Divas Diānas

VIII Neparedzētā kļūda

Luvrā Gabriels iekļuva bez aizķeršanās. Kopš Kalē kauju laikiem jau­nā grāfa de Montgomerija vārds tika pieminēts tik bieži, ka nevienam nenāca prātā nelaist viņu pie de Kastro kundzes.

Diāna tajā laikā sēdēja pie rokdarba kopā ar savu istabeni. Taču viņas roka bieži apstājās ar paceltu adatiņu. Viņa domās vēl un vēl pār­cilāja šlrīta sarunu ar Aloizi.

Pēkšņi istabā iedrāzās Andrē.

— Pie jums, hercogien, vikonts d'Eksmess! — Zēns vēl nebija pie­radis citādi saukt savu bijušo kungu.

— Ko? Vikonts!

— Viņš jau nāk, — pāžs sacīja.

Uz sliekšņa, veltīgi pūlēdamies noslēpt satraukumu, parādījās Gab­riels.

Viņš dziļi paklanījās Diānai, bet viņa bija tik apmulsusi un pārsteig­ta, ka ne uzreiz atbildēja tam. Tad viņa atlaida pāžu un istabeni.

Palikuši vieni, Diāna un Gabriels ilgi skatījās viens uz otru.

— Jūs bijāt atnākusi pie manis, Diāna? — beidzot Gabriels sacīja. — Jūs gribējāt ar mani parunāt? Tāpēc es esmu šeit…

— Vai tiešām tikai mana šodienas vizīte atvēra jums acis, Gabriel? Vai līdz tam jūs nezinājāt, ka es vēlos jūs redzēt?

— Diāna, — Gabriels skumji smaidīja, — man ir nācies izrādīt va­ronību, tāpēc es varu arī atzīties, ka man bija bail nākt uz Luvru!

— Bail? No kā? — Diāna iesaucās.

— Es baidījos par jums! Un par sevi… — Gabriels gandrīz nedzir­dami izteica.

— Un tāpēc jūs uzskatījāt par pareizu aizmirst mūsu seno draudzī­bu?

— Jāatzīstas, man pietiktu aizmirst pilnīgi visu, Diāna, lai tikai ne­būtu jānāk uz šo nolādēto Luvru. Taču, diemžēl, tā neiznāk. Un te ir pierādījums…

— Pierādījums?

— Jā, pierādījums tam, ka pietika ar vienu jūsu soli, un mana ap­domība bija vējā! Un nu es esmu Luvrā, no kuras man būtu jāvairās. Es atbildu uz jūsu jautājumiem. Es zinu, cik tas ir bīstami, un tomēr es to daru. Diāna, vai jums vēl vajadzīgi citi pierādījumi?

— Jā, Gabriel, jā! — Diāna tik vien varēja izteikt.

— Ak, ja es būtu piesardzīgāks, es būtu stingrāks savos lēmumos, es nesatiktos ar jums, bēgtu prom! Es zināju, ka jūs uztraucaties, taču es klusēju… klusēju tāpēc, ka negribēju jūs sāpināt. Kāpēc tagad, ak Dievs, kāpēc tagad es esmu tik bezspēcīgs jūsu priekšā?

Diāna sāka saprast, ka nevajadzēja lauzties ārā no mokošās neziņas. Jā, tā būtu bijis labāk! Jo katrs viņa vārds nesa tai ciešanas, katrs jau­tājums sevī slēpa briesmas!

Bet ja nu viņa ir metusi izaicinājumu liktenim, par atkāpšanos nebi­ja ko domāt. Viņa ies līdz galam, pat ja viņu gaida izmisums un bojā­eja.

Beidzot viņa teica:

— Es meklēju jūs divu iemeslu dēļ — man vajadzēja ar jums iz­skaidroties un uzdot jums vienu jautājumu.

— Runājiet, Diāna, runājiet.

— Vispirms man ir jāpaskaidro, kāpēc, saņēmusi mūķenes aubi, es uzreiz neaizgāju klosterī, kā bija norunāts mūsu pēdējās tikšanās reizē.

— Vai tad es jums kaut kādā veidā to esmu pārmetis? Es liku pa­teikt Andrē, ka jūsu solījumi vairs nav spēkā. Tā nebija tukša frāze, bet gluži patiesa doma.

— Bet es taču tiešām gribēju iet klosterī…

— Kāpēc, Diāna? Kāpēc jūs gribat atteikties no pasaules, kurai esat radīta?

— Nerunājiet tā, Gabriel… Nē, es gribu gan pamest to sabiedrību, kas man likusi tik daudz ciest. Man vajadzīgs miers un atpūta. Neatņe­miet man pēdējo patvērumu!

— O, es jūs pat apskaužu!

— Ja es vēl neesmu savu nodomu īstenojusi, tad vienīgi tāpēc, ka es vēl nezinu, kā jūs uztvērāt manu lūgumu. Savā pēdējā vēstulē es jūs lūdzu netiesāt un nesodīt…

— Diāna, Diāna!

— Vienalga! Es vairs nespēju dzīvot neziņā. Sakiet, Gabriel, vai jūs galu galā saņēmāt apstiprinājumu tam, ka jūs esat mans brālis, vai arī jūs esat atteicies no cerības šo briesmīgo noslēpumu atminēt? Runājiet! Es jūs lūdzu, es prasu!

— Es jums atbildēšu, — Gabriels skumji sacīja. — Diāna, ir spāņu sakāmvārds: „Labāk vienmēr domāt to sliktāko." Pa mūsu šķiršanās laiku es esmu apradis ar domu, ka jūs esat mana māsa. Bet man ir jāatzīstas, ka man nav pilnīgi nekādu pierādījumu. Un tajā pašā laikā, kā jūs pati sacījāt, man nav ne iespēju, ne cerību pie šiem pierādījumiem tikt.

— Augstā debess! — Diāna iesaucās. — Tātad tas, kurš varēja pa­teikt patiesību… nesagaidīja jūsu atgriešanos no Kalē?

— Viņš sagaidīja, Diāna!

— Nu tad karalis neturēja vārdu! Bet mēs taču runājām, viņš jūs uzņēma lieliski…

— Diāna, kas man bija solīts, tika izpildīts precīzi…

— Bet jūs to sakāt ar tik drūmu sejas izteiksmi! Ak, svētā jaunava! Vai te slēpjas šausmīga mīkla?

— Jūs gribējāt visu zināt. Labi… Es dalīšos ar jums šajā noslēpumā, bet pēc tam… pēc tam es gribēšu zināt, vai jūs vēl joprojām runāsiet par piedošanu… Klausieties!

— Es jūs klausos, Gabriel.

Tad Gabriels, satraukumā aizelsies, viņai izstāstīja visu, kā viņu uz­ņēma karalis, kā tas apstiprināja savu solījumu, kā de Puatjē kundze kopā ar konetablu stāstīja karalim savus apsvērumus. Viņš pastāstīja arī par to drudžaino nakti, kas tam bija jāpārdzīvo, stāstīja par savu otro Šatlē apmeklējumu, par nokāpšanu smirdīgajā pazemē»un beidzot pār­stāstīja šausmīgo komandanta de Sazeraka stāstu.

Diāna, skatīdamās vienā punktā, klusēdama klausījās, viņa bija ne­kustīga kā pārakmeņojusies.

Kad Gabriels bija beidzis savu drūmo stāstu, iestājās kapa klusums. Diāna gribēja kaut ko teikt, taču nespēja.

Gabriels skatījās uz viņu dīvainā apmierinājumā. Visbeidzot viņai iz­lauzās sauciens:

— Žēlojiet karali!

— Ahā! Jūs runājat par žēlsirdību! — Gabriels iesaucās. — Tātad arī jūs atzīstat, ka viņš ir noziedznieks! Žēlot! Tā taču ir viņa tiesāšana! Žēlot? Tātad viņš ir pelnījis nāvi?

— Es to nesacīju, — Diāna apmulsa.

— Nē, jūs domājat to pašu ko es, taču secināt kaut ko citu. Sieviete lūdz apžēlošanu, vīrietis pieprasa atmaksu!

— Ak, cik es esmu bijusi neapdomīga! Tā kļūdīties! Kāpēc gan es jūs uzmeklēju!

Tad kāds klusi pieklauvēja pie durvīm.

— Kas tur ir? Ko viņi vēl no manis grib, ak Dievs!

Ieslīdēja Andrē pa durvju spraugu.

— Piedodiet, jūsu gaišība, karaļa vēstule.

— Karaļa? — Gabriels pārvaicāja, un viņa skatiens nozibsnīja.

— Vai tad tu nevarēji pagaidīt, Andrē?

— Man sacīja, ka vēstule ir steidzama. Lūk, te tā ir.

— Dodiet šurp. Kas gan karalim vajadzīgs? Ejiet, Andrē. Ja būs at­bilde, es jūs pasaukšu.

Andrē izgāja.

Diāna salauza zīmogu un lasīja:

„Dārgā Diāna, man teica, ka jūs pašlaik esat Luvrā. Es jūs lūdzu, neejiet projām, kamēr es pie jums nebūšu bijis. Es esmu Padomē, bet tā kuru katru bridi beigsies. Pēc tam es uzreiz iešu pie jums. Gaidiet mani. Es taču tik sen jūs neesmu redzējis. Man nez kāpēc ir kļuvis skumji, un gribas parunāties no sirds ar manu maigi mīļoto meitiņu. Uz tikšanos.

Indriķis."

Diāna nobālēja un saburzīja vēstuli.

Ko lai dara? Lūgt, lai Gabriels iet prom? Bet ja nu pa ceļam viņš sastop karali? Lai viņš paliek? Bet tad viņu ieraudzīs karalis! Jā, viņi katrā ziņā sastapsies, un tad tā būs tikai Diānas vaina! Ko darīt? Kā atvairīt liktenīgo sadursmi?

— Ko tad karalis no jums grib? — Gabriels jautāja. Viņa balss ne­vilšus nodrebēja.

— Neko, neko, ticiet man, — Diāna atbildēja. — Viņš tikai gribēja atgādināt par pieņemšanu šovakar.

— Varbūt es jums traucēju? Tad es iešu…

Diāna enerģiski iebilda:

— Nē, nē, palieciet… — un piebilda, — bet ja jums ir kas steidzams, es jūs neturu…

— Vēstule ir jūs uztraukuši, Diāna. Es negribētu būt lieks un labāk

iešu.

— Jūs — lieks! Ak, mans draugs, kā jūs tā varat domāt! Vai es pati pirmā neaizgāju pie jums? Es vēl satikšu jūs, taču ne te, bet jūsu mājās. Pie pirmās izdevības es pie jums aiziešu, lai mēs varētu turpināt šo ne­patīkamo sarunu… Es jums apsolu… Bet tagad, jums taisnība, es esmu pārāk norūpējusies, man nav labi ap sirdi… Man ir drudzis…

— Es redzu, Diāna, — Gabriels noteica, — un es jūs atstāju.

— Uz tikšanos, mans draugs, ejiet…

Viņa pavadīja to līdz durvīm, drudžaini domājot:

„Ja es viņu aizturēšu, viņš noteikti satiks karali, bet ja viņš tūlīt ies projām, varbūt viņi izmainīsies ceļā…"

Un tomēr viņa vēl vilcinājās un šaubījās.

— Piedodiet, Gabriel, vēl tikai vienu jautājumu, — viņa uz sliekšņa sacīja, zaudēdama savaldību. — Jūsu stāstījums… ak Dievs, kā tas mani uztrauc. Es nevaru koncentrēties. Ko es gribēju zināt? Ak, jā… Vienu jautājumu… tas ir ļoti svarīgi. Jūs man taču tomēr nepateicāt, ko jūs domājat darīt. Es saku «apžēlošana", jūs sakāt „taisnā tiesa". Bet kā jūs to gribat panākt?

— Es vēl nezinu, — Gabriels mīklaini atbildēja. — Es paļaujos uz Dievu un uz gadījumu.

— Ko jūs teicāt? Gadījumu? Atgriezieties, Gabriel! Es jūs nelaidīšu projām, kamēr jūs man nepateiksiet, ko nozīmē „gadījums". Apstājieties, es jūs lūdzu!

Saņēmusi Gabrielu aiz rokas, viņa to vilka atpakaļ istabā, šausmās iedomādamās: „Ja viņi satiksies aci pret aci… karalis bez svītas un Gab­riels ar zobenu. Bet te es pati varu mesties starpā, varu lūgties Gab­rielam, galu galā varu pati stāties pretī zobena asmenim! Jāpanāk, lai Gabriels uzkavējas tepat!"

Skaļi viņa sacīja:

— Man kļuva labāk. Runāsim tālāk. Paskaidrojiet man to, ko es jums lūdzu. Man jau ir daudz labāk.

— Nē, Diāna, jūs esat pārāk satraukta. Vai zināt, kur es saskatu jūsu uztraukumu iemeslu?

— Kā es to varu zināt, Gabriel?

— Jūs nupat man lūdzāt apžēlošanu. Pilnīgi saprotams, jūs baidāties, ka es sodīšu vainīgo un, pati to negribot, jūs atzīstat, ka man tādas tie- slbas ir. Jūs mani gribat attturēt no pelnītas atmaksas, kas jums iedveš šausmas, taču tajā pašā laikā jūs pati to pilnīgi pieļaujat. Vai es pareizi pateicu?

Diāna sarāvās — Gabriels bija trāpījis mērķī, taču, saņēmusi pēdējos spēkus, Diāna iesaucās:

— O, Gabriel, kā jūs varējāt man piedēvēt šādas domas! Jūs — slep­kava!? Jūs aiz stūra uzbruksiet tam, kurš neaizstāvas? Tas ir neiedo­mājami. Tā nebūtu tiesa, bet nelietība! Jūs domājat, ka no tā es jūs gribu atturēt? Šausmas! Ejiet projām! Durvis ir vaļā! Es esmu pavisam mierīga, ak Dievs! Atstājiet mani, ejiet no Luvras ārā! Es pati pie jums aiziešu, mēs izrunāsimies par visu. Ejiet, mans draugs, ejiet!

Steigšus bērdama vārdus, Diāna aizvadīja Gabrielu līdz priekštelpai. Viņa gribēja pāžam pavēlēt pavadīt Gabrielu līdz pils vārtiem, taču šī piesardzība vēl klajāk nodotu viņas bažas. Tāpēc viņa tikai pačukstēja pāžam:

— Vai Padome vēl nav beigusies?

— Vēl ne, kundze, — Andrē klusi teica, — vismaz vēl neviens no lielās zāles nav nācis ārā.

— Uz redzēšanos, Gabriel, — Diāna teica, — uz drīzu redzēšanos, mans draugs…

— Uz redzēšanos, — Gabriels skumji noteica.

Viņš aizgāja, bet viņa ilgi sekoja tam ar acīm, kamēr aiz viņa aizcirtās durvis galerijas otrā galā. Atgriezusies savā istabā, viņa raudādama sabru­ka uz gultas.