Divas Diānas

XXIII Nevajadzīgais upuris

Atmiņas par šo briesmīgo nelaimi Aloīzi pavisam izsita no sliedēm. Viņa runāja ar pūlēm un tad aprāva pavisam savu stāstu, lai atgūtu elpu.

Tad saņēmusies viņa turpināja:

— Kad troņmantnieks un viņa nekrietnais padomnieks izgāja ārā, pulkstenis nosita viens. Pero saprata, ka viņam neizdosies izglābt savu kungu, ja viņš neizmantos laiku, kas palicis līdz Monmoransī sūtņa at­nākšanai.

Vajadzēja rīkoties. Viņš bija ievērojis, ka konetabls nenorādīja ne­kādu paroli vai zīmi, pēc kuras būtu jāpazīst viņa sūtni. Tāpēc, nogaidījis apmēram pusstundu, pa kuras laiku it kā varētu sastapt konetablu un atnākt šurp, Pero piesardzīgi iznāca no sava slēpņa, nokāpa dažus pakā­pienus, bet tad tīši trokšņaini nāca pa kāpnēm augšā un pieklauvēja pie lūgšanu telpas durvīm.

Plāns, kas dzima viņa galvā, bija izmisīgi drosmīgs, taču tikai tāds šajā situācijā varēja glābt grāfu.

— Kas tur nāk? — sargs uzsauca.

— Barona de Monmoransī sūtnis.

— Atver — sardzes priekšnieks pavēlēja savam cilvēkam.

Durvis tika atslēgtas, un Pero droši, ar augstu paceltu galvu iegāja iekšā un ziņoja:

— Es esmu Šarla de Manfola staļļmeistars, bet viņš, kā jūs zināt, ir pakļauts de Monmoransī kungam. Mēs ar saimnieku atgriezāmies no Luvras un Grēva laukumā satikām de Monmoransī kungu. Kopā ar viņu bija garš jauneklis, satīstījies no galvas līdz kājām apmetnī.

Pazinis de Manfola kungu, konetabla kungs piesauca to klāt. Pēc īsām pārrunām tie abi man lika nākt šurp, pie Diānas de Puatjē kundzes, kur ir jābūt kādam apcietinātajam. Attiecībā uz to de Monmoransī kungs man deva īpašu pavēli, un es esmu atnācis to izpildīt.

Es prasīju, lai man dod līdzi pavadoņus, bet mān atbildēja, ka te jau būs diezgan daudz karavīru.

Patiešām, jūs te ir vairāk nekā nepieciešams manas pavēles izpildī­šanai. Kur ir arestētais? Ak, lūk kur viņš ir! Izņemiet tam vīkšķi no mutes, man ar viņu ir jārunā.

Neraugoties uz to, ka Pero tik nepiespiesti izturējās, godprātīgais sar­dzes priekšnieks tomēr šaubījās.

— Vai rakstiska pavēle jums ir? — viņš jautāja.

— Kurš gan raksta pavēles uz Grēva laukuma trešajā stundā pēc pusnakts? — Pero paraustīja plecus. — De Monmoransī kungs teica, ka jūs esat brīdināti par manu ierašanos.

— Tā ir.

— Kāpēc tad jūs mani kavējat, mīļais cilvēk? Lūk, ko es jums teik­šu — izvediet visus savējos ārā, man šim kungam ir jāpasaka kāda sle­pena lieta. Nu? Jūs nedzirdējāt, ko es teicu? Ejiet tālāk prom!

Viņi patiešām pagāja nost, un Pero piegāja pie Montgomerijā kunga, kas jau bija atbrīvots no vīkšķa mutē.

— Mans krietnais Pero, — grāfs nočukstēja, jau iepriekš pazīdams savu kalpu. — Kā tu te gadījies?

— Izstāstīšu vēlāk, monsenjor. Mēs nedrīkstam zaudēt ne mirkli. Klausieties!

Pāris vārdos viņš izstāstīja grāfam par to, ko tikko dzirdēja Diānas kundzes istabā un par de Monmoransī pieņemto lēmumu uz mūžu apgla­bāt briesmīgo negodu kopā ar apvainotāju. Vajadzēja kaut ko darīt, lai kungu glābtu no mūža ieslodzījuma.

— Ko tu domā darīt, Pero? — de Montgomerijā kungs vaicāja. — Tu taču redzi, mēs esam divi, bet viņi — astoņi… Turklāt mēs te neesam draugu mājās, — viņš rūgti piebildia.

— Vienalga, — Pero teica. — Ļaujiet man runāt un rīkoties, un jūs būsiet brīvībā, būsiet glābts.

— Kam man dzīvība un brīvība, Pero? — grāfs skumji vaicāja. — Diāna mani nemīl. Diāna mani ienīst un ir nodevusi!

— Aizmirstiet šo sievieti un atcerieties par savu bērnu, monsenjor.

— Tev taisnība, Pero, es pavisam aizmirsu savu mazo Gabrielu, un par to Dievs mani pelnīti soda.

Viņa dēļ es piekrītu mēģināt pēdējo reizi izglābties — to iespēju, ko tu man piedāvā. Bet pirms tam uzklausi mani.

Ja šis mēģinājums neizdodas, es negribu bārenim atstāt mantojumā mana nelaimīgā likteņa augļus. Es negribu, lai pēc manas pazušanas šausmīgais ienaids pārietu uz viņu. Zvēri man, ja es tikšu apglabāts cietumā vai kapā, bet tu nodzīvosi ilgāk par mani, tu uz laiku laikiem pasargāsi Gabrielu, lai viņš neuzzin noslēpumu par sava tēva pazušanu.

Jo, ja viņš to uzzinās, viņš gribēs atriebt mani vai arī mani glābt, un tas viņu pazudinās. Zvēri, Pero, un uzskati, ka esi no zvēresta brīvs tikai tajā gadījumā, ja visi trīs šīs komēdijas dalībnieki — troņmantnieks, Diā­nas kundze un Monmoransī nomirs ātrāk par mani.

Tikai šajā, visai apšaubāmajā gadījumā, lai viņš pacenšas uzmeklēt mani un pieprasīt manu atbrīvošanu. Vai tu man to vari apsolīt, Pero? Tu vari man zvērēt? Tikai ar šo noteikumu es nododu savu likteni tavā bezbailīgajā, bet baidos, ka nesekmīgajā gādībā.

— Jūs tā gribat? Es zvēru!

— Zvēri pie sava zobena krusta, Pero! Zvēri, ka Gabriels no tevis nekad neuzzinās šo bīstamo noslēpumu.

— Zvēru pie zobena krusta! — Pero teica, izstiepjot labo roku.

— Paldies, draugs! Tagad dari, kas jādara, mans uzticamais kalps.

— Tikai mieru un vairāk pašpaļāvības, mans kungs, — Pero teica. — Tūlīt jūs redzēsiet, kas notiks.

Vērsies pie sardzes priekšnieka, Pero sacīja:

— Solījums, ko man deva apcietinātais, mani pilnībā apmierina. Va­rat viņu atsiet un atlaist brīvībā.

— Atsiet? Atlaist? — izbrīnītie sargi jautāja.

— Nu ja! Tāda ir monsenjora Monmoransī pavēle.

— Monsenjors man pavēlēja apsargāt šo kungu, no viņa acis neno­laižot, un promiedams piekodināja, ka mēs par viņu atbildam ar savu dzīvību. Kā tad viņš tagad var pavēlēt, lai mēs to laižam vaļā?

— Iznāk, ka jūs atsakāties man pakļauties, man, kas runā viņa vār­dā? — Pero, nemaz nezaudējot savaldību, sacīja.

— Es nezinu, kā lai tagad rīkojos. Klausieties, ja jūs nāktu ar rīko­jumu nodurt šo kungu vai iemest Sēnā, vai aizvest uz Bastīliju, mēs tūlīt paklausītu. Bet palaist brīvībā — tas mums ir ļoti nepierasti!

— Lai tā būtu! — nesamulstot Pero teica. — Pavēli, ko saņēmu, esmu jums nodevis, par pārējo man nav daļas. Jūs pats atbildēsiet de Monmoransī kungam par savu nepaklausību. Man te vairs nav ko darīt, palieciet sveiki. — Viņš jau vēra durvis, it kā lai ietu projām.

— Hei, uzgaidiet, — sardzes priekšnieks viņu aizturēja, — kur jums jāsteidzas? Jūs apgalvojat, ka de Monmoransī kungs grib arestēto atlaist? Jūs esat drošs, ka jūs nav sūtījis neviens cits kā Monmoransī kungs?

— Aunapiere! — Pero asi atteica. — Kā tad es būtu zinājis, ka te apsargā apcietināto?

— Nu, labi, labi. Jums atbrīvos šo cilvēku, — sargs noņurdēja. — Cik nepastāvīgi savos spriedumos ir tie augstmaņi, velns viņus rāvis!

— Labi. Es jūs gaidu, — Pero noteica.

Pero apstājās kāpņu laukumiņā, žņaudzot rokā dunci. Ja viņš ierau­dzītu īsto Monmoransī sūtni, tas tālāk gan nevarētu tikt.

Bet viņš neredzēja un nedzirdēja, sev aiz muguras Diānas kundzi, kas skaļo balsu iztraucēta, bija pienākusi pie lūgšanu telpas durvīm. Pa at­vērtajām durvīm viņa ieraudzīja, kā sien grāfam vaļā rokas un šausmās iespiedzās:

— Nelaimīgie, ko jūs darāt?

— Pildām de Monmoransī kunga pavēli, — sargs atbildēja, — sie­nam arestēto vaļā.

— Tas nav iespējams! — de Puatjē kundze iesaucās. — De Mon­moransī kungs nevarēja dot tādu pavēli. Kas jums to pavēli atsūtīja?

Sargs norādīja uz Pero, kas, izdzirdējis Diānas balsi, pagriezās pret viņu. Lampas gaisma krita uz nabaga vīra sejas. Diānas kundze viņu uz­reiz pazina.

— Šis te? — viņa nošņāca. — Bet tas taču ir apcietinātā staļļ- meistars. Ko jūs gan būtu pastrādājuši!

— Meli! — Pero iekliedzās, vēl cerēdams glābties. — Es esmu de Manfola kunga staļļmeistars, un mani atsūtīja de Monmoransī kungs!

— Kas uzdrīkstas sevi saukt par Monmoransī kunga sūtni? — atska­nēja sveša balss, īstā konetabla sūtņa balss. — Puiši, šis cilvēks melo. Lūk, Monmoransī zīmoggredzens, bez tam jums mani ir jāpazīst, es esmu grāfs de Montansjē. Kā jūs uzdrīkstējāties izņemt arestētajam vīkšķi no mutes? Jūs esat gandrīz to atsējuši? Nelieši! Sieniet stiprāk viņu! Neka­vējoties!

— Tādas pavēles es varu saprast! — sacīja sardzes priekšnieks.

— Nabaga Pero! — noteica de Montgomerijā kungs.

Viņš ne ar pušplēstu vārdu nepārmeta Diānai. Var jau būt, ka viņš baidījās vēl vairāk kaitēt savam kalpam.

Bet Pero, kā par nelaimi, nerīkojās tik apdomīgi un vērsās pie Diānas ar šādiem vārdiem:

— Teicami, kundze, vismaz zvērestu laužot jūs ejat līdz galam. Svē­tais Pēteris trīs reizes noliedza savu kungu, bet Jūda viņu nodeva tikai vienreiz. Jūs stundas laikā jau trešoreiz nododat grāfu. Tiesa, Jūda bija tikai vīrietis, bet jūs — sieviete un hercogiene!

— Ņemiet viņu ciet! — Diānas kundze niknuma uzplūdā iesaucās.

— Saņemt ciet! — grāfs de Montansjē atkārtoja.

— Nē! Es par sevi vēl pacīnīšos! — Pero iesaucās un metās pie grāfa, lai pārgrieztu viņam striķus. — Palīdziet pats sev, mēs tik lēti savas dzīvības neatdosim, monsenjor! — viņš sauca.

Bet necik daudz viņš vēl nebija izdarījis, kad desmit zobeni pacēlās pret viņa vienu. Pero cīnījās pret miesassargiem, kas uzbruka tam no visām pusēm, bet tad saņēma spēcīgu cirtienu starp lāpstiņām un nokrita savam kungam pie kājām.