Grāfiene de Monsoro

XXX Kā mūks un advokāts sūdzēja grēkus

Diena, kad viesnīcu «Krusta gulbis» vajadzēja atbrīvot no viesa, tuvojās vai vismaz šķita, ka tā ir tuvu.

Grīni smiedamies, maitre Bernī ieskrēja Čiko istabā, tā ka tam labu laiku bija jānogaida, līdz viņš uzzināja saimnieka jautrības cēloni.

— Viņš mirst! — laipnais viesnīcnieks sauca. — Viņš izlaiž garu, atkritēju draugam nu reiz ir beigas! Joks bija lielisks.

— Kāds joks?

— Kā jūs viņu izjokojāt, monsieur.

— Es esmu slimo izjokojis?

— Jā.

— Kas noticis?

— Jūs jau zināt, ka viņš vienmēr kliedza par kādu cilvēku no Aviņonas.

— Nu, vai šis cilvēks ir ieradies?

— Viņš ir ieradies.

— Vai jūs viņu redzējāt?

— Vai tad kāds var ienākt vai iziet tā, ka es neredzu?

— Kāds viņš izskatījās?

— Mazs, kalsns un sārts.

— Pareizi, — Čiko nomurmināja. — Pastāstiet sīkāk. Viesnīcnieks pastāstīja, ka lielā zirgā atjājis maza auguma vīrs, apjautājies

par maitre Nikolā un pavēlējis aizvest viņu pie viesa, kaut gan viņš, saimnieks, aizrādījis, ka advokāts bīstami saslimis ar drudzi.

— Vai svešinieks vēl atrodas pie mūsu viesa? — Čiko jautāja, norādīdams uz blakusistabu.

— Jā, cik nelaimīgi, ka neko nevar dzirdēt.

— Kas jums liedz ieiet?

— Viņš mani izraidīja, aizbildinādamies, ka viņam jāuzklausot grēku

atlaišana.

— Kas jums liedz klausīties aiz durvīm?

— Jums taisnība, — saimnieks iesaucās un izskrēja no istabas.

Čiko tūlīt devās pie spraugas un tiešām redzēja, ka Pēteris Gondī sēž pie slimnieka gultas. Bet viņi abi sarunājas tik klusi, ka Čiko nesaprata ne pušplēsta vārda. Mirkli vēlāk monsieur Gondī piecēlās, atvadījās no mirēja un aizgāja.

Čiko pieskrēja pie loga. Viņš redzēja, kā kalps tur pavadā lielu zirgu. Drīz vien parādījās hercoga Gīza sūtnis, kas ielēca sedlos un aizjāja Parīzes virzienā.

— Deviņi velni! — Čiko iesaucās. — Kaut tik viņš neaizved ģints sarakstu. Lai nu kā, man viņš jāpanāk, kaut arī desmit zirgi būtu jānoskrien.

— Nē, — viņš turpināja, — šie advokāti ir īstas lapsas, sevišķi mūsējais, un man ir aizdomas… Man tik jāzina, — Čiko nepacietīgi piesita kāju, — kur j^an atrodas apburtais Gorenflo?

Sai mirklī atgriezās viesnīcnieks.

— Nu! — sauca Čiko. — Kā veicās?

— Slimais pēc sarunas zaudējis samaņu.

— Vai jūs esat noteikti pārliecināts, ka viņš vēl atrodas savā istabā?

— Viņš droši vien izies tikai tad, kad dosies pēdējā gaitā uz kapsētu.

— Labi. Ejiet un pasauciet manu brāli!

Bernī steidzīgi aizgāja.

Tagad Čiko satrauca drudzis. Viņš nezināja, vai dzīties pakaļ Gondī vai iekļūt pie Davida. Ja advokāts bija tik slims, kā saimnieks apgalvoja, tad viņš savas vēstules droši vien bija atdevis monsieur Gondī. Čiko skraidīja pa istabu gluži izmisis. Pēkšņi uz trepēm atskanēja kāda balss. Tas bija viesnīcnieka sameklētais mūks, kas, kāpdams pa trepēm, žūpas balsī dziedāja kādu dzērāju dziesmu.

Čiko pieskrēja pie durvīm un uzsauca:

— Klusē, žūpa!

— Žūpa? — Gorenflo atkārtoja. — Kas te ir piedzēries?

Tikai ar lielām pūlēm, piedraudot ar Lionas strēlniekiem un piespiežot izdzert lielu krūzi ūdens, Čiko izdevās savam ceļabiedram izdzīt skurbuli un pierunāt, lai tas iet pie Nikolā Davida un uzklausa tā grēksūdzi.

— Un ja tu šo uzdevumu noteikti izpildīsi, — sacīja Čiko, — tad es viesnīcā «Pilnības rags» iemaksāšu simts pistoles, ko tu varēsi nodzert vai noēst. Vai tu dzirdi?

— Nodzert un noēst, — tas man patīk daudz labāk.

— Labi simts pistoles, vai tu saproti? Tikai uzklausi mirēja grēksūdzi.

— Es viņu uzklausīšu, vai arī lai velns mani parauj! Kā lai es uzklausu?

— Ievēro! Tavs tērps tevī iedveš cienīgu izskatu. Runā Dieva un karaļa vārdā. Savaldzini šo cilvēku ar savu daiļrunību, lai viņš tev atdod no Aviņonas atvestos papīrus.

— Kāpēc man jātiek pie šiem papīriem?

Čiko līdzjūtīgi paskatījās uz mūku un atbildēja:

— Lai iegūtu tūkstoš ekiju, aitasgalva.

— Bet ja viņš pretosies?

— Tad nedod savu svētību, nolādi viņu.

— Vai arī es atņemšu papīrus ar varu.

— Arī to var… Bet vai tev ir diezgan skaidra galva, lai noteikti visu izpildītu?

— Noteikti. Gan jūs redzēsit.

Gorenflo ar roku pārvilka pār plato seju, it kā pēdējās reibuma pēdas dzēsdams. Tad viņš svinīgi pagriezās pret durvīm.

— Pagaidi, — sacīja Ciko. — Ja viņš tev iedod papīrus, turi tos cieši rokā un ar otru pieklauvē pie sienas.

— Bet ja viņš nedos?

— Arī tad pieklauvē.

Gorenflo izgāja no istabas. Čiko piespieda ausi pie sienas un sāka klausīties. Pēc divām minūtēm viņš dzirdēja, ka Gorenflo iegāja pie sava kaimiņa, un drīz vien viņš arī ieraudzīja pašu mūku. Advokāts gultā piecēlās sēdus un aplūkoja svešo ienācēju.

— Ko jūs vēlaties, mans tēvs? — viņš vārgi jautāja.

— Mans dēls, es esmu vienkāršs klostera brālis. Es dzirdēju, ka jūs esot grūti saslimis, un atnācu parunāties par jūsu dvēseles glābšanu.

— Pateicos, — mirējs atbildēja. — Es gan domāju, ka jūs velti rūpējaties. Es jūtos jau daudz labāk.

Gorenflo pakratīja galvu un iesaucās:

— Sātana viltība, lai jūs nomirtu grēkus nenožēlojis!

— Šoreiz sātans būs vīlies, — sacīja slimais, — jo es savus grēkus jau izsūdzēju.

— Kam?

— Kādam cienījamam garīdzniekam no Aviņonas.

Gorenflo vēlreiz pakratīja galvu un atbildēja:

— Tas nebija garīdznieks.

— Kā jūs to zināt?

— Es viņu pazīstu.

— To, kas nupat aizgāja?

— Jā, — Gorenflo atbildēja tik pārliecinoši, ka mirējs uztraucās, kaut gan advokātus vienmēr ir visai grūti uzbudināt.

— Tā kā jūs nejūtaties labāk, — Gorenflo turpināja, — un šis cilvēks nav priesteris, tad es uzklausīšu jūsu grēksūdzi.

— Savus grēkus es izsūdzēšu, kam pats gribēšu, — advokāts atbildēja daudz skaļākā balsī.

— Jums vairs nav laika uzmeklēt citu, mans dēls, un tā kā es esmu šeit…

— Kā! Man vairs nav laika? — slimnieks sauca vēl skaļāk. — Es jums jau teicu, ka jūtos spirgtāks, ka es pat nedomāju mirt!

Gorenflo trešo reizi pakratīja galvu un piebilda:

— Bet es jums apgalvoju, mans dēls, ka es neticu jūsu atspirgšanai. Ārsti un debesu vara jūsu likteni jau ir izlēmuši, un jums atliek tikai nožēlot grēkus, mīļais bērns!

— Bet es jums, mans tēvs, saku, ka es jau jūtos daudz labāk, kas, bez šaubām, ir jūsu svētītās klātbūtnes iespaids.

— Maldi, mans dēls, maldi. Tas ir tikai dzīvības pēdējais uzliesmojums. Runājiet, — turpināja mūks, nosēzdamies pie slimā gultas, — pastāstiet par savām intrigām, blēdībām un nedarbiem!

— Manām intrigām, blēdībām un nedarbiem? — Nikolā Dāvids izbrīnā atkārtoja.

—Jā,—sacīja Gorenflo. — Kad jūs man visu izstāstīsit un atdosit papīrus, tad var būt, ka Dievam nekas nebūs pret, ja es jūs iesvētīšu.

— Kas par papīriem? — slimnieks iesaucās tik skaļā balsī, it kā viņš būtu jau pilnīgi atveseļojies.

— Papīrus, ko viltus garīdznieks atveda no Aviņonas.

— Kas jums teica, ka viltus garīdznieks man atvedis kaut kādus papīrus?— advokāts kliedza.

Gorenflo nodomāja, ka pienācis laiks lietot varu.

— Kas to teica, zina, ko viņš saka, — viņš sauca. — Uz priekšu! Papīrus, papīrus, vai es jūs neapžēlošu!

— Velns lai parauj visu jūsu apžēlošanu, muļķi! — iesaucās Dāvids, izlēkdams no gultas un sagrābdams Gorenflo aiz rīkles.

— Tagad es gribu dzirdēt tavu atzīšanos, Belccbula kalp, un, kas attiecas uz drudzi, tad tu redzēsi, vai tas mani tā saista, ka es tevi nevarētu nožņaugt.

Brālis Gorenflo bija diezgan spēcīgs. Viņš saņēma visus savus spēkus un tam izdevās ar platajām rokām sagrābt advokātu aiz krekla un atgrūst istabas vidū, kur tas novēlās kā salmu kūlis.

Bet saniknotais advokāts piecēlās, metās pēc garā zobena, kas karājās pie sienas, izrāva to no maksts un piegrūda mūkam pie kakla. Nabaga Gorenflo aiz bailēm bija atkritis kādā krēslā.

— Tā, nožēlo nu grēkus, — advokāts skarbi uzaicināja, — citādi tev jāmirst.

Juzdams pie savas miesas zobena nepatīkamo saltumu, Gorenflo aptvēra sava stāvokļa nopietnību.

— Kā tevi sauc?

— Brālis Gorenflo.

— Tātad tiešām esi mūks?

— Domāju gan.

— Kāpēc tu atrodies Lionā?

— Mani izraidīja.

— Kas tevi atveda uz šo viesnīcu.

— Gadījums.

— Cik ilgi tu te jau esi?

— Sešpadsmit dienas.

— Kāpēc ko tu mani izspiego?

— Es jūs neesmu izspiegojis.

— Kā tu zini, ka es esmu saņēmis kaut kādus papīrus?

— Man teica?

— Kas tev teica?

— Tas, kas mani atsūtīja pie jums.

— Kas tevi atsūtīja?

— To es nevaru teikt. Žēlīgās debesis! Es kliegšu!

— Un es tevi nogalināšu.

Mūks iekliedzās. Uz advokāta zobena smailes iezaigojās asins lāse.

— Nosauc viņa vārdu! — Dāvids kliedza.

— Tas ir… Čiko.

— Karaļa nerrs?

— Jā!

— Un kur viņš ir?

— Tees esmu! —atskanēja apspiests sauciens, un uz sliekšņa ļoti nopietns ar zobenu rokā parādījās Čiko.