Grāfiene de Monsoro

XLV slepkavība

Diāna bija pārliecināta, ka vīrs ir aizbraucis, tāpēc saņēma Busī nevilcinādamās un neuztraukdamās. Skaistā kundze vēl nekad nebija bijusi tik priecīga, Busī vēl nekad nebija bijis tik laimīgs. Zināmos brīžos, kuru nozīmi tik teicami izjūt dvēsele un dzīvības maiņa, cilvēks ar visiem spēkiem bauda dzīvības daiļumu, apzinādamies, ka nākamajā mirklī tas var jau zust.

Baiļu satraukta, ko nesīs nākamā diena, Diāna likās maigāka nekā jelkad, jo skumjas apdvesmo mīlu ar poēzijas smaržu. Patiesa mīla nekad nav pārgalvīga, un iemīlējušās sievietes acis biežāk ir miklas nekā dzirkstošas.

Diāna sāka jaunekli atrunāt. Tā apgalvoja, ka viņa dzīvība ir ari viņas dzīvība. Viņa runāja par drošu bēgšanu. Ar uzvaru vien nepietika, vajadzēja izvairīties ari no karaļa dusmām. Par to nebija šaubu, ka Indriķis viņa mīluļu uzvarētājam nekad nepiedos.

— Un tad, — sacīja Diāna, apskaudama Busī kaklu un savu skatienu viņa acīs gremdēdama, — vai tu neesi drošsirdīgākais kavalieris Francijā? Par ko tu traucies savu slavu vēl vairot? Tu jau esi pārāks par visiem, vēl lielāks gods nebūtu tevis cienīgs. Citas sievietes tu negribi mīlēt, jo mīli mani un nekad neatstāsi, vai ne, Luī? Luī, saudzē savu dzīvību. Es nesaku — domā par nāvi, jo man liekas, ka nav pasaulē tik liela, spēcīga, varena cilvēka, kas tevi veiktu bez nodevības. Bet padomā par brūcēm, jo ievainot tevi var, tu to ļoti labi zini.

— Nerūpējies, — Busī iesmējās, — seju es sargāšu, jo negribu, lai to izķēmo.

— Ak, sargā sevi visu! Iedomājies sāpes, ko tev vajadzētu ciest, redzot mani ievainotu un noasiņojošu. Tās pašas sāpes es izjutīšu, redzot tevi ievainotu un asiņainu. Esi gudrs, mans diženais lauva, tas ir viss, ko varu tev ieteikt.

— Jā, mana mīļā Diāna.

— Ak, tu atbildi mani nemaz nesaprazdams, Luī. Tu skaties manī, bet neklausies.

— Jā, bet es tevi redzu, un tu esi tik daiļa!

— Tagad nav runa par manu skaistumu! Tagad viss attiecas uz tevi, tavu dzīvību, uz mūsu dzīvību. Klausies, ko es tev teikšu. Tas gan ir visai savādi, bet tas tevi stiprinās: man būs drosme būt klāt divkaujā.

— Tu?

— Es būšu klāt divkaujā. >

— Neiespējami, Diāna.

—Nē. Klausies! Pretēja istabā ir logs, kas iziet uz mazu pagalmu un atklāj skatu uz laukumu pie Bastīlijas torņa. No turienes es tevi redzēšu, Busī. Nostājies tik tādā vietā, lai es tevi saskatu. Tu zināsi, ka es esmu pie loga un varēsi arī mani redzēt. Bet neskaties vis, jo izdevīgo mirkli varētu izmantot tavs pretinieks.

— Un mani nonāvēt, vai ne? Ja man būtu lemts mirt, Diāna, tad es to darītu.

— Jā, bet tev nav lemts mirt, tev jādzīvo.

— Un es arī dzīvošu, neraizējies. Tici, ka man ir labi palīgi. Tu nepazīsti manus draugus, bet es tos pazīstu. Atrāžs rīkojas ar zobenu tikpat veikli kā es. Ribeirāks cīņas vietā liekas gluži sastindzis, vienīgi viņa acis dedzina pretinieku. Livaro ir veiklāks par tīģeri. Es vēlētos vairāk briesmu, lai gūtu slavenāku uzvaru.

— Es ticu, dārgais draugs. Es smaidu, jo ceru uz visu labu. Bet uzklausi mani un apsolies paklausīt.

— Ja vien tu mani negribi raidīt projām.

— Tieši to, mans draugs.

— Tu nedrīksti padarīt mani nelaimīgu.

— Nejokojies, manu skaisto muižniek. Paklausību! Paklausība liecina par mīlu.

— Tātad tu pavēli.

— Dārgais draugs, tavas acis ir gurdas. Novēli man labu nakti un atstāj mani!

— Jau!

— Es gribu pabeigt savu lūgšanu, un tu mani apskausi.

— Ar tevi var lūgt kā ar eņģeļiem.

— Vai tad tu domā, ka eņģeļi nelūdz Dievu? — sacīja Diāna un nometās ceļos.

Ar skatienu vērsdamas debesu dzīlēs, it kā Dievu meklēdama, sirds jūtu patiesībā viņa lūdzās:

— Kungs, ja tu gribi, lai tavs bērns dzīvo laimīgs un nemirst izmisumā, sargā to, ko tu esi vedis manā ceļā, lai es viņu mīlu un viņš mani mīl.

Busī noliecās, lai skautu viņu savās rokās un viņas seju pievilktu savām lūpām, kad pēkšņi nošķinda kāds loga stikls. Tad salūza-arī pats logs, un uz balkona parādījās trīs bruņoti vīri, kamēr ceturtais vēl šūpojās uz margām.

Pēdējā vīra seju sedza maska. Kreisajā rokā tas turēja pistoli, bet labajā — kailu zobenu.

Sauciena satraukts, ko izkliedza Diāna, mīļākajam ap kaklu mezdamās, Busī stāvēja kā ledū sasalis.

Vīrs maskā pamāja, un viņa trīs biedri panācās dažus soļus uz priekšu. Vienam rokās bija šautene.

Busī ar kreiso roku pabīdīja Diānu projām, bet ar labo izvilka zobenu.

— Uz priekšu! Uz priekšu, mani varoņi! — sauca kāda kapeņu balss zem samta maskas.

— Viņš ir pa pusei miris, bailes ir viņu nonāvējušas.

— Tu maldies, es nebaidos, — atteica Busī. Diāna atkal gribēja viņam tuvoties.

— Paej sānis, Diāna! — viņš noteikti pavēlēja.

Bet Diāna neklausīja un otrreiz apskāva viņa kaklu.

— Jūsu uzvešanās apdraud manu dzīvību, madame.

Diāna atkāpās. Viņa saprata, ka savam mīļākajam var palīdzēt vienīgi ar aklu padevību.

— O, tas patiesi ir monsieur Busī, — atskanēja drūma balss. — Bet es, aitasgalva, negribēju ticēt. Tiešām, kāds cēls draugs, kāds lielisks draugs!

Busī klusēja, košļāja lūpas un uzmanīgi pārlūkoja istabu, lai pārliecinātos, kā varētu aizsargāties, ja būtu jāsāk cīņa.

— Viņš uzzinājis, ka galma medību pārzinis ir aizceļojis, ka viņa sieva ir palikusi viena, ka viņa sievai bail, un atnācis izklaidēt garlaicību. Un kad? Divkaujas priekšvakarā! Es atkārtoju — kāds lielisks draugs ir monsieur Busī!

—Ak, jūs, grāf Monsoro! — Busī iesaucās.—Labi! Nometiet savu masku. Tagad es zinu, ar ko man ir darīšana.

— To es darīšu, — atbildēja galma medību pārzinis un aizsvieda masku tālu projām.

Diāna viegli iekliedzās. Grāfs bija bāls — kā nāvei nolemtais.

— Darīsim galu, monsieur, — sacīja Busī. — Es nemīlu skaļus ievadus. Monsoro griezīgi iesmējās. Diāna nodrebēja, bet Busī šie smiekli satrauca

dusmu kvēli.

— Atbrīvojiet vietu! — atkārtoja jauneklis, juzdams, ka asinis, kas bija atplūdušas sirdī, atkal smeldz deniņos.

— O-o! — iesaucās Monsoro. — Atbrīvojiet vietu, kā jūs sakāt, monsieur Busī!

— Krustosim zobenus un izrēķināsimies, — jauneklis atbildēja. — Es gribu doties mājup un dzīvoju visai tālu.

— Jūs atnācāt, lai paliktu šeit, mans kungs, — atbildēja galma medību pārzinis, — un jūs šeit arī paliksit.

Pa to laiku parādījās vēl divi vīri, kas kāpa pāri margām un nostājās blakus saviem biedriem.

— Četri un divi ir seši, — sacīja Busī. — Kur pārējie?

— Citi atrodas pie durvīm un gaida, — paskaidroja medību pārzinis.

Diāna nokrita ceļos, un Busī dzirdēja viņas elsas, kaut gan viņa mēģināja valdīties.

Viņš ātri paskatījās uz dārgo sievieti. Tad viņš pagriezās pret grāfu un sacīja:

— Mīļo grāf, jūs zināt, ka es esmu godavīrs.

— Jā, — atbildēja Monsoro, — jūs esat godavīrs, tāpat kā grāfiene ir šķīsta sieva. >

— Labi, — sacīja Busī, — mums viss ir jānokārto. Bet jūs zināt, ka rit man jācīnās ar četriem muižniekiem, kuriem ir priekšroka. Es lūdzu, atļaujiet man šovakar atgriezties mājās, un es dodu godavārdu, ka satikšos ar jums, kad un kur vien jums patiks.

Grāfs Monsoro paraustīja plecus.

— Zvēru, ka tikko būšu atbrīvojies no Epernona, Šomberga, Kvēla un Možirona, būšu jūsu rīcībā, piederēšu vienīgi jums. Ja nonāvēsit mani, būsit atriebts, ja es nonāvēšu jūs, es būšu atriebies.

Monsoro atgriezās pie saviem ļaudīm un uzkliedza:

— Uz priekšu, mani varoņi!

— Ak, es maldos, — atbildēja Busī. — Tā nav divkauja, bet slepkavība.

— Pie velna! — kliedza Monsoro.

— Jā, es redzu, ka mēs abi maldāmies. Bet ievērojiet,mo/i5/ewr, ievērojiet, ka Anžū hercogs ļaunosies.

— Viņš pats mani sūta, — Monsoro atbildēja.

Būsī nodrebēja. Diāna pacēla rokas pret debesīm.

— Tādā gadījumā es pats aizstāvēšos, — atbildēja jauneklis.

— Saturies, varoni!

Un ar rokas grūdienu viņš apgāza vairākus galdus, uzsvieda vēl virsū krēslus un vienā sekundē bija radījis aizsargu pret ienaidniekiem.

Viņš rīkojās tik ātri, ka šautenes lode ķēra vienīgi kādu galdu. Pa to laiku Busī apgāza bufeti un savu aizžogojumu vēl nocietināja.

Diāna saprata, ka Busī var palīdzēt vienīgi ar lūgšanām, nokrita ceļos un sāka sirsnīgi lūgt Dievu.

Busī paskatījās uz mīļoto sievieti, tad uz uzbrucējiem, uz sacelto žogu un uzsauca:

— Uz priekšu! Tikai ievērojiet, ka mans zobens ir ļoti ass!

Monsoro jundīti, algotie slepkavas tuvojās vajātajam, kas tos sagaidīja ar

kvēlojošām acīm. Viens izstiepa roku, lai atvilktu galdu, bet pirms viņa pirksti skāra kāroto priekšmetu, Busī zobens veiklā kustībā pāršķēla uzbrucēja roku no plaukstas līdz plecam.

Vīrs iekliedzās un atkāpās pie loga.

Busī izdzirda gaitenī steidzīgus soļus un domāja, kā atrodas starp divām ugunīm. Viņš steidzās pie durvtm, lai aizgrūstu aizbīdni, bet pirms viņš tās sasniedza, durvis atvērās.

Jauneklis atkāpās, lai sagatavotos aizstāvībai pret vecajiem un jaunajiem ienaidniekiem.

Divi vīrieši iesteidzās istabā.

— Dārgais draugs, — sauca labi pazīstama balss, — vai mēs nākam īstā laikā?

— Remī! — grāfs iekliedzās.

— Kā liekas, te notiek slepkavība? — atskanēja otra balss. Busī pazina arī šo balsi un līksmi iesaucās:

— Sentlukāss!

— Es.

— Hallo, grāf Monsoro, — sacīja Busī, — nu jūs gan varētu ļaut mums aiziet. Ja jūs neatkāpsities sānis, mēs pārkāpsim jūsu līķiem.

— Trīs vīri šurp! — Monsoro uzkliedza.

Virs balkona margām parādījās trīs jauni pretinieki.

— Vai te ir vesels karaspēks? — Busī jautāja.

— Augstais Dievs, sargā viņu, — Diāna lūdzās.-

— Nekauņa! — Monsoro kliedza un metās uz priekšu, lai Diānai iesistu. Busī redzēja grāfa kustību. Tīģera veiklībā viņš pārlēca pāri žogam. Viņa zobens saskārās ar Monsoro ieroci. Tad viņš izlēca priekšā, lai caurdurtu grāfa kaklu, bet attālums bija par lielu un zobens ieskrambāja tikai ādu. Pieci vai seši vīri traucās uz Busī. Vienu viņš nodūra.

— Uz priekšu! — kliedza Remī.

— Nē, — atbildēja Busī, — paņem labāk Diānu un aizved viņu projām, Remī.

Monsoro ierēcās un izrāva pistoli. Remī vilcinājās.

— Bet jūs? — viņš jautāja.

— Ved projām, ved projām! — Busī sauca.

— Nāciet, kundze, — Remī aicināja.

— Nē, nē! Es viņu neatstāšu! Remī satvēra viņu savās rokās.

— Busī! — Diāna kliedza. — Busī, šurp, palīgā!

Nabaga sieviete bija pavisam apmulsusi, viņa vairs neatšķīra draugu no ienaidnieka.

— Ej, ej, — sacīja Busī, — es tev sekošu.

— Jā, — auroja Monsoro, — tu patiesi viņai sekosi! Atskanēja šāviens.

Busī redzēja Remī sagrīļojamies un noslīgstam uz grīdas. Viņš norāva līdzi arī Diānu.

Busī iekliedzās. Remī lēni pagriezās un teica:

— Nekas, mans mīļais, es lodi aizturēju. Viņa ir neskarta.

Trīs vīri uzbruka Busī. Kamēr Busī pagriezās, starp viņu un uzbrucējiem nostājās Sentlukāss. Viens naidnieks krita, otrs atkāpās.

— Sentlukās, — Busī lūdzās, — Sentlukās, glāb Diānu!

— Bet tu?

— Es esmu vīrietis.

Sentlukāss metās pie Diānas, kas bija notupusies ceļos, paņēma savās rokās un pazuda gaitenī.

— Šurp! — kliedza Monsoro. — Šurp, ļaudis, pie trepēm!

— Ak, nelieti, gļēvuli! — Busī lādējās.

Grāfs Monsoro atkāpās aiz savējiem.

Busī savicināia zobenu un pāršķēla kādam deniņus, bet otram caurdūra krūtis.

— Atbrīvojiet telpas, — viņš noteica un atkāpās aizžogojumā.

— Bēdziet, monsieur, bēdziet! — Remī murmināja.

— Bēgt… bēgt no slepkavām!

Tad viņš noliecās pie ievainotā jaunekļa un iečukstēja:

— Diāna jāglābj pirmā. Bet tev, kas ir ar tevi?

— Uzmanieties, — Remī izdvesa, — uzmanieties!

No gaiteņa tiešām iesteidzās četri vīri. Busī bija ielenkts no divām pusēm.

Bet viņam bija tikai viena vienīga doma.

— Un Diāna, — viņš sauca, — Diāna!

Ne mirkli nekavēdamies, viņš uzbruka četriem pretiniekiem. Vienu viņš nodūra, otru vārīgi ievainoja.

Monsoro virzījās uz priekšu, tāpēc Busī atkāpās un atradās atkal aiz nocietinājuma.

— Aizgrūdiet aizbīdni un aizslēdziet durvis, — Monsoro pavēlēja. — Viņš ir mūsu, viņš ir mūsu!

Pa to laiku Remī aizlīda pie Busī un mēģināja to aizsargāt ar savu ķermeni.

Uz mirkli iestājās miers.

Ar ieplestām kājām, pret sienu atslējies, zobenu izstiepis, Busī pārlūkoja istabu.

Septiņi vīri gulēja uz grīdas, deviņi vēl bija drosmīgi cīnītāji.

Redzot zaigojam deviņus zobenus, dzirdot, kā Monsoro skubina savus ļaudis, jūtot savas kājas mirkstam asinīs, drošsirdīgais muižnieks, kas vēl nekad nebija baidījies, redzēja istabas dibenā izslejamies kaulaino nāvi un smejam grīnos smieklus.

— No deviņiem piecus es droši vien nonāvēšu, — viņš izdvesa, — bet pārējie četri nogalinās mani. Man vēl ir spēki desmit minūšu ilgai cīņai. Šajās desmit minūtēs mēs izdarīsim to, ko vēl neviens cilvēks nav darījis.

Tad viņš aptina ap kreiso roku mēteli, izveidodams it kā vairogu, un izlēca istabas vidū. Likās, ka viņš kaunējās cīnīties aiz žoga. Viņa zobens traucās mudžeklī kā odze alā. Trīs reizes viņa ierocis ķēra pretiniekus, trīs reizes viņa labo roku apšļāca siltas asinis.

Pa to laiku viņa kreisā roka bija atsitusi neskaitāmus sitienus un dūrienus, un mētelis bija galīgi sagraizīts un sadriskāts.

Kad divi uzbrucēji krita un trīs atkāpās, slepkavu uzbrukuma veids mainījās. Viņi atteicās no zobeniem, bet sāka pielietot musketes un pistoles, bet veiklajam Busī no sitieniem un lodēm laimīgi izdevās izvairīties.

Drausmīgajā briesmu mirklī Busī gars bija kā apskaidrots. Viņš redzēja, cīnījās, nojauta pat pretinieku slepenākās domas. Šai brīdī jauneklis gan nebija Dievs, jo viņš bija mirstīgs, bet bija sasniedzis cilvēcīgās būtnes pilnību.

Ja viņš būtu nogalinājis grāfu Monsoro, cīņas mērķis būtu piepildīts. Viņš sāka to meklēt starp slepkavām. Saltā mierā Monsoro lādēja savu ļaužu pistoles vai pielādētās saņēma no viņiem un izšāva. Grāfu slēpa uzpirktie ļaundari.

Bet Busī vienā mirklī metās neliešu vidū, tie izklīda, un viņš stāvēja iepretī grāfam Monsoro.

Kāds uzbrucējs pacēla pistoli pret Busī, nomērķēja un izšāva.

Lode ķēra zobena asmeni un pārlauza to tuvu rokturim.

— Atbruņots, — kliedza Monsoro, — atbruņots!

Busī atkāpās un pacēla pārlauzto zobenu.

Vienā sekundē ar mutautiņu tas bija atkal sasiets.

Cīņa atjaunojās. Bija šaušalīgi dīvains skats, kad gandrīz nemaz neapbruņojies, bet arī neievainots jauneklis cīnījās ar sešiem labi bruņotiem vīriem, iedvesdams tiem nāves bailes.

Busī bija ielenkts. Salocītais zobens viņa rokā zvīļaini trīcēja. Nogurums stindzināja rokas. Viņš pārlūkoja istabu, kad pēkšņi kāds nāvīgi ievainotais piecēlās ceļos un pasniedza viņam garu kaujas zobenu.

Šis nāvīgi ievainotais bija Remī, kas pēdējiem spēkiem pierādīja uzticīgāko padevību savam varonīgajam kungam.

Busī priekā iekliedzās, bet kamēr viņš atlēca atpakaļ, lai atbrīvotu roku no mutautiņa, Monsoro piegāja pie Remī, pielika tam pie deniņiem pistoli un nospieda gaili. Ar cauršautu pieri uzticīgais jauneklis nokrita uz grīdas, lai nekad nepieceltos.

Busī nikni ierēcās.

Viņa spēki bija atjaunojušies. Zobens šķēla gaisu uz visām pusēm.

Viņš trieca kāju durvīs. Atslēga atsprāga, bet aizbīdnis vēl turējās. Busī nolaida labo roku, lai ar kreiso veiksmīgāk atvilktu aizbīdni.

Šo mirkli izlietoja pretinieki. Busī ķēra šāviņš gurnā un divi zobena dūrieni sānos.

Bet aizbīdnis bija atvilkts un durvis atslēgtas.

Dusmu neprātā viņa zobens nogāza niknāko uzbrucēju un skāra grāfa Monsoro krūtis.

Galma medību pārzinis izgrūda negantu lāstu.

— O, es sāku ticēt, ka man izdosies izbēgt, — Busī izdvesa.

Četri vīri nosvieda ieročus un uzklupa Busī. Ieročiem viņi nevarēja jaunekli aizsniegt, jo viņa veiklība padarīja viņu neievainojamu. Tagad ļaundari mēģināja drošsirdīgo grāfu nožņaugt.

Ar lielām pūlēm Busī visus uzbrucējus atkal nokratīja. Monsoro divas reizes tuvojās jauneklim un abas reizes tika ievainots. Bet tad trīs vīri satvēra zobena rokturi un izrāva to no rokas.

Busī pacēla krēslu un ar to notrieca zemē divus pretiniekus. Bet uz trešā pleciem krēsls salūza, un uzbrucējs palika stāvam.

Tas iedūra savu dunci Busī krūtīs.

Jauneklis satvēra ļaundari aiz elkoņa, izrāva dunci, pavērsa to pret naidnieku un draudēja viņu pašu nodurt.

Pretinieks izlēca pa logu.

Busī paspēra dažus soļus, lai tam sekotu, bet no līķu kaudzes piecēlās Monsoro un ar nazi pārgrieza jauneklim ceļu locītavu.

Varonīgais grāfs iekliedzās, uzmeklēja tuvāko zobenu, paķēra to un tik sparīgi ietrieca ieroci galma medību pārziņa krūtīs, ka piedūra to pie grīdas.

— O, — iesaucās Busī, — cs nezinu, vai man būs jāmirst, bet tevi gan es redzēju mirstam.

Grāfs Monsoro gribēja vēl atbildēt, bet viņa pusatvērtās lūpas izdvesa vienīgi pēdējo gārdzošo nopūlu.

Busī izlīda gaitenī. No brūcēm gurnā un celī viņš bija zaudējis gandrīz vai visas asinis.

Viņš atskatījās atpakaļ. Ieraugot asiņaino cīņas lauku un līķbālās sejas, viņu satrauca šausmu un lepnuma izjūtas.

Viņš patiešām bija veicis pārcilvēcīgu darbu.

Tagad viņam tik vajadzēja bēgt, glābties, un tagad viņš varēja bēgt, jo bēga no miroņiem. Bet briesmas vēl nebija garām.

No trepēm viņš ieraudzīja pagalmā zaigojošus ieročus. Atskanēja šāviens un lode caururba viņa plecu.

Pagalmu apsargāja.

Tad viņš atcerējās mazo lodziņu, pa kuru Diāna bija solījusies noskatīties viņa divkaujā, un iespējami ātri steidzās nokļūt pie vienīgās izejas.

Logs bija atvērts. Viņā vērās skaistas, zvaigžņotas debesis. Busī aizslēdza durvis un aizgrūda aizbīdni. Tad viņš ar lielām pūlēm uzrāpās uz loga un vēroja dzelzs sētu, aiz kuras bija jānolec.

— Ak, to gan es nevarēšu, — viņš nopūtās.

Bet šai mirklī uz trepēm atskanēja soļi. Tas bija otrs uzbrucēju pulks.

Busī vairs nevarēja aizstāvēties, viņš saņēma pēdējos spēkus. Izlietodams veselo roku un neievainoto kāju, viņš izlēca.

Bet lēcot viņam paslīdēja ar asinīm aplipušais zābaks, viņš nokrita uz dzelzs sētas smailēm, kas viņam pa daļai sadūrās miesā, pa daļai aizķēra drēbes. Tā viņš arī palika karājamies.

Šajā brīdī viņš atcerējās savu vienīgo draugu, kas vēl bija palicis.

— Sentlukās! — viņš sauca. — Šurp, Sentlukās, šurp!

— Ak, jūs, monsieur Busī, — pēkšņi atskanēja kāda balss tuvējā koku pudurī.

Busī nodrebēja. Tas nebija Sentlukāss.

— Sentlukās, — viņš vēlreiz sauca, — šurp, palīgā! Par Diānu nebaidies. Es grāfu Monsoro nonāvēju!

Viņš cerēja, ka Sentlukāss būs paslēpies kaut kur tuvumā un steigsies šurp.

— O, Monsoro miris? — jautāja kāda balss.

— Jā.

— Lieliski!

LTn Busī redzēja no krūmājiem iznākam divus maskējušos vīriešus.

— Cienījamie, — sacīja Busī, — cienījamie, Dieva dēļ palīdziet nabaga muižniekam, kas vēl varētu aizbēgt, ja jūs palīdzētu.

— Ko jūs vēlaties, monsieur? — viens no svešiniekiem pusbalsī jautāja.

— Neuzmanīgais! — iesaucās otrs.

— Monsieur, — Busī lūdzās, — monsieur, atbrīvojiet mani, un es jums piedošu, ka jūs mani nodevāt.

— Vai tu dzirdi? — vīrietis maskā vaicāja.

— Ko pavēlat?

— Lai tu viņu atbrīvo… no ciešanām, — otrs grīni smiedamies aizrādīja. Busī pagrieza galvu sānis, no kurienes atskanēja zobgalīgā balss, un

nomurmināja:

— Es esmu pazudis!

Viens maskojies vīrietis tiešām pielika šauteni pie pleca, nomērķēja un izšāva.

Busī galva noslīga uz pleca, rokas sastinga.

— Lāsts slepkavām! — viņš stomījās. Un viņš šķīrās ar Diānas vārdu uz lūpām.

Viņa asins lāses no sētas margām pilēja uz maskoto vīrieti, ko otrs svešais dēvēja par monsieur.

— Vai viņš mirs? — sauca vairāki cilvēki, kas parādījās pie nama logiem.

— Jā, — atkliedza Orilī, — bet bēdziet. Atcerieties, ka monsieur Anžū hercogs bija grāfa Busī draugs un aizstāvis.

Ļaudis steidzās pazust. Hercogs dzirdēja viņu soļus izgaistam tālumā.

— Orilī, — viņš sacīja, — uzkāp istabā un nosvied pa logu Monsoro līķi. Orilī uzkāpa augšā, daudzo līķu kaudzē uzmeklēja galma medību pārziņa

līki, uzvēla plecos un izsvieda pa logu. Krizdams nedzīvais ķermenis aptašķīja Anžū hercoga tērpu ar asinīm.

Fransuā pārmeklēja galma medību pārziņa svārkus un izvilka parakstīto ziņojumu.

— Te jau ir meklētais, — viņš atteica. — Mēs varam iet.

— Un Diāna? — Orilī logā jautāja.

— Tiešām, es viņu vairs nemīlu. Tā kā viņi mūs nepazīst, atraisi to, atraisi arī Sentlukāsu, un lai viņi iet, kur pašiem tīk.

Orilī pazuda.

— Šoreiz es vēl nekļuvu par Francijas karali, — sacīja Anžū hercogs, loksni ar savu parakstu sīkās drumslās saplēsdams. — Bet mani arī netiesās par valsts nodevību.