Grāfiene de Monsoro

XXXV izlūki

Anžū hercogs un Orilī turēja vārdu. Hercogs visu dienu novēroja Busī, turēdams to arvien savā tuvumā. Busī to vien vēlējās. Vakarā viņš kļuva brīvs.

Pulksten desmitos vakarā viņš ietinās mētelī, paņēma virvju trepes un devās uz Bastīliju.

Hercogs nezināja, ka Busī priekšistabā bijušas paslēptas virvju trepes, tāpēc nodomāja, ka tas devies mājās pēc zirga un pavadoņa, tā zaudēdams desmit minūtes. Šajās desmit minūtēs jautrais un mīlā kvēlošais Busī bija jau nogājis trīs ceturtdaļas ceļa un redzēja, ka Monsoro namā aiz kāda loga spīdēja gaismā. Tā bija norunātā zīme.

Busī uzsvieda virvju trepes uz balkona. To seši tvertni arvien kaut kur aizķērās.

Izdzirdusi troksni, Diāna nodzēsa lampu un atvēra logu, lai nostiprinātu trepes. Tad viņa pārlūkoja laukumu, pārbaudīja visus kaktus un spraugas. Viss likās tukšs un atstāts. Viņa deva Busī zīmi, lai kāpj augšā, un pēc piecām sekundēm jauneklis atradās uz balkona.

Mirklis bija visai laimīgs, jo kamēr Busī iekāpa pa logu, grāfs Monsoro, desmit minūtes pie sievas durvīm velti izklauvējies, uzbudināts devās lejā. Kad Busī uzvilka trepes un Diāna aizvēra logu, Monsord tikām vēra ārdurvis un nekā neredzēja.

— Tu esi maldījies, — grāfs aizrādīja kalpam.

— Nē, Monsoro, — tas atbildēja, — es tikko nāku no Anžū hercoga pils, un staļļu pārzinis, kas ir mans draugs, pastāstīja, ka monsieur licis apsedlot divus zirgus. Varbūt, ka viņiem vajadzēja jāt kaut kur citur, monsieur grāf.

— Kurp viņam vajadzēja jāt? — greizsirdīgais grāfs prātoja. — Varbūt būtu bijis labāk, ja es būtu palicis Diānas istabā. Bet varbūt viņai ir zīmes, ar ko tie sazinājās. Tad es neko nebūtu varējis novērot. Es palikšu ārā, kā mēs norunājām. Uz priekšu! Ved mani uz paslēptuvi, no kurienes viss esot novērojams.

— Nāciet, monsieurl — kalps aicināja.

Pie kalpa rokas tverdamies, pret mūri atbalstīdamies, Monsoro devās tālāk.

Divdesmit piecus soļus no nama durvīm atradās liela akmeņu kaudze, kurā kalps bija ierīkojis ērtu slēptuvi diviem cilvēkiem.

Kalps izklāja uz akmeņiem savu mēteli, Monsoro nometās uz tā.

Viņiem blakus gulēja pielādēta muskete.

Kalps gribēja sagatavot šautenes degli, bet Monsoro viņu atturēja.

— Gan būs diezgan laika, — viņš aizrādīja. — Mēs medījam karalisku putnu, par ko var nopelnīt bargu sodu.

Viņa acis kvēloja kā vilkam. Viņš gribēja pārsteigt un baidījās, ka viņu pašu nepārsteidz.

Diāna bija nolaidusi biezos aizkarus. Vienīgi šaurā spraugā spīdēja gaisma, kas norādīja, ka melnajā namā valda dzīvība.

Varēja būt pagājušas desmit minūtes, kad Svētā Antonija ielas virzienā parādījās divi jātnieki.

Kalps klusēdams izstiepa roku pret zirgiem.

— Jā, — atteica Monsoro, — es redzu.

Pie Bastīlijas torņa abi jātnieki nokāpa un piesēja zirgus pie valnī iemūrētā riņka. » »

— Monsieur, — sacīja Orilī, — man liekas, ka esam ieradušies par vēlu. Viņš būs nācis tieši šurp un atradīsies jau pie grāfienes.

— Varbūt, — atbildēja princis, — bet ja mēs neredzējām viņu ieejam, tad redzēsim iznākam.

— Jā, bet kad?

— Kad mēs gribēsim.

— Vai es drīkstētu jautāt, kā jūs to izdarīsit?

— Ļoti viegli. Mēs pieklauvēsim pie durvīm, aizbildināsimies, ka gribam apjautāties par grāfa Monsoro veselību. Izdzirdis troksni, ikviens mīļākais nobīstas. Ja tu iesi iekšā, viņš izkāps pa logu ārā, un es, palicis uz ielas, visu noskatīšos.

— Bet grāfs Monsoro?

— Pie velna, ko viņš var teikt? Viņš ir mans draugs, es esmu nemierīgs, es apjautāšos, jQ dienā viņš bija visai vārgs. Tiešām, tas ir pavisam vienkārši.

— Lieliski, monsieur, — teica Orilī.

— Vai tu dzirdi, par ko viņi sarunājas? — Monsoro jautāja savam kalpam.

— Nē, monsieur, bet ja viņi sarunu vēl turpinās, tad mēs katrā ziņā dzirdēsim, jo viņi nāk šurp.

— Monsieur, — sacīja Orilī, — šeit ir akmeņu kaudze, kurā jūsu augstība ļoti labi varētu paslēpties.

— Jā, bet pagaidiet, vai kaut kā nevar ieskatīties pa aizkaru spraugu.

Hercogs un Orilī mirkli staigāja šurp un turp, lai uzmeklētu vietu, no

kurienes varētu ieskatīties Diānas istabā. Monsoro dega nepacietībā, un viņa roka bieži vien jau pieskārās musketei.

— O, man vēl tas jāpacieš? Vai man jāizbauda arī šis negods? Nē, nē! Manai pacietībai ir beigas. Velns un elle! Ja šis princis iedomājies ko muļķīgu, godīgs cilvēks nevar ne gulēt, ne būt nomodā. Nē, es neesmu zems kalps, es esmu grāfs Monsoro, un, ja viņš nāks šurp, es droši vien sašķaidīšu viņa galvaskausu. Aizdedzini…

Šai mirklī princis atgriezās savā agrākajā vietā un gribēja jau paslēpties vaļņa gruvešos, kamēr Orilī vajadzēja iet klauvēt pie durvīm, kad pakalpīgais pavadonis aizskāra Anžū hercoga roku, aizmirsdams pat kārtu atšķirību.

— Kas ir?

— Nāciet, nāciet, monsieurl

— Vai jūs kreisā pusē neredzat kaut ko spīdam? Nāciet, monsieur, nāciet!

— Tiešām, liekas ka akmeņos spīd dzirksteles.

— Tas ir musketes deglis, monsieur.

— O! — iesaucās hercogs. — Pie velna, kas gan tur slēpjas?

— Kāds Busī draugs vai kalps. Dosimies projām un atgriezīsimies no otras puses. Kalps dos zīmi, un mēs redzēsim Busī uzkāpjam pa logu.

— Tiešām tev taisnība, — atbildēja hercogs. — Nāc!

Abi atgriezās pie zirgiem.

— Viņi aiziet, — sacīja kalps.

— Jā, — atbildēja Monsoro. — Vai tu tos pazini?

— Man liekas, ka tas ir princis ar Orilī.

— Pareizi. Bet gan es vēl labāk pārliecināšos.

— Ko monsieur grib darīt?

— Nāc.

Hercogs un Orilī iegriezās Sv. Katrīnas ielā, cerēdami sasniegt dārzu. Monsoro iegāja iekšā un pavēlēja sagatavot nestuves.

Hercoga paredzējums piepildījās. Monsoro saceltais troksnis bija Busī uztraucis. Gaisma tūlīt nodzisa, logs atvērās, hercogs un Orilī tikko parādījās aiz Bastīlijas stūra un redzēja zem skaistās Diānas loga starp debesīm un zemi karājamies kādu ēnu, kas drīz vien pazuda aiz svētā Pola ielas stūra.

— Monsieur, mēs uzmodināsim visu māju, — kalps aizrādīja.

— Vienalga! — Monsoro dusmīgi atbildēja. — Man liekas, ka es esmu šeit kungs un ka man ir tiesības darīt to, ko vēlas Anžū hercogs.

Nestuves bija sagatavotas. Monsoro lika atsaukt divus savus ļaudis, kas dzīvoja netālu, un, kad tie bija ieradušies, nestuves ātri devās ceļā un pēc stundas ceturkšņa apstājās pie Anžū hercoga pils.

Hercogs un Orilī bija tikko atgriezušies. Viņu zirgi vēl nebija atsedloti.

Grāfs Monsoro drīkstēja ieiet pie prinča bez pieteikšanas. Viņš parādījas uz sliekšņa tai brīdī, ka Fransuā nometa uz krēsla savu cepuri un sniedza kalpotājam zābakus.

Kāds kalps pieteica galma medību pārzini.

Ja zibens šai mirklī būtu sašķaidījis loga stiklus, hercogs tā nebūtu pārsteigts, kā dzirdot grāfa Monsoro vārdu.

— Grāfs Monsoro! —viņš nemierīgi iesaucās.

— Jā, monsieur, es, — atbildēja grāfs, asiņu mulsumu tikko valdīdams.

Monsoro juta, ka uztraukumā viņa kājas sāk gurt, un viņš apsēdās kādā

krēslā.

— Jūs sevi nogalināsit, mans draugs, — sacīja hercogs. — Jūs izskatāties tik bāls, ka, liekas, esat tuvu ģībonim.

— Ak, nē, monsieur. Man jārunā ar jūsu augstību par ļoti svarīgām lietām. Varbūt, ka pēc tam es paģībšu.

— Runājiet, mīļais grāf, — samulsušais Fransuā uzaicināja.

— Pateicos, es vēlētos zem četrām acīm, — iebilda Monsoro.

Hercogs aizraidīja visus, pat Orilī.

— Jūsu augstība nupat atgriezās mājās?

— Kā redzat, grāf.

— Nav labi, augstība, naktīs klaiņot pa ielām.

— Kas jums teica, ka es klīdu pa ielām?

— Ak, Dievs! Putekļi, kas klāj jūsu drēbes, monsieur.

—Grāf Monsoro, vai jūs izpildiet tikai galma medību pārziņa pienākumus vai vēl kādus? — princis jautāja tādā balsī, par ko nevarēja šaubīties.

— Spiega? Jā, monsieur. Visa.pasaule ar to nodarbojas, un es arī.

— Kāpēc, monsieur?

— Es pētu notikumus.

— Ļoti savādi, — atbildēi&princis, tuvodamies pulkstenim, lai vajadzības gadījumā varētu saukt palīgus.

— Ļoti savādi, — atbildēja Monsoro.

— Stāstiet, kāpēc jūs atnācāt! Vai atļausit apsēsties?

— Nezobojieties, monsieur. Tik padevīgs kalps, kāds es esmu, kas šai stundā un šādā stāvokli ieradies jums pakalpot, to nepelna. Ja es apsēdos, monsieur, tad tikai tāpēc, ka nevaru nostāvēt.

— Pakalpojumu, — ierunājās hercogs, — kādu pakalpojumu?

— Jā.

— Runājiet.

— Monsieur, es nāku pie jūsu augstības kāda varena valdnieka uzdevumā.

— Karaļa?

>

— Nē, hercoga Gīza.

— Ak, hercoga Gīza uzdevumā. — princis atbildēja. — Tas ir gluži kas cits. Nāciet tuvāk un runājiet!