Grāfiene de Monsoro

VI Karaļa dīvainā rīcība

Divas stundas valdīja visdziļākais klusums.

Pēkšņi karaļa istabā atskanēja briesmīgs kliedziens.

Naktslampa bija nodzēsta, valdīja dziļš klusums, nekur nebija dzirdams pat visniecīgākais troksnītis, vienīgi šis karaļa dīvainais sauciens. Kliedzējs tiešām bija karalis.

Drīz vien atskanēja krītošu mēbeļu, saplēsta porcelāna un uztrauktu soļu troksnis. Tad sekoja jauns kliedziens, ko pavadīja suņa riešana. Tūlīt pas­pīdēja lukturi, galerijā iezaigojās ieroči, un Luvras milzīgās ailes piepildīja miegaino sargu neveiklie soļi.

Kad gvardes kapteinis un kalpotāju pārraugs ieskrēja karaļa guļamistabā, blakus apgāztam atzveltnes krēslam un saplēstām tasēm, pie sajauktas gultas, kuras segas un spilveni bija izmētāti pa visu istabu, viņi ieraudzīja naktsgērbā stāvam Indriķi III, kas bija gluži bāls, izspūrušiem matiem, stīvām acīm un izskatījās smieklīgi drausmīgs.

Viņa labā roka bija izstiepta un drebēja kā lapa vējā. Kreisā roka drudžaini bija aptvērusi nejūtīgi izvilktā zobena rokturi.

Tikpat uztraukts kā kungs izskatījās arī suns, kas stāvēja ar sakrustotām kājām un rēja.

Karalis šausmās bija pavisam mēms, un visi kalpotāji, kas viņu bija uzdrošinājušies traucēt un klusumu pārtraukt, jautājoši skatījās cits citam acīs un bailēs gaidīja tālāko.

Pusapgērbusies, platā mētelī satinusies, parādījās jaunā karaliene — Lotringas Luīze — gaišmataina, maiga būtne, kura dzīvoja svētās dzīvi un kuru karaļa kliedziens bija uzmodinājis.

— Sire,— viņa teica, trīcēdama vairāk nekā pārējie, — sire, mans Dievs, kas noticis? Es izdzirdu jūsu kliedzienu un steidzos šurp.

— Nav… nav… nav nekas, — atbildēja karalis, pat acis pret viņu nepavērsdams, it kā viņš gaisā skatītu nenoteiktu, citiem neredzamu tēlu.

— Bet jūsu majestāte taču sauca, — karaliene turpināja. — Vai jūsu majestātei kaut kas kaiš?

Bailes Indriķa sejā bija tik skaidri saskatāmas, ka tās nomāca arī visus, kas atradās istabā. Visi uztraukti jautāja, vai tik karalis nav ievainots vai pēkšņi saslimis.

— Ak, sire — karaliene sauca. — Sire, Dieva dēļ, neļaujiet mums tā baiļoties! Vai nevēlaties ārstu?

— Ārstu? — Indriķis bailīgi vaicāja. — Nē, slima ir nevis mana miesa, bet gan dvēsele, gars. Nē, nē, nevienu ārstu… tikai garīdznieku.

Piecas minūtes vēlāk jezuītu klostera prioru gandrīz vai izrāva no gultas, un viņš ieradās pie karaļa.

Iestājās dziļš klusums.., Karalis sūdzēja grēkus.

Otrā rītā karalis, kas bija uzcēlies ļoti agri, turklāt agrāk par visiem citiem, pavēlēja atkal aizslēgt Luvras pils vārtus, kas bija atvērti tikai biktstēvam.

Tad viņš atsauca mantzini, sardzes priekšnieku un ceremonijmeistaru. Viņš paņēma savu melnos vākos iesieto lūgšanas grāmatu un sāka lasīt lūgšanas, šo nodarbi pārtraukdams tikai tad, kad vajadzēja izgriezt svētbildes. Tad pēkšņi viņš lika pasaukt draugus.

Vispirms ar šo pavēli devās pie Sentlukāsa, bet tas bija slimāks kā jelkad iepriekš. Viņu bija pārņēmis nogurums un vārgums, slimība bija viņu galīgi nomākusi. Viņa miegs vai pareizāk — letargija — bija bijusi tik dziļa, ka viņš visā pilī vienīgais nebija dzirdējis karaļa kliedzienu, kaut gan atradās tikai aiz plānas sienas. Viņš lūdza atļauju palikt gultā, kur viņš gribēja pabeigt visas karaļa uzdotās lūgšanas.

Dzirdot šo bēdīgo ziņojumu, Indriķis pārmeta krustu un pavēlēja atsūtīt viņa aptiekāru.

Tad viņš deva rīkojumu no augustīniešu klostera atnest visas pātagas. Pēc tam Indriķis tās izdalīja steidzīgi sasauktajiem minjoniešiem, arī klibajam

Šombergam, Epernonam, kam roka vēl karājās saitē, un gluži apmulsušajam Kvēlam un pats rādija labu paraugu. Viņš novilka savu kamzoli un kreklu un sāka sevi pērt kā moceklis. Čiko, kā jau paradis, gribēja smieties un niķoties, bet karaļa niknais skatiens viņu pārmāca, ka tagad nav īstais laiks. Tad arī Čiko paņēma pātagu, tikai viņš nepēra sevi, bet savu kaimiņu, un kad neviena cilvēka vairs nebija tuvumā, viņš sāka apdauzīt pīlārus un sienas. Karaļa seja pamazām apskaidrojās, kaut gan viņa gars palika ļoti nomākts.

Pēkšņi viņš izgāja no istabas un pavēlēja visiem gaidīt. Tūlīt kā pēc burvju mājiena visas pātagas apstājās. Tikai Čiko turpināja pērt ienīsto d'O, kas visiem spēkiem centās atmaksāt. Tā bija divkauja ar pātagām.

Indriķis ir pie karalienes. Viņš tai uzdāvina pērļu kaklarotu par divdesmit pieciem tūkstošiem ekiju, noskūpsta viņai abus vaigus, ko viņa jau veselu gadu nav piedzīvojusi. Tad viņš karalienei lūdz noģērbt karalisko krāšņumu un apsegties ar maisu.

Tad viņš atgriežas, un tūlīt pātagošana atkal atjaunojas.

Tiklīdz ieradās maisā tērpusies karaliene, visā galmā izdalīja sveces, un, neraugoties uz slikto laiku, sniegu un puteni, skaistie galminieki, skaistās dāmas un labsirdīgie parīzieši devās uz Monmartru. Sākumā viņiem sala, bet drīz vien viņus sasildīja niknie sitieni, ko Čiko izdalīja visiem, kas gadījās pa ceļam viņa pātagai.

Pulksten četros vakarā bēdīgais gājiens beidzās. Visu galminieku kājas bija uztūkušas, muguras — sakapātas.

Acīmredzot diena bija labi pavadīta.

Noguris no sitieniem un izsalcis no neparastā darba, kuru tam bija uzdevis karalis, Čiko beidzot aizbēga un kopā ar dažiem galma stūrgalvjiem apmetās kādas pazīstamas viesnīcas dārzā, lai baudītu piparotu vīnu un ceptu pīli. Gājienam atgriežoties, viņš atkal bija savā vietā un pašapzinīgi pārnāca Luvras pilī.

No gavēšanas, staigāšanas ar basām kājām un niknas pašmocības vakarā karalis jutās noguris. Viņš lika pasniegt vienkāršas vakariņas, sasildīt viņa plecus, aizkurināt kamīnā gaišu uguni un devās pie Sentlukāsa, kuru viņš atrada krietni vien spirgtāku. Kopš vakarvakara karalis bija ļoti pārvērties. Visas viņa domas bija pievērstas pasaulīgo lietu niecībai, atmaksai un nāvei.

— Ak, — viņš Sentlukāsam sacīja kā cilvēks, kam šī dzīve ir galīgi apnikusi, — Dievs tiešām ir labi darījis, dzīvi tik rūgtu darīdams.

— Kā tā, sire? — Sentlukāss jautāja.

— Jo cilvēks, kam apnikusi šī dzīve, no nāves nevis baidās, bet gan pēc tās ilgojas.

— Piedodiet, sire, — Sentlukāss atbildēja, — jūs gan runājat par sevi, jo es nu gan pēc nāves neilgojos.

— Klausies, Sentlukās, — karalis, galvu kratīdams, turpināja, — tu darītu labi, sekodams manam padomam un piemēram.

— Labprāt, sire.

— Vai tu piekristu, ja es pamestu troni un tu savu sievu un iestātos klosteri? Man ir mūsu svētā tēva pāvesta atļauja. Jau rītā mēs atteiksimies no visa! Es saukšos par brāli Indriķi.

— Atvainojiet, sire, atvainojiet! Jūs jau varat atteikties no sava troņa, ko jūs pārāk labi pazīstat, bet es no savas sievas neatteikšos, jo es viņu vēl gandrīz nemaz nepazīstu… Es nepiekrītu.

— O-o! — Indriķis iesaucās. — Liekas, ka tu jūties spirgtāks.

— Daudz spirgtāks, sire. Mans gars ir mierīgs, sirds — priecīga. Mana dvēsele tik ļoti ilgojas pēc laimes un prieka.

— Nabaga Sentlukāss! — noteica karalis, sakrustodams rokas.

— Sire, to jums vajadzēja ierosināt vakar. Tad es biju saīdzis, nospiests, sāpju mākts. Tad es gluži ne par ko būtu meties kaut vai akā, vai uz klosteri. Šovakar viss pārvērties, es izbaudīju brīnišķu nakti un jauku dienu. Pie velna, lai dzīvo līksme!

— Vai tu lādies, Sentlukās? — karalis jautāja.

— Vai es lādos, sire? Var jau būt, jo arī jūs dažreiz zaimojat un lādaties. / — Es esmu lādējies, Sentlukās, bet es to vairs.nekad nedarīšu. Sent­lukās,— karalis ļoti žēlā balsī piebilda, — vai tu kādreiz arī sapņo?

— Bieži, sire.

— Vai tu tici sapņiem?

— Es vismaz ticu, ka daži sapņi var būt patiesība.

— Ko tu ar to domā?

— Uzklausiet mani, sire, ko es pagājušā naktī sapņoju!

— Nu?

— Mana sieva bija pārvērtusies par putnu un, neraugoties uz vārtiem un žogiem, bija izkļuvuši cauri Luvras mūriem, un parādījās pie mana loga, kur viņa burvīgi iekliedzās, kas manī radīja atbalstu, kas it kā skanēja: «Atver, Sentlukās, atver man, mīļais draugs!» *

— Un tu atvēri? — karalis gandrīz izmisis vaicāja.

— Es domāju gan, — atbildēja Sentlukāss, — un pie tam visnotaļ steidzīgi.

— Vieglprātīgais!

— Jā, vieglprātīgais, sire.

— Un tad tu pamodies?

— Nē, sire, es to sargājos darīt, sapnis bija tik skaists.

— Un tu turpināsi sapņot?

— Cik ilgi vien varēšu, sire.

— Un tu ceri šonakt…

— …atkal sapņot. Majestāte, ja jūs atļaujat, es vēlētos par saviem sapņiem iegūt arī kādu taustāmu maksu.Sire, atļaujiet klāt galdu, pasaukt muzikantus…

— Diezgan, Sentlukās, diezgan, — karalis sacīja un piecēlās. — Tu tīšām ej postā un arī mani norausi līdzi, ja es vēl pie tevis palikšu. Sentlukās, es ceru, ka Dievs apžēlosies un debesis pēc šā kārdinošā sapņa sūtīs tev kādu svētu sapni, kas tevi pamudinās piebiedroties manam nodomam.