Divas Diānas

V Protestantu slepenā sanāksme

Mobēra laukuma 11. nams, uz kurieni Larenodī bija aicinājis Gab- rielu, piederēja advokātam Truljāram. Tautā šo namu uzskatīja par ķe­ceru patvērumu. Ne velti kaimiņus bieži sasniedza klusas psalmu dzie­dāšanas atbalsis.

Gabriels bez pūlēm atrada brūnās durvis un, kā tika teikts vēstulē, trīs reizes pieklauvēja. Durvis tika atvērtas, kāds saņēma viņu aiz rokas un sacīja:

— Nenāciet, pie mums ir pārāk tumšs.

Gabriels teica:

— Man ir pašam savs gaismeklis.

— Tad sekojiet man.

Gabriels paklausīja, spēra vairākus soļus, sajuta zem kājām pirmo pakāpienu un uzkāpa līdz septiņpadsmitajam.

— Ko jūs gribat? — kāds viņam jautāja.

— Taisnīgumu! — viņš atteica.

Durvis atvērās, un viņš nokļuva vāji apgaismotā istabā. Kāds cilvēks pienāca pie viņa un pusbalsī sacīja:

— Zenēva!

— Dzīve!

Cilvēks pašķindināja zvaniņu, un pa slepenajām durvīm ienāca La­renodī. Viņš draudzīgi paspieda Gabrielam roku un vaicāja:

— Vai jūs zināt, kas šodien notika parlamentā?

— Es nekur neesmu izgājis visu dienu.

— Tad jūs tūlīt visu uzzināsiet. Jūs vēl mums neesat noticējis līdz galam, toties mēs jums uzticamies pilnībā. Jūs uzzināsiet par mūsu plā­niem un redzēsiet mūsu iespējas. Mēs no jums neko neslēpjam. Es pat neprasu no jums solījumu neizpaust to, ko jūs tūdaļ dzirdēsiet. Attiecībā uz jums tāda piesardzība ir pilnīgi lieka.

— Es jums pateicos par izrādīto uzticību, — Gabriels apmulsis pa­klanījās. — Ceru, ka es jums nelikšu vilties.

— Tagad nāciet man līdzi. Es jums nosaukšu tos brāļus, kurus jūs vēl nepazīstat. Par pārējo spriediet pats. Ejam!

Viņš paņēma Gabrielu zem rokas, nospieda slepeno durvju atsperi, un viņi nonāca lielā iegarenā zālē, kur drūzmējās apmēram divsimt cil­vēku.

Daži blāvi gaismekļi dažādās zāles vietās vāji apgaismoja sanākušo sejas. Te nebija ne galdu, ne paklāju, ne krēslu — nekā, izņemot rupji sanaglotu katedru, kas vientuļa atradās pašā zāles vidū.

Neviens nepievērsa uzmanību Gabrielam un viņa pavadonim. Visu klātesošo skatieni bija pievērsti nopietnam runātājam, kurš stāvēja tribīnē.

— Tas ir parlamenta padomnieks Nikolā Divāls, — Larenodī pa­čukstēja Gabrielam. — Viņš tikko sācis stāstīt par to, kas šodien notika Augustīniešu klosterī. Paklausieties.

Bet Nikolā Divāls sacīja:

— Mūsu parastā sēžu zāle bija aizņemta sakarā ar princeses Eli­zabetes gaidāmo kāzu ceremoniju. Tāpēc mums nācās sapulcēties Au­gustīniešu klosterī. Es nevaru pateikt kādēļ, bet jau šīs drūmās telpas izskats mūsos viesa nekonkrētas bažas. Tomēr priekšsēdētājs Žils Lemetrs kā parasti atklāja sapulci. Tika apspriests jautājums par reliģisko pārliecību. Antuāns Fimē, Pols de Fuā un Estošs de la Ports viens pēc otra runāja par iecietību pret citādi domājošiem. Šķita, ka viņu uzstā­šanās, konkrētas un daiļrunīgas, uz klausītāju vairākumu atstāja spēcīgu iespaidu.

Estošs de la Ports savā vietā atgriezās aplausiem skanot, bet viņa vietā nāca Anrī Difors.

Durvis pēkšņi atvērās, un parlamenta durvju sargs visiem dzirdot pa­ziņoja: „Karalis!"

Priekšsēdētājs nemaz nešķita izbrīnījies. Viņš piecēlās no savas vietas un steidzās karalim pretī. Pārējie padomnieki, cits satraukti, cits pilnīgi mierīgi, piecēlās. Karalis ienāca Lotringas kardināla, kā arī konetabla pa­vadībā.

„Kungi, es esmu atnācis nevis traucēt jūsu darbu, bet palīdzēt jums, — viņš sacīja, un, izplūstot laipnībās, beidza tā: — Miers ar Spāniju ir no­slēgts. Taču grūtajos kara gados karalistē ir ievazātas dažas melīgas reli­ģiskas mācības. Tām būtu jādara gals, tāpat kā mēs darījām galu karam. Kāpēc jūs nepieņēmāt lēmumu par luteriešiem, kā es jums to ieteicu?.. Starp citu, turpiniet vien… es netraucēšu "

Anrī Difors, izmantodams karaļa atļauju, runāja par apziņas brīvību un nobeigumā drosmīgi iesaucās: „Un jūs vēl žēlojaties par nemieriem? Mēs visi zinām, kas ir to vaininieks!"

Indriķis II iekoda lūpā, nobālēja, taču neko neatbildēja. Tad piecēlās Dibūrs.

„Es zinu, valdniek, — viņš sāka savu runu asi un enerģiski, — ka pie mums katru dienu notiek noziegumi, kurus ir nesaudzīgi jāizskauž — laulības pārkāpšana, svētuma zaimošana, zvēresta laušana… Taču neviens par tiem netiek sodīts, tieši otrādi — tie tiek atbalstīti! Bet par ko tiek apvainoti tie, kurus mūsdienās nodod bendes rokās? Vai par viņa majes­tātes apvainošanu? Viņi nekad nav domājuši ne par nodevību, ne sa­celšanos. Viņus dedzina sārtos tikai par to, ka viņi saskatījuši romiešu valdīšanas stila bezkaunību un netikumību un ir pieprasījuši ierobežot to."

Karalis pat nepakustējās, taču varēja just, ka viņā sāk kūsāt dusmas.

Priekšsēdētājs Žils Lemetrs nolēma apzināti izsaukt karaļa dusmu iz­virdumu.

„Runa taču ir par ķeceriem! — viņš tēlotā sašutumā iesaucās. — Ar tiem ir jārīkojas tāpat kā ar albiģiešiem*

Filips Augusts lika sadedzināt sešsimt cilvēku vienā dienā."

Šī runa atstāja uz klātesošajiem lielu iespaidu.

Albiģieši (pēc Albī pilsētas) — ķeceru kustības dalībnieki Dien- vidfrancijā XIl-XIIIgs. Noliedza Romas pāvesta varu, prasīja lik­vidēt desmito tiesu, baznīcas lielos īpašumus. Francijas karaļa Fi­lipa II Augusta (1180-1223) valdīšanas laikā sākās krusta kari pret albiģiešiem. Tas noveda pie iedzīvotāju masu iznīcināšanas un ķe­ceru dedzināšanas un beidzās ar Francijas dienvidu pievienošanu karaļa īpašumiem.

Indriķis to saprata un izšķīrās par krasu rīcību:

„Priekšsēdētāja kungam ir pilnīga taisnība. Ar ķeceriem vajag izrē­ķināties! Bet iesākumam jūs, konetabla kungs, apcietiniet šos abus mu­sinātājus!" — viņš norādīja uz Anrī Diforu un Anu Dibūru. Pēc tam viņš strauji izgāja, it kā nespējot apvaldīt trakojošās dusmas.

Nav jāsaka, ka de Monmoransī kungs izpildīja karaļa doto pavēli — Dibūrs un Difors tika arestēti satriektā parlamenta klātbūtnē. Vienīgi Žils Lemetrs nekaunīgi iesaucās:

„Lūk, kur ir taisnā tiesa! Lai tāpat tiek sodīts jebkurš, kas ne­pietiekami lielu cieņu izrāda viņa majestātei!"

Tajā pašā brīdī kareivji atgriezās un apcietināja Fimē, de Fuā un de la Portu, kaut gan viņi runāja līdz karaļa atnākšanai un ne ar ko viņu nebija aizvainojuši.

Tādā veidā kļuva skaidrs, ka pieci parlamenta neaizskaramie locekļi nonākuši lamatās… turklāt nevis par izlēcieniem pret valdnieku, bet vie­nīgi savas reliģiskās pārliecības dēļ.

Nikolā Divāls apklusa. Niknuma pilni izsaucieni jau vairākkārt bija pārtraukuši viņa stāstījumu, taču kad viņš beidza, neapmierinātības vētra pāršalca zāli.

Katedrā uzkāpa garīdznieks Dāvids:

— Brāļi! Pirms pieņemam kādu lēmumu, es aicinu veltīt Dievam mū­su domas un dziesmas!

— Dziedāsim četrdesmito psalmu! — atskanēja balsis.

Visi sāka dziedāt. Taču šī dziedāšana neveicināja nomierināšanu, jo tā vairāk izklausījās pēc naida izpausmes nekā pēc miera lūgšanas.

Kad psalms bija nodziedāts, zālē iestājās klusums.

— Brāļi, — pirmais ierunājās Larenodī, — mēs esam sadūrušies ar vēl nedzirdētu faktu, kurš nojauc jebkuru izpratni par tiesībām un taisnī­gumu. Mums ir jānosaka savas izturēšanās līnija. Vai mēs turpināsim pa­ciest vai sāksim rīkoties? Bet ja rīkoties, tad kā? Tie ir jautājumi, uz kuriem katram ir jāmeklē atbilde. Jūs jau esat sapratuši, ka mūsu vajātāji mūs grib iznīcināt. Vai mēs paklausīgi gaidīsim nāvējošo triecienu? Vai nav pienācis laiks mums pašiem nodibināt taisnīgumu? Runājiet!

Larenodī uz brīdi apklusa, it kā gribēdams, lai klātesošie apzinātos savu briesmīgo izvēli, tad turpināja:

— Mūsu vidū, lai cik skumji tas būtu, ir divi strāvojumi. Ir augst­maņu partija un Zenēvas partija. Taču kopīgā ienaidnieka dēļ, briesmu dēļf mums jāsaliedējas, lai mums būtu viena griba un viena sirds. Izsakiet savu viedokli brīvi, piedāvājiet savus paņēmienus. Mēs kopīgi izvēlēsimies labāko risinājumu neatkarīgi no tā, kura partija to būs izvirzījusi.

Pēc šiem Larenodī vārdiem iestājās dziļš klusums. Acīmredzot karaļa autoritāte, pārāk liela tajos tālajos laikos, bija savu padarījusi. Lai gan viņu sirdis bija sašutuma pilnas, neviens neriskēja klaji sākt runāt par sacelšanos. Kopīgā masā viņi bija drosmīgi un uzņēmīgi, bet neviens ne­gribēja viens pats spert pirmo soli. Bija jūtams, ka klātesošie ne pārāk cits citam uzticas. Viena partija īsti nezināja, uz kurieni velk otra. Arī to mērķi bija atšķirīgi. Viņiem nebija vienalga, uz kurieni doties un zem kāda karoga.

Ženēvas partija klusībā loloja sapni par republiku. Augstmaņu par­tijai pietiktu tikai ar dinastiju maiņu (jau tik nosaukts prinča Kondē vārds).

Gabriels vīlies ievēroja, ka pēc Larenodī uzrunas divu nometņu pie­kritēji neuzticīgi raugās cits uz citu un nemaz nedomā izmantot tik veiks­mīgu apstākļu sakritību.

Neizlēmībā un klusos čukstos pagāja vairākas minūtes.

Larenodī jau sāka nožēlot savu aso atklātību, kuru bija izsaukusi Di- vāla runa. Taču reiz uzsācis šo ceļu, viņš bija nolēmis iet līdz galam.

Viņš vērsās pie maza vīriņa ar vārgulīgu izskatu:

— Linjēr, vai tad jūs neuzrunāsiet savus brāļus, neizstāstīsiet šoreiz, kas jums uz sirds?

— Labi! — vīriņš sacīja, un viņa acīs iedegās velnišķīga uguntiņa. — Es pateikšu, taču bez nekādām atlaidēm!

— Runājiet, te ir tikai draugi, — Larenodī sacīja.

Kamēr Linjērs kāpa katedrā, Larenodī pačukstēja Gabrielam:

— Es laižu darbā bīstamu līdzekli. Linjērs ir fanātiķis. Es nezinu, cik viņš ir atklāts, taču viņš parasti krīt galējībās un izsauc drīzāk naidu nekā līdzjūtību. Un tomēr — mums taču ir jāzin, kas notiek! Esiet mie­rīgs. Linjērs izraus mūs visus no snauda!

— Karaliskais likums, — Linjērs sāka, — pats sevi ir notiesājis. Pie kā lai mēs ķeramies? Pie spēka paņēmieniem, tikai pie spēka paņēmie­niem! Jūs vaicājat, ko lai mēs darām? Es jums neko nesacīšu, taču ir viena lietiņa, kas ir daiļrunīgāka par mani."

Viņš augstu virs galvas pacēla sudraba medaļu.

— Šī medaļa izsaka visu labāk nekā vārdi. Bet ja nu kāds no tāluma nevar to saskatīt, es pastāstīšu, kas uz tās iegravēts! Zobens cērt liliju, kas ir ievainota un krīt. Lai scepteris un kronis krīt tāpat!

It kā baidoties, ka tiks nepareizi saprasts, Linjērs piebilda:

— Parasti medaļas kaļ par godu notikumiem, kas jau ir bijuši. Lai šī medaļa atgādina par to, kam vēl ir jānotiek! Vairāk es neko nesacī­šu!

Taču pietika arī ar to, ko viņš bija pateicis. Iebildumi un reti aplausi atskanēja no dažādām vietām, kad viņš kāpa nost no katedras.

Zālē atkal iestājās nomācošs klusums.

— Nē, šī stīga neskan, — Larenodī piezīmēja. — Pamēģināsim aiz­skart citu.

— Baron de Kastelno, — viņš sacīja graciozam jauneklim, kurš do­mīgs stāvēja pie sienas desmit soļus no viņiem, — baron de Kastelno, varbūt jūs kaut ko gribat teikt?

— Man gan nav nekā, ko sacīt, taču man ir daži iebildumi.

— Mēs klausāmies, — Larenodī atsaucās un Gabrielam piebilda: — Viņš pārstāv aristokrātu partiju, jūs viņu varējāt redzēt Luvrā tajā dienā, kad atvedāt Kalē pilsētas atslēgas. Kastelno ir godīgs, drosmīgs un smalks.

Kastelno nekāpa katedrā, bet tāpat uzrunāja sanākušos:

— Es sākšu ar to, par ko runāja iepriekšējie oratori. Ja mūs vajā nelikumīgi, mums vajag tāpat aizstāvēties. Ir laiks pārvietot cīņas vietu no parlamenta atklātā laukā! Taču visā pārējā es nepiekrītu de Linjēra kungam. Ari es jums varu parādīt medaļu. Lūk, tā. Uz tās attēlots ka­ralis, taču vārdu vietā „Hericos II rex Galliae" [6] šeit ir rakstīts „Lu- dovicus XIII rex Galliae" [7] .

Es visu esmu pateicis! — Ar lepni paceltu galvu barons de Kastelno pagāja malā, aplausu pavadīts.

Mājienu uz princi Ludviķi Kondē saprata visi. Šoreiz ņurdēja tikai tie, kas nupat bija aplaudējuši Linjēram. Taču vairums vispār nekā ne­reaģēja uz Kastelno vārdiem.

— Ko tad viņi grib? — Gabriels brīnījās, vērodams pūli. — Es bai­dos, ka viņi neko negrib.

Šajā brīdī katedrā kāpa Dezavenāls.

— Lūk, tas ir viņu cilvēks. Advokāts Dezavenāls, viņam ir godīgs un ass prāts, lai gan viņš ir pārāk piesardzīgs, pat bailīgs. Viņa vārds tiem ir likums.

No pirmajiem Dezavenāla vārdiem kļuva skaidrs, ka Larenodī nebija kļūdījies.

— Mēs tikko dzirdējām, — viņš paziņoja, — drosmīgas runas, varētu teikt, pat pārāk. Bet vai tās ir sagaidījušas savu laiku? Vai mums vaja­dzētu steigties? Vai mums vajadzētu savu cīņu aptraipīt ar slepkavības noziegumu? Jā, jā, slepkavības, jo mums nav cita ceļa iecerētā mērķa sasniegšanā.

Tagad runu pārtrauca gandrīz vienprātīgi aplausi.

— Ko es teicu! — Larenodī nočukstēja. — Šis advokāts būtībā pauž viņu visu viedokli.

Dezavenāls turpināja:

— Karalis pašlaik bauda labklājību. Lai viņam atņemtu troni, viņš ir jāgāž. Kurš no mums ir spējīgs uz tādu vardarbību? Karaļi ir iecelti no augšas, pār viņiem augstāks ir tikai Dievs. Ak, ja nelaimes gadījums no­vestu viņu kapā un jaunā karaļa aizbildņi būtu mūsu ienaidnieki, tad gan mēs saceltos. Taču nevis pret karali, bet pret nekrietniem aizbildņiem! Es pats pirmais sauktu: „Pie ieročiem!"

Tik piesardzīga tirāde sanākušajiem bija pa prātam, un atzinības sau­cieni apbalvoja prātīgo runātāju.

Larenodī izmeta Gabrielam:

— Tagad es sāku nožēlot, ka atvedu jūs šurp! Cik mēs gan nožē­lojami izskatāmies jūsu acīs!

„Nē, ne jau man tiem ir jāpārmet viņu vājums, — Gabriels nodomā­ja, — tas ir tik līdzīgs manējam. Jā, ar viņiem, laikam, nav ko rēķinā­ties."

— Ko jūs piedāvājat? — Larenodī uzsauca advokātam.

— Gaidīt, nepārkāpjot likumu. Ans Dibūrs, Anri Difors un vēl trīs mūsu parlamentārieši ir nepamatoti apcietināti. Kas zin, vai viņu dzīvības nav atkarīgas no mūsu savaldības. Saglabāsim mieru un cieņu! Gaidī­sim!

Vēlēdamies nostiprināt savus panākumus, viņš sauca:

— Kurš man piekrīt, lai paceļ roku!

Gandrīz visiem rokas uzšāvās gaisā, apliecinot, ka Dezavenāla runa ir izteikusi klātesošo domas.

— Tātad, — viņš sacīja, — mēs esam nolēmuši…

— Ka nekas nav jāizlemj… — Kastelno viņu pārtrauca.

— Esam nolēmuši krasu rīcību atlikt uz piemērotāku brīdi, — Deza­venāls pabeidza, uzmetis baronam niknu skatienu.

Dāvids, garīdznieks, ierosināja nodziedāt citu psalmu.

— Iesim projām, — Larenodī sacīja Gabrielam. — Ak, cik tas viss ir pretīgi, man ir kauns! Šie ļaudis citu neko nezin, kā tikai dziedāt. Viss viņu naids izpaužas vienīgi psalmos!

Viņi klusējot izgāja uz ielas un šķīrās uz tilta pie Dievmātes kated­rāles.

— Palieciet sveiks, grāf. Man ir šausmīgi žēl, ka manis dēļ jūs esat zaudējis tik daudz laika. Taču ņemiet vērā, tas vēl nav mūsu pēdējais vārds. Šodien mums pietrūka prinča, Koliņī un daudzu citu gaišu prā­tu.

— Nē, dārgais Larenodī, es neesmu velti zaudējis laiku, — Gabriels iebilda. — Drīz jūs pats par to pārliecināsieties.

— Jo labāk, jo labāk… Tomēr es atļaušos šaubīties…

— Nešaubieties, — Gabriels sacīja. — Man bija jāuzzina, vai tiešām protestanti sāk zaudēt pacietību. Nu es redzu, ka nezaudē gan, un man tas ir izšķiroši.