Divas Diānas

VI Cits pārbaudījums

Tātad Gabriels bija velti cerējis uz protestantiem. Taču vēl palika godkārīgais monsenjors de Gīzs.

Nākošajā dienā, tieši pulksten desmitos no rīta, Gabriels ieradās Tur- nelas pilī. Viņš jau bija gaidīts, un viņu tūlīt aizveda pie "hercoga.

De Gīzs steidzās Gabrielam pretī un cieši paspieda tam roku.

— Beidzot, mans draugs! Man nācās jūs gandrīz vai izsekot, un ja nebūtu manas uzstājības, Dievs vien zin, kad mēs vēl satiktos! Kas par lietu? Kāpēc jūs uzreiz nenācāt pie manis?

— Jūsu augstība… tik daudz bēdu… — Gabriels klusi sacīja.

— Ak tā! Es jau tā domāju, — hercogs viņu pārtrauca. — Tātad jūs piekrāpa, neizpildīja solījumu? Jūs piemānīja, apsmēja! Es jau do­māju, ka tur slēpjas kāda nelietība! Mans brālis, Lotringas kardināls, bija Luvrā, kad jūs ieradāties no Kalē. Viņš dzirdēja, kā jūs sevi nosaucāt par grāfu de Montgomeriju un nojauta, ne jau velti viņš ir garīdznieks, ka jūs viņiem esat vai nu upuris, vai apsmiekla objekts. Kāpēc jūs ne­griezāties pie mana brāļa? Viņš jums būtu palīdzējis.

— Monsenjor, es jums esmu ārkārtīgi pateicīgs, taču, ticiet man, jūs maldāties. Man dotais solījums tika izpildīts ļoti precīzi.

— Bet jūs to sakāt tādā tonī…

— Neko nevar darīt, monsenjor… taču es atkārtoju vēlreiz, man nav ko žēloties, visi solījumi tika izpildīti… precīzi. Es lūdzu, nerunāsim par to… Jūs zināt, man tādas sarunas sevišķi nepatīk, bet pašlaik man ir īpaši smagi.

Hercogu de Gīzu pārsteidza Gabriela nospiestais garastāvoklis.

— Diezgan, mans draugs, es, to nemaz negribot, esmu pieskāries jū­su nesadzijušajām brūcēm. Nerunāsim vairs par jums!

— Pateicos, jūsu augstība! — Gabriels zemu paklanījās.

— Tomēr atceraties, — hercogs turpināja, — ka es vienmēr esmu jūsu rīcībā.

— Pateicos.

— Nu, bet par ko tad mēs runāsim?

— Kā, par ko? Par jums, par jūsu slavu, par jūsu nodomiem.

— Mana slava! Mani nodomi! — Lotringas Fransuā nogrozīja gal­vu. — Diemžēl tagad jūs esat izvēlējies tematu, kas man ir pārāk sā­pīgs.

— Ko jūs sakāt? — Gabriels teica.

— Tikai patiesību, mans draugs. Man šķita, ka es patiešām esmu pelnījis atzinību, un tas man uzlika pienākumus, tas ir gluži dabiski. Es stādīju konkrētus mērķus, sapņoju par lieliem varoņdarbiem… Un es gan būtu pratis tos paveikt, sasodīts!

— Bet ko tagad?

— Lūk ko, Gabriel. Jau sešas nedēļas pagājušas, kopš es esmu at­griezies galmā. Es esmu zaudējis ticību savai slavai, esmu atteicies no visiem turpmākajiem nodomiem.

— Ak Dievs! Kāpēc?..

— Vai tad jūs pats neredzat, ar cik apkaunojošu miera līgumu ir beigušās mūsu lieliskās uzvaras?

— Tā gan ir, jūsu augstība, — Gabrielam bija jāpiekrīt, — ne jau jūs viens to pārdzīvojat… Tik bagāta raža, bet apcirkņos nonācis tik maz!

— Tieši tā! — hercogs sacīja. — Kā tad jūs gribat, lai es turpinu sēt tiem, kas neprot novākt ražu? Vai tie paši nav mani nogalinājuši alkās darboties, darīt lielas lietas? Tagad mans zobens dus mierā un ne tik drīz tiks likts lietā. Karš ir beidzies, un es uz ilgu laiku esmu atva­dījies no saviem godkārīgajiem sapņiem.

— Tomēr savu varenību jūs zaudējis neesat, — Gabriels iebilda. — Galms jūs godā, tauta mīl, svešzemnieki no jums baidās.

— Tauta… svešzemnieki… Tā ir taisnība, taču nevajag runāt par godu galmā! Karalis ar saviem padomdevējiem ne tikai ir iznīcinājis mūsu uz­varu augļus, bet arī slepus ir sagrāvis manu autoritāti… Pēc atgriešanās es šeit slavas zenītā atradu… Kā jūs domājat, ko?.. Senlorānas kaunpilnās sakāves vaininieku Monmoransī! Ak, kā es viņu ienīstu!

— Droši vien ne vairāk kā es, — Gabriels klusi teica.

— $o miera līgumu, par kuru nevar runāt bez pazemojuma sajūtas, ir noslēdzis tieši viņš! Un noslēdzis sev par labu! Vēl vairāk… Jūs taču pats redzat, ka konetablu virza nevis viņa labā slava, bet gan kaut kas cits, kas ir stiprāks par pašu karali. Jūs varat saprast, ka mani nopelni nevar līdzināties Diānas de Puatjē nopelniem, lai jods viņu sasper!

— Ak Dievs! — Gabriels nočukstēja.

— Ko šī sieviete ir izdarījusi ar karali? Tautā runā par kādām bur­vestībām, par dzirām! Es, savukārt, uzskatu, ka viņus vieno ne tikai mī­lestība, bet arī noziegums. Esmu gatavs to apzvērēt!

Gabriels sarāvās, šos vārdus dzirdot.

— Vai jūs man nepiekrītat, Gabriel?

— Domāju, ka jūs neesat kļūdījies, — viņš skumji teica.

— Un lai mans pazemojuma mērs būtu pilns, pēc atgriešanās no karalauka es saņēmu personīgu pateicību — man atņēma armijas virspa­vēlnieka pilnvaras!

— Vai tas var būt? Un tas ir viss, ar ko jūs apbalvoja karalis? — Gabriels iesaucās, tagad jau apzināti lejot eļļu ugunī.

— Kādu gan vēl balvu lai pasniedz kalpam, kurš vairs nav vaja­dzīgs? — hercogs norūca. — Es taču neesmu konetabla kungs, kurš tiek apbērts ar karaļa mīlestības apliecinājumem. Viņš taču ar savām sakāvēm tos ir godam nopelnījis! Taču es svinīgi zvēru pie Lotringas krusta, ja atkal izcelsies karš un mani lūgs stāties armijas priekšgalā, es tos sūtī­šu pie konetabla! La viņš tos glābj! Es atkāpjos un pagaidīšu labākus laikus!

— Tāds lēmums ir ļoti drūms. Man žēl, ka tā ir noticis! — Gabriels daudznozīmigi sacīja. — Taču tieši tādēļ es gribēju jums kaut ko pie­dāvāt…

— Veltīgi, mans draugs, veltīgi… — hercogs to pārtrauca. — Es jau esmu izlēmis. Miera laikā man uz slavu nav ko cerēt.

— Piedodiet, monsenjor, — Gabriels iebilda, — taču mans priekš­likums attiecas tieši uz miera laikiem.

— Vai tiešām? — de Gīzs bija ieintriģēts. — Kas tas ir? Kaut kas līdzīgs pārdrošajai Kalē ieņemšanai?

— Vēl vairāk!

Hercogs bija pārsteigts.

— Pat tā!

— Vai mēs šeit esam vieni?

— Absolūti. Nav neviena, kas varētu noklausīties.

— Tad, lūk, ko es jums teikšu, jūsu gaišība, — Gabriels droši sacī­ja. — Karalis un konetabls ir nolēmuši iztikt bez jums. Viņi atņēma jums virspavēlnieka nosaukumu, bet jūs izraujiet viņiem to atkal no rokām.

— Bet kādā veidā?

— Monsenjor, svešzemju monarhi baidās no jums, tauta jūs dievina, un pašlaik jūs esat vairāk nekā Francjas karalis. Ja jūs uzdrošinātos runāt kā valdnieks, visi jūs klausītu. Es pirmais uzskatītu par savu godu saukt jūs par „Jūsu majestāti"!

— Patiešām drosmīga ideja, Gabriel! — hercogs smaidīja.

— Es to piedāvāju diženam cilvēkam, — Gabriels piekrita. — Es to visu saku Francijas dēļ. Jūs būsiet otrs Kārlis Lielais*!

— Bet Lotringu dzimta taču nav cēlusies no viņa! — hercogs ie­saucās.

— Pēc jūsu darbiem tam vairs nebūs nekādas nozīmes, — Gabriels centās viņu pārliecināt.

— Bet kur ir tie spēki, uz kuriem es varētu balstīties?

— Jūsu rīcībā ir divi šādi spēki.

— Kas tie ir?

— Armija un protestanti, jūsu gaišība. Ja gribat, jūs varat kļūt par militāru diktatoru.

— Iekarotāju! — hercogam izspruka.

— Labāk sacīsim — uzvarētāju. Taču var arī tā, kļūstiet par pro­testantu karali.

— Bet kā tad princis Kondē? — hercogs de Gīzs pasmaidīja.

— Viņam piemīt pievilcība un veiklība, taču varenība un spožums ir jūsu trumpji. Kalvins par savu izvēli nesāks šaubīties. Sakiet vienu vārdu, un rīt jau jums būs gatavi pakļauties trīsdesmit tūkstoši karavīru.

Kārlis Lielais — Franku valsts karalis (no 768), imperators (no 800). Lielas impērijas izveidotājs Rietumeiropā, kas pastāvēja ne­ilgu laiku.

— Es augstu vērtēju jūsu atklātību, un lai jums to pierādītu, arī es būšu atklāts… Uzklausiet mani.

Arī es pats ne reizi vien par to… hm… esmu domājis, uz ko jūs mani pašlaik aicināt. Taču jums man jāpiekrīt, dārgais draugs, stādot sev šādu mērķi, ir jābūt gatavam to sasniegt, bet uzsākt šādu lietu pirms laika nozīmētu pazaudēt to pavisam!

— Jums taisnība, — Gabriels teica.

— Lūk! Šāda veida apvērsums ir jāgatavo ilgi un rūpīgi. Vajag, lai daudzu ļaužu prātos mājotu doma, ka apvērsums ir nepieciešams. Bet vai jūs varat apgalvot, ka tauta tam ir gatava? Es komandēju armiju, aizstāvēju Mecu, ieņēmu Kalē. Es divas reizes biju armijas virspavēlnieks, un tomēr ar to vēl nepietiek! Neapmierināto, protams, nav maz, bet atse­višķas partijas vēl nav visa tauta. Indriķis II ir jauns, prātīgs, drošsirdīgs, viņš ir Fransuā I dēls. Arī briesmas nav tik lielas, ka vajadzētu viņu gāzt no troņa.

— Jūs šaubāties, jūsu gaišība?

— Vēl vairāk, es atsakos. Ja būtu kāds nelaimes gadījums vai sli­mība…

„Arī viņš velk to pašu meldiņu," — Gabriels nodomāja.

— Bet ja tāds gadījums rastos, ko jūs darītu?

— Es kļūtu par jauna un nepieredzējuša karaļa reģentu. Ak, ja tas notiktu, jūsu piedāvājums būtu gluži laikā!

— Saprotu… Bet ja nekas tamlīdzīgs neatgadīsies?..

— Esmu nolēmis paciesties.

— Vai tas ir jūsu pēdējais vārds, monsenjor?

— Pēdējais, — hercogs sacīja. — Un lai šodien runātais paliek vie­nīgi starp mums.

Gabriels piecēlās no savas vietas.

— Man ir laiks iet.

— Kā! Jau?

— Jā, monsenjor, es esmu uzzināju visu, ko gribēju. Man vajadzēja pārliecināties, ka hercoga de Gīza godkārība vēl nav pa īstam pamo­dusies. Palieciet sveiks, monsenjor!

— Uz redzēšanos, draugs!

Noskumušais Gabriels vīlies pameta Turnelas pili.

„Nu ko, — viņš nodomāja, — no diviem sabiedrotajiem, ar ko es biju rēķinājies tepat uz zemes, man neatsaucās neviens. Kas atliek? Dievs!"