Grāfiene de Monsoro

XXXVIII Čiko izziņa

Indriķis Luvrā nepacietīgi gaidīja savus draugus atgriežamies no pastaigas ar anžujiešiem.

Čiko viņiem sekoja un, nojauzdams par Busī un Kvēla nodomu, nogriezās uz grāfa Monsoro namu.

Monsoro bija liels viltnieks, bet Čiko viņš nevarēja piemuļķot. Gaskonietis karaļa uzdevumā izteica dziļāko nožēlu, un viņu nevarēja aizraidīt.

Čiko atrada Monsoro gultā. Pagājušā vakara dēkas tikko atspirgušo grāfu bija galīgi satriekušas, un Remī skumji vēroja, ka nelabs drudzis atkal apdraudēja savu upuri.

Neraugoties uz slimību, grāfs Monsoro tomēr mēģināja ievadīt sarunas un apvaldīt naidu pret Anžū hercogu, kā to nojauta vienīgi jūtīgais Čiko. Jo grāfs bija klusāks un atturīgāks, jo Čiko skaidrāk lasīja viņa domas.

' — Tiešām, tur kaut kas slēpjas, — viņš pie sevis prātoja.

Čiko gribēja uzzināt, vai grāfa drudzis nav niekošanās, kā reiz bija krāpies Nikolā Dāvids.

Bet Remī nebija maldījies, aptaustot Monsoro pulsu, Čiko nodo­māja:

— Viņš tiešām ir slims un neko nevarēs iesākt. Paliek vienīgi monsieur Busī. Redzēsim, ko viņš spēj.

Un viņš steidzās uz Busī pili, ko atrada zaigojam gaismā un plūsmojam smaržās.

— Vai monsieur Busī svin kāzas? — viņš jautāja kādam kalpam.

— Nē, monsieur, — tas atbildēja, — monsieur Busī samierinājies ar vairākiem ievērojamiem galminiekiem, kam par godu sarīkojis lieliskas dzīres.

— Kad tik viņš tos nenoindē… Nē, šai ziņā viņš ir nekaitīgs, un viņa majestāte var būt drošs, — domāja Čiko.

Viņš atgriezās Luvrā un atrada Indriķi lādēdamies staigājam kādā ieroču zālē.

— Ak, dārgais draugs, — karalis iesaucās, — vai tu zini, kas ar viņiem ir noticis?

— Ar ko? Ar minjoniešiem?

— Jā, ar maniem nabaga draugiem.

— Šai mirklī viņiem gan klājas bēdīgi, — atbildēja Čiko.

— Vai viņi ir nogalināti? Vai viņi līdz nāvei?.. — Indriķis izbailēs nepabeidza.

— Baidos, ka līdz nāvei.

— Tu zini un vēl smejies, pagāns!

— Pagaidi, mans dēls, līdz nāvei piedzērušies!

— Nerr, kā tu mani sāpini! Bet kāpēc tu šos galminiekus pulgo?

— Es viņus cildinu.

— Tu arvien zobojies. Ja es lūdzu, runā nopietni! Vai tu zini, ka viņi aizgāja ar aževīniem?

— Pie velna, vai es zinu?

— Un kādas bija sekas?

— Es jau tev teicu. Viņi ir līdz nāvei piedzērušies.

Karali šī ziņa ļoti sadusmoja. Kad viņa mīluļi beidzot atgriezās, viņš tos saņēma ļoti nelaipni. Bet kad tie atstāstīja norunu ar aževīniem, ka viņi pēc dažām dienām cīnīsies ar karaļa niknākajiem ienaidniekiem, karaļa īgnums izgaisa, viņš tos apskāva, divkauju dienu noteikdams otrā dienā pēc Maizes svētkiem.