Grāfiene de Monsoro

XIX Aizbēdzis

Liktenīgajā naktī, kad Anžū hercogs izbēga no Luvras pils, ap pusnakti Indriķi III pamodināja neparasts troksnis, kaut gan bija izdota pavēle: karalim guļot, pilī jāvalda visdziļākajam klusumam.

Varēja dzirdēt steidzīgus soļus, skaļas pavēles un atkārtotus izsaucienus:

— Ko teiks karalis?

Indriķis piecēlās no gultas un palūkojās uz Čiko, kas gulēja kādā lielā atzveltnes krēslā.

Kad troksnis divkāršojās, Indriķis, no daudzajām ziedēm spīdēdams, pielēca kājās un uzsauca:

— Čiko! Čiko!

Čiko atvēra vienu aci. Viņš bija diezgan gudrs, lai saudzētu savu miegli, un tūlīt nekad nepamodās.

— Tu esi netaisns, mani uzmodinādams, — viņš sacīja. — Es sapņoju, ka tev ir piedzimis dēls.

— Klausies! Klausies! — sauca Indriķis.

— Kas man ir jāklausās? Man liekas, ka cauru dienu tu man sastāsti visādas muļķības, bet tagad arī naktis nebūs manas.

— Vai tad tu nedzirdi? — jautāja Indriķis, ar roku norādīdams trokšņa virzienā.

— O, es tiešām dzirdu kliedzienus, — atbildēja Čiko.

— Ko teiks karalis? Ko teiks karalis? — Indriķis tkārtoja. — Vai tu dzirdi?

— Iespējamas divas varbiVības: vai nu tavs suns Narciss saslimis, vai arī hugenoti atriebjas un sarīko atoliem Bērtuļa nakti.

— Palīdzi man apgēfbues, Čiko.

— Kāda nelaime! Kāda nelaime! — atkārtoja ejās.

— Pie velna, lieta kļūst nopietna, — sacīja <"iko.

Abi ieklausījās troksnī, kas, liekas, skanēja no hercoga istabām.

— Nāc, nāc! — karalis sauca un vilka gaskonieti turp. Viņi atrada, ka logs ir atvērts, un ap to drūzmējās bars ziņkārīgo, kas aplūkoja pie balkona piestiprinātās zīda trepes.

Indriķis nobāla.

— Aizbēdzis! Aizbēdzis! —viņš iesaucās tik skaļā balsī, ka visi galminieki pagriezās.

Viņa skatiens šķīla zibeņus, viņa roka drudžaini tvēra zobena rokturi.

šombergs plēsa sev matus. Kvēls ar dūrēm dauzīja seju, Možirons kā auns sita galvu pret sienu. Epernons bija pazudis, teikdams, ka dodoties gūstīt aizbēgušo hercogu.

Mīluļu izmisums un dusmas karali pēkšņi nomierināja.

Viņš iesaucās:

— Tā tiešām ir liela nelaime, un tāpēc jums nedrīkst pietrūkt drosmes. Jā, tā ir briesmīga nelaime, es esmu pazudis, pilsoņu karš manā karaļvalstī… Ak, kas gan mani tā ir izjokojis? Kas gan ir atnesis trepes? Es likšu pakārt visu pilsētu.

Visus galminiekus nomāca drausmīgas bailes.

— Kas ir vainīgais? — Indriķis turpināja. — Kur ir vainīgais? Desmittūkstoš ekiju tam, kas nosauks viņa vārdu, simttūkstoš ekiju tam, kas to atvedīs dzīvu vai mirušu!

— Kas gan cits, droši vien kāds aževīns, prinča Fransuā piekritējs? — iesaucās Možirons.

— Pie velna! Tev taisnība! Nāve aževīniem! Viņi man par to dārgi samaksās!

Liekās, ka šie vārdi ir dzirkstele, kas aizdedzina pulvera mucu: atskanēja draudu saucieni un drausmīgi lāsti, kas visi vērsās pret aževīniem.

Indriķis devās projām. Viņš atcerējās savu māti, klusi izmanījās no istabas un uzmeklēja Katrīnu, kas kādu laiku dzīvoja visai pieticīgi, gaidīdama izdevīgu mirkli, kad atkal varētu iemirdzēties viņas varenība.

Indriķim ienākot, viņa domīgi sēdēja lielā atzveltnes krēslā un ar savu tuklo, mazliet iedzelteno seju, spožajām acīm, tuklajām, bet bālajām rokām drīzāk atgādināja vaska tēlu, nevis dzīvu būtni, kas spētu arī domāt.

Dzirdēdams no dusmām gandrīz vai trakā Indriķa ziņojumu par Fransuā aizbēgšanu, tēls, šķiet, pēkšņi atmodās, vismaz papurināja galvu, kaut gan nebilda ne vārda.

— O, māt, jūs nekliedzat? — Indriķis jautāja.

— Par ko?

— Vai jums dēla aizbēgšana neliekas noziedzīga, draudīga, kas pelna bargu sodu?

— Mīļais dēls, brīvība ir kroņa vērta. Atcerieties, ka es pati ieteicu jums bēgt, kad jūs varējāt iegūt šo kroni.

— Māt, viņš mani apvaino!

Katrjna paraustīja plecus.

— Māt, viņš mani izjoko!

— Nē, — teica Katrīna, — vienīgi aizbēg.

— Ak, tad tā jūs mani aizstāvat? — Indriķis iesaucās.

— Ko tas nozīmē, mans dēls? — Katrīna mierīgi jautāja.

— Es gribu teikt, ka jūs mani vairs nemīlat kā agrāk.

— Jūs maldāties, — Katrīna salti atbildēja. — Jūs esat mans mīļākais dēls, Indriķi. Bet arī tas, ko jūs apsūdzat, ir mans dēls.

— Ak, nesprediķojiet par savām mātes jūtām, madame, — Indriķis nikni uzsauca. — Jūs zināt, kāda tām ir vērtība.

— Jums tas ir vislabāk zināms, kā jebkuram citam.

— Dievs lai jūs sargā, madame, dzīvojiet sveika, — sacīja Indriķis. — Es zinu, kas man darāms, kad pat māte vairs nav līdzcietīga. Es atradīšu padomdevējus, kas norādīs, kā rīkoties.

— Ejiet, mans dēls, — florencicte mierīgi atbildēja, — un lai Dieva gars svētī jūsu padomdevējus, jo viņiem būs jānopūlas, lai no jums noveltu šīs bažas.

Un viņa ļāva tam aiziet, ne ar vienu vārdu, ne ar vienu vaibstu nemēģinādama dēlu aizturēt.

— Dievs lai jums palīdz, madame, — Indriķis atkārtoja. Bet pie durvīm viņš apstājās.

— Dzīvojiet vesels, Indriķi! — karaliene atbildēja. — Vēl tikai vienu vārdu, mans dēls. Es jums negribu dot padomu, mans dēls, es zinu, ka jums tas nav vajadzīgs. Saviem padomdevējiem tikai piekodiniet labi apdomāties, pirms viņi izsaka savas domas, un vēl labāk apdomāties, pirms tās tiek īstenotas darbos.

— Jā, jo apstākļi ir ļoti grūti, vai ne, māt? — vaicāja Indriķis.

— Nopietni, — Katrīna lēni atbildēja, acis pret debesīm paceldama, — ļoti nopietni, Indriķi.

Baiļu mākts, kuras viņš lasīja mātes acīs, karalis atgriezās pie mātes.

— Kas gan viņu aizvedis? Vai jums nav aizdomas, māt?

Katrīna neatbildēja.

— Es domāju, ka tie būs bijuši aževīni.

— Aževīni? Tāpēc, ka citi tā domā? Bet jūs pats, mans dēls!..

— Ak, — iesaucās Indriķis, kad viltīgā florenciete vēl aizvien klusēja, — es tos visus nogalināšu, visus mana brāļa piekritējus. Karalis tikai tad un tikmēr ir karalis, ja tas atriebj visus apvainojumus. Tā būs taisnīga atriebība, un šajā gadījumā, lai mani aizstāvētu, sacelsies visa Francija.

— Nerrs! Neprāts! Bērns! — florenciete murmināja.

— Kāpēc?

— Vai jūs domājat, ka bez asinsizliešanas varēs nožņaugt, sadedzināt, pakārt tādus vīrus kā, piemēram, Busī, Atrāžs, Livaro vai Ribeirāks?

— Vienalga, kad tik tos var iznīcināt.

— Jā, protams, kad tik tos var iznīcināt! Parādiet man viņus nogalinātus, un es zvēru pie mūsu dievmātes: es teikšu, ka jūs esat labi darījis. Bet viņi pacels nemiera karogu, viņiem iedos rokā ieročus, ko viņi par Fransuā nekad nevilktu no makstīm, bet tagad, savas dzīvības glābdami, to darīs.

— Bet ja tie ir aževīni, māt, tic nepelna nekādu saudzību.

— Jā, ja tā būtu, bet tie nav viņi.

— Kas tad, ja tic nav mana brāļa draugi?

— Tie nav jūsu brāļa draugi, jo jūsu brālim nav draugu.

— Kas tad?

— Tie ir jūsu ienaidnieki, vai patiesībā — jūsu ienaidnieks.

— Kāds ienaidnieks?

— Mans dēls, jūs labi zināt, ka tas jums ir tikai viens vienīgs, tāpat kā jūsu brālim Kārlim, tāpat kā man tas ir viens vienīgs.

— Jūs gribat teikt — Navarras Indriķis?

— Jā, Navarras Indriķis.

— Viņš neatrodas Parīzē.

— Ak, vai jūs zināt, kas Parīzē atrodas vai neatrodas? Vai jums ir ļaudis, kas redz un dzird? Nē, jūs esat akls un kurls.

— Navarras Indriķis! — karalis atkārtoja.

— Mans dēls, ja jūs maldāties, ja jums nelaimējas, ja jūs ciešat neveiksmes, kuru iemesli paliek nenoskaidroti, nemeklējiet, nepētiet, jo viss ir veltīgi. Sakiet — Indriķis, tas ir Navarras Indriķis, un jūs būsit pārliecināts, ka esat teicis taisnību. Mērķējiet uz viņu, un jūs būsit pareizi trāpījis… Ak, šis cilvēks… šis cilvēks! Redziet, tas ir tas zobens, kas karājas virs Valuā nama.

— Tātad jūs domājat, ka pret aževīniem nekas nebūtu jāiesāk, ka mana pavēle ir jāatsauc?

— Tūlīt, ne minūti, ne sekundi nevilcinoties, — Katrīna sauca. — Pasteidzieties, varbūt, ka ir jau par vēlu, skrieniet! Atsauciet savu pavēli, ejiet, vai arī jūs esat zudis!

Viņa satvēra dēla roku un izbīdīja viņu no istabas. Indriķis steidzās uz savam istabām, kur Čiko viņam pastāstīja, ka minjoniēši jau aizsteigušies, lai satrauktu pilsētu pret aževīniem.

Nerrs vēl pastāstīja, ka viņš pilsētā manījis Navarras karali. Karalis vairs nešaubījās par mātes apgalvojumu, ka Fransuā aizbēgt ir palīdzējis bearnietis.

Pa to laiku atgriezās minjoniēši un ziņoja, ka viņi velti izmeklējušies Anžū hercoga galvenos piekritējus. Acīmredzot tie jau bija paguvuši nojaust kaut ko ļaunu un aizbēguši uz Ažēru.

— Tātad pilsoņu karš ir iesācies! — karalis apspiesti izdvesa.

Šie vārdi lika Kvēlam nodrebēt.

— Pie velna, — viņš iesaucās, — tā ir taisnība!

— Ak, beidzot jūs to nojaušat, — Čiko aizrādīja.

— Šombergs un Možirons gan vēl neko nenojauš.

— Mēs aizstāvēsim viņa majestāti un kroni, — atbildēja Šombergs.

— To izdarīs marķīzs Kliso, kas lik skaļi nekliedz, bet ir tikpat noderīgs,— teica Čiko.

— Bet jūs, mūs joprojām netaisnīgi izzobodami un jokodami, monsieur Čiko, — sacīja Kvēls, — pirms divām stundām jūs domājāt tāpat kā mēs un, ja nedomājāt, tad vismaz kliedzāt.

— Es? — jautāja Čiko.

— Protams, jūs taču kliedzāt: «Nāvi aževīniem!»

— Katrs zina, ka cs esmu nerrs, bet jūs esat prātīgi ļaudis, — atbildēja Čiko.

— Nomierinieties, kungi! — Indriķis pavēlēja. — Mums jau tā diezgan karu.

— Ko jūsu majestāte pavēl? — vaicāja Kvēls.

— Lai jūs tautu nomierinātu tikpat dedzīgi, kā to uztraucāt. Lai jūs aizsauktos šveiciešus, gvardus un galminiekus sauktu atpakaļ uz Luvru. Lai aizslēdz vārtus, lai pilsoņi notikušo rīt uzskata par piedzērušos puišu ķildu.

Jaunekļi padevīgi aizgāja un izdalīja pavēles virsniekiem, kas aizrautīgi bija tiem sekojuši viņu neprātīgajā dēkā.

Indriķis atgriezās pie mātes, kas Čakli, bet sadrūmusi un baiļodamās, rīkoja savus ļaudis.

— Kas noticis? — viņa jautāja.

— Māt, noticis tas, ko jūs jau paredzējāt.

— Ak, — karaliene iesaucās. — Un tālāk?

— Tālāk? Tas ir viss, un man šķiet, ka ar to pietiek.

— Kas notiek pilsētā?

— Pilsēta ir uztraukusies, bet par to es neuztraucos, jo cs mācēšu savaldīt.

— Jā, bet provinces…

— Tās sacelsies.

— Ko jūs domājat darīt?

— Es redzu tikai vienu līdzekli.

— Kādu?

— Samierināties ar apstākļiem.

— Kādā veidā?

— Es došu virsniekiem, maniem miesassargiem, pavēli, apbruņošu sardzi, atsaukšu no Šaritē karaspēku un došos uz Anžū.

— Un hercogs Gīzs?

— Hercogs Gīzs! Ja vajadzēs, es likšu viņu apcietināt.

— Jā, ar tik bargiem līdzekļiem jūs uzvarēsit!

— Ko tad darīt?

Katrīna nolieca galvu, mirkli padomāja un tad teica:

— Tas viss nekam neder,' mans dēls!

— Ak, liekas, ka šodien es neko nejēdzu, — Indriķis dusmīgi iesaucās.

— Nē, jūs esat pārāk satraukts, vispirms nomierinieties, un tad padomāsim par tālāko!

— Padomājiet par mani, mat! Mums kaut kas ir jādara, mums ir jārīkojas.

— Jūs taču redzat, mans dēls, es izdalīju pavēles.

— Kam?

— Sūtņa aizceļošanai.

— Pie kā jūs viņu sūtīsit?

~ — Pie jūsu brāļa.

— Sūtni pie nodevēja? Jūs mani pazemojat, mani, māt!

— Tagad nav laika lepoties, — karaliene noteikti atbildēja.

— Jūs sūtīsit sūtni, kas piedāvās mieru?

— Kas to nopirks.

— Mans Dievs! Kāpēc?

— Ak, mans dēls, kaut tikai tādēļ, lai sagūstītu jūsu ienaidniekus, — florenciete piebilda. — Jūs taču teicāt, ka gribētu viņus saķert?

— Es par to atdotu četras savas karaļvalsts provinces.

— Tāpēc nav iemesla gausties. Mērķis attaisno līdzekļus, — Katrīna nozīmīgi atbildēja.

Indriķa sirdī pamodās naids un atriebības kāre.

— Man liekas, ka jums ir taisnība, māt, — karalis piebilda. — Bet ko mēs sūtīsim?

— Kādu jūsu draugu.

— Es nezinu nevienu, kam šo uzdevumu varētu uzticēt.

— Tad uzticiet to sievietei!

— Sievietei? Māt, vai jūs piekristu?

— Mans dēls, es esmu ļoti veca, ļoti nogurusi, atgriežoties mani, varbūt, jau sagaida nāve, bet es gribu pasteigties, pirms jūsu brālis un viņa draugi pagūst sagrābt visu varu.

— Ak, māt, manu labo māt! — sauca Indiķis, karalienes roku skūpstīdams.— Jūs esat mans atbalsts, mana labvēle, mana gaišreģe.

— Tas nozīmē, ka es vēl joprojām esmu Francijas karaliene, — piebilda Katrīna. Skatienā, ko viņa uzmeta Indriķim, bija līdzcietība un laipnākais maigums.