Divas Diānas

III Nometnē

— Jā, mani kungi, — hercogs de Gīzs sacīja saviem virsniekiem, ie­nākdams teltī, — jā, šovakar 1557. gada 24. aprīlī, atgriezušies Neapoles teritorijā un sagrābuši Kampli, mēs sākām Čivitellas aplenkšanu. 1. maijā, ieņēmuši Čivitellu, mēs ierīkosim nometni pie L'Akvilas, 10. maijā mēs būsim Arpino, bet 20. maijā — Kapujā, kur arī nakšņosim, gluži kā Han- nibals. 1. jūnijā, mani kungi, es gribu jums dot iespēju ieraudzīt Neapoli, ja tā vēlēsies Dievs Kungs.**

— Un pāvests, mans brāli, — piebilda Omalas hercogs. — Ja es nemaldos, viņa ekselence pēc visiem solījumiem palīdzēt ar karavīriem vēl līdz šim laikam neko nav darījis, bet mūsu armija nav tik stipra, lai tik dziļi ieietu svešā teritorijā.

— Pāvils IV neatstās mūs bez atbalsta, — Fransuā iebilda, — viņš ir pārāk ieinteresēts mūsu ieroču panākumā… Cik brīnišķīga nakts! Caur-

Fransuā de Gīzs, Lotringas hercogs (1519-1563), franču karava­donis.

1494.-1559.g. Francijas karaļi karoja ar Spāniju par Itālijas ie­gūšanu (tā sauktie Itālijas kari). Indriķa II kara laikā pret vācu imperatoru un Spānijas karali Kārli V 1552.-1556.g. franči sagrāva Mecu, Tulu un Verdenu (tagad šīs pilsētas atrodas Francijas Zie­meļaustrumos), un hercogs Gīzs veiksmīgi aizstāvēja Mecu, kuru 1552. gadā Kārlis V bija okupējis. Galvenās cīņas notika pie Renti 1554. gadā, taču neatnesa uzvaru nevienai no karojošajām pusēm. Indriķa II karā pret Spānijas karali Filipu II 1556.-1559.g. kara­darbība sākās Itālijā. Hercogs de Gīzs darbojās neveiksmīgi un pēc spāņu karapulka iebrukuma Ziemeļfrancijā viņa armija tika at­saukta no Itālijas.

spīdīga un gaiša… Marķīz d'Elbet, — viņš turpināja, — kas dzirdams par provianta un šāviņu vezumiem no Askonas, kuri mums tika solīti? Ceru, kaut kad tie mūs sasniegs?

— Jā, es par tiem dzirdēju jau Romā, monsenjor, taču kopš tā brī­ža — man ļoti žēl!..

— Vienkārša aizkavēšanās, tas arī viss, — viņu pārtrauca hercogs de Gīzs, — un, galu galā, mēs vēl neesam gluži nabagi. Kapli ieņemšana mazliet papildinājusi mūsu pārtikas krājumus, un ja es pēc stundas ieska­tītos jūsu teltīs, esmu pārliecināts, es atrastu jūs baudām labas vakariņas. Ejiet mieloties, mani kungi, es jūs nekavēšu vairs. Rīt no rīta es jūs aicināšu, un mēs kopā apspriedīsim, no kuras malas labāk iekosties sal­dajā pīrāgā, ko sauc par Civitellu. Bet līdz tam laikam jūs esat brīvi, kungi. Labu apetīti un ar labu nakti!

Hercogs smiedamies pavadīja virsniekus līdz telts izejai, bet kad tie bija prom un Fransuā de Gīzs palika viens, viņa apņēmība pagaisa un seja ieguva rūpju pilnu izteiksmi. Apsēdies pie galda un saņēmis galvu rokās, viņš uztraucies čukstēja:

— Vai tiešām man vajadzēja atteikties no godkārīgajiem sapņiem un palikt tikai par Indriķa II karavadoni, apmierinoties ar Milānas atgūšanu un Sjēnas atbrīvošanu? Lūk, es taču jau esmu šeit, Neapoles karalistē, šis tronis ir manu sapņu virsotne. Jā, esmu te, taču bez sabiedrotajiem, gandrīz bez provianta, bet visi vecākie virsnieki, pirmkārt, jau mans brā­lis, ir pasīvi un aprobežoti… Un visbriesmīgākais — viņi sāk zaudēt dū­šu…

Šajā brīdī hercogs de Gīzs aiz muguras izdzirdēja soļus. Viņš strauji pagriezās, sadusmojies uz nekaunīgo traucētāju, bet, ieraudzījis to, ne ti­kai neuzkliedza, bet pastiepa roku.

— Jūs nu gan, mans dārgais Gabriel, nekad neapstāsieties tikai tā­pēc, ka ir pārāk maz maizes un pārāk daudz ienaidnieku, — hercogs teica. — Ne velti jūs pēdējais atstājāt Mecu un pirmais iegājāt Valencā un Kampli! Ko jūs man atnesāt? Kādus jaunumus?

— Jā, monsenjor, — Gabriels atbildēja, — ieradies ziņnesis no Fran­cijas un atvedis vēstuli, man šķiet, no jūsu godājamā brāļa, monsenjora Lotringas. kardināla. Vai aicināt viņu šurp?

— Nē, lai viņš jums atdod tās vēstules, bet jūs man, lūdzu, tās atne­siet pats.

Gabriels paklanījies izgāja un drīzumā atgriezās ar vēstuli, uz kuras zīmoga bija Lotringas kardināla ģērbonis.

Mūsu vecais draugs Gabriels gandrīz nebija pārvērties aizritējušajos sešos gados. Tikai sejas panti kļuvuši skarbāki, enerģiskāki. Bija redzams, ka viņš apzinās savu vērtību. Visādi citādi viņš bija tāds pats — tīrā, atklātā piere, skaidrais, godīgais skatiens un, pateiksim jau iepriekš, tā pati jaunā, karstu ilgu pilnā sirds. Starp citu, viņam taču bija tikai div­desmit četri gadi.

Hercogam de Gīzam bija trīsdesmit septiņi. Un lai gan pēc dabas viņš bija augstsirdīgs un ar plašu vērienu, viņa sirds jau bija daudzkārt jutusi vilšanos, kas vēl nebija noticis ar Gabrielu. No nepiepildītajām vēl­mēm, apdzisušajām kaislībām, nesekmīgajām kaujām viņa mati bija kļu­vuši retāki un acis zaudējušas mirdzumu. Viņš labi redzēja Gabriela bru- ņiniecisko un krietno raksturu. Tieši tāpēc pieredzējušajam vārām bija nepārvaramas simpātijas pret uzticīgo jauno cilvēku.

Viņš paņēma brāļa vēstuli no Gabriela rokām un, pirms to atvērt, sacīja:

— Lūk kas, vikont d'Eksmes, mans sekretārs Ervē de Telēns, kuru jūs labi pazināt, kritis Valencas ieņemšanā, mans brālis Omalas hercogs ir tikai drosmīgs, bet ne prātīgs. Man vajadzīgs palīgs, kam es varētu uzticēties, vajadzīga labā roka, Gabriel. Kopš tās dienas, kad jūs iera- dāties pie manis Parīzē, šķiet, pirms pieciem vai sešiem gadiem, man bija iespēja pārliecināties par jūsu izcilajām prāta spējām un, kas ir vēl labāk, uzticamo sirdi. Lai arī man jūs neviens nav rekomendējis, man jūs iepatikāties uzreiz. Es ņēmu jūs līdz uz Mecas aizstāvēšanu un, ja tā būs viena no manas biogrāfijas skaistākajām lappusēm, es neesmu aizmirsis, ka šo cīņu lielisko rezultātu ir sekmējis arī jūsu asais prāts un droš­sirdība, kuru jūs nezaudējāt ne uz brīdi.

Gadu vēlāk jūs atkal bijāt man blakus, uzvarot kauju pie Renti, un ja ne tas ēzelis Monmoransī, kurš pareizi nodēvēts… Starp citu, es gra­sījos nenievāt savu ienaidnieku, bet gan uzlielīt draugu un lielisko cīņu biedru, vikontu Gabrielu d'Eksmesu.

Man jums, Gabriel, jāteic, ka visos apstākļos, un jo īpaši kopš mēs esam Itālijā, man jūsu padoms ir bijis ārkārtīgi noderīgs, tāpat kā jūsu draudzība un palīdzība. Es nevaru jums neko pārmest, varbūt vienīgi to, ka jūs esat noslēgts un jums ir noslēpumi no sava karavadoņa.

Jūsos noteikti ir kādas jūtas, kāda ideja, ko jūs man negribat atklāt, Gabriel. Nu ko, gan jau jūs to reiz izdarīsiet. Man būtiski ir tas, ka jūsu dzīvei ir mērķis. Un Dievs ir liecinieks, ka arī man tāds ir. Ja vēlaties, mēs varam savus centienus apvienot — es palīdzēšu jums un jūs man. Ja jums būs nepieciešams ietekmīgs aizbildnis, nāciet pie manis. Vai esat ar mieru?

— Monsenjor, — Gabriels atbildēja, — esmu jūsu ar sirdi un dvē­seli! Mana pirmā vēlēšanās bija rast iespēju noticēt saviem spēkiem un likt citiem noticēt. Esmu zināmā mērā drošs par sevi, un jūs esat mani pagodinājis ar savu cieņu… Mans līdzšinējais mērķis ir sasniegts. Iespē­jams, nākotnē es ar to vien neapmierināšos un tad, ja jau jūs man pie­dāvājat tik lielisku savienību, es griezīšos pie jums pēc palīdzības… Līdz tam laikam varat būt pārliecināts par manu uzticību jums.

— Per Bacco*, kā saka tie plenči kardināli. Gabriel, vari būt mie­rīgs, Fransuā de Gīzs jebkurā pasākumā atbalstīs tevi gan tavā naidā, gan mīlestībā. Mūs taču virza viena vai otra no šīm jūtām, vai tā nav?

— Iespējams gan viens, gan otrs, monsenjor.

— Lūk, kā? Bet ja sirds ir tik pilna, kā lai to neatklāj draugam?

— Bēda tā, monsenjor, ka es gandrīz skaidri zinu, ko es mīlu, taču nemaz nepazīstu tos, ko es ienīstu.

— Vai tas var būt? Bet ja nu mums ir kopīgi ienaidnieki? Vai tur nav iejaukts vecais neģēlis Monmoransī?

— Pilnīgi iespējams, un ja manas aizdomas apstiprināsies… Taču paš­laik runa nav par mani, bet gan par jums un jūsu lielajiem plāniem. Kā es jums varu palīdzēt, monsenjor?

— Pirmkārt, izlasi mana brāļa, Lotringas kardināla, vēstuli.

Atplēsis un atlocījis vēstuli, Gabriels ieskatījās tajā un atdeva her­cogam atpakaļ.

— Piedodiet, monsenjor, vēstule rakstīta ar šifru, es nepratīšu to iz­lasīt.

— Ā, jā, jā! Tātad tā ir sevišķa vēstule, nepieciešams šifrs… Pagai­diet, Gabriel.

Paldies Dievam (latīņu).

Viņš atslēdza izrakstītu lādīti, izņēma no tās papīra lapu ar noteiktā secībā izgrieztiem lodziņiem un, uzlicis lapu uz kardināla vēstules, sacīja Gabrielam:

— Ņemiet un lasiet tagad!

Tas, šķiet, vilcinājās. Tad Fransuā paņēma viņa roku, paspieda un atkārtoja, uzticīgi skatīdamies jauneklim acīs:

— Lasiet gan, mans draugs.

Vikonts d'Eksmess skaļi lasīja:

— „Mans kungs, godātais un slavenais brāli (kad gan es jūs varēšu saukt īsi „valdniek")…"

Gabriels atkal apstājās, bet hercogs pasmaidīja:

— Jūs esat pārsteigts, Gabriel, bet es ceru, jūs mani aizdomās ne­turat. Lai Dievs sargā mūsu karaļa Indriķa II kroni un dzīvību. Bet Fran­cijas tronis nav vienīgais pasaulē. Ja jau gadījums mūs izaicina uz atklā­tību, es negribu no jums neko slēpt un atklāšu, Gabriel, savus sapņus.

Hercogs piecēlās un sāka staigāt turp atpakaļ.

— Mūsu dzimta, kas ir rados ar tik daudzām karaliskām ģimenēm, manuprāt, var pretendēt uz visaugstākajiem posteņiem valstī. Bet pre­tendēt vēl nenozīmē… Taču es vēlos sasniegt… Mūsu māsa ir Skotijas karaliene, mūsu māsīca Marija Stjuarte ir saderināta ar troņmantnieku Fransuā, mūsu radinieks Lotringas hercogs reiz kļūs par karaļa znotu… Tāpēc mums ir tiesības tiekties pēc Provansas un Neapoles. Uz laiku samierināsimies ar Neapoli. Vai tās kronis nepiedien francūzim vairāk nekā spānim? Kāpēc es ierados Itālijā? Tāpēc, lai iekarotu to. Mēs esam rados ar Ferrāras hercogu, ar Karafas dzimtu, ar pāvestu. Pāvils IV ir vecs, mans brālis, Lotringas kardināls, būs viņa vietā. Neapoles tronis šķobās, es to iegūšu un nostiprināšu. Lūk tāpēc, Dievs mans liecinieks, esmu atstājis aiz muguras Sjēnu un Milānu un traucies uz Abruci. Tas bija brīnišķīgs sapnis, bet es ļoti baidos, ka pagaidām tas paliks tikai sapnis.

Atcerieties, Gabriel, man nebija pat divpadsmit tūkstoš karavīru, kad es pārgāju pāri Alpiem. Septiņus tūkstošus man solīja Ferrāras hercogs, bet Pāvils IV un Karafa lielījās, ka viņu ietekmē radīsies spēcīga partija Neapoles karalistē. Viņi paši uzņēmās man palīdzēt ar cilvēkiem, naudu, ieročiem — bet neatsūtīja nevienu dzīvu dvēseli, nevienu pašu vezumu, nevienu ekiju. Mani virsnieki vilcinās, karavīri nav apmierināti. Bet es tomēr iešu līdz galam! Tikai galēja nepieciešamība piespiedīs mani pa­mest šo ilgu zemi. Un ja es to tagad atstāšu, tad noteikti vēl atgriezīšos, noteikti atgriezīšos!

Hercogs piesita kāju pie zemes, it kā lai spertu to uz saviem jau­najiem īpašumiem. Acis tam liesmoja. Viņš bija lielisks.

— Monsenjor, — Gabriels iesaucās, — kā es tagad lepojos ar to, ka varēju piedalīties tik lieliskos pasākumos!

— Bet tagad, — hercogs pasmaidīja, — saņēmis dubultu skaidro­jumu mana brāļa vēstulei, jūs taču varēsiet to izlasīt un saprast. Nu tad es klausos jūs.

— „Valdniek!" Pie šī vārda es apstājos, — Gabriels piebilda. — „Man jums jāpaziņo divi slikti un viens labs jaunums. Labais ir tāds, ka mūsu mīļās Marijas Stjuartes laulības ar troņmantnieku ir nozīmētas uz nākošā mēneša divdesnftito datumu Parīzē. Pirmā sliktā ziņa šodien saņemta no Anglijas. Tur ieradies Filips II, Spānijas karalis, un nemitīgi cenšas pie­runāt savu sievu, karalieni Mariju Tjūdori, kas viņam akli pakļaujas, lai piesaka karu Francijai. Neviens nešaubās, ka tas viņam arī izdosies par spīti angļu tautas gribai un interesēm. Jau klīst runas par armiju, kas esot sakoncentrēta uz Nīderlandes robežām Savojas hercoga Filibēra Emanuēla vadībā.

Tādā gadījumā, mans dārgais brāli, ar to tik nepietiekamu cilvēku skaitu, kāds mums ir, karalis Indriķis II būs spiests atsaukt jūs no Itālijas, un tad mūsu plānus attiecībā uz šo zemi nāksies atcelt… Bet, galu galā, saprotiet Fransuā, labāk atlikt uz laiku, nekā pazaudēt cerības pavisam. Pārāk liels risks nav pieļaujams. Mūsu māsa, Skotijas karaliene, velti draudēs Anglijai ar attiecību saraušanu. Ticiet man, Anglijas Marija ir tik ļoti iemīlējusies savā jaunajā vīrā, ka nerēķināsies ne ar kādiem drau­diem. Rīkojieties atbilstoši tam!"

— Zvēru pie Kristus, — hercogs de Gīzs pārtrauca lasīšanu, ar dūri uzsitis pa galdu, — manam brālim ir pilnīga taisnība! Šis viltīgais lapsa ir ar labu ožu. Jā, miermīlīgā Marija neapšaubāmi ļaus, lai likumīgais laulenis viņu ievelk šai karā, un es, protams, drīzāk atteikšos no visiem karaļu troņiem pasaulē, nekā atteikšos paklausīt savam karalim, kad viņš tik grūtā brīdī sauks atpakaļ manus karavīrus. Tātad, mana nolādētā ekspedīcija uzdūrusies jauniem šķēršļiem. Sakiet atklāti, Gabriel, vai jūs to uzskatāt par bezcerīgu?

— Es negribētu, monsenjor, ka jūs mani pieskaitāt mazdūšīgajiem, taču, ja vēlaties vaļsirdību no manas puses…

— Es jūs, Gabriel, saprotu un domāju tāpat kā jūs. Paredzu, ka lielie darbi, par kuriem mēs nupat runājām, šoreiz netiks veikti. Bet es jums zvēru, tā ir tikai atlikta spēle. Lai kurā vietā mēs dosim triecienu Filipam II, tas būs trieciens arī viņa Neapolei. Taču turpiniet, Gabriel. Ja atmiņa mani neviļ, mūs gaida vēl viena nepatīkama ziņa.

Gabriels atsāka lasīt:

— „Otras nepatikšanas, par kurām man jāziņo, attiecas tikai uz mūsu ģimeni, tomēr tās ir visai ievērojamas. Mums tomēr vēl ir iespējams tās novērst. Tieši tāpēc es jums steidzos par tām pavēstīt. Jums ir jāzin, kopš jūsu aizbraukšanas Monmoransī kungs, pret mums izturas tik pat naidīgi kā līdz šim. Viņš joprojām nepārtrauc būt greizsirdīgs uz mums par ka­rali un apvainojoši komentē katru labvēlību, ko mums izrāda viņa majes­tāte.

Mūsu dārgās Marijas laulības ar troņmantnieku, protams, nevar viņa omu uzlabot. Gīzu un Monmoransī līdzsvars, ko karalis cenšas uzturēt un uzskata par savas politikas stūrakmeni, tiks izjaukts ar šīm laulībām mums par labu, un vecais Monmoransī tam skaļi pretojas. Viņš ir atradis paņēmienu, kā mums iegriezt — tās būs viņa dēla Fransuā kāzas ar…"

Jaunais grāfs neizlasīja frāzi līdz galam. Balss tam aizlūza, seja no­bālēja.

— Nu? Kas noticis, Gabriel? — hercogs vaicāja. — Cik jūs esat kļu­vis bāls! Kas par lietu?

— Nekas, monsenjor, pilnīgi nekas. Viegls nogurums, kaut kas līdzīgs reibonim… Nu jau ir garām… Ar jūsu atļauju, es turpināšu, monsenjor. Kur es paliku? Ak, jā, kardināls runāja par paņēmienu… Nē, tālāk… Es atradu:

„…Fransuā kāzas ar hercogieni Diānu de Kastro, karaļa un Diānas de Puatjē likumīgo meitu. Jūs atceraties, brāli, ka Diāna de Kastro trīs­padsmit gadu vecumā zaudēja vīru, hercogu Horāciju Farnezi, kurš pus­gadu pēc laulībām krita kaujā pie Ēdenes. Viņa šos piecus gadus ir pa­vadījusi Parīzē klosterī. Karalis pēc Monmoransī lūguma viņu atkal ir atsaucis uz galmu. Viņa ir brīnišķīgi skaista. Šī lieliskā sieviete tūdaļ pēc parādīšanās kļuva par visu mīluli un, pirmkārt, jau karaļa mīluli. Karalis, kas jau senāk viņai bija uzdāvinājis Šatelro hercogisti, tikko padarīja viņu par Angulemas hercogieni.

Vēl nav pagājušas ne divas nedēļas, kopš viņa ir šeit, bet viņas ie­tekme uz karali nevienam vairs nav noslēpums. Lieta ir aizgājusi pat tik tālu, ka hercogiene de Valantinuā, kura kaut kāda iemesla dēļ nevēlējās oficiāli skaitīties viņas māte, pašlaik ir greizsirdīga uz šo uzlēcošo zvaigzni par to. Nfonmoransī, protams, būtu ļoti izdevīgi ievest savā namā tik ie­tekmīgu personu. Bet jūs zināt to tik pat labi kā es, ka Diāna de Puatjē neatteiks neko viltīgajam lapsai. Karalis, no savas puses, labprāt būs ar mieru samazināt mūsu pārāk lielo ietekmi.

Tādā veidā ir gluži iespējams, ka tās nolādētās laulības patiešām tiks noslēgtas…" — Atkal jums dreb balss, Gabriel, — hercogs viņu pārtrau­ca. — Atpūtieties, mans draugs, ļaujiet, es pats izlasīšu vēstuli. Tā mani ārkārtīgi ieinteresējusi. Tas patiesi būs bīstams Monmoransī pārsvars pār mūsu ģimeni. Tomēr, cik es zinu, tas niekalbis Fransuā ir jau salaulāts ar kādu no de Fjēnu meičām. Dodiet man to vēstuli.

— Nē, patiešām, es jūtos lieliski, — Gabriels steidzās viņu pārlie­cināt, mēģinādams ātrāk izlasīt dažas nākošās rindas, — rnan nav grūti izlasīt vēstuli līdz galam! Palicis pavisam maz.

„… gluži iespējams, ka tās nolādētās laulības patiešām tiks noslēgtas. Tomēr ir viens apstāklis mums par labu. Jaunais Monmoransī ir slepeni salaulāts ar de Fjēnu. Pirms tam nepieciešama laulības šķiršana un pā­vesta atļauja tai. Fransuā devās uz Romu, lai izlūgtos atļauju. Jūsu uz­devums, mans dārgais brāli, apsteigt viņu un, izmantojot jūsu ietekmi uz pāvestu, panākt to, lai viņam pāvests atsaka šķirt laulību.

Neskatoties uz to, ka karalis atbalstīs šo šķiršanu, es jūs brīdinu. Es no savas puses rīkošos ar visu enerģiju. Nobeigumā es lūdzu Dievu, lai viņš dāvā jums garu un laimīgu mūžu."

— Nu, vēl nekas nav zaudēts, — hercogs de Gīzs piezīmēja, kad Gabriels nolasīja līdz beigām kardināla vēstuli. — Atsakot man karavīrus, pāvests varētu man dāvināt vismaz bullu.

— Jūs, šķiet, cerat, ka pāvests nedos Fransuā de Monmoransī laulī­bas šķiršanu ar Žannu de Fjēnu un pretosies paredzētajām laulībām? — Gabrielam notrīcēja balss.

— Ceru gan. Bet jūs taču esat ārkārtīgi satraukts, mans draugs! Jūs esat nenovērtējams cilvēks — cik dedzīgi jūs jūtat līdzi mūsu problēmām!

Es ari, nešaubieties ne mirkli, esmu jūsu rīcībā, Gabriel. Nu lūk, paru­nāsim mazliet par jums. Šīs kampaņas rezultāti man ir skaidri zināmi. Šķiet, ka jums neizdosies tajā gūt jaunas uzvaras. Vai nav pienācis laiks man atmaksāt jums parādu, lai tas mani vairs nenospiež. Kā es jums varu palīdzēt? Sakiet, esiet atklāts!

— Ak, monsenjor, jūs esat pārāk laipns, — Gabriels samulsa, — es pat nezinu…

— Jau piecus gadus jūs drošsirdīgi cīnāties manā armijā, — hercogs teica, — bet ne reizi vēl neesat saņēmis no manis nekādu atalgojumu. Jums taču nauda ir vajadzīga, velns lai parauj! Nauda visiem ir vajadzīga. Es jums to nedāvināšu un arī neaizdošu, bet došu kā atlīdzību par jūsu tēriņiem. Beidziet stīvēties pretī, un lai arī mēs visi jūtam naudas grū­tības, pats zināt…

— Jā, es zinu, monsenjor, ka jūsu lielajiem plāniem reizēm pietrūkst nelielas naudas sumas. Man pašam nauda ir tik maz vajadzīga, ka es pats grasījos jums piedāvāt dažus tūkstošus ekiju armijas vajadzībām…

— Tādā gadījumā es to pieņemu, jo, jāatzīst, nauda nebūs lieka. Bet vai tiešām es pilnīgi neko nevaru jūsu labā darīt, jūs, jaunais cilvēk, bez nevienas vēlēšanās? Vai jums, piemēram, tituli nekārojas?

— Pateicos sirsnīgi, monsenjor, arī tie man nav vajadzīgi. Kā jau es jums teicu, manu centienu mērķis nav ārējs spožums, bet tikai slava!

Ja jau jūs domājat, ka te es neko daudz vairs nevarēšu panākt un mana palīdzība jums nebūs vajadzīga, es ar lielu prieku karalim uz Parīzi uz jūsu dārgās Marijas Stjuartes kāzām aizvestu kara trofejas — Lom- bardijas un Abruci karogus.

Jūs mani ārkārtīgi aplaimotu, ja visa galma priekšā apliecinātu pa­vadvēstulē karalim, ka dažas no šīm trofejām esmu izcīnījis es personīgi, turklāt ne bez riska!

— To nav grūti izdarīt, un pie tam tas būs tikai taisnīgi, — hercogs de Gīzs teica. — Man būs žēl no jums šķirties, bet ja Flandrijā izcelsies karš, mūsu šķiršanās nebūs ilgstoša. Jo jūsu vieta taču ir tur, kur notiek cīņa! Kad jūs gribat braukt, Gabriel, lai laikus paspētu karalim pasniegt kāzu dāvanas?

— Jo ātrāk, jo labāk, monsenjor. Kāzas taču noliktas uz divdesmito maiju.

— Tas tiesa. Brauciet jau rit, Gabriel, arī tad jums būs jāpasteidzas. Ejiet gulēt, mans draugs, es pa to laiku uzrakstīšu ieteikuma vēstuli ka­ralim un atbildi brālim. Jūs to viņam iedosiet, bet mutiski pasacīsiet, ka es ceru satikties ar pāvestu un nokārtot mūsu problēmu.

— Var gadīties, monsenjor, — Gabriels sacīja, — ka mana atrašanās Parīzē nāks jūsu lietai par labu. Tādā veidā mana aizbraukšana būs jums izdevīga.

— Mūžīgā noslēpumainība, vikont d'Eksmes! Bet es jau pie jums es­mu pieradis, tāds nu jūs esat. Visu labu! Vēlu jums mierīgi pavadīt pē­dējo nakti manā nometnē.

— Rīt no rīta es atnākšu pēc vēstulēm un atvadīties no jums, mon­senjor. Es pie jums atstāšu savus cilvēkus. Atļaujiet man tikai paņemt līdzi divus no viņiem un manu ieročnesēju Martēnu — ar to man pietiks. Viņš man ir uzticams un drosmīgs. Visā pasaulē viņš baidās tikai no divām lietām — no savas sievas un savas ēnas.

— Kā tā? — hercogs iesmējās.

— Monsenjor, Martēns ir aizbēdzis no mājām, glābdamies no savas sievas. Viņa mājas ir netālu no Rjē, Artigā. Viņš to dievināja, bet tā viņu diezgan bieži iekaustīja. Viņš iestājās pie manis dienestā vēl pirms Mecas aizsardzības. Vai nu viņa sieva vai pats velns viņam laiku pa lai­kam parādās dubultnieka izskatā un sāk to mocīt. Jā, jā, pēkšņi viņš sev blakus ierauga otru Martēnu, kurš līdzīgs viņam pašam kā divas ūdens lāses. Tas Martēnam iedveš šausmas.

Vispār lodes viņam nenozīmē neko, viņš ir gatavs iet uzbrukumā un uzvarēt jebko. Divreiz viņš man ir izglābis dzīvību.

— Ņemiet taču savu izcilo zaķapastalu līdzi, Gabriel. Rīt no rīta esiet gatavs ceļam.

Agri no rīta Gabriels jau bija augšā. Visu nakti viņš bija nosapņojis vaļējām acīm. Tad viņš iegāja pie hercoga de Gīza pēc pēdējiem no­rādījumiem un 26. aprīlī sešos no rīta devās uz Romu, bet no turienes uz Parīzi Martēna un divu kalpu pavadībā.