Divas Diānas

XXIV Par to, ka asins traipus nekad nevar pilnīgi nomazgāt

Kas notika pēc tam, Pero nezināja. Viņš atguva samaņu no aukstuma. Sakopojis spēkus, viņš atvēra acis un paskatījās visapkārt. Vēl joprojām bija nakts.

Viņš gulēja uz kailas zemes, blakus viņam gulēja līķis. Nišā ar ma­donnas tēlu dega maza gaismiņa, un viņš redzēja, ka atrodas kapos. Sa­stingušais līķis bija tas pats sardzes karavīrs, ko nogalināja grāfs. Acīm­redzot arī Pero ticis uzskatīts par beigtu.

Viņš mēģināja piecelties, taču asas sāpes neļāva to izdarīt. Tomēr ar necilvēcīgām pūlēm viņš aizlīda kādu gabalu tālāk. Tajā brīdī luktura gaisma pāršķēla tumsu, un Pero ieraudzīja divus vīriešus, kas nāca uz viņa pusi.

— Teica, pie madonnas statujas, — viens no tiem sacīja.

— Re, kur mūsu brašuļi ir, — otrs atsaucās. — Nē, te ir tikai viens pats…

— Jāpameklē, kur ir otrs!

Kaprači spīdināja lukturi un skatījās visapkārt. Bet Pero jau bija pa­slēpies aiz attālākām kapenēm.

— Laikam to otru velns būs parāvis, — viens no kapračiem, cik var noprast, jautrs zellis, teica.

— Nepiemini, nav ne īstais laiks, ne vieta, — otrs drebošā balsī aprā­ja viņu un bailēs pārmeta krustu.

— Dieva goda vārds, nekāda otra te nav, — jautrais teica. — Ko tad lai mēs darām? Apraksim to pašu un sacīsim, ka otrs aizmucis vai arī kungiem pašiem rēķini sajukuši.

Viņi sāka rakt bedri. Pero ar atvieglojumu sirdī izdzirdēja, ko jautrais teica savam pāriniekam.

— Zini, par ko es domāju. Ja mēs atzīsimies, ka atradām tikai vienu līķi un izrakām tikai vienu bedri, mums samaksās tikai piecus pistolus desmit vietā. Labāk nemaz nestāstīsim par otra mironīša pazušanu.

— Tā jau gan ir, — māņticīgais atbildēja. — Tomēr vislabāk būs, ja pateiksim, ka darbu esam padarījuši. Vismaz nebūsim samelojuši…

Pa to laiku Pero, atkal un atkal zaudēdams samaņu, tomēr devās mājup.

Viņam bija vajadzīgs ilgs laiks, lai nokļūtu līdz Svētā Pāvila dārzu ielai. Par laimi, janvārī naktis ir garas. Nevienu ceļā nesastapis, ap sešiem rītā viņš jau bija mājās.

— Neskatoties uz lielo aukstumu, — Aloīze turpināja savu stāstu, — es uztraukumā visu nakti nostāvēju pie atvērta loga. Tikko izdzirdējusi, ka Pero tuvojas, es steidzos tam pretī.

— Klusē! Dieva dēļ! — viņš man pavēlēja. — Palīdzi man uzkāpt līdz istabai. Bet galvenais — nekādu trokšņu, nekādu vaimanu!

Viņš kāpa, atbalstījies pret mani, un es, lai gan redzēju, ka viņš ir ievainots, neuzdrīkstējos neko jautāt viņam. Tikai raudāju bez skaņas. Kad mēs uzkāpām augšā un es viņam novilku drēbes un noņēmu ieročus, rokas man notriepās ar asinīm.

Pero uz ķermeņa bija dziļas brūces. Ar valdonīgu rokas kustību viņš apturēja manu kliedzienu un iekrita gultā, cenšoties kaut kā atvieglot savas šausmīgās mokas.

— Ļauj, es vismaz aizskriešu pēc ārsta… — es lūdzos.

— Tas nav vajadzīgs, — viņš atbildēja. — Tu taču zini, no šīm lie­tām es pats šo to sajēdzu. Jebkurš no šiem ievainojumiem ir nāvējošs, bet pagaidām es vēl esmu dzīvs… Dievs kungs, kurš soda slepkavas un nodevējus, ir pagarinājis manu dzīvi par dažām stundām… Drīzumā sāk­sies jauna drudža lēkme, un tad tās būs beigas. Nekāds pasaules ārsts mani no tā nevar pasargāt.

Viņš runāja ar lielām grūtībām. Es uzstāju, lai viņš pasaudzē sevi.

— Tev taisnība, — viņš piekrita. — Man jāsaglabā spēki. Iedod pa­pīru un spalvu.

Es atnesu. Tikai tad viņš pamanīja, ka viņa labā roka ir zobena sa­dragāta. Tā no rakstīšanas nekas neiznāca…

— Nē, labāk es runāšu, — viņš teica, — un Dievs man ļaus dzīvot, kamēr es visu izstāstīšu, jo tēvs ir jāglābj viņa dēlam.

Tad Pero man, jūsu gaišība, izstāstīja to briesmīgo stāstu, kuru jūs tikko dzirdējāt no manis. Bet runāt viņam bija grūti, bieži un mokoši viņš pārtrauca savu stāstu. Kad viņš vairs nespēja neko pastāstīt, viņš lika, lai es kāpju lejā un parādos mājiniekiem. Es nogāju lejā satraukta, diemžēl, nekas nebija jātēlo, un sūtīju, lai kāds iet uz Luvru kaut ko uzzināt, tad sūtīju mūsu cilvēkus pie visiem grāfa draugiem… De Puatjē kundze atbildēja, ka grāfu nav redzējusi, bet de Monmoransī — ka ne­saprot, par ko vispār ir runa.

Tā no manis tika noņemtas jebkuras aizdomas, tieši to Pero arī gri­bēja, un slepkavas palika pārliecībā, ka viņu noslēpums palicis cietumā, kur ieslodzīts grāfs un kapā, kur aprakts viņa staļļmeistars.

Ap pusdienlaiku šausmīgās sāpes, kas mocīja Pero, nedaudz mazi­nājās. Kad es par to nopriecājos, viņš skumji teica:

— Tas taču ir drudža sākums, par ko es tev teicu. Bet, paldies Die­vam, mans baigais stāsts jau drīz būs galā. Tagad tu zini visu, ko zināja tikai Dievs un trīs slepkavnieki, bet tava lāga dvēsele un drošā sirds neatklās šo asiņaino noslēpumu līdz pēdējai dienai, kad par to varēs stāstīt tam, kam ir tiesības to zināt.

Tu dzirdēji, ko es zvērēju de Montgomerijā kungam. To pašu zvēri tu man, Aloīze. Kamēr Dieva dusmas neskars trīs varenos mana kunga bendes, tev jāklusē, Aloīze. Apsoli to savam mirstošajam vīram.

Noplūdusi asarām, es zvērēju, bet lauzusi to esmu tikai tagad. Jo šie ienaidnieki taču vēl ir dzīvi, viņi ir bīstami un visvareni kā nekad agrāk. Jūs taču grasījāties iet nāvē, un ja jūs piesardzīgi un saprātīgi izmantosiet manis stāstīto, jūsu ienaidnieki jūs nenogalinās, bet palīdzēs izglābt gan jūsu tēvu, gan jūs. Bet pasakiet man, monsenjor, ka es neesmu veikusi nāves grēku, un ka Dievs kungs un Pero, mans dārgais, piedos man šo zvēresta laušanu.

— Nav nekādas zvēresta laušanas, tu, svētā sieviete, — Gabriels at­bildēja, — tu esi rīkojusies kā īsts draugs. Bet stāsti ātrāk visu līdz ga­lam!

— Pero, — Aloīze turpināja, — man teica, lūk ko. Kad manis vairs nebūs, tu aizslēgsi šo māju, atlaidīšu kalpus un pārcelsies uz Montgo­meriju ar mūsu puisēnu un Gabrielu. Montgomerijā tu nedzīvosi pilī, bet mūsu mazajā namiņā. Audzini jauno grāfu bez trokšņa un bez pārmērīgas greznības. Vārdu sakot, tā, lai draugi viņu pazītu, bet ienaidnieki aiz­mirstu. Būtu labi, ja Gabriels pats līdz astoņpadsmit gadu vecumam ne­zinātu savu vārdu, bet tikai to, ka viņš ir augstmanis. Tu pati izlemsi, kā būs labāk.

Tad viņš gribēja, lai es apsolu, ka izpildīšu viņa pēdējo rīkojumu.

— Monmoransī domā, — viņš teica, — ka es esmu aprakts kapos. Ja atklās manas pēdas un to, ka es esmu atgriezies mājās, tu esi pazu­dusi, Aloīze, bet ar tevi kopā varbūt arī Gabriels. Taču tev ir stipras rokas un bezbailīga sirds. Tikko aizvērsi man acis, saņemies dvēseles spē­kus, sagaidi dziļu nakti un aiznes mani uz senjora de Brisaka, mūsu nama kādreizējā īpašnieka, veco pazemes kapliču. Tur jau sen neviens nav ie­skatījies, bet sarūsējušo atslēgu tu atradīsi grāfa guļamistabas slēpnī. Tā es būšu apglabāts svētītā kapā…

Pret vakaru sākās murgi, kas mijās ar briesmīgu sāpju lēkmēm. Iz­misumā es nezināju, kur skriet, ko darīt, taču viņš ar zīmēm man rādīja, ka viņam nekas vairs nespēj palīdzēt.

Beidzot viņš, šausmīgo ciešanu nomocīts, nočukstēja:

— Aloīze, dzert… Tikai vienu lāsi…

Es jau iepriekš viņam tiku piedāvājusi padzerties, neko lāga nesapro­tot, bet viņš ik reizi pats atteicās. Tagad es steidzos viņam ieliet ūdeni glāzē.

Pirms to paņemt, viņš sacīja:

— Aloīze, pēdējo skūpstu un pēdējo reizi — piedod man! Un atce­ries! Atceries!

Asarām līstot es noklāju viņa seju skūpstiem. Tad viņš pasniedzās pēc krucifiksa, pielika to pie lūpām, knapi dzirdot čukstēdams: „Mans Dievs! Mans Dievs!" Tikai pēc tam viņš norija vienu vienīgu ūdens mal­ku, noraustījās pa visu ķermeni un atkrita spilvenos. Viņš bija miris.

Lūgšanās un asarās es pavadīju visu vakaru.

Ap diviem naktī viss palika klusu. Es nomazgāju asinis no viņa ķer­meņa, ietinu to palagā un, saukdama pēc Dievpalīga, nonesu pa kāpnēm savu dārgo nastu. Kad mani spēki bija galā, es nokritu ceļos viņa priekšā un lūdzu Dievu.

Beidzot pēc bezgalīgas pusstundas es biju tikusi līdz kapličai. Kad es ar lielām grūtībām atslēdzu kapliču, ledains caurvējš nodzēsa manu lukturi. Bet, spēkus sakopojusi, es atkal to iededzu un noliku vīra mirstī­gās atliekas vaļējā kapenē. Es uzliku virsū smago marmora plāksni, kas uz mūžīgiem laikiem šķir mani no mana dzīves drauga.

Dobjā skaņa, kad akmens atsitās pret akmeni, man iedvesa tādas < šausmas, ka es, nepaspējusi aizslēgt kapličas durvis, metos prom un ap­stājos tikai savā istabā.

Tomēr līdz rītausmai man bija jāpaspēj sadedzināt asiņainos palagus un veļu, kas varētu mani nodot.

Tikai agri no rīta mans bēdu darbs bija apdarīts. Tikai tad es nespē­kā nokritu no kājām… Bet vajadzēja dzīvot, dzīvot divu bārenīšu dēļ, ko liktenis man bija uzticējis. Un es izdzīvoju, monsenjor.

— Nelaimīgā! Svētā mocekle! — Gabriels teica, saspiežot Aloīzes ro­ku savā plaukstā.

— Pēc mēneša, — viņa turpināja, — es jūs aizvedu uz Montgome­riju, izpildot vīra pēdējo gribu. Starp citu, viss notika tā, kā Monmoransī bija paredzējis.

Kādu nedēļu viss galms uztraucās par grāfa Montgomerijā neizskaid­rojamo pazušanu. Tad troksnis pamazām norima, un visbeidzot to no­mainīja priecīgais satraukums sakarā ar imperatora Kārļa V iespējamo braucienu cauri Francijai. Tā paša gada maijā, pēc pieciem mēnešiem kopš jūsu tēva nāves, monsenjor, piedzima Diāna de Kastro.

— Jā, — Gabriels domīgs novilka. — Un es nezinu, vai de Puatjē kundze ir bijusi mana tēva mīļākā… Šī tumšā noslēpuma atminēšanai ne­pietiek ar dīkdienīgā galma pļāpām… Bet mans tēvs ir dzīvs! Viņš ir dzīvs! Viņš noteikti ir dzīvs! Un es viņu atradīšu, Aloīze. Manī tagad mājo divi cilvēki — dēls un mīlētājs. Viņi abi kopā to varēs paveikt.

— Dod Dievs! — Aloīze nopūtās.

— Un tu līdz pat šim brīdim neesi uzzinājusi, kur viņu tie nelieši ir ieslodzījuši?

— Neviens neko nezin. Vienīgais mājiens uz to slēpjas Monmoransī vārdos par viņa uzticamo draugu, Šatlē cietuma komandantu, par kuru viņš varot būt drošs.

— Šatlē! — Gabriels iesaucās. — Šatlē!

Kā zibens gaismā viņa atmiņā atausa nelaimīgais sirmgalvis, kas viens pats mājoja vienā no dziļākajiem karaļa cietuma kazemātiem, neuzdrīks­tēdamies teikt ne vārda. Tas pats vīrs, kuru ieraugot, Gabriels sajuta ne ar ko neizskaidrojamu saviļņojumu.

Gabriels metās Aloīzei pie krūtīm un sāka rūgti raudāt.