Grāfiene de Monsoro

XXXIII Galma medību pārziņa uzvara

Luvrā visi vēl gulēja, jo bija tikai devītā rīta stunda. Sargkareivji staigāja klusiem soļiem, un gvardes jātnieki lēni jādelēja gar pili. Svētceļojuma laikā nogurušo karali nedrīkstēja traucēt.

Pie karaļa pils galvenajiem vārtiem parādījās divi jātnieki. Viņi apstājās tieši vārtu priekšā un uzlūkoja viens otru.

— Monsieur Čiko, — iesaucās jaunākais, laipni sveicinādams.

— Kā klājas?

— O, monsieur Busī? Lieliski, godājamais, — Čiko atbildēja atsaucīgi un pieklājīgi, kas liecināja par īstu džentlmeni, tāpat kā Busī sveiciens liecināja par dižciltīgu senjoru un smalkjūtīgu vīru.

— Vai jūs gribat piedalīties karaļa audiencē, monsieur? — jautāja Busī.

— Un jūs arī?

— Nē. Es ierados apsveikt Anžū hercogu. Jūs zināt, monsieur, — Busī piebilda, — ka man nav laime piederēt pie viņa majestātes mīluļiem.

— Šo pārmetumu karalis pelnījis nevis no jums, bet gan no manis, monsieur.

— Un jūs nākat no tālienes? : — jautāja Busī. — Runāja, ka jūs esot aizceļojis.

— Jā, monsieur, cs medīju. Bet vai arī jūs neceļojāt?

— Tiešām, es mazliet pabraukāju pa provinci.

Abi iegāja pilī. Viens devās pie Anžū hercoga, bet otrs — pie karaļa.

Indriķis III tikko bija pamodies. Viņš paskandināja lielo zvanu, un kalpu un draugu bars iesteidzās valdnieka istabā. Tiklīdz bija atnesta putnu zupa, gaļas pastēte un stiprs vīns, tā jautrais Čiko ieradās pie sava godājamā kunga un, nemaz labrītu nenovēlējis, sāka tukšot zelta traukus un kausus.

— Velns un elle! — karalis jūsmīgi iesaucās, kaut gan izlikās noskaities.— Liekas, ka tas ir blēdis Čiko, bēglis, klaidonis, puisis, kuru vajadzēs pakārt.

— Nu, nu, kas tev noticis, mans dēls! — sacīja Čiko, putekļainiem zābakiem pārdroši nosēzdamies milzīgā, zelta lilijām rotātā atzveltnes krēslā, kurā Indriķis III pats labprāt mīlēja sēdēt. — Mēs aizmirstam atgriešanos no Polijas, kad mēs tēlojām brieža lomu, kamēr poļu magnātiem labpatika būt suņiem. He — he!

— O, mana nelaime atkal ir atgriezusies! — iesaucās Indriķis. — Tagad es vairs neko citu nedzirdēšu, kā tikai šīs nepatīkamās runas. Veselas trīs nedēļas man bija miers!

— O, tu gaudies. Velns lai parauj, jāsāk ticēt, ka tu esi kļuvis pats par savu pavalstnieku! Stāsti, ko tu manā prombūtnē esi darījis, manu mazo Indriķi!? Vai tu esi savu skaisto Franciju pārvaldījis vairāk ar jokiem nekā ar dusmām.

— Čiko!

— Vai jūs izrāvāt mūsu tautai mēli? Vai pakārāt kādu cirtainu kundziņu? O, piedodiet, monsieur Kvēl, es jūs neredzēju.

— Čiko, mēs saķildosimies.

— Vai mūsu kasē ir vēl mazliet naudas, vai arī viss pieder žīdiem? Tā gan nebūtu nekāda nelaime, jo dzīvei jābūt mazliet jocīgai, citādi tā ļoti nomāc.

Un viņš ķērās pie zcltdzeltenās pastētes.

Karalis sāka smieties, ar ko šādas sarunas parasti arī beidzās.

— Pastāsti, — Indriķis aicināja, — ko tu ilgajā prombūtnes laikā darīji. Kur tu biji pazudis? Vai tu zini, ka es liku tevi meklēt visos aizdomīgajos namos?

— Vai tu Luvru labi pārmeklēji?

— Tevi būs aizvilinājis kāds nekauņa.

— Tas gan nebūs taisnība, jo visi nekauņas palika pie tevis, Indriķi.

— Vai es esmu maldījies?

— O, mans Dievs, kā vienmēr.

— Gan tu saņemsi savu atmaksu.

— Protams, es mazliet ticu reliģijai, tāpēc arī atgriezos. Bet mūkus cs ienīstu. O, tie ir pretīgi kustoņi!

Tai mirklī ienāca grāfs Monsoro un zemu palocījās karaļa priekšā.

— Ak, tas esat jūs, medību pārziņa kungs, — sacīja Indriķis. — Kad jūs atkal rīkosit kādas skaistas medības?

— Kad jūsu majestātei patiks. Man ziņo, ka Scnžcrmenas un Lē mežos saradies daudz mežacūku.

— Cūku medības ir bīstamas, — piebilda Čiko. — Es atceros, ka karali Kārli IX kādās cūku medībās gandrīz vai nenogalināja. Šķēpi ir pārāk smagi, un mūsu rokas var kļūt tulznainas. Vai ne, mans dēls?

Grāfs de Monsoro pašķielēja uz Čiko.

— Klausies, — gaskonietis sacīja Indriķim, — tavs medību pārzinis ir sastapis vilku.

— Kā tā?

— Viņš mīl šķielēt. Tas ir dīvaini!

Grāfs Monsoro pagriezās un nobālējis atbildēja:

— Monsieur Čiko, man ar nerriem ir bijis maz sakara, jo es reti esmu bijis galmā. Bez tam sava karaļa klātbūtnē es negribu kļūt nepieklājīgs.

— Pareizi, monsieur, — Čiko atbildēja. —Jūs esat krass pretstats visiem galminiekiem. Par pēdējo nerra joku mēs dajjdz smējāmies.

— Par kādu nerra joku?

— Karalis jūs iecēla par medību galveno pārzini. Jūs redzat, ka mazais Indriķis varbūt ir mazāks nerrs par mani, bet — daudz dullāks.

Grāfs Monsoro nikni paskatījās uz gaskonieti.

— Klusu, klusu! — sacīja Indriķis. — Runāsim par kaut ko citu, mani kungi.

— Jā, — iebilda Čiko, — runāsim par mūsu Šartras dievmātes pakalpojumiem.

— Čiko, nezaimo Dievu! — karalis nopietnā balsī brīdināja.

— Monsieur, — grāfs Monsoro pačukstēja Čiko, kad karalis pievērsās citiem galminiekiem, — ja jums nebūtu iebildumu, jūs varētu pagaidīt mani tanī loga nišā.

— Labprāt.

— Labi, tad paiesim sāņus.

— Meža biezoknī, ja jums tīk.

— Pietiek jokot, jo šeit neviens tajos neklausās, — Monsoro aizrādīja nerram.

Abi iegāja loga nišā.

Grāfs Monsoro augstprātīgā lepnumā piedraudēja izrēķināties ar nerru tāpat, kā reiz to bija izdarījis Majēnas hercogs. Čiko nepalika atbildi parādā, kad pie abiem pienāca Busī un griezās pie grāfa:

— Monsieur, man ir tas gods jums paziņot, ka jūs gaida Anžū hercogs.

— Mani? — Monsoro nemierīgi jautāja.

— Jūs, monsieur, — Busī atbildēja.

Monsoro skatiens gribēja iespiesties Busī dvēseles dziļumos, bet viņš neko neuzzināja, jo jaunekļa acīs un smaidā mirdzēja gaiša jautrība.

— Vai jūs mani pavadīsit? — medību pārzinis vaicāja.

— Es steigšos pie viņa augstības paziņot, ka jūs izpildīsit viņa pavēli, bet jūs varat atvadīties no karaļa.

Pēc šiem vārdiem Busī aizsteidzās, ar parasto veiklību galminieku barā sev ceļu atbrīvodams.

Anžū hercogs tiešām gaidīja savā kabinetā un vēlreiz pārlasīja zināmo vēstuli. Saklausīdams aiz durvīm troksni un saprazdams, ka nācējs ir Monsoro, kas izpilda viņa pavēli, viņš vēstuli paslēpa.

Ienāca Busī un vēlreiz atgādināja šaubīgajam un gļēvajam princim pret nodevēju izturēties stingri un aizstāvēt Meridoras baronu un viņa nelaimīgo meitu.

— Meitene kļūs brīva, par to es dodu savu godavārdu, Busī! — hercogs apgalvoja.

— O, ja jūs to izdarīsit, jūs tiešām būsit dižs princis, monsieurl — Busī iesaucās.

Un viņš satvēra hercoga roku, šo roku, kas bija apliecinājusi daudzus viltus solījumus, lauzusi tik daudzus zvērestus, un godbijīgi noskūpstīja to.

Šai mirklī priekšnamā atskanēja soļi.

— Viņš nāk, — sacīja Busī.

— Ielaidiet grāfu de Monsoro! — Fransuā bargi pavēlēja, kas Busī šķita

laba zīme.

Drošā pārliecībā par teicamām sekmēm jaunais muižnieks nevarēja at­turēties, nepasveicinot Monsoro ar vieglu zobgalību. Medību pārzinis sa­ņēma Busī sveicienu ar saltu skatienu, kurā viņa jūtas slēpās kā neieņemamā cietoksnī.

Busī iegāja pils nišā. Viņš iejaucās starp galminiekiem, un neviens neievēroja briesmīgās bailes, ar kādām viņš gaidīja sarunas iznākumu, kam vajadzēja izlemt visu viņa dzīves laimi. Busī ļoti labi pazina grāfu Monsoro, lai atzītu, ka bez iebildumiem viņš nekad nepadosies. Bet hercogam tik vajadzēja uzlikt viņam roku, un, ja viņš neliecās, tad tam bija jālūst.

Pēkšņi atskanēja prinča skalā balss. Likās, ka balss pavēl. Busī priekā nodrebēja.

— O, hercogs tur vārdu! — viņš izdvesa.

Bet skaļā balss drīz vien apklusa, un iestājās dziļš klusums.

Cerību un baiļu satraukts, Busī juta, kā minūte seko minūtei. Pagāja stundas ceturksnis.

Pēkšņi atvērās hercoga istabas durvis, un aiz priekškara atskanēja draudzīgas balsis.

Busī zināja, ka hercogs ar medību pārzini tur bija divi vien un ka viņu saruna šai mirklī nevarēja būt visai draudzīga. Jauneklis nodrebēja.

Balsis tuvojās. Pacēlās durvju priekškars. Zemu locīdamies, parādījās grāfs Monsoro. Hercogs pavadīja viņu līdz slieksnim un teica:

— Dievs ar jums, draugs! Tagad viss ir nokārtots.

— Draugs, — murmināja Busī, — Dieva svētība! Ko tas nozīmē?

— Monsieur, tātad jūs domājat, ka labākais līdzeklis ir atklātība?

— Jā, jā, — atbildēja hercogs. — Šī noslēpumainība ir tikai bērnišķība.

— Tātad jau šovakar es viņu stādīšu priekšā karalim?

— Ejiet bez bailēm. Es visu sagatavošu.

Hercogs piegāja pie virsjēgermeistara vēl tuvāk un iečukstēja ausī.

— Viss ir kārtībā, monsieur.

Monsoro vēlreiz palocījās pret hercogu, kas aplūkoja galminiekus, nemaz neievērodams Busī, kas galīgā nespēkā tvēra aiz priekškara, lai nenokristu.

— Mani kungi, — sacīja Monsoro, pagriezies pret augstmaņiem, kas gaidīja ailē un klanījās pret uzlēcošo zvaigzni, kas, šķiet, aptumšoja Busī spožumu, — atļaujiet man paziņot kādu jaunumu: monsieur nupat atļāva paziņot par manām precībām ar Meridoras Diānu, kas jau mēnesi ir man sieva, un šovakar ievest viņu galmā.

Busī grīļojās. Kaut gan trieciens nebija negaidīts, tas tomēr bija tik spēcīgs, ka viņu galīgi satrieca. Viņš pameta aizkaru, un viņa un hercoga skatieni sastapās. Busī skatienā kvēloja dziļākais nicinājums, bet hercoga skatienā — bailes.

Busī sakustējās, it kā gribēdams doties pie Fransuā. Bet hercogs to pamanīja un atkāpās, nolaizdams aizkarus. Durvis aiz priekškara aizvērās, un varēja dzirdēt, ka nokrakšķ atslēga.

Busī deniņos un sirdi guldza satraukto asiņu šalts. Roka nemaņā tvēra zobenu, bet viņš savaldījās un, lai apslēptu uztraukumu, steidzās aiziet, un devās uz Svētā Antonija ielu.

Barons un Diāna gaidīja Busī atbildi. Viņi ieraudzīja jaunekli bālu un samulsušu, ar asarām acīs. Diāna visu saprata un iekliedzās.

— Madame, — Busī sauca, — ienīstiet, niciniet mani! Es ticēju, ka būšu kaut kam derīgs, bet es neesmu nekas! Es gribēju palīdzēt, bet nevarēju. Madame, jūs tiešām esat grāfa de Monsoro likumīgā sieva, ko šovakar ievedīs galmā. Bet es esmu tikai nabaga nerrs, nelaimīgs neprātis. Jums taisnība, baron, — Anžū hercogs ir gļēvulis un netiklis.

Un viņš atstāja tēvu un meitu visdziļākajās bēdās, sāpju neprātā un dusmu trauksmē izskrēja no nama, uzlēca zirgā, iespieda tam piešus un aizauļoja nezināmā virzienā, lai kaut kā nomierinātu satraukto sirdi.

Kāpēc Anžū hercogs tik pēkšņi mainīja savu apņemšanos un lauza Busī doto vārdu? Grāfs Monsoro draudošo vētru bija apklusinājis ar to, ka bija lūdzis jaunkronēto karali viņa lielās mīlas dēļ nodarīto noziegumu piedot un viņu nesodīt. Hercoga gļēvajā sirdī bija pamodušās bailes un godkāre. Agrākā sajūta vēl pastiprinājās, kad grāfs piedraudēja ziņot karalim par sapulci Ženevjevas klostera baznīcā.