Divas Diānas

XXI Kā greizsirdība reizēm dzēsa kārtu atšķirības.jau pirms Franču revolūcijas

De Brezē savrupmāja, kurā tolaik dzīvoja Diānas kundze, patiešām atradās pavisam netālu no mūsu mājas.

Pero, sekojot savam kungam pa gabalu, redzēja, ka viņš apstājās Diānas kundzes durvju priekšā, tad pieklauvēja un iegāja iekšā. Arī Pero pienāca tuvāk.

De Montgomerijā kungs augstprātīgi un valdonīgi runāja ar kalpiem, kas centās tam aizšķērsot ceļu. Viņi mēģināja to pārliecināt, ka kundze guļ slima gultā.

Bet grāfs pastūma kalpus sāņus un gāja tālāk, bet Pero, izmantojot kalpu apjukumu, ieslīdēja pa neaizslēgtajām durvīm un tumsā bez pūlēm uzkāpa de Montgomerijā kungam līdzi pa kāpnēm.

Kāpņu augšējā laukumiņā jau gaidīja divas uztrauktas un noraudāju­šās hercogienes kalpones. Tās vaicāja, ko kungs meklē tik vēlā vakara stundā. Un tiešām, torņa pulkstenis tajā brīdī nosita desmit.

De Montgomerijā kungs paziņoja, ka vēlas satikt Diānas kundzi, ka nekavējoties jāpaziņo tai kāds svarīgs jaunums un, ja viņa nevar to pie­ņemt tūlīt, viņš pagaidīs.

Viņš runāja tik skaļi, ka hercogienes guļamistabā, protams, visu varēja labi dzirdēt. Viena no kalponēm ieskrēja guļamistabā un drīz atgriezās ar atbildi, ka de Puatjē kundze gatavojas iet gulēt, tomēr viņa pie grāfa iznāks un lai tas gaida viņu lūgšanu telpā.

Vai nu troņmantnieks nebija Diānas guļamistabā, vai arī viņš uzvedās franču troņa mantiniekam nepieklājīgi mazdūšīgi. De Montgomerijā kungs, neko neiebilstot, iegāja lūgšanu telpā kopā ar abām kalponēm.

Tad Pero, paslēpies kāpņu laukumiņa puskrēslā, arī uzkāpa otrā stāvā un noslēpās aiz sienas segas platajā gaitenī, kas Diānas kundzes guļam­istabu savienoja ar lūgšanu telpu.

Gaiteņa dzijumā varēja manīt vēl divas aizvērtas durvis, vienas uz guļamistabu un otras uz lūgšanu telpu. Pero tūlīt saprata, ka viņam izdo­sies noklausīties gandrīz visu, kas notiks abās istabās.

Ak, ne jau ziņkārība vadīja manu labo vīru, monsenjor! Grāfa atvadu vārdi un Jaunas nojautas viņam čukstēja, ka grāfam draud briesmas, ka pret viņu tiek rīkota sazvērestība. Pero gribēja būt tuvumā, lai nepie­ciešamības gadījumā palīdzētu savam kungam.

Diemžēl, monsenjor, neviena zilbe, ko viņš spēja sadzirdēt, neattiecas uz to tumšo un liktenīgo jautājumu, kas jūs nomoka pašlaik.

De Montgomerijā kungs nebija nogaidījis ne.divas minūtes, kad pie viņa lūgšanu telpā strauji ienāca de Puatjē kundze.

— Grāf, ko tas nozīmē? — viņa tam uzbruka. — Kas tas par nakts iebrukumu pēc mana lūguma netraucēt mani?

— Es jums atbildēšu vajsirdīgi un īsi, hercogien, taču vispirms atlai­diet savas meitenes.

Tagad klausieties, es gari nerunāšu. Man tikko pavēstīja, ka man ir sāncensis attiecībā uz jums, ka tas ir troņmantnieks un ka šovakar viņš ir pie jums.

— Un jūs tam noticējāt? Ja jūs šurp esat atdrāzies tāpēc, lai pārbau­dītu man… - Diāna augstprātīgi teica.

— Es ciešu, Diāna, un esmu atsteidzies pie jums tāpēc, lai jūs mani mierinātu.

— Nu jūs mani esat redzējis, esat pārliecinājies, ka jums ir same­lojuši, lieciet taču mani mierā. Dieva dēj, Žan, ejiet mājās!

— Nē, Diāna, — grāfs sacīja, acīmredzot uztraukts par to, ka viņa pārāk steidzīgi centās no viņa atbrīvoties. — Ja runas par to, ka troņ­mantnieks ir pie jums, izrādījušās nepatiesas, tas vēl nenozīmē, ka viņš nevar atnākt… bet man Joti gribētos apmelotājus pieķert melos!

— Tātad jūs gribat palikt, mans kungs?

— Es palieku. Ejiet gulēt, Diāna, ja jūs nejūtaties labi. Es, savukārt, ar jūsu atjauju sargāšu jūsu miegu.

— Bet, atklāti sakot, ar kādām tiesībām jūs to darīsiet? — Diāna iesaucās. — Kas jūs man esat? Vai tad man nav dota brīva rīcība?

— Nē, kundze, — grāfs stingri atbildēja. — Jums nav tiesību padarīt par apsmieklu godīgu galminieku, kura bildinājumus jūs esat pieņēmusi.

— Taču piedāvājumu apsargāt mani gan es nepieņemšu, — Diāna atcirta. — Jums nav tiesību te palikt. Jūs man neesat vīrs. Un jūsu vārdu es nevalkāju, cik man zināms.

— Kundze! — grāfs izmisumā iekliedzās. — Kāda man daļa par ap­smieklu? Ak, Dievs! Jūs taču labi zināt, Diāna, ne jau par to ir runa. Gods! Cieņa! Vārds! Ne par to es runāju, bet par to, ka es mīlu jūs, ka es esmu neprātīgi greizsirdīgs un nogalināšu jebkuru, kas uzdrošināsies pieskarties manai iemīļotajai, lai tas troņmantnieks vai pats valdnieks. Man nav svarīgs tā vīrieša vārds, kam es atriebšos, ticiet man!

— Bet par ko, atļaujiet vaicāt? Kāpēc? — grāfam aiz muguras atska­nēja valdonīga balss.

Pero sarāvās, jo tumšajā gaitenī pazina tikko atnākušo troņmantnieku, mūsu tagadējo karali. Tam aiz muguras spīdēja lišķīgais un nežēlīgais de Monmoransī kunga ģīmis.

— Ak! — Diānas kundze iesaucās un, rokas lauzīdama, atkrita krēs­lā. — Lūk, no kā es baidījos!

— Ā! — grāfam izlauzās.

Taču pēc mirkļa Pero dzirdēja viņa gandrīz mierīgo balsi:

— Monsenjor troņmantniek, tikai vienu vārdu… Dieva dēļ! Sakiet, ka neesat šeit ieradies tikai tādēļ, ka mīlat Diānu de Puatjē un ka viņa mīl jūs!

— De Montgomerijā kungs, — troņmantnieks teica, vēl neatguvies no degošā naida, — tikai vienu vārdu… kārtības pēc. Sakiet, ka jūs te neatrodaties tā paša iemesla dēļ.

Bija skaidrs, ka te ir satikušies nevis troņmantnieks un vienkāršs augstmanis, bet divi vīrieši, divi greizsirdīgi un uzkurināti sāncenši, divas ciešanu pilnas sirdis.

— Diānas kundze man ir atdevusi savu sirdi un roku! To taču zina visi, arī jūs tajā skaitā, — grāfs sacīja, tīšām neminot titulu.

— Solījumi, tas ir tikai vējš! Tos var aizmirst! — troņmantnieks sa­cīja. — Manas mīlestības tiesības nav tik ilgas, taču ir ne mazāk pama­totas. Esmu nodomājis aizstāvēt tās.

— Neprātīgais! Viņš runā par tiesībām! — grāfs iesaucās greizsir­dības un niknuma uzliesmojumā. — Jūs vēl uzdrošināties apgalvot, ka šī sieviete ir jūsu?

— Es gribu apgalvot vismaz to, ka viņa nav jūsu! — Indriķis strīdējās pretī. — Es šajā namā atrodos ar tā saimnieces atļauju, ko, šķiet, jūs nevarat teikt par sevi, un tāpēc es gaidu, ka jūs aiziesiet, kungs.

— Ja jūs esat tik nepacietīgs, iesim reizē…

— Izaicinājums? — iesaucās Monmoransī, nostājies starp viņiem. — Jūs uzdrošināties mest izaicinājumu Francijas troņmantniekam?

— Te nav troņmantnieka, — grāfs stingri sacīja. — Ir cilvēks, kas pretendē uz tās sieviete mīlestību, kuru mīlu es, un tikai!

Viņš acīmredzot spēra soli uz Indriķa pusi, jo Pero dzirdēja, kā Diā­na iekliedzās:

— Viņš grib apvainot princi! Viņš grib to nogalināt! Palīgā!

Viņa apjukumā izskrēja no istabas, lai gan de Monmoransī kungs lūdza viņu nomierināties, sacīdams, ka viņiem ir divi zobeni pret vienu un uzticami sargi apakšstāvā.

Pero ievēroja, ka viņa, mirkstot asarās, aizskrēja pa gaiteni uz savu istabu, saucot palīgā savas kalpones un troņmantnieka cilvēkus.

Tomēr viņas bēgšana sāncenšus neatvēsināja, un grāfs uzreiz uzķēra Monmoransī nevilšus izteikto vārdu „sargi".

— Acīmredzot, — viņš nicīgi iesmējās, — monsenjors troņmantnieks uzskata par iespējamu savu godu aizstāvēt ar savu ļaužu zobeniem?

— Nē, mans kungs, — Indriķis lepni atteica, — man pietiks pašam ar savu zobenu, lai sodītu jebkuru par nekaunību.

Viņi abi jau ķērās pie zobeniem, kad strīdā atkal iejaucās de Mon­moransī:

— Piedodiet, monsenjor, taču tas, kurš varbūt jau rīt kāps tronī, šo­dien nedrīkst riskēt ar dzīvību. Jūs, monsenjor, esat ne tikai cilvēks — jūs esat tauta. Francijas troņmantnieks drīkst cīnīties tikai par Franciju.

— Tādā gadījumā, — grāfs iesaucās, — Francijas troņmantnieks, kam pieder viss, nedrīkst man atņemt to vienīgo, kurai es esmu veltījis visu savu dzīvi, to kas man ir dārgāka par visu, jo tikai viņas dēļ es esmu aizmirsis visu uz pasaules… jā, jā, šis sievietes dēļ, kas varbūt mani ir piekrāpusi.

Taču nē, viņa nav mani krāpusi, tas nav iespējams, es viņu pārāk stipri mīlu! Monsenjor! Piedodiet man manu nesavaldību, manu neprātu un esiet tik žēlīgs, pasakiet man, ka jūs Diānu nemīlat.

Nevar taču nākt pie mīļotās sievietes Monmoransī kunga un astoņu vai deviņu karavīru pavadībā!..

Uz to de Monmoransī kungs atbildēja:

— Neskatoties uz monsenjora iebildumiem, es šovakar vēlējos viņu pavadīt ar sardzi, jo man slepeni ziņoja, ka viņam gatavo uzbrukumu.

Man vajadzēja no viņa šķirties uz šī nama sliekšņa, bet jūsu klie­dzieni, ko mēs izdzirdējām, mudināja mani iet tālāk un pārliecināties par to, ka mani nezināmie draugi mani ir brīdinājuši pareizi un laikus.

— O, es zinu gan, kas ir šie nezināmie draugi! — grāfs, rūgti nosmē- jies, teica. — Tie droši vien ir tie paši, kas arī mani brīdināja par to, ka šovakar šeit būs troņmantnieks.

Var uzskatīt, ka viņu iecere ir izdevusies. Tā, kas viņiem to iestāstīja, savu ir panākusi. Jo d'Etampas kundze acīmredzot gribēja tikai vienu — skandālu, kas apkaunotu de Puatjē kundzi. Bet troņmatnieka kungs, kas bez saubīšanās ieradās pie viņas uz mīlas satikšanos veselas armijas pa­vadībā, godam ir šo ieceri sekmējis.

Tātad, jūs jau esat tik tālu nogājis, Indriķi Valuā, ka nemaz vairs nesaudzējat de Puatjē kundzes godu… Jūs atklāti saucat viņu par savu sirdsdāmu? Jūs man to esat nolaupījis un reizē ar viņu arī manu laimi un dzīves jēgu!

Lai mani sasper jods, tad arī man nav jūs ko saudzēt!

Ja tu esi Francijas troņa mantinieks, Indriķi Valuā, tas nenostāda tevi ārpus pārējiem augstmaņiem un tu man atbildēsi par savu nekrietno rīcību… vai arī tu esi nožēlojams zaķapastala!

— Nelietis! — troņmantnieks iesaucās un, izrāvis zobenu, metās grā­fam virsū.

Taču de Monmoransī kungs atkal nostājās starp viņiem:

— Monsenjor, es atkārtoju — manā klātbūtnē troņmantnieks necī­nīsies ar zobenu rokā sievišķa brunču dēļ…

— Ar cilvēku, kas ir ievērojamāks par tevi, galma roklaiža! — grāfs niknumā iesaucās. — Bet, starp citu, katrs augstmanis līdzinās karalim. Montgomeriji ir Valuā vērti, viņi ir tik bieži laulājušies ar franču un angļu prinčiem, ka tiem ir tiesības arī cīnīties ar tiem.

Montgomeriji otrā un trešā augumā nēsāja Francijas karaļu ģērboni. Tātad, monsenjor, mūsu ģerboņi ir tikpat līdzīgi kā mūsu zobeni. Esiet taču bruņinieks! Bet nē. Jūs esat tikai bailīgs puišelis, jūs labprātāk slēp­jaties aiz sava audzinātaja muguras.

— Laidiet mani, Monmoransī! — kliedza troņmantnieks, izraudamies konetablam no rokām.

— Nē, velns lai parauj, — tas sauca, — es jums neļaušu kauties ar šo vājprātīgo. Atpakaļ! Pie manis! — viņš no visa spēka iekliedzās.

No augšas skanēja Diānas spiedzieni, kura, noliekusies pāri margām, arī kliedza ne savā balsī:

— Palīgā! Skrieniet šurp! Neļaujiet, lai viņš nogalina princi!

Šī Dalilas* nodevība acīmredzot bija pēdējais piliens grāfa ciešanu kausā. Jo tāpat jau viņi bija divi pret vienu.

Pero sastinga šausmās, izdzirdot grāfa vārdus:

— Nu ko, Indriķi Valuā? Lai gūtu gandarījumu no tevis un tava savedēja, man būs jāsāk rīkoties?

Pero šķita, ka grāfs paspēra soli un pacēla roku pret troņmantnieku. Indriķim izlauzās neskanīgs kliedziens. Bet Monmoransī acīmredzot sa­ķēra grāfu aiz rokas, jo Pero dzirdēja, kā princis iesaucās:

— Viņa cimds ir skāris manu pieri! Viņš nedrīkst mirt citādi, kā no mana zobena cirtiena, Monmoransī!

Tas viss notika vienā acumirklī. Šajā brīdī telpā ielauzās miesassargi. Sākās izmisīga cīņa, iešķindējās zobeni. Monmoransī kliedza:

— Sasieniet to trako!

Bet troņmantnieks:

— Nenositiet viņu, Dievs dēļ, nenositiet!

Šī pārāk nevienlīdzīgā cīņa ilga ne vairāk par minūti, Pero pat ne­paspēja iet palīgā savam kungam. Ticis līdz lūgšanu telpas slieksnim, viņš ieraudzīja vienu miesassargu uz grīdas beigtu, diviem citiem no ievai­nojumiem sūcās asinis. Taču grāfs jau bija atbruņots, sasiets, un viņu turēja pieci vai seši cilvēki.

Pero, kuru neviens šajā jezgā nebija pamanījis, nosprieda, ka labāk nenokļūt šo kungu ķetnās. Tādā gadījumā viņš vismaz varēs paziņot drau-

Pēc Bībeles leģendas Dalila, uzzinājusi, ka viņas mīļākajam — Samsonam spēks ir matos, naktī nogrieza tos aizmigušajam Sam- sonam un nodeva viņu ienaidnieku rokās.

giem par notikušo vai arī kaut kā palīdzēt kungam labvēlīgākā brīdī. Viņš klusi atgriezās savā slēptuvē un gaidīja izdevīgu brīdi, lai pacenstos grāfu glābt. Starp citu, grāfs nebija ne nogalināts un pat ne ievainots…

Jūs tūlīt redzēsiet, monsenjor, ka manam vīram nepietrūka ne droš­sirdības, ne vīrišķības. Jā, un saprāta tam bija tik pat daudz, cik varonī­bas…

Pagaidām viņam atlika tikai viens — vērot notiekošo un gaidīt.

De Montgomerijā kungs nemitējās kliegt:

— Es taču tev teicu, Indriķi Valuā, ka pret manu zobenu tu cīnīsies ar desmit svešiem zobeniem un pret manu apvainojumu ar savu karavīru lēto varonību!

— Jūs dzirdat, de Monmoransī kungs? — troņmantnieks teica, trīcot pie visām miesām.

— Bāziet tam muti ciet! — Monmoransī pavēlēja, princim neko ne­atbildējis.. — Es jums kādu atsūtīšu, kas pateiks, ko ar viņu darīt, — viņš vērsās pie saviem ļaudīm. — Bet līdz tam laikam nenolaidiet no viņa acis! Jūs man par viņu atbildēsiet!

Viņš izgāja no lūgšanu telpas, velkot līdzi troņmantnieku. Iziedami cauri gaitenim, kur slēpās Pero, viņi iegāja Diānas kundzes guļamistabā.

Tad Pero pārskrēja uz uz otru pusi un ar ausi piespiedās pie viņas durvīm.

Tas, ko viņš bija līdz šim redzējis un dzirdējis, nebija salīdzināms ar to, kas viņu sagaidīja tagad.