Divas Diānas

XXXVIII Iemīlējies cietuma uzraugs

Diāna de Kastro pieņēma lordu Ventvorsu ar cildenu mieru. Bet zem šī šķietamā miera slēpās liels satraukums. Ar pūlēm apspiedusi drebuļus, viņa atbildēja gubernatora sveicienam un ar īsti karalisku žestu norādīja uz attālāko krēslu.

Tad viņa deva zīmi palikt Mērijai un Džeinai, kuras jau gribēja atstāt telpu. Lords Ventvorss, iegrimis sajūsminātā vērošanā, neko nesacīja, tā­pēc Diāna uzskatīja par vajadzīgu iesākt sarunu:

— Ja es nemaldos, lords Ventvorss, Kalē gubernators?

— Lords Ventvorss, jūsu padevīgais kalps. Gaidu jūsu norādījumus, hercogien.

— Manus norādījumus? — hercogiene pārvaicāja. — Nesakiet tā, jū­su vārdus es varu uztvert kā ņirgāšanos. Ja mani lūgumi tiktu pildīti, es nebūtu šeit. Vai jums ir zināms, milord, kas es esmu un kādai dzimtai esmu piederīga?

— Protams. Jūs esat hercogene de Kastro, karaļa Indriķa II mīļā meita.

— Kāpēc tādā gadījumā es esmu kļuvusi par gūstekni? — gandrīz čukstus Diāna vaicāja.

— Jā, tieši tāpēc, hercogien, ka jūs esat karaļa meita, — Ventvorss atbildēja. — Pēc kapitulācijas noteikumiem, kuriem admirālis Koliņī ir piekritis, piecdesmit karagūstekņi, neatkarīgi no kārtas, vecuma un dzi­muma, ir jāizdod uzvarētājiem. Ir pilnīgi saprotams, ka tika izmeklēti visievērojamākie, teiksim atklāti, tie, kas var samaksāt lielāko izpirkuma maksu.

— Bet kā varēja uzzināt, ka es esmu paslēpusies Senkantēnā ar mā­sas Benijas vārdu? Bez klostera priekšnieces un vēl viena cilvēka, neviens manu noslēpumu nezināja.

— Acīmredzot šis vēl viens cilvēks ir nodevas, un viss.

— Ak nē, es esmu pārliecināta, ka tas nav viņš! — Diāna iesaucās tik kaismīgi un pārliecināti, ka lords Ventvorss sajuta greizsirdības dzē- lienu pašā sirdī un pat neatrada ko atbildēt.

— Tas bija otrā dienā pēc Senkantēnas krišanas, — Diāna turpinā­ja. — Es lielās bailēs slēpos savā cellē. Tad man teica, ka pieņemamā telpā mani gaida angļu karavīrs. Es nobijos, vai notikusi kāda nelaime? Bet tas svešais strēlnieks man uzreiz paziņo, ka es esmu viņa gūstekne.

Es sašutu, pretojos, bet ko var darīt pret rupju varu? Viņi bija trijatā, trīs kareivji pret vienu sievieti, milord…

Tātad bija tā — šie cilvēki nekaunīgi grib dabūt no manis atzīšanos, ka es esmu Diāna de Kastro, franču karaļa meita. Es cenšos to noliegt, bet, neskatoties uz manu pretošanos, viņi mani ved projām. Tad es lūdzu, lai mani aizved pie admirāļa Koliņī, bet iedomājusies, ka vārds „māsa Benija" tam neko neizsaka, es nolemju atzīties, ka es patiešām esmu Diāna de Kastro.

Jūs, milord, varbūt domājat, ka viņi, uzzinājuši manu īsto vārdu, izpil­da manu lūgumu un ved mani pie admirāļa? Nekas tamlīdzīgs! Viņi tikai priecājas, grūsta mani vai, pareizāk sakot, iestumj slēgtās nestuvēs, un kad es, asarās mirkdama, cenšos uzzināt, kurp mani ved, izrādās, ka es jau esmu ceļā uz Kalē. Pēc tam lords Grejs atsakās mani uzklausīt, un es no viena viņa kareivja uzzinu, ka esmu gūstekne un ka mēs braucam uz Kalē.

Lūk tā es nokļuvu šeit, milord, un vairāk neko nezinu.

— Arī es neko vairāk jums nevaru pateikt, hercogien, — Ventvorss domīgs piebilda.

— Neko? Varbūt jūs paskaidrosiet, kāpēc man neļāva runāt ne ar klostera priekšnieci, ne admirāli? Varbūt jūs pateiksiet, ko no manis grib? Kāpēc nepaziņoja karalim, ka es esmu saņemta gūstā? Kas tā par slepenu nolaupīšanu? Kāpēc pat lords Grejs mani negribēja redzēt? Jo tieši viņš ir izlēmis manu likteni, kā man paskaidroja.

— Lordu Greju jūs šodien redzējāt, hercogien, kad gājāt mums ga­rām. Viņš tajā laikā sarunājās ar mani, un mēs abi jums paklanījāmies.

— Piedodiet, milord, es nezināju, kas jūs abi esat. Bet ja jūs ar viņu runājāt, viņš droši vien jums ir pastāstījis par saviem plāniem attiecībā uz mani?

— Jā, pirms kuģa attiešanas uz Angliju viņš man tos izklāstīja, tieši tajā laikā, kad jūs ienācāt šajā namā. No viņa teiktā es sapratu, ka viņš, uzzinājis par karaļa meitas atrašanos Senkantēnā, steidzies iegūt šo dārgo trofeju, un, lai nebūtu lieku runu, nevienam par to nav sacījis. Viņa mēr­ķis ir ārkārtīgi vienkāršs — par jums saņemt lielu izpirkumu.

Es smiedamies atbalstīju sava alkatīgā svaiņa nodomus, taču, ierau­dzījis jūs, sapratu — pēc asinsradniecības jūs esat karaļa meita, bet pēc skaistuma — pati karaliene. Tieši tad, jāatzīstas, es mainīju savas domas. Jā, es vairs neatbalstīju lorda Greja nodomu saņemt par jums izpirkumu. Es viņu centos pārliecināt, ka sakarā ar to, ka Anglija un Francija karo, viņš var cerēt uz kaut ko vairāk.

Pieņemsim, uz kādu sevišķi izdevīgu apmaiņu. Jo jūs taču esat veselas pilsētas vērta, ja ne vēl vairāk.

Vārdu sakot, es viņu pierunāju nelaist no rokām ārā tik vērtīgu lau­pījumu nožēlojamu grašu dēļ. Mēs esam Kalē, mūsu neieņemamajā pil­sētā, un tāpēc jūs būtu jāpatur tieši šeit.

— Kā?! — Diāna iesaucās. — Jūs lordam Grejam devāt tādus pa­domus un vēl atzīstaties man par to? Ak, milord, kāpēc jūs pretojāties manai atbrīvošanai? Ko es jums esmu nodarījusi? Jūs taču mani redzējāt tikai īsu brīdi, un uzreiz sākāt neieredzēt, vai tā?

— Es jūs redzēju tikai mirkli un — iemīlēju jūs, kundze, — lords Ventvorss, zaudējis galvu, izdvesa. *

Diāna nobāla un parāvās atpakaļ.

— Džeina! Mērij! — viņa skaļi pasauca abas sievietes, kas stāvēja nostāk.

Bet lords Ventvorss ar valdonīgu žestu aizliedza tām izkustēties no vietas.

— Nebaidieties, hercogien, es esmu džentlmenis, un ne jau jums, bet man būtu jābaidās. Jā, es jūs mīlu un nevarēju jums to nepasacīt. Bet tagad jau viss vienalga… Nebaidieties ne no kā…

Ne jūs esat manā varā, bet es — jūsu. Nevis jūs esat gūstekne, bet es. Jūs esat karaliene, bet es esmu vergs. Pavēliet, un es jums klausīšu.

— Tādā gadījumā sūtiet mani uz Parīzi, kungs, bet no turienes es jums atsūtīšu izpirkumu, kādu jūs noteiksiet, — Diāna uzdrošinājās sacīt.

Lords Ventvorss sāka svārstīties, taču tad atbildēja:

— Visu ko gribat, tikai ne to, hercogien! Es jūtu, ka tāds upuris man nav pa spēkam. Es taču jums saku, ka jūs ar vienu pašu acu ska­tienu uz laiku laikiem esat mani savaldzinājusi. Es jūs mīlu tikai divas stundas, bet man šķiet, ka esmu pēc jums ilgojies veselus desmit gadus.

— Mans Dievs, milord, ko tad jūs gaidāt? Uz ko jūs vispār cerat? Ko jūs gribat?

— Tikai vienu — redzēt jūs, hercogien, baudit jūsu klātbūtni, ska­tīties jūsu valdzinošajā sejā, tas ir viss… Es atkārtoju, esmu pārāk liels džentlmenis, lai rīkotos nekrietni… Bet man ir tiesības — tiesības nelaist jūs no sevis prom, un es tās izmantošu.

— Jūs varbūt cerat, ka tāda piespiešana var manī raisīt atbildes jū­tas?

— To es neceru, — lords Ventvorss maigi iebilda. — Bet ja jūs mani katru dienu redzēsiet tik lēnprātīgu un pazemīgu, varbūt jūs iespai­dos tā vīra padevība, kurš varētu pavēlēt nevis lūgt.

— Un tad, — Diāna nicinoši iesmējās, — franču princese kļūs par lorda Ventvorsa mīļāko?

— Nē, - gubernators sacīja, — tad lords Ventvorss, vienas no Anglijas ievērojamāko un bagātāko dzimtu pēdējais pārstāvis, uz ceļiem nometies lūgs hercogieni de Kastro kļūt par viņa sievu.

„Vai tikai viņš nav godkārīgs?" — Diāna nodomāja.

— Lūk kas, milord, — viņa turpināja, mēģinot pasmaidīt. — Atdo­diet man brīvību, un es uzskatīšu sevi par jūsu pārādnieci, pat vēl tad, kad jūs būsiet saņēmis izpirkumu. Un kad iestāsies miers, kaut kad taču tas iestāsies, mans tēvs jums uzdāvinās tik pat… nē, vēl vairāk titulu un goda nosaukumu, nekā jūs varētu vēlēties, būdams mans vīrs. Varat man ticēt, milord. Esiet augstsirdīgs, milord, es jums par to būšu ļoti pa­teicīga.

— Es minu jūsu domas, hercogien, — Ventvorss iesmējās, nemaz nebūdams priecīgs, — taču es esmu nesavtīgāks un godkārīgāks, nekā jūs iedomājaties. No visiem pasaules dārgumiem es vēlos vienīgi jūs.

— Tad vēl pēdējais, ko es gribu sacīt, un varbūt to jūs sapratīsiet, — samulsusi, taču lepna Diāna teica. — Milord, mani mīl cits.

— Un jūs iedomājaties, ka es jūs atlaidīšu pie šī sāncenša? — Vent­vorss iedegās greizsirdībā. — Nē, lai vismaz viņš ir tik pat nelaimīgs kā es, pat vēl nelaimīgāks, jo viņš jūs nevar redzēt.

Kopš šīs dienas jūs var atbrīvot — mana nāve, taču es vēl esmu jauns un stiprs; miers starp Franciju un Angliju, bet šīs valstis mēdz karot simt gadus no vietas; un visbeidzot — Kalē ieņemšana, bet cie­toksnis ir neieņemams.

Ja nenotiek kāda no šīm trim gandrīz nereālajām iespējām, tad viegli ir saprast, ka jūs vēl ilgi būsiet mana verdzene. Jo es no lorda Greja esmu pārpircis visas tiesības uz jums un par izpirkuma maksu es jūs netaisos atbrīvot, pat ja tā būtu vesela impērija. Bet kas attiecas uz bēg­šanu, par to pat nav vērts domāt, jo jūs apsargāšu es, un jūs vēl redzē­siet, cik uzcītīgs cietuma uzraugs ir tad, kad ir iemīlējies!

Pēc šiem vārdiem lords Ventvorss zemu paklanijās un izgāja, atstājis Diānu pilnīgā apjukumā.