Grāfiene de Monsoro

L Epilogs

Epernons vēlreiz gribēja padižoties un iesaucās:

— Kā! Tātad jūs no manis baidāties?

— Klusu, pļāpa! — Atrāžs uzkliedza.

— Man ir tiesības prasīt gandarījumu, — atbildēja Epernons.

— Atkāpies! — sacīja Ribeirāks, nepacietīgi aizsprostodams ceļu.

Epernons lepni atkāpās un iebāza savu zobenu makstī.

— Nāc, — sacīja Čiko, — nāc, drošsirdīgais varoni, citādi tu noplēsīsi pāri zābaku — kā vakar.

— Ko jūs sakāt, nerr?

— Es saku, ka te tūlīt plūdīs asinis un ka jūs bridīsit tajās tāpat kā pagājušajā naktī.

Epernons spēji nobālēja. Viņa uzpūtība sabruka kā veca sēne.

Ribeirāks un Šombergs gatavojās cīņai. Kvēls un Atrāžs krustoja dunčus un paspēra katrs soli tuvāk otram. Možirons un Livaro sacentās zobenu cirtienu veiklībā. Pulkstenis nosita pieci. Cīņa sākās.

Sejas ņirdza trakās dusmās. Bet sakniebto lūpu neparastais bālums, trīcošās rokas norādīja, ka dusmas valdīja saprāts. Vairākas minūtes cīņas ievadā nedeva nevienu dūrienu.

Aiz noguruma, aiz pretinieka atturības Ribeirāks nolaida roku un mirkli nogaidīja.

Šombergs paspēra dažus soļus, un pirmais dūriens kā negaidīts zibens ķēra Ribeirāka plecu.

Ribeirāks bija ievainots. Viņš nobāla, no brūces izšalca asinis. Viņš traucās atmaksāt.

Šombergs gribēja dūrienu atkārtot, bet Ribeirāks pacēla zobenu un skāra viņa sānus. Abi bija guvuši pirmās brūces.

— Mirkli atpūtīsimies, ja vēlaties, — sacīja Ribeirāks.

Kvēls un Atrāžs iekarsa. Bet Kvēlam nebija dunča, tāpēc viņam bija jāpadodas. Viņš atgaiņājās ar kreiso roku, kas bija kaila. Tāpēc katra vairīšanās maksāja vienu brūci. Dažās sekundēs viņa roka bija pavisam asiņaina.

Atrāžs, vērodams savu pārākumu, uzbruka ļoti saudzīgi. Viņu ķēra trīs dūrieni, kas gan nebija dziļi, bet tomēr smeldza krūtīs.

Livaro un Možirons vēl arvien izvairījās.

Ribeirāks aiz sāpēm trakoja. Juzdams, ka asiņu zaudējuma dēļ sāk zust arī spēki, viņš vētraini uzbruka Šombergam. Tas neatkāpās, bet arvien izmantoja izdevību, lai iedurtu. Abi saņēma arvien jaunus dūrienus.

Ribeirākam bija caurdurtas krūtis, bet Šombergam bija liela brūce kaklā. Nāvīgi ievainots, pirmais ar kreiso roku pieskārās brūcei un ar to sevi atklāja. Šombergs izmantoja izdevību, un otrs dūriens iegriezās Ribeirāka miesā. Tas ar labo roku satvēra pretinieka roku un ar kreiso ietrieca savu dunci tam krūtis līdz spalam. Asmens smaile skāra sirdi.

Šombergs dobji iekliedzās, novēlās zemē un uzrāva Ribeirāku sev virsū. Redzēdams savu draugu krītam, Livaro ātri atkāpās un steidzās pie viņa. Možirona vajāts, viņš izrāva no Ribeirāka krūtīm Šomberga ieroci.

Možirons bija klāt. Cīņas vieta bija neizdevīga, saule spīdēja tieši sejā. Drīz vien Livaro galvu ievainoja veikls dunča dūriens, viņš atlaida zobenu un nokrita ceļos.

Atrāžs strauji uzmācās Kvēlam. Možirons pasteidzās veltīt Livaro otro dūriena, un tas nogāzās zemē. Epernons skaļi iekliedzās.

Kvēls un Možirons tagad bija pretinieki vienam vienīgajam Atrāžam. Kvēls bija gluži asiņains, bet viņa brūces bija niecīgas. Možirons bija gandrīz vai neievainots.

Atrāžs saprata briesmas. Viņš bija vesels, bet sāka just nogurumu. Nebija nekādu izredžu no nikna, ievainota vai asiņu satraukta cilvēka lūgt īsu atpūtu. Viņš atsita Kvēla zobenu sānis un aizsteidzās aiz kāda žoga. Kvēls izdarīja strauju dūrienu, bet ķēra vienīgi koku. Bet šajā mirklī Možirons uzbruka Atrāžam no sāniem. Atrāžs atgriezās, Kvēls izlietoja šo kustību, lai aizlīstu aiz žoga.

— Viņš ir pazudis, — sacīja Čiko.

— Lai dzīvo karalis! — sauca Epernons. — Drosmi, mani lauvas, drosmi!

— Klusu, monsieur, — aizrādīja Atrāžs. — Neaizskariet vīru, kam jācīnās līdz nāvei.

— Un kas vēl nav beigts, — kliedza Livaro.

Asiņu kvēles uzbudināts, viņš izslējās, ko neviens vairs negaidīja, un iedūra dunci Možironam mugurā. Jauneklis nedzīvs nokrita zālē.

— Mans Dievs, es esmu beigts!

Livaro bezsamaņā atkrita atpakaļ. Dusmu neprāts bija laupījis pēdējos spēkus.

— Monsieur Kvēl, jūs esat drošsirdis, — sacīja Atrāžs, nolaizdams zobenu,— padodieties un es jūs saudzēšu.

— Kāpēc man padoties? — jautāja Kvēls. — Vai es guļu zemē?

— Nē, bet jūs esat ievainots, un es esmu pavisam vesels.

— Lai dzīvo karalis! — Kvēls kliedza. — Man vēl ir zobens, monsieur. Un viņš traucās pret Atrāžu, kas dūrienu tomēr atsita.

— Nē, monsieur, tā jums vairs nav, — atbildēja Atrāžs, droši satverdams pretinieka zobena rokturi.

Viņš pagrieza Kvēla roku, tā kā tas zobenu palaida vaļā. Atrāžs viegli ievainoja tikai kreisās rokas vienu pirkstu.

— Zobenu, zobenu! — Kvēls rēca.

Tīģera lēcienā viņš ar abām ar rokām apskāva Atrāžu. Atrāžs ar zobenu un dunci apstrādāja pretinieka miesu. Pēc katras brūces Kvēls turpināja saukt:

— Lai dzīvo karalis!

Čūskas veiklumā viņš žņaudza savu neievainoto pretinieku. Atrāžs juta, ka sāk pietrūkt elpa. Viņš sagrīļojās un pakrita. Krizdams viņš nožņaudza arī nelaimīgo Kvēlu.

— Lai dzīvo karalis! — atskanēja jaunekļa cīņas sauciens.

Atrāžam beidzot laimējās atbrīvoties no viņa skavām. Iedūris dunci pretinieka krūtīs, viņš uzkliedza:

— Vai tu esi apmierināts?

— Lai dzīvo ka… — Kvēls izdvesa. Viņa acis jau aizvērās. Tas bija vīrs. Cīņas laukā valdīja baiļu un nāves klusums. Ienaidnieka asinīm notraipītais Atrāžs lēni piecēlās. Viņa vienīgā brūce

bija ievainotais pirksts.

Epernons pārmeta krustu un metās bēgt, it kā to vajātu pats nelabais. Atrāžs paskatījās uz saviem ievainojumiem un mirušajiem draugiem un ienaidniekiem.

Čiko piesteidzās un pacēla Kvēlu, kuram asiņoja deviņpadsmit brūces. Kustība viņu atkal atdzīvināja. Viņš atvēra acis un sacīja:

— Atrāž, goda vārds, es par Busī nāvi neesmu atbildīgs.

— Ticu, monsieur, ticu, — Atrāžs sirsnīgi atbildēja.

— Bēdziet, — čukstēja Kvēls, — bēdziet! Karalis jums nekad nepiedos.

— Bet es jūs tā nekad neatstāšu, kaut arī man draudētu karātavas, — Atrāžs atbildēja.

— Glābieties, jaunekli, un nekārdiniet Dievu, — sacīja Čiko. — Jūs ir izglābis vienīgi brīnums. Divreiz vienā dienā jums gan nelaimēsies.

Atrāžs piegāja pie Ribeirāka, kas vēl elpoja.

— Kaš ir? — tas jautāja.

— Mēs uzvarējām, — Atrāžs atbildēja ļoti klusu, lai nesāpinātu Kvēlu.

— Pateicos, — atbildēja Ribeirāks. — Ejiet! Un viņš atkal zaudēja samaņu.

Kad Čiko ar goda vārdu bija apsolījies rūpēties par ievainotajiem, Atrāžs ietinās mētelī, lai neviens neredzētu viņa asiņaino uzvalku, atstāja ievainotos un mirušos pāžu un kalpu gādībā un pazuda Svētā Antonija vārtos.

Uztraukumā bālēdams un vismazākā troksnīša satraukts, karalis staigāja pa ieroču zāli un ar rūdīta paukotāja apdomu izrēķināja laiku, kāds bija vajadzīgs viņa draugiem, lai izcīnītu divkauju. Domās viņš iztēlojās katru cīnītāju pāri, gaidāmās iespējamības un uzbudinājās arvien vairāk.

Aiz durvīm skanēja Krijona baiss:

— Sire!

— Kā? Jau! — iesaucās karalis.

— Nē, sire, es nenesu vēstis par divkauju. Anžū hercogs vēlas runāt ar jūsu majestāti.

— Par ko? — karalis jautāja.

— Viņš saka, ka ir pienācis brīdis, lai jūsu majestātei pastāstītu par saviem pakalpojumiem karaliskajai gaišībai, ar to apmierinot karaļa bailes un šaubas.

— Ej taču, — sacīja karalis.

Kad Krijons atgriezās, lai paklausītu, atskanēja steidzīgi soļi un kāda balss teica:

— Es vēlos tūlīt runāt ar karali.

Karalis balsi pazina, pats atvēra durvis un sauca:

— Nāc, Sentlukās, nāc. Kas gan atkal atgadījies? Kas tev ir, mans Dievs, kas ir noticis? Vai viņi ir beigti?

Gluži bāls, bez cepures, bez zobena, ar asinīm aptraipītām drēbēm, Sentlukāss iesteidzās karaļa istabā.

— Manu nabaga Sentlukās, — sacīja karalis, — runā, kas noticis, kāpēc tu esi tik izmisis?

— Sire, viens jūsu pavalstnieks, diženākais, drošsirdīgākais kareivis… — viņam pietrūka vārdu.

— Kā! — iesaucās Krijons, kas sevi iedomājās par pēdējā godinājuma cienīgu.

— Pagājušā naktī ir nodurts, nodevīgi nogalināts, — Sentlukāss pabeidza.

Karalis nomierinājās. Tātad viņa četri draugi bija sveiki un veseli.

— Atriebies, sire, par monsieur Busī, atriebies! — sauca Sentlukāss.

— Par monsieur Busī? — karalis nozīmīgi atkārtoja.

— Jā, par monsieur Busī, ko pagājušā naktī nodūra divdesmit slepkavas. Labi, ka viņi bija ieradušies divdesmit, jo piecpadsmit viņš nonāvēja.

— Monsieur Busī ir miris?

— Jā, sire!

— Tātad šorīt viņš necīnās, — piebilda karalis, kuru pēkšņi nomāca citas domas.

Sentlukāss dnūmi paskatījās uz Indriķi, kas šo skatienu neizturēja. Atgriezies viņš ieraudzīja Krijonu vēl arvien stāvam pie durvīm un gaidām jaunas pavēles.

Viņš deva zīmi pasaukt Anžū hercogu.

— Nē, sire, — Sentlukāss noteikti atsāka, — monsieur Busī šorīt vairs necīnās, un tāpēc es arī neprasu atriebību, kā nupat neuzmanīgi izteicos, bet taisnību. Es mīlu savu karali un rūpējos par sava karaļa godu, kas ar monsieur Busī neģēlīgo nogalināšanu ir nekrietni aptraipīts.

Anžū hercogs stāvēja durvīs. Viņš atgādināja nekustīgu, sastingušu akmens tēlu.

Sentlukāsa vārdi modināja karalī savādu nojautu. Viņš atcerējās brāļa lielīšanos par izdarītajiem pakalpojumiem.

Karaļa un hercoga skatieni krustojās. Viņš vairs nešaubījās. Hercogs lēni palocīja galvu.

— Vai jūs zināt, ko tagad runās, ja jūsu draugi uzvarēs? — sauca Sent­lukāss. — Visi teiks, ka viņi uzvarējuši vienīgi tāpēc, ka tie pavēlējuši nogalināt Busī.

— Un kas to sacīs, monsieur? — vaicāja karalis.

— Mans Dievs! Visi to darīs! — iesaucās Krijons, nejauši iejaukdamies sarunā.

— Nē, monsieur, — atbildēja karalis, — nē, monsieur, neviens to neteiks, jo jums būs jāmin slepkavas.

Sentlukāss redzēja tuvojamies kādu ēnu.

Tas bija Anžū hercogs. Viņš pagriezās un to pazina.

— Jā, sire, es to pateikšu.

— Runā!

Hercogs stāvēja un gaidīja.

Krijons paskatījās uz viņu un pakratīja galvu.

— Sire, — Sentlukāss turpināja, — pagājušajā naktī Busī ievilināja la­matās. Kamēr viņš apmeklēja kādu kundzi, ko tas mīl, ieradās vīrs, kam kāds nodevējs bija pastāstījis par mīlētāju satikšanos, atvezdams līdzi veselu slepkavu baru. Greizsirdīgā vīra ļaudis bija uz ielas, pagalmā un pat dārzā.

Ja istaba netītos krēslā, karalis būtu redzējis, ka princis, kas gan mācējis savaldīties, drudžaini nobālē.

— Busī aizstāvējās kā lauva, bet pārspēks viņu uzveica un…

— Un tagad viņš ir beigts, — karalis pārtrauca. — Viņš ir saņēmis pelnīto algu, jo laulības pārkāpējus es nekad neatriebju.

— Sire, es savu stāstu vēl nebeidzu, — Sentlukāss atkal iesāka. — Kad nelaimīgais pusstundu istabā bija uzveicis visus savus pretiniekus, ievainots, asiņains, sakropļots viņš metās bēgt. Es viņam būtu palīdzējis, ja es ar viņa dievināto sievieti nebūtu bijis sasiets un ieslodzīts vientuļā istabā. Žēl, ka man bija aizsieta vienīgi mute, bet ne acis, un es redzēju, sire, divus vīriešus tuvojamies nelaimīgajam Busī, kas karājās uz dzelzs sētas smailēm. Es dzirdēju ievainoto lūdzam palīdzību, jo viņš cerēja, ka šie cilvēki būs draugi.

Kauns to stāstīt, bet vēl lielāks kauns bija redzēt, ka viens svešais pavēlēja Busī nonāvēt, ko otrs ari izdarīja.

Krijons savilka dūres un sakrokoja pieri.

— Vai jūs zināt slepkavu? — karalis jautāja.

— Jā, — Sentlukāss atbildēja.

Viņš pagriezās pret princi, un vārdos, ko viņš izkliedza, izskanēja viss ilgi apvaldītais naids:

— Tas ir monsieurl Slepkava ir princis! Slepkava ir draugs!

Karalis jau bija sagatavojies to dzirdēt. Hercogs palika tikpat nekustīgs un mierīgs.

— Jā, — viņš mierīgi teica, — jā, monsieur Sentlukāss ir ļoti labi redzējis un dzirdējis. Es pavēlēju nogalināt monsieur Busī, un jūsu majestāte šo rīcību droši vien attaisnos, jo monsieur Busī bija tikai mans kalps, kas šorīt gribēja pacelt ieroci pret jūsu majestāti.

— Tu melo, slepkava, tu melo! — Sentlukāss sauca. — Zobenu caurdurtais, ložu sašautais, sakropļotais Busī bija pelnījis savu visniknāko ienaidnieku līdzcietību, ko neviens arī nebūtu liedzis. Bet tu, la Mola un Kokonnas slapkava, tu nogalināji Busī tāpēc, ka tu nogalini visus savus draugus. Tu nenogalināji Busī par to, ka viņš bija tava brāļa ienaidnieks, bet par to, ka viņš zināja tavus noslēpumus. O, grāfs Monsoro zināja, kāpēc tu izdari šo noziegumu.

— Mani apvaino, manu brāli, — sacīja hercogs, bailēs nobālēdams, jo Krijona spēcīgās rokas un Sentlukāsa asinīm pieplūdušās acis nesolīja neko labu.

— Izej, Krijon! — karalis pavēlēja.

Krijons izgāja.

— Taisnību, sire, taisnību! — Sentlukāss lūdzās.

—Sire,—sacīja hercogs,—sodiet mani, ka es šorīt izglābu jūsu majestātes draugus, ka es sagādāju jums uzvaru.

— Bet es teikšu, — Sentlukāss kliedza, — ka tu esi nelietis un ka tavs ceļš ir Dieva nolādēts! Sire, sire, taisnību!

Karalis izbailēs nodrebēja.

Šajā mirklī ārā atskanēja dunoņa, steidzīgi soļi, uztraukti jautājumi.

Iestājās dziļš klusums, kā Dieva balss no debesu augstumiem, kas bija gandarījums Sentlukāsam, pie durvīm atskanēja trīs lēni, svinīgi sitieni.

— Uzvarēti, — Indriķis iekliedzās, — mani nabaga draugi ir uzvarēti!

— Ko es jums teicu, sire? — Sentlukāss sauca.

Hercogs izbailēs žņaudzīja rokas.

— Vai tu redzi, gļēvuli, — jauneklis kliedza, — kā slepkavības glābj valdnieka godu! Nonāvē arī mani, man nav zobena!

Un viņš iesvieda hercogam sejā savu cimdu.

Fransuā dusmās iekliedzās un nobāla.

Taču karalis neko neredzēja un nedzirdēja.

— Mani nabaga draugi, — viņš čukstēja, — jūs esat uzveikti, ievainoti! Kas gan pastāstīs, kā viss norisa?

— Es, sire, — sacīja Čiko.

Karalis pazina draudzīgo balsi un izstiepa rokas.

— Stāsti! — viņš teica.

— Divi jau ir miruši, un trešais drīz vien izdvesīs pēdējo elpas vilcienu.

— Kas ir trešais?

— Kvēls, sire.

— Kur viņš atrodas!

— Busī pilī, kur pavēlēju viņu aiznest.

Karalis vairs neklausījās. Viņš steidzās projām pie sava drauga.

Diānu Sentlukāss bija aizvedis pie viņas draudzenes Žannas. Tāpēc arī viņš ieradās Luvrā ar lielu nokavēšanos.

Trīs dienas un naktis Žanna apsargāja nelaimīgo sievieti, kas murgoja bīstamā drudzī.

Noguruma mākta, Žanna ceturtajā dienā izgāja blakusistabā mazliet atpūsties. Kad viņa pēc divām stundām atkal atgriezās pie draudzenes, tā bija pazudusi.

Trīsdesmitajā dienā pēc divkaujas Kvēls nomira karaļa rokās. Indriķis nebija iepriecināms. Savam draugam viņš lika uzcelt krāšņu pieminekli.

Trīs mēnešus Krijons ļoti bargi apsargāja Anžū hercogu, kuru karalis dziļi ienīda un kuram arī princis neko nepiedeva.

Tā pienāca septembris, kad Čiko, kas arvien atradās pie karaļa, saņēma no Bonnas klostera kāda garīdznieka rakstītu vēstuli:

« Dārgais monsieur Čiko!

Laiks pie mums ir skaists, un vīna raža Burgundijā šogad paredzama teicama. Runā, ka mūsu karalim, kuram es izglābu dzīvību, vēl arvien esot visādas rūpes. At\'ediet viņu uz mūsu klosteri, viņš dabūs dzert 1550. gada vīnu, ko es nejauši atradu mūsu pagrabā, un tas var aizdzīt visas slāpes. Tas viņu iepriecinās, jo es svētajās grāmatās atradu šādus brīnišķīgus vārdus: «Vīns ielīksmo cilvēka sirdi!» Nāciet, mīļais monsieur Čiko, nāciet ar karali, ar Epernonu, ar Sentlukāsu, un Jūs redzēsit, ka jūs visi nobarosities.

Cienījamais priors Doms Gorenflo, kas saucas par Jūsu padevīgāko draugu un kalpu.

P.S. Pasakiet karalim, ka nevaļas dēļ es vēl neesmu lūdzis par viņa draugu dvēselēm, kā viņš man to pavēlēja. Bet tiklīdz vīnogu ievākšana būs pabeigta, es to nekavēšos izpildīt.»

— Āmen, — piebilda Čiko. — Nabaga velnus Dievs arvien svētī!