Divas Diānas

III Lai dzīvo taisnības uzvara!

Nu Arno de Tila dziesmiņa bija nodziedāta. Tiesa tūlīt atsāka savu darbu un pēc ceturtdaļstundas aizdomās turēto izsauca uz tiesas zāli sprieduma nolasīšani. Tas mūs ir sasniedzis vārds vārdā, pateicoties tā laika dokumentiem:

«Pamatojoties uz Arno de Tila pratināšanas materiāliem, viņš arī Sanseta, kurš sevi sauca par Martēnu, un ir ieslodzīts Rjē pilsētas cie­tumā:

balstoties uz liecinieku sacīto, uz Martēna, Bertrānas de Rolas, Karbona Baro un jo īpaši uz grāfa de Montgome- rija liecībām;

uz paša apsūdzētā izteikumiem pamatojoties, kurš sākumā visādi centās savu vainu noliegt, bet vēlāk atzinās savos noziegumos, augšminētais Arno de Tils ir pilnīgi atmaskots krāpšanā, viltvārdībā, zagšanā, svētuma zaimošanā un laupī­šanā.

Tiesa augšminētajam Arno de Tilam piespriež:

pirmkārt, publiski nolūgties Artigas vietējās baznīcas priek­šā. Tas nozīmē — palikt vienā kreklā, pats par sevi sapro­tams, ar kailu galvu, uzlikt kaklā cilpu un, turot rokā sveci, stāvēt uz ceļiem;

otrkārt, lūgt piedošanu Dievam, karalim un taisnajai tiesai, kā arī cietušajam laulātajam pārim Martēnam un Bertrānai de Rolai.

Pēc tā paveikšanas augšminētais Arno de Tils tiek nodots bendes rokās, kurš ar to pašu virvi, kas ir apsūdzētajam uz kakla, vedīs viņu pa visām Artigas ielām un sabiedriskām vietām un aizvedīs viņu pie mājas, kur dzīvo augšminētais Martēns.

Pēc tam viņam jātiek pakārtam, bet viņa ķermenim vēlāk — sade­dzinātam.

Rjē, 1558. gada jūlija divpadsmitajā dienā."

Citu spriedumu Arno de Tils nemaz negaidīja. Viņš to uzklausīja ar drūmu un vienaldzīgu sejas izteiksmi, atzīdamies visā, spriedumu atzina par taisnīgu un pat izrādīja zināmu nožēlu.

— Es lūdzu, — viņš teica, — Dievam žēlastību, ļaudīm — piedošanu un ceru izciest sodu kā īstens kristietis.

Martēns, kurš piedalījās sprieduma nolasīšanā, lieku reizi pierādīja tiesai savu īstumu — viņš sāka nevaldāmi raudāt, bet vēlāk, pārvarējis kautrību, vērsās pie tiesas ar lūgumu, vai nevarētu Arno de Tilam kaut kā mīkstināt sodu, jo viņš pats, Martēns, gatavs viņam piedot visus pa­gātnes pāridarījumus.

Viņa lūgumu nepieņēma, paskaidrojot, ka tiesības uz apžēlošanu pie­der vienīgi karalim, un pat ja tiesa grieztos pie karaļa, tā ne par ko nedabūtu apžēlošanu, jo Arno de Tila noziegumi ir pārāk briesmīgi.

Vēl pēc astoņām dienām skaistā namiņa priekšā, kurš jau bija atguvis savu īsto saimnieku, Arno de Tils, saskaņā ar tiesas spriedumu, saņēma sodu par visām savām ļaundarībām.

Šajā dienā viss apriņķs bija sapulcējies Artigā, lai noskatītos nāves soda izpildīšanā.

Noziedznieks, jāteic, pēdējos brīžos parādīja vīrišķību un ar zināmu cieņu beidza savu necienīgo dzīvi.

Kad bende, kā parasti, trīs reizes pavēstīja: „Taisnība ir uzvarējusi!", pieklusušais pūlis bijīgi sāka izklīst. Bet mājā, kas kādu laiku piederējusi pakārtajam, kāds laulātais pāris lēja rūgtas asaras un karsti lūdza Die­vu — tie bija Martēns un Bertrāna.

Bet drīz vien dzīvinošais dzimtās puses gaiss, tuvinieku sirds siltums un, jo īpaši, Bertrānas maigā gādība izgludināja rūpju rievas Martēna sejā. Viņa sejā sāka rotāties priecīgs smaids.

Reiz, siltā vakarā, pēc rāmas un laimīgas dienas, viņš atpūtās vīno­gulāju lapenē un nepamanīja jātnieku, kurš nesteidzīgi tuvojās, tad nolēca no zirga un pienāca pie sava bijušā ieročnesēja.

Kādu brīdi viņš ar smaidu lūkojās uz apmierināto Martēnu, tad pie­nāca pavisam klāt un uzsita viņam uz pleca. Tas steigšus pagriezās un tūlīt pielēca kājās:

— Re, kā! Tas esat jūs, jūsu gaišība! Piedodiet, es jūs nepamanīju.

— Neatvainojies, Martēn, — Gabriels smaidīja (jo tas bija viņš), — es neesmu nācis pie tevis tādēļ, lai traucētu tavu mieru, bet gan tādēļ, lai pārliecinātos par to.

— Tad, jūsu gaišība, paskatieties uz mani un jums viss kļūs skaidrs.

— To jau es arī darīju, — Gabriels iesmējās. — Tad tu esi gan laimīgs?

— Ak, jūsu gaišība, kā zivs ūdeni!

— Tas ir labi, ka tu beidzot esi ieguvis ilgi gaidīto mieru un pār­ticību.

— Kas tiesa, tas tiesa… tāpēc es esmu tik apmierināts. Pēc ilgiem klejojumiem, bezgalīgiem kariem un trūkumā pavadīta laika es domāju, ka man ir tiesības padzīvot pašam sev par prieku. Kas attiecas uz pār­ticību, atgriežoties mājās, es esmu kļuvis gandrīz vai par bagātnieku. Taču tā nav mana nauda, un man ir pretīgi tai pieskarties. To manā mājā ienesa Arno de Tils, un es to gribu atdot pēc piederības. Lielāko da­ļu — jūsu izpirkuma summu, es atdošu jums, jūsu gaišība. Pārējo nau­du — vai nu to Arno ir zadzis, vai kā citādi dabūjis, tagad tam nav vairs nekādas nozīmes. Pēc tiesas izdevumu apmaksas es atdošu to mūsu novada nabagu uzturēšanai.

— Bet tad jau tev pašam nekas nepaliks…

— Nu nē, piedodiet, — Martēns iebilda, — kad tik ilgi ir kalpots tik labam saimniekam kā jūsu gaišība, katrā ziņā kaut kas ir iekrājies. Es no Parīzes atvedu diezgan daudz naudas. Un arī Bertrāna nav no trūcīgajām. Vārdu sakot, mēs bešā nepaliksim…

— Bet es ceru, Martēn, ka tu neatteiksies no manis saņemt to, ko neņem no Arno de Tila. Es lūdzu, mans uzticamais kalp, paturi sev desmit tūkstošus ekiju kā balvu par labu kalpošanu.

— Kā, jūsu gaišība? — pārsteigtais Martēns iesaucās. — Tik milzīga dāvana!

— Diezgan, — Gabriels iebilda. — Tu taču nedomāsi, ka es gribu samaksāt par tavu uzticību! Nē, es tāpat līdz mūža galam palikšu tavs parādnieks. Nerunāsim vairs par to… Labāk pasaki, kā pret tevi izturas bijušie draugi. Es ierados pie tevis, lai pārliecinātos par to, ka tev klājas labi. Kā tad ir ar tiem draugiem?

— Daudzi no viņiem ir jau miruši, bet tie, kas palikuši, mani mīl ne mazāk kā agrāk. Dažs labs pat ir sastrīdējies ar viltus Martēnu viņa rup­jās izturēšanās dēļ. Būtu jūs redzējis, cik tagad viņi ir lepni paši uz se­vi!

— Es tev ticu, Martēn, ticu, — Gabriels māja ar galvu. — Bet kāpēc tu neko nesaki par sievu?

Martēns apmulsis pakasīja aiz auss.

— HmL Mana sieva…

— Nu ja, tava sieva, — Gabriels ar bažām atkārtoja. — Vai tad Bertrāna tevi tramda tāpat kā agrāk? Vai tās raksturs nav kļuvis mai­gāks?

— Nē, monsenjor, — Martēns iebilda, — nē, viņa mani gluži vai uz rokām nēsā. Nekādu kaprīžu, nekādu piekasīšanos! Dieva vārds! Es ne­spēju atgūties no tik lielas laimes. Es vēl neesmu izteicis līdz galam, kad viņa jau skrien… Apbrīnojami!

— Nu, tas taču ir labi! Es jau sāku uztraukties par tevi.

— Ja mēs atklāti runājam, — Martēns sacīja, — mani nepamet da­lītas jūtas… Vai es varu ar jums runāt no sirds, monsenjor?

— Protams.

Martēns piesardzīgi paskatījās uz visām pusēm un pārliecinājās, ka nevienas dzīvas dvēseles tuvumā nav. Tad viņš klusi ierunājās:

— Nu lūk… es ne tikai piedodu Arno de Tilam, bet gatavs esmu celt viņu debesīs. Viņš man ir izdarījis tik lielu pakalpojumu! No tīģe­rienes izveidojis aitiņu, no raganas — tīro eņģeli. Es baudu viņa rupjības sekas… Protams, Arno de Tils man ir sagādājis daudz rūpju un bēdu, bet vai tad visas pārestības nav atdarītas, kad viņš man ir sagādājis tādu laimi vecumdienās?

Gabriels nespēja novaldīt smaidu:

— Tev laikam ir taisnība.

Martēns jautri turpināja:

— Tāpēc es viņam paslepus pateicos… Un tieši tāpēc, ka baudu viņa rīcības augļus. Arno de Tila ļaunums man ir nesis tik lielu labumu. Man ir par ko pateikties lieliskajam Arno, un es no visas sirds esmu viņam pateicīgs!

— Tev nu gan ir laba sirds, — Gabriels nosmējās. — Bet pasaki man vēlreiz, ka tu jūties laimīgs.

— Atkārtoju, jūsu gaišība — tik laimīgs, kāds vēl nekad dzīvē ne­esmu bijis!

— To es gribēju zināt. Nu es beidzot varu doties projām ar mierīgu sirdi.

— Kā, — Martēns iesaucās, — doties projām? Vai jūs tiešām jau taisāties braukt prom?

— Jā, Martēn. Mani te nekas vairs netur.

— Labi. Kad jūs gribat braukt?

— Šovakar.

Martēns sāka uztraukties.

— Kāpēc jūs mani nebrīdinājāt? Nu nekas, man tas nav ilgi!

Viņš pieslējās un sāka klibot uz mājas pusi.

— Bertrāna, Bertrāna! — viņš sauca.

— Kāpēc tu sauc sievu, Martēn, — Gabriels jautāja.

— Lai viņa sapako manas mantas ceļam.

— Tas ir gluži lieki, Martēn. Tu man nebrauksi līdzi.

— Kā tad tā? Jūs mani neņemat līdzi?

— Nē, es braukšu viens pats.

— Un nekad vairs neatgriezīsieties?

— Atgriezīšos, taču ne tik drīz.

— Nu gan… Kalps taču vienmēr seko savam kungam, ieročnesējs — bruņiniekam, bet jūs mani neņemat!

— Tam man ir daudz iemeslu, Martēn.

— Kas tie būtu, ja nav noslēpums?

— Pirmkārt, būtu pārāk nežēlīgi atraut tevi no laimes, kuru esi da­būjis baudīt tik vēlu.

— Tas neskaitās, monsenjor, jo mans pirmais pienākums ir kalpot jums līdz beidzamam elpas vilcienam.

— Tā jau tas ir, bet sirdsapziņa man neļauj izmantot tavu centību. Otrkārt, nelaimes gadījuma dēļ Kalē tu jau vairs nevari kalpot tik veikli kā agrāk.

— Tā ir, jūsu gaišība, tagad es vairs nevarēšu cīnīties jums līdzās… Tomēr atradīsies taču daudz tādu uzdevumu, kurus kroplis spēs izpildīt labāk par jebkuru veselo.

— To es zinu, Martēn! Un, iespējams, es to izmantotu, ja nebūtu vēl trešais iemesls… Es tev to pateikšu tikai ar tādu noteikumu, ka tu mani neizvaicāsi par sīkumiem un negribēsi man sekot.

— Tātad runa būs par kaut ko ļoti svarīgu, — Martēns nesteidzīgi piezīmēja.

— Tev ir taisnība, — Gabriels skumji un svinīgi sacīja. — Līdz šim es dzīvoju goda dēļ un panācu, ka mans vārds ir apvīts ar slavu. Man ir pamats apgalvot, ka es esmu Francijai un karalim izdarījis lielu pa­kalpojumu — lai atceramies Senkantēnu un Kalē… Līdz šim es cīnījos atklātā un godīgā kaujā, priecīgā cerībā saņemt atalgojumu. Taču to es tomēr nesaņēmu… Un nu man ir jāatmaksā par izdarīto noziegumu. Es cīnījos, tagad es tiesāšu. Es biju cīnītājs par tēviju, tagad es būšu Dieva soda izpildītājs.

— Augstais Dievs! — Martēns sasita plaukstas.

— Tieši tāpēc man jāpaliek vienam pašam un nekādā gadījumā es nevaru iesaistīt tevi šajā drausmīgajā lietā. Te nekādu liecinieku nedrīkst būt!

— Tiesa gan, tiesa gan… Tagad es pats atsakos no sava piedāvā­juma.

— Paldies tev par uzticību un padevību, — Gabriels sacīja.

— Bet vai es nekādi nevaru jums būt noderīgs?

— Tu vari vienīgi lūgt par mani Dievu… Bet nu gan, Martēn, paliec sveiks. Es atvados no tevis, lai atgrieztos Parīzē. Tur es gaidīšu izšķirošo brīdi… Visu savu dzīvi es esmu aizstāvējis taisnību un cīnījies par vien­līdzību. Debesu tēvs tam ir liecinieks. Lai viņš tagad palīdz savam uzti­camajam kalpam gūt taisnību… — Paskatījies debesīs, Gabriels skumji atkārtoja: — Jā, taisnību!..

Pēc desmit minūtēm viņš bija ticis laukā no Martēna ciešā atvadu apskāviena un atvadījies no Bertrānas de Rolas, kas bija atsteigusies uz vīra saucienu.

— Paliec sveiks, Martēn, mans uzticamais kalps. Nu gan man ir laiks doties ceļā. Sveiki, gan mēs vēl tiksimies!

— Lai Dievs jūs sargā, monsenjor! — tas bija viss, ko Martēns spēja izrunāt.

Viņš vēl ilgi skatījās uz vientuļā jātnieka tumšo figūru, kas lēni izgaisa biezajā krēslā, līdz pazuda skatienam.