Divas Diānas

XXV Varonīgais izpirkums

Otrā dienā, 18.augustā, Gabriels, bezbailīgs un apņēmīgs, devās uz Luvru, lai dabūtu karaļa audienci.

Viņš ar Aloizi ilgi apspriedās un pats centās izdomāt, kā lai izturas un ko lai saka.

Lieliski saprotot, ka atklātā cīņā ar kronēto pretinieku viņu gaida tēva liktenis, Gabriels nolēma turēties neatkarīgs un lepns, tajā pašā laikā saglabājot goddevību. Vajadzēs lūgt, nevis pieprasīt. Pacelt balsi nekad nav par vēlu, viņš domāja. Labāk vispirms paskatīties, vai Indriķa II nik­nums pa šiem astoņpadsmit gadiem nav mazinājies.

Šāda apdomība un piesardzība ļoti labi atbilda viņa drosmīgajam lē­mumam.

Starp citu, apstākļi iegrozījās viņam labvēlīgi.

Ieejot Luvras pagalmā kopā ar Martēnu, šoreiz ar īsto Martēnu, Gabriels uzreiz pamanīja neparastu kņadu, bet bija tik ļoti aizņemts ar savām domām, ka neievēroja galminieku uztrauktās sejas.

Tomēr viņš saskatīja nestuves ar Gīzu ģerboni un paklanījās Lotrin­gas kardinālam, kas kāpa no nestuvēm ārā.

— Ak, tas esat jūs, vikont d'Eksmes! — kardināls satraukti iesau­cās. — Esat ticis vaļā no savas slimības? Priecājos, ļoti priecājos! Pēdējā vēstulē mans brālis bija dziļi norūpējies par jūsu veselības stāvokli.

— Monsenjor, tik daudz uzmanības…

— Jūs to esat pelnījis ar savu neikdienišķo drosmi. Kurp jūs tā stei­dzaties?

— Pie karaļa, monsenjor.

— Hm… Karalim nebūs laika, mans draugs. Ziniet ko? Es ari eju pie viņa, viņa aicināts. Uzkāpsim reizē, es jūs ievedīšu pie viņa majes­tātes… Ceru, jūs jau zināt sliktos jaunumus?

— Nē, — Gabriels atteica, — es nāku no mājām un tikko pamanīju kaut kādu kņadu.

— Kā to var nepamanīt! — kardināls nosmīnēja. — Mūsu lieliskais karotājs konetabls, kas vada mūsu armiju, nolēma palīdzēt atbrīvot ap­lenkto Senkantēnu… Neskrieniet tik ātri, vikont, man nav divdesmit ga­du…

Jā, es teicu, lieliskais karavadonis pieteicās uz kauju. Tas bija treš­dien, desmitajā augustā, svētā Labrenča dienā.

Karavīru viņam bija apmēram tik pat daudz, cik spāņiem, un vēl pirm­klasīgs jātnieku pulks. Un, varat iedomāties, šis pieredzējušais karava­donis tik prasmīgi vadīja kauju, ka Žibekruā un Lizerola līdzenumos pa­manījās ciest šausmīgu sakāvi, pats ir ievainots un saņemts gūstā, bet kopā ar viņu visi virsnieki un ģenerāļi, kas nav krituši kaujas laukā.

No visiem kājniekiem nav palicis ne simt karotāju. Lūk, vikont, ar ko ir izskaidrojums vispārējais satraukums… un, cik var nojaust, arī mans uzaicinājums pie karaļa.

— Augstais Dievs! — Gabriels iesaucās, šīs šausmīgās vēsts satriekts. — Vai tiešām Francijai atkal lemts pārdzīvot tik pat baismas dienas kā to­reiz Puatjē un Azenkūrā*?

Bet ko dzird par Senkantēnu, monsenjor?

— Uz to brīdi, kad izbrauca kurjers, Senkantēna vēl turējās, un ko­netabla radinieks admirālis Gaspārs de Koliņī, kas apsargāja pilsētu, zvē­rēja izpirkt sava tēvoča kļūdu un drīzāk ļaus sevi apglabāt zem cietokšņa drupām, nekā padosies ienaidniekam.

Tomēr es ļoti baidos, ka admirālis jau ir apglabāts un pēdējais aiz­sardzības punkts, kas neļāva ienaidniekam tuvoties Parīzei, jau ir kritis.

— Bet tas taču draud ar valsts bojāeju!

— Dievs, sargi Franciju! — kardināls pārmeta krustu. — Lūk, esam jau klāt. Paskatīsimies, ko viņš ir nodomājis darīt, lai glābtu pats sevi.

Sargi, atdevuši godu, ielaida kardinālu. Gabriela pavadībā viņš iegāja pie karaJa un ieraudzīja to pilnīgi izmisušu. Blakus tam sēdēja de Puatjē kundze.

Pamanījis kardinālu, Indriķis steidzās tam pretī.

Pie Puatjē 1356. gadā un pie Azenkuras 1415. gadā franču bru­ņinieku pulki cieta smagas sakāves cīņās pret angļiem.

— Laipni lūdzu, jūsu augstdzimtība, — viņš teica. — Cik šausmīgi nelaime! Kas to varēja paredzēt?!

— Ak, jūsu majestāte, ja jūs man būtu jautājis pirms mēneša, kac de Monmoransī kungs brauca uz karalauku…

— Nevajag neko runāt pagātnē, — karalis pārtrauca kardinālu, -ļ Runa nav par to, kas bija, bet par draudiem nākotnē, par šodienas sagrā­vi. Vai hercogs de Gīzs ir jau atstājis Itāliju? Vai viņš ir ceļā uz šejie­ni?

— Jā, jūsu majestāte. Šodien viņš, iespējams, ir jau Lionā.

— Paldies Dievam! — karalis iesaucās. — Jūsu slavas vainagotajam brālim, kardināla kungs, es uzticu tēvijas glābšanu. Šī cildenā uzdevuma pildīšanai es nododu viņa un jūsu rokās savu varu. Esiet līdzīgi karalim… esiet vairāk nekā karalis…

Es tikko pats uzrakstīju hercogam de Gīzam, lai viņš pasteidzas. Lūk, vēstule. Lūdzu, uzrakstiet jūs arī, jūsu augstdzimtība. Paskaidrojiet tam mūsu šausmīgo stāvokli un sakiet, ka vilcināties būtu noziedzīgi. Un vēl noteikti uzrakstiet viņam, ka es paļaujos vienīgi uz viņu. Nāciet šurp, kabinetā, jūs atradīsiet visu rakstīšanai nepieciešamo. Lejā gaida ceļam gatavs kurjers. Nāciet taču, es jūs lūdzu, nāciet!

— Es pakļaujos jūsu majestātes gribai, — kardināls atbildēja, iedams uz kabinetu, — tāpat kā tai pakļaujas arī mans brālis. Taču neatkarīgi no tā, vai viņš uzvarēs vai cietīs sakāvi, neaizmirstiet, jūsu majestāte, ka jūs viņam esat šo pasākumu uzticējis tad, kad tas jau kļuvis bezcerīgs.

— Sakiet — bīstams, bet nesakiet bezcerīgs. Jo Senkantēna vēl taču turas!

— Katrā ziņā, pirms divām dienām turējās, — kardināls atsaucās. — Bet nocietinājumi bija nožēlojamā stāvoklī, un izbadējušies pilsētnieki jau runāja par padošanos.

Ja spānis šodien iegūs Senkantēnu, jau pēc nedēļas Parīze būs viņa rokās. Lai kā arī nebūtu, brālim es tomēr rakstīšu.

Kardināls, to pateicis, paklanījās un devās uz kabinetu.

Gabriels, neviena nemanīts, domīgs stāvēja atstatu. Viņu bija satrie­kusi katastrofa, kas gaidīja Franciju. Šis krietnais un augstsirdīgais jau­neklis vairs nedomāja par to, ka ir uzvarēts, ievainots un sagūstīts viņa niknākais ienaidnieks, konetabls Monmoransī. Tagad viņš viņā redzēja tikai franču karavadoni. Vārdu sakot, doma par briesmām, kas draud tēvijai, viņam bija ne mazāk sāpīga par apziņu, ka cieš viņa tēvs. Kad kardināls aizgāja, karalis apsēdās un, galvu rokās saķēris, iesaucās:

— Ak, Senkantēna! Tur tagad izšķiras Francijas liktenis.

Senkantēna! Ak! Par katru stundu, ko tu noturēsies, es varētu tevi

apbalvot ar īpašām privilēģijām, katru akmeni, kas izkristu no tava aiz­sardzības vaļņa, es aizvietotu ar dimantu. Tikai noturies vēl vismaz ne­dēļu!

Tad Gabriels sadūšojās spert soli uz priekšu un paziņoja:

— Senkantēna noturēsies.

— Vikont d'Eksmes! — vienā balsi iesaucās Indriķis un Diāna. Viņš — izbrīnīts, viņa — nicinājumā.

— Kā jūs te nokļuvāt, vikont? — karalis stingri jautāja.

— Mani paņēma līdzi kardināls, jūsu majestāte.

— Tā ir cita lieta, — Indriķis teica. — Ko jūs sacījāt? Senkantēna spēs noturēties? Vai es nepārklausījos?

— Nē, jūsu majestāte. Bet jūs teicāt, ka apbalvotu pilsētu ar pri­vilēģijām un dārgakmeņiem, ja tā spētu noturēties, vai ne?

— Es to esmu gatavs darīt arī tagad.

— Tad jau, droši vien, jūs neatteiktu kādu laipnību tam cilvēkam, kas iedvesmotu Senkantēnu aizsardzībai, lai tā nepadodas agrāk, pirms ienaidnieka lādiņi sagrauj pēdējo tās aizsargvalni? Ja tāds cilvēks atrastos, kas pagarinātu Senkantēnas aizsardzību, tas taču arī saglabātu jums tro­ni… %

— Protams, — Indriķis iesaucās. — Viņš būtu pelnījis visu, ko var dot karaļa vara.

— Tad līgums ir noslēgts! Jo karalim ir ne tikai vara, bet ari tiesības piedot. Jo šis cilvēks jums prasa ne zeltu un ne titulus, bet tikai pie­došanu.

— Kas ir šis prasītājs? Kas ir tas glābējs? — karalis nesaprata.

— Viņš stāv jūsu priekšā. Tas esmu es, vienkāršs gvardes kapteinis, jūsu majestāte. Taču sirdī es jūtu pārcilvēcīgu spēku. Tas jums pieradīs, ka es nelieloties esmu gatavs izglābt tēviju un reizē ar to savu tēvu.

— Tēvu, d'Eksmesa kungs? — karalis izbrīnīts vaicāja.

— Mani nesauc par d'Eksmesu, — Gabriels sacīja. — Es esmu Gab­riels de Montgomerijs, grāfa Zaķa de Montgomerijā dēls, jūs viņu, droši vien, atceraties, jūsu majestāte!

— Grāfa de Montgomerijā dēls? — nobālušais karalis piecēlās no krēsla.

Diānas kundze, baiļu pārņēmta, ari atkāpās atpakaļ.

— Jā, jūsu majestāte, — Gabriels mierigi turpināja, — es esmu vi­konts de Montgomerijs, kas prasa jums sava tēva atbrīvošanu kā balvu par pakalpojumu, ko viņš jums gatavojas izdarīt.

— Bet jūsu tēvs it kā ir miris, it kā pazudis… Es pats nezinu… Man nav zināma jūsu tēva atrašanās vieta.

— Man tā ir zināma, — Gabriels iebilda, pārvarējis baiļu uzplūdus. — Mans tēvs astoņpadsmit gadus ir nīcis Šatlē cietumā, gaidot nāvi no Die­va vai apžēlošanu no karaļa. Mans tēvs ir dzīvs, es par to esmu pār­liecināts. Bet es nezinu, kāds ir viņa noziegums.

— Nezināt? — karalis sadrūmis pārjautāja.

— Nezinu, jūsu majestāte. Laikam viņa vaina ir ļoti smaga, ja viņš ir sodīts ar tik ilgu ieslodzījumu.

Valdniek, uzklausiet mani!

Pa šiem astoņpadsmit gadiem ir laiks pamosties žēlsirdībai. Cilvēcīgās kaislības, kā labās, tā ļaunās, tik ilgi nedzīvo. Mans tēvs, nokļuvis cietumā pusmūžā, iznāks no tā, būdams vecs vīrs.

Lai kāds būtu bijis noziegums, vai tas nav jau gandarīts? Un, manu­prāt, viņš jau ir pārāk vecs, lai atcerētos aizvainojumu.

Valdniek, atdodiet dzīvei nelaimīgo ieslodzīto, kas tagad ir padarīts pavisam nekaitīgs. Atcerieties Kristus vārdus un piedodiet, jo arī tad jums taps piedots.

Pēdējos vārdus Gabriels izrunāja ar tādu spēku, ka karalis un de Valantinuā kundze satraukti saskatījās.

Lai mīkstinātu savu sacīto, Gabriels steidzās piebilst:

— Ievērojiet, jūsu majestāte, es runāju padevīgi, es nesaku, ka mans tēvs nav tiesāts, viņam ir tikai bijis slepens spriedums, viņš pats nav uz­klausīts, bet tas viss kopā ļoti izskatās pēc atriebības… Es taču jums nesaku, ka es, viņa dēls, steigšos paziņot katram, kurš nēsā zobenu, kāds apvainojums ir skāris visu augstdzimušo kārtu viena tās pārstāvja per­sonā…

Indriķim izlauzās nepacietīgs žests.

— Nē, es nenācu ar tādu domu, jūsu majestāte, — Gabriels tur­pināja. — Es zinu, ka reizēm vajadzība stāv pāri likumam un patvaļa ir mazākais no ļaunumiem. Es cienu tālas pagātnes noslēpumus, tāpat kā tos būtu cienījis arī mans tēvs, es nešaubos par to.

Es esmu nācis lūgt jums atļauju izpirkt mana tēva dzīvību. Es jums piedāvāju par savdabīgu izpirkšanas maksu nedēļu noturēties Senkantēnā, bet ja ar to nepietiek, atlīdzināt Senkantēnas zaudēšanu ar citas pilsētas atņemšanu spāniešiem vai angļiem. Vai tā nav vecā vīra cienīga cena! Un es to spēšu paveikt!

Diāna nespēja apvaldīt neticīgus smieklus.

— Es saprotu, hercogien, jūsu neuzticību, — Gabriels skumji sacīja. — Jūs domājat, ka šī lielā operācija beigsies ar manu bojāeju. Pilnīgi iespē­jams. Nu labi, es miršu! Ja nedēļas laikā ienaidnieks ieies Senkantēnā, es ļaušu sevi nogalināt uz cietokšņa mūra, kuru neesmu pratis nosargāt. Ne Dievs, ne mans tēvs, ne jūs nevarat no manis prasīt vēl ko vairāk. Un tad… tad mans tēvs nomirs cietumā, es — kaujas laukā, bet jūs… jūs tad varēsiet dzīvot mierīgi.

— Vismaz diezgan prātīga runa, — Diāna iečukstēja ausī domīgajam karalim un tūlīt vaicāja Gabrielam: — Bet ja jūs arī iesiet bojā, kāda ir garantija, ka jūs nepārdzīvo kāds jūsu tiesību mantinieks, kas zin jūsu noslēpumu?

— Es zvēru pie sava tēva glābiņa, — Gabriels sacīja karalim, — ka manas nāves gadījumā noslēpums mirs kopā ar mani un nevienam nebūs ne iespēju, ne tiesību apgrūtināt jūs ar tamlīdzīgām prasībām. Jau tagad es atbrīvoju jūs no visiem pienākumiem, no jebkuras atbildības…

Indriķis, neizlēmīgs pēc dabas, nezināja, ko lai dara, un pagriezās uz de Puatjē kundzes pusi, kā meklēdams viņas padoma.

Viņa, savukārt, jūtot karaļa nezināšanu, sacīja ar dīvainu smaidu:

— Vai mēs gan varam, jūsu majestāte, neticēt vikonta d'Eksmesa, īstena augstmaņa un krietna bruņinieka, vārdiem? Manuprāt, nedrīkst at­raidīt tik augstsirdīgu piedāvājumu. Jūsu vietā es labprāt apsolītu d'Eksmesa kungam jebkuru atlīdzību, ja viņš spētu izpildīt savu pārdrošo solījumu.

— Ak, hercogien, tieši to es vēlos! — Gabriels iesaucās.

— Tomēr es jums uzdošu vēl vienu jautājumu, — Diāna turpināja, caururbjoši skatīdamās jauneklī. — Kādu apsvērumu dēļ jūs uzdrošinā­jāties atklāt svarīgu noslēpumu tādas sievietes klātbūtnē, kas varbūt ir diezgan pļāpīga un kurai taču nav nekāda sakara ar šo jūsu noslēpumu?

— Man ir divi pamatojumi, hercogien, — Gabriels nezaudēja paš­savaldīšanos. — Pirmkārt, es domāju, ka karaļa sirds no jums neko ne­slēpj un nevar noslēpt. Tātad, jūs šā vai tā būtu uzzinājusi par mūsu abu sarunu. Otrkārt, es cerēju, un tā tas arī notika, ka jūs vēlēsieties atbalstīt manu lūgumu viņa majestātei, un ieteiksiet viņam laist mani uz kaujas lauku, jo jūs, sievietes, vienmēr esat žēlsirdīgākas.

Visrūpīgākais novērotājs nebūtu pamanījis Gabriela vārdos ne mazā­ko ironijas ēnu, neredzētu nekādu nicinājumu viņa bezkaislīgajā sejā. Vārdu sakot, de Puatjē kundzes vērīgais skatiens neko nemanīja.

Viņa viegli pamāja, it kā pateiktos par komplimentu.

— Atļaujiet, vikont, vēl vienu jautājumu, — viņa* sacīja. — Man to­mēr ārkārtīgi gribētos zināt, kā jūs tik jauns cilvēks, varat zināt noslē­pumus, kas ir astoņpadsmit gadus veci?

— Labprāt jums to atbildēšu, hercogien, — Gabriels drūmi un svinīgi teica, — un jūs sapratīsiet, ka tā ir Dieva griba. Mana tēva staļļmeistars Pero Traviņī, kas tika nogalināts notikuma vietā, kam sekoja mana tēva pazušana, iznāca no kapa un izstāstīja man to, ko es tikko jums sacīju.

Pie šiem svinīgajiem vārdiem karalis nobālēja un, it kā tam trūktu elpas, pielēca kājās. Pat Diāna, dzelzs nervu īpašniece, nevilšus noelsās.

Tajā māņticīgajā gadsimtā pārdabiskas būtnes un rēgi tika uztverti kā reālās dzīves neatņemama sastāvdaļa, un tāpēc Gabriela stingrā atbil­de nevarēja neradīt baismu ietekmi uz šo cilvēku netīro sirdsapziņu.

— Diezgan! — karalis iesaucās. — Es piekrītu visam, ko jūs prasāt. Ejiet, ejiet taču!

— Tātad es varu nekavējoties braukt uz Senkantēnu, paļaujoties uz jūsu augstības vārdiem?

— Jā, brauciet, — karalis viņu steidzināja, nevarēdams atgūties no izbailēm. — Izdariet to, ko apsolījāt man, bet es jums dodu karaļa un muižnieka godavārdu, ka izpildīšu savu solījumu.

Iepriecinātais Gabriels zemu paklanījās karalim un hercogienei un klusējot izgāja.

— Beidzot! Viņš ir prom… — Indriķis atviegloti nopūtās, kā smagu nastu novēlis.

— Nomierinieties un saņemiet sevi rokās, valdniek, — de Puatjē kun­dze tam pārmetoši sacīja. — Jūs gandrīz sevi nodevāt šī cilvēka klāt­būtnē.

— Jā, jo viņš taču nemaz nav cilvēks, — karalis nomākts teica, — bet runājošs manas sirdsapziņas moku iemiesojums.

— Nu re, jūs teicami rīkojāties, apmierinot viņa lūgumu un aizsūtot viņu uz turieni, kur viņš vēlējās. Ja viņš ies bojā pie Senkantēnas, jūs tiksiet no savām mokām vaļā.

Karalis viņai nepaspēja atbildēt, kad istabā atgriezās kardināls.

Pa to laiku Gabriels, ar vieglu sirdi atstājot karali, domāja tikai vie­nu — kā sastapties ar to, no kuras viņš pilnīgā apmulsumā reiz bija bēdzis — citiem vārdiem, ar Diānu de Kastro.

Viņš zināja, ka viņa ir klosterī, bet kurā? Varbūt kalpones nav aiz­braukušas viņai līdzi? Gabriels steidzās uz viņas līdzšinējo dzīves vietu Luvrā, lai izjautātu Žasentu.

Žasenta, kā izrādījās, bija aizbraukusi kopā ar Diānu, bet otra kal­pone — Denīza, palikusi Luvrā. Viņa bija tā, kas pieņēma Gabrielu.

— Ak, d'Eksmesa kungs! — viņa iesaucās. — Laipni lūdzu! Vai jūs kaut ko zināt par manu labo kundzi?

— Tieši otrādi, es pie jums atnācu, Denīza, lai kaut ko par viņu uzzinātu.

— Ak, debesu valdniece! Es taču par viņu neko nezinu un ļoti esmu uztraukusies.

— Jūs uztraucaties? Kāpēc, Denīza? — Gabriels jautāja, jūtot, ka viņu pārņem nemiers.

— Kā! Vai tad jūs nezināt, kur pašlaik de Kastro kundze atrodas?

— Protams, nezinu, Denīza, un ceru tieši no jums to uzzināt.

— Ak, mans Dievs! Viņai taču ienāca prātā, monsenjor, pirms mē­neša izlūgties karalim atļauju doties uz klosteri.

— To es zinu. Bet tālāk?

— Tālāk? Tas ir pats briesmīgākais. Zināt, kādu klosteri viņa izvē­lējās? Benediktīniešu patversmi Senkantēnā, kur klostera priekšniece ir māsa Monika, viņas draudzene! Viņa tur nebija nodzīvojusi ne divas ne­dēļas, kad spāņi aplenca pilsētu.

— O, es tur redzu Dieva pirkstu! — Gabriels iesaucas. — Tas tikai vairo manus spēkus un vīrišķību! Paldies, Diāna! Pieņem šo dāvanu par labām ziņām, — viņš piebilda, iedodams viņai maku ar zelta naudu, — lūdz Dievu par savu kundzi un par mani.

Viņš noskrēja pa kāpnēm un nonāca pagalmā, kur viņu gaidīja Mar­tēns.

— Uz kurieni tagad, jūsu gaišība? — ieročnesējs viņam vaicāja.

— Turp, kur dārd lielgabali, mans draugs! Uz Senkantēnu! Mums tur jābūt parīt, un tāpēc ceļā dosimies pēc stundas.

— Nu gan! — Martēns iesaucās. — Ak, svētais Mārtiņ, mans aiz­bildni! Es ar grūtībām samierinos ar domu, ka esmu dzērājs, kauslis un spēlmanis, bet ja izrādīsies, ka esmu arī zaķapastala, tad es metīšos viens pats veselam ienaidnieku pulkam pretī.