Divas Diānas

XI Pareģojumi

Kopš tās dienas, ticis vaļā no mokošajām domām, karalis ar pilnu sparu piedalījās svētku rīkošanā par godu viņa meitas Elizabetes laulībām ar Filipu II un karaļa māsas Margaritas laulībām ar Savojas hercogu.

Laulību līgums starp Filibēru Emanuēlu un princesi Margaritu bija jāparaksta 28. jūnijā.

Indriķis paziņoja, ka trīs dienas Turnelā notiks turnīri un citas bru­ņinieku sacīkstes. Lai izrādītu godu jaunlaulātajiem un pie viena apmie­rinātu savu kaisli uz tāda veida izpriecām, Indriķis bija solījis pats per­sonīgi piedalīties turnīros.

28. jūnija rītā karaliene Katrīna Mediči, kura tik agri nekad nemēdza nākt ārā no savām istabām, pēkšņi izteica vēlēšanos parunāt ar karali.

Indriķis, neko neiebilstot, izpildīja sievas vēlēšanos. Katrīna ienāca uztraukta:

— Valdniek, mans dārgais, es jūs lūdzu — līdz mēneša beigām ne­ejiet no Luvras ārā!

— Kāpēc? — Indriķis bija pārsteigts par tik neparastu lūgumu.

— Valdniek, tuvākajās dienās jums draud briesmas!

— Kas to teica?

— Jīisu zvaigzne, valdniek. Es šonakt to vēroju kopā ar itāļu astro­logu. Zvaigzne deva zīmes par briesmām, par nāves briesmām.

Indriķis iesmējās:

— Ak, dārgā, ja jau zvaigzne man sola nelaimi, tad jau tā nelaime var atnākt tepat Luvrā arī!

— Nē, valdniek, nelaime notiks zem skaidrām debesīm.

— Patiešām? Varbūt to atpūtis vējš?

— Valdniek, nejokojiet ar tādām lietām, — karaliene neatlaidās. — Zvaigznes ir Dieva vēstules.

— Ak tā? — karalis palika pie sava. — Tad ir jāatzīst, ka Dieva kungam ir visai ķeburains un nesalasāms rokraksts. Tik daudz klekšu. Teksts vāji redzams, tāpēc katrs var izlasīt to, ko pats iedomājas. Pie­mēram, jūs, dārgā, debesu rakstus izlasījāt tā, it kā mana dzīvība ir ap­draudēta, ja es atstāšu Luvru?

— Tieši tā, valdniek.

— Hm… Bet Forkatels pirms mēneša izlasīja pavisam ko citu. Ceru, jūs to lasījāt?

— Protams, viņš ir izglītots cilvēks. Viņš tekoši lasa tur, kur mums jāburto.

— Tad ņemiet vērā, speciāli man šajos debesu spīdekļos Forkatels izlasīja lielisku pantiņu, kuram ir tikai viena nepilnība — nevar saprast, kas ar to ir domāts. Paklausieties:

„Ne no paša Marsa bīsties, Bet no tā, kas līdzīgs tam."

— Vai tad tas ir pretrunā ar to, ko sacīju es?

— Pagaidiet. Man te kaut kur jābūt horoskopam, ko man sastādīja pagājušajā gadā. Vai atceraties, kas tur bija rakstīts?

— Ļoti vāji, mans kungs.

— Tur bija teikts, ka es iešu bojā divkaujā. Tas nu gan nevienam karalim nav gadījies! Pie tam, cik es saprotu — divkauja nav Marsa līdziniece, bet jau ir pats Marss!

— Ko tad lai par to visu domā, valdniek?

— Tikai to, ka visi pareģojumi ir pārāk pretrunīgi un visprātīgākais būtu — tiem neticēt nemaz.

— Jūs tomēr grasāties iet ārā šajās dienās?

— Dārgā, es esmu visiem dzirdot paziņojis, ka piedalīšos svinībās. Tas nozīmē, ka man ir jāiet.

— Bet jūs vismaz pats nepiedalīsieties?

— Lūdzu atvainojiet, taču mans solījums liek man to darīt. Turklāt, kādas briesmas var draudēt turnīra laikā? Es jums ļoti pateicos par iz­rādīto uzmanību. Taču atļaujiet norādīt, ka jūsu bažas ir liekas.

Katrīna Mediči padevās:

— Valdniek, esmu pieradusi pakļauties jūsu gribai. Šoreiz es pado- šos, bet manā sirdī paliek liels nemiers!

— Veltīgi… — karalis sacīja un noskūpstīja viņai roku. — Jūs pati nāksiet uz Turnelu, kaut vai tādēļ, lai aplaudētu manai veiksmei un mana šķēpa cirtieniem, bet pie viena, lai pārliecinātos par to, ka jūsu aizdomas ir liekas.

— Es pakļaujos jums, valdniek, — karaliene atbildēja un aizgāja.

Patiešām. Katrīna Mediči kopā ar visu galmu, izņemot Diānu de

Kastro, bija klāt pirmajā turnīrā, kad visu dienu karalis krustoja šķēpus divcīņā ar jebkuru, kas to vēlējās.

— Nu redzat, dārgā, zvaigznes mēdz arī kļūdīties, — viņš smiedamies vakarā sacīja karalienei.

Karaliene nogrozīja galvu:

— Diemžēl jūnijs vēl nav beidzies!

Nākošajā dienā atkārtojās tas pats — Indriķis, drosmīgs un veikls, nepameta cīnu arēnu.

— Redzat, arī otrā dienā zvaigznes kļūdījās, — viņš sacīja karalienei, kad viņi atgriezās uz Luvru.

— O, valdniek, jo vairāk es tāpēc baidos no trešās dienas! — Katrīna neskanīgi sacīja.

Trešā turnīru diena, 30. jūnijs, bija piektdiena. Tas bija vislieliskākais, visaizraujošākais turnīrs no visiem trijiem. Tas it kā lieliski noslēdza svi­nību pirmo posmu.

Cīņas sekoja viena otrai, diena tuvojās vakaram, bet vēl nebija ie­spējams pateikt, kurš kļūs par uzvarētāju šodien.

Indriķis II bija līdz pēdējam satraukts. Kara spēles un sacensības bi­ja viņa stihija, uzvara šeit viņam nozīmēja vairāk nekā uzvara īstā kara- laukā.

Taču vakars vairs nebija tālu, taures un flautas vēstīja par pēdējās cīņās sākumu. Šoreiz, visu klātesošo aplausu pavadīts, labākais bija her­cogs de Gīzs.

Beidzot karaliene ar atvieglojuma nopūtu piecēlās. Tas bija signāls beigt.

— Kā! Jau jābeidz? — karalis neapmierināts iesaucās. — Vai tad nav mana kārta iziet arēnā?

De Vjevila kungs karalim paskaidroja, ka viņš atklāja sacensības, ka četri labākie ir ieguvuši vienādu uzvaru skaitu un balvas tiks sadalītas starp viņiem, jo cīņas ir galā, bet galvenais uzvarētājs palicis nenoskaid­rots.

Indriķis nebija pierunājams:

— Nē, ja jau karalis sāka pirmais, tam ir jāpaliek pēdējam! Tās vēl nav beigas! Re, kur divi jauni šķēpi!

— Bet, valdniek, — de Vjevils iebilda, — jūs taču neatradīsiet sev pretinieku…

— Kāpēc ne? — karalis teica. — Lūk, tur malā stāv bruņinieks ar nolaistu sejsegu. Viņš vēl ne reizi nav iznācis arēnā. Kas viņš ir?

— Valdniek, — de Vjevils atbildēja, — es nezinu… Es to nepama­nīju…

— Hei, kungs! — Indriķis uzsauca, paspēris soli uz svešinieka pu­si. — Vai negribat pacīnīties ar mani?

Sākumā svešais neko neteica, bet pēc brīža atskanēja skaļa balss zem sejsega, kas svinīgi teica:

— Jūsu majestāte, atļaujiet man no tāda goda atteikties.

Izdzirdot šo balsi, satraukto Indriķi pārņēma neizsakāms, dīvains mul­sums.

— Jūs man lūdzat atļauju? Nē, es neatļauju, kungs! — karalis nikni uzkliedza.

Tad svešais klusēdams pacēla sejsegu, un karalis trešo reizi savā priekšā ieraudzīja Gabriela de Montgomerija seju — bālu un akmens- cietu.