvu pušu, atkal džinkst ausīs! Kas par nakti!

— Mans nabaga mīļotais karali, — Marija tam maigi teica, — neuz­traucieties tik ļoti, es jūs lūdzu! Atpūtieties kaut vai dažas minūtes.

— Vai tad es varu atpūsties, vai es varu būt mierīgs, kad mana tauta dumpojas un ar ieročiem iet pret mani!

Marija neko neatbildēja, viņa sāka raudāt.

— Jūsu majestāte nevajag to ņemt tik ļoti pie sirds, — hercogs de Gīzs sacīja. — Es jau jums ziņoju — viss ir sagatavots un uzvara ir garantēta.

— Vai mēs sākām slikti? — Lotringas kardināls piebilda. — Kastel­no ir gūstā, Larenodī beigts. Tas taču ir labs iesākums atrisinājumam!

— Patiešām, laimīgs sākums! — Fransuā rūgti sacīja.

Kardināls turpināja:

— Rit viss jau būs beidzies, pārējie dumpinieku vadītāji būs mūsu rokās. Tā būs nežēlīga mācība, kas nobiedēs visus viņu sekotājus. Jā, valdniek, tas ir vajadzīgs, — viņš iebilda uz karaļa protestējošo žestu.

— Svinīgais ticības akts vai autodafē*, kā to sauc Spānijā, lūk, ko pieprasa apvainotā reliģija un tronis, kurš sācis šķobīties. Iesākumā ir jāmirst Kastelno kungam. Hercogs Nemūrs savā vārdā tam ir apsolījis, ka viņš tiks apžēlots, taču uz mums tas neattiecas, mēs viņam neko ne­esam solījuši. Larenodī, diemžēl, ir varējis no soda izbēgt, taču es jau pavēlēju viņa galvu izstādīt uz Ambuāzas tilta ar uzrakstu „Dumpinieku barvedis".

— Bet jūs taču, hercog, pats zināt — iebilda jaunais karalis, — ka īstais barvedis nebija viņš, bet visi par sazvērestības dvēseli sauc princi Kondē…

— Ne tik skaļi, lūdzu jūs! — kardināls viņu pārtrauca. — Pilnīga taisnība, viņš tiešām visu izplānoja un vadīja, taču darīja to paklusām. Ne velti šie nekrietneļi viņu dēvē par „mēmo priekšnieku". Katrā ziņā, mums nevajadzētu viņu izaicināt, nevajag par sacelšanās vadītāju atzīt tik varenu pretinieku! Izliksimies, ka mēs par viņu neko nezinām, tad arī citi neuzzinās…

Autodafē — šeit: notiesāto nāvessods.

— Bet ja princis Kondē patiesībā ir īstais dumpinieks! — Fransuā neatlaidās.

— Tā jau gan, valdniek, — hercogs de Gīzs piekrita, — taču princis netaisās atzīties un visu noliedz. Šorīt viņš ieradās Ambuāzā. Viņu ne­mitīgi novēro. Uzskatīsim viņu par mūsu sabiedroto, tas ir mazāk bīstami, nekā ja viņš ir mūsu ienaidnieks. Ja vajag, princis ir spējīgs pārnākt mūsu pusē un rīt noskatīties savu ticības brāļu sodīšanā ar nāvi. Vai gan viņa mokas nav lielākas par tiem pārbaudījumiem, kas ir uzkrauti mums?

— Protams, jums taisnība, — karalis nopūtās. — Bet kas tas pai troksni pagalmā? Ak Dievs! Vai tiešām sazvērnieki?

— Tūlīt noskaidrosim! — hercogs de Gīzs sāka uztraukties.

Viņš vēl nepaspēja pārkāpt pār slieksni, kad ienāca kapteinis Rišeljē un ziņoja karalim:

— Piedodiet, jūsu majestāte, de Kondē kungs ir uzzinājis par atse­višķiem izteikumiem, kas aizskar viņa cieņu. Tāpēc viņš ļoti lūdz atļauju atbrīvoties no apvainojošām aizdomām jūsu majestātes klātbūtnē.

Karalis varbūt nebūtu pieņēmis princi, taču hercogs de Gīzs jau deva zīmi, Rišeljē karavīri pakāpās sāņus, un satrauktais princis Kondē ar aug­stu paceltu galvu ienāca istabā. Tam sekoja vairāki augstustāvoši galmi­nieki un daži mūki, par kādiem šonakt kardināls bija pārvērtis kareivjus. Zem mūku tērpiem tiem bija bruņas.

Princis zemu paklanījās karalim un pirmais sāka runāt:

— Piedodiet, jūsu majestāte, manu pārdrošību, taču to varētu at­taisnot apvainojumu smagums, ar kādiem mani ienaidnieki mēģina mani nomelnot jūsu acīs. Es vēlos tos atspēkot!

— Par ko ir runa, mans brāli? — it kā pārsteigts sacīja karalis.

— Valdniek, klīst baumas, ka es esmu sazvērnieku vadonis, kuri ar savu neprātīgo uzbrukumu cenšas saļodzīt mūsu valsts pamatus un ap­draudēt jūsu majestāti.

— Ā! Tā baumo? — Fransuā sacīja. — Kas tad tā baumo?

— Es tikko pats dzirdēju šos nekrietnos izdomājumus no šo diev­bijīgo mūku mutēm, kuri nekautrējas skaļi sacīt to, ko citi tiem čukstējuši paklusām.

— Kurus jūs apsūdzat? — karalis vaicāja. — Tos, kas atkārto, vai tos, kuri čukst?

— Gan vienus, gan otrus, bet galvenokārt šīs apmelošanas sācējus, — princis Kondē sacīja, skatoties Lotringas kardinālam tieši sejā.

Kardinālu samulsināja prinča savaldība, viņš atkāpās aiz muguras sa­vam brālim.

— Nu ko, — karalis teica, — mēs jums ļausim atspēkot apmelojumus un atklāt jūsu apvainotājus… Paskatīsimies!

— Man atspēkot! — princis Kondē pārvaicāja. — Vai tad mani dar­bi nerunā skaidru valodu? Vai es neierados pēc pirmā aicinājuma šurp, uz šo cietoksni, lai ieņemtu vietu jūsu majestātes aizstāvju rindās? Vai tā rīkojas tie, kas jūtas vainīgi? Sakiet, jūsu majestāte!

Fransuā uz jautājumu neatbildēja, bet vienkārši sacīja:

— Atmaskojiet savus apmelotājus!

— Es to darīšu, jūsu majestāte, taču nevis vārdos, bet darbos! Ja tie ir godīgi, lai mani apsūdz atklāti, lai nosauc paši savu vārdu, visas tautas priekšā… Es tiem metu izaicinājumu! — Izteicis šos vārdus, princis Kon­dē nometa cimdu pats sev pie kājām.

Lepnais skatiens, vērsts uz hercogu de Gīzu, skaidri liecināja, ko tieši bija domājis princis, taču hercogam nepakustējās ne vaibsts.

Iestājās klusums.

Visi brīnījās par šo nepieredzēto melu komēdiju, kurā galveno lomu tēloja princis visa galma priekšā. Katrs pāžs zināja, ka princis ir trīsreiz vainīgs pie tā, ko viņš ar tik lieliski nospēlētu dedzību cenšas noliegt!

Taisnību sakot, vienīgi jaunais karalis patiesi brīnījās, un arī tad sava naivuma dēļ. Visi pārējie, neraugoties uz klajiem meliem, atzina prinča drosmi un cildenumu.

Itālijas galmu politiskie principi, kurus Francijā ieviesa Katrīna Me­diči un viņas florencieši, ātri vien guva atzinību.

Slēpt savas domas un izlikties tika uzskatīta par lielu mākslu. Go­dīgums tika pielīdzināts muļķībai. Tāpēc hercogs de Gīzs ne tikai nejuta nicinājumu pret princi Kondē, bet pat sajūsminājās par viņa rīcību.

Paspēris soli uz priekšu, viņš lēni novilka savu cimdu un nosvieda to turpat, kur gulēja prinča cimds.

Visi sastinga pārsteigumā, domādami, ka drosmīgais izaicinājums ticis pieņemts. Bet hercogs bija vēl smalkāks politiķis, nekā varēja gaidīt. Viņš skaidri un skaļi sacīja:

— Es pievienojos un atbalstu visu, ko sacīja prinča kungs. Es viņam tik ļoti uzticos, ka piekrītu būt par viņa sekundantu un esmu gatavs arī savu zobenu pacelt taisnības aizstāvēšanai. — Hercogs bargu skatienu nopētīja visus apkārtējos.

Kas attiecas uz princi Kondē, tam atlika tikai nodurt acis. Labāk viņam būtu bijis mirt atklātā, godīgā kaujā!

Hercogs iesmējās:

— Tātad neviens negrib pacelt vai nu manu vai prinča Kondē cimdu?

Patiešām, neviens pat nepakustējās, un citādi tas arī nemaz nevarēja notikt.

— Mans brāli, — Fransuā II viegli pasmaidīja, — jūs esat ticis vaļā no jebkurām aizdomām par nodevību.

— Jā, valdniek, — nekaunīgi sacīja „mēmais priekšnieks", — es ār­kārtīgi pateicos jūsu majestātei par palīdzību.

Tad, mazliet vēl vilcinādamies, viņš pagriezās pret hercogu de Gīzu un piebilda:

— Es pateicos arī de Gīza kungam. Viņš ir mans sabiedrotais un radinieks. Es ceru nakts sadursmē ar dumpiniekiem pierādīt viņam un visiem pārējiem, ka bija pamats uzticēties man!

Pēc tam princis Kondē un hercogs de Gīzs apmainījās smalki iz­meklētiem reveransiem, un sakarā ar to, ka nu viņš bija bez vainas un viņam te vairs nebija ko darīt, tas kopā ar saviem pavadoņiem svinīgi devās prom.

Karaļa apartamentos palika četri personāži, kurus šī nejaukā komē­dija bija uz laiku atrāvusi no domām par gaidāmo cīņu. No šīs bruņinieku komēdijas var secināt, ka šāda politika bijusi pazīstama jau 16. gadsim­tenī, vai varbūt vēl agrāk…