Briesmoņu jūra

DEVIŅI DRAUSMĪGĀKAIS ĢIMENES SALIDOJUMS PASAULĒ

anabeta pieteicās iet viena, kā nekā viņai esot burvju cepure, kas dara neredzamu, bet es iestājos, ka tas tomēr pārāk bīstami. Vai nu ejam visi, vai neviens.

— Neviens! — Taisons atdeva savu balsi. — Saru­nāts?

Beigās viņš tomēr čāpoja līdzi, nervozi skrubinā­dams nagus. Kajītē uzkavējāmies vien tik ilgi, lai aši sa­vāktu mantas. Bijām vienisprātis — lai kas mūs sagaida, vēl vienu nakti uz šā zombiju kruīza kuģa mēs nepavadī­sim, pat ja tiešām spīd miljons dolāru bingo laimests. Pārliecinājos, ka Pretstraume atrodas kabatā, savukārt Hermeja dāvātos vitamīnus un termosu iestūmu somas virspusē. Man nepatika, ka Taisons pieteicies par nastu nesēju, bet viņš uzstāja, un Anabeta man ieteica samie­rināties. Taisons visas trīs ceļasomas pārmeta pār plecu ar tik vieglu roku kā es vienu pašu pauniņu.

Lavījāmies cauri koridoriem uz kapteiņa kajītes pusi, sekodami kartēm ar norādēm "Jūs atrodaties šeit". Pirmā gāja Anabeta kā neredzamais izlūks. Tiklīdz kāds uzpeldēja pie apvāršņa, metāmies slēpties, bet lielākoties tie bija zombiji glāžainām acīm.

Kad beidzot bijām sasnieguši trīspadsmito klāju, kur tā kā vajadzēja atrasties meklētajiem apartamentiem, Anabeta nošņācās: — Slēpieties! — un iegrūda mūs kaut kādā pieliekamajā.

Klausījāmies, kā pa gaiteni tuvojas pāris tipu.

— Redzēji to etiopu pūķi kravas telpā? — viens vai­cāja.

Otrs nosmēja: — jā. Superīgs.

Neredzamā Anabeta cieši saspieda manu plaukstu. Tā otrā balss šķita kaut kur dzirdēta.

— Dzirdēju, ka ienākšoties vēl divi, — sacīja tas pa­zīstamais. — Ja viņi plūdīs šurp šitādos tempos, tad, ej tu nost, vecīt, — kāda tur vairs sacensība!

Balsis pagaisa gaiteņa viņā galā.

— Tas bija Kriss Rodrigess! — Anabeta noņēma ce­puri un uznira mums acu priekšā. — Atceries — no vien­padsmitā namiņa?

Miglaini atminējos Krišu no iepriekšējās vasaras. Viņš bija viens no tiem nometnes pabērniem, kas iestrēga pie Hermeja, jo Olimpa mamma vai tētis neņēmās atvasi atzīt. Ja tā padomā, šovasar Kriss nometnē nebija ma­nīts. — Ko te meklē vēl viens pusdievs?

Anabeta manāmi nomākta pašūpoja galvu.

Turpinājām ceļu pa gaiteni. To, ka tuvojamies Lūkam, nu jau varēju pateikt bez visām kartēm. Sajutu kaut ko aukstu un riebīgu — nelabā klātbūtni.

— Persij, — Anabeta pēkšņi apstājās, — skaties!

Viņa stāvēja pie stiklotās sienas un vērās lejup daudzstāvu aizā kuģa vidū. Pašā apakšā rēgojās promenāde, veikalu aleja, bet Anabetas uzmanību bija piesais­tījis kas cits.

Pie saldumu veikala bija sapulcējies bariņš bries­moņu: ducis lestrigonu, tieši tādu milžu, kas man uz­bruka ar nāvīgajām bumbām, divi elles suņi un pārītis vēl ērmotāku radību — būtnes ar sievietes ķermeni, kam kāju vietā divas čūsku astes.

— Skitu briesmones, — Anabeta čukstēja, — pus sievietes, pus čūskas.

Briesmoņi stāvēja pusaplī ap jaunu, grieķu bruņās tērptu puisi, kurš durstīja salmu lelli. Rīklē iesprūda ka­mols, kad apjēdzu, ka salmu lellei uzvilkts oranžais Pus­dievu nometnes krekls. Mēs vērojām, kā puisis uzšķērž lelli. Paputēja salmi. Briesmoņi gavilēdami kauca un gau­doja.

Anabeta atkāpās no loga. Seja viņai bija pelnu pe­lēka.

— Ejam, — pūlējos izklausīties drosmīgāks, nekā jutos. — Jo drīzāk sameklēsim Lūku, jo labāk.

Ozolkoka divviru durvis gaiteņa galā lika nojaust, ka aiz tām ir kas pagalam svarīgs. Kad bijām metru desmit attālumā, Taisons apstājās kā iemiets. — Iekšā balsis.

— Tu vari saklausīt tik tālu? — es brīnījos.

Taisons, kā stipri koncentrēdamies, aizmiedza acis.

Viņa balss pārvērtās, un piesmakumā jautās Lūkas into­nācija: — … pareģojums mums pašiem. Muļķi nejēgs, uz kuru pusi sprukt.

Pirms attapu, Taisona balss jau atkal mainījās, šoreiz kļūstot zemāka un rupjāka — kā tam otram tipam, kurš pie kafejnīcas runājās ar Lūku. — Tu tiešām domā, ka vecais kleperis aizvācies uz visiem laikiem?

Taisons palaida Lūkas smieklus. — Viņam nevar uz­ticēties. Tur taču ne viens vien skelets skapī. Koka sain­dēšana bija pēdējais salmiņš.

Anabeta nodrebinājās. — Taison, izbeidz! Kā tev tā izdodas? Man šermuļi skrien.

Taisons neizpratnes pilns atvēra acis. — Es tikai klausos.

— Turpini, — es mudināju. — Ko vēl viņi runā?

Taisons no jauna aizvēra acis.

Viņš nošņāca zemajā balsī: — Klusu! — Tad čukstēja Lūkas tonī: — Skaidri zini?

— Jā, — Taisons sēca. — Tepat aiz durvīm.

Par vēlu. Es sapratu, kas te notiek.

Paguvu vien nobļauties: — Bēgam! —, kad durvis atsprāga un tur jau stāvēja Lūka divu matainu, šķēpiem nobruņotu milžu ielenkumā. Mirdzošās asmeņu smailes tēmēja mums tieši krūtīs.

— Paskat tik, — Lūka greizi smīnēja, — vai tie nav abi mani mīļākie radagabali? Lūgtum, ienāciet.

Kajīte bija skaista un šausminoša.

Kas tur skaists, vaicāsiet: iespaidīga izmēra arkveida logi pavēra skatam kuģa pakaļgalu. Ciktāl vien acs spēja skatīt — zaļgani ūdeņi un zilas debesis. Grīdu sedza grezns persiešu paklājs. Kajītes vidū divi eleganti dīvāni, vienā stūrī ar baldahīnu rotāta gultā, otrā — sarkankoka ēdamgalds. Galds vai līka no pārpilnības — picu kastes, limonādes pudeles un uz sudraba paplātes grēdu grē­dām karstmaizes.

Kas šausminošs: telpas viņā galā uz velvetā tapsēta podesta slējās metrus trīs augsts zelta zārks. Sarkofāgs, kurā iegravētas sengrieķu ainiņas ar liesmojošām pilsē­tām un varoņiem baismīgās nāves stundās. Kaut arī caur logiem iespīdēja saule, zārks darīja telpu dzestru.

— Nu? — Lūka lepni paplēta rokas. — Ir maķenīt smalkāk nekā vienpadsmitais namiņš, ne?

Kopš pērnās vasaras viņš bija mainījies. Šortu un tēkrekla vietā bija nācis akurāti nopogāts krekls, haki krāsas bikses un ādas mokasīni. Rūsganie, agrāk tik spu­rainie mati nu bija īsi apcirpti. Viņš izskatījās pēc nelie­tīga modeļa, kurš demonstrē, ko šogad Hārvardā valkās modīgākie koledžas neģēļi.

Zem acs joprojām rēgojās rēta — balts ķeksis no cī­niņa ar pūķi. Pret dīvānu, savādi mirgodams, bija atstu­tēts viņa burvju zobens ar tērauda un dievišķās bronzas sakausējuma asmeni, kas spēja nonāvēt gan mirstīgos, gan briesmoņus.

— Piesēdiet, — viņš mums atvēlēja. Viens rokas mā­jiens, un uz istabas vidu atlīgoja trīs krēsli.

Mēs palikām kājās.

Lūkas gigantiskie draugi joprojām tēmēja uz mums savus šķēpus. Abi izskatījās pēc dvīņiem, taču ne cilvēku dzimuma. Milži slējās divarpus metru augstumā un, lai maz neliktos, bija apvilkuši tikai zilas džinsu bikses. Iespē­jams, tāpēc, ka masīvos torsus jau tāpat sedza bieza, pinkaina vilna. Pirkstu vietā tiem bija līki nagi, pēdas kā ķetnas. Deguni bija kā snuķi, bet zobi — visi kā viens smaili ilkņi.

— Kur manas manieres? — Lūka saldi iesaucās. — Šie ir mani asistenti, Agrijs un Orejs. Varbūt būsiet par viņiem dzirdējuši.

Klusēju. Ne jau šurp pavērstie asmeņi un ķepainie dvīņi bija tie, kas lika sirdij bailēs sarauties.

Kopš pagājušās vasaras, kad Lūka bija centies mani nogalināt, daudzkārt iztēlojos, kā es viņu sastapšu. Biju uzbūris ainas, kā braši izaicinu viņu uz dueli. Bet nu, aci pret aci, rokas teju drebēja.

— Jūs nezināt mītu par Agriju un Oreju? — Lūka brīnījās. — Redzat, viņu māte… vispār skumjš stāsts. Afrodīte lika jaunajai sievietei iemīlēties. Viņa atteicās un steidzās pēc palīdzības pie Artemīdas. Artemīda iekļāva viņu savā mednieču svītā, bet Afrodīte kāroja atriebties. Viņa lika jaunajai sievietei iemīlēties lācī. Kad Artemīda to uzzināja, riebumā mednieci patrieca. Tipisks dievu gājiens, piekritīsiet? Ķīvējas savā starpā un nabaga mir­stīgos ierauj pa vidu. Jaunavas dvīņu dēli Agrijs un Orejs Olimpu diez ko nemīl. Pusdievi gan šiem tīri labi iet pie sirds…

— Uz šķīvja, — ierēcās Agrijs. Šī bija tā dobjā balss, ko pirmīt dzirdējām runājam ar Lūku.

— Nāciet nu! — smēja brālis Orejs, laizīdams spal­vainās lūpas. Milzonis turpināja sprauslāt kā astmas lēk­mes ķerts, kamēr Lūka un Agrijs nepacietīgi blenza uz viņu.

— Aizveries, idiņ! — Agrijs ierēcās. — Ej, sadod sev!

Orejs iesmilkstējies aizlāčoja uz kaktu, kur atkrita krēslā un triecās ar pieri pret ēdamgaldu tā, ka sidraba šķīvji šķindēja vien.

Spriežot pēc Lūkas sejas, šī bija pavisam ikdienišķa situācija. Iekārtojies dīvānā ērtāk, viņš uzkrāva kājas uz kafijas galdiņa. — Re, kā, Persij, atvēlējām tev vēl vienu gadiņu. Ceru, ka jūties pateicīgs. Kā mamma? Kā pa skolu?

— Tu saindēji Talijas koku.

Lūka nopūtās. — Tiešām uzreiz jāķeras vērsim pie ragiem, ko? Labi, labi, noindēju, kā tad. Nu un?

— Kā tu varēji? — Anabeta bija tik nikna, ka šķita, uz līdzenas vietas uzies gaisā. — Talija tev izglāba dzī­vību! Mums dzīvību! Kā tu varēji tik zemiski…

— Es nerīkojos zemiski! — Lūka atcirta. — Dievi ir zemiski, lūk kā! Būtu Talija dzīva, nostātos manā pusē.

— Melis!

— Ja tu zinātu, kas mūs sagaida, tad saprastu…

— Es saprotu, ka tu gribi novest nometni līdz kliņ­ķim! — viņa kliedza. — Tu esi necilvēks!

Lūka pakratīja galvu. — Dievi aizmālējuši tev acis. Anabeta, vai tiešām tu nespēj iztēloties pasauli bez viņiem? Kāda jēga no tām aizvēsturiskajām grāmatu kaudzēm? Astē velkas lieki trīs tūkstoši gadu! Rietumi ir sapuvuši līdz pašai serdei. Tie jānoslauka no zemes virsas. Pievieno­jies man! Celsim pasauli no jauna. Anabeta, mums node­rēs tavs spožais prāts!

— Jo pašam par īsu!

Lūka piemiedza acis. — Anabeta, es tevi pazīstu. Tu esi pelnījusi ko labāku, ne vilkties astē kaut kādam bezcerim, lai glābtu nometni. Jau pēc mēneša Pusdievu kalnā valdīs briesmoņi. Tiem hērojiem, kuri izdzīvos, neatliks nekas cits, kā pievienoties mums, citādi no šiem ne smakas nepaliks. Vai tu tiešām gribi palikt zaudētā­jos… šādā sabiedrībā? — Lūka norādīja uz Taisonu.

— Eu! — es protestēju.

— Ceļot kopā ar ciklopu, — Lūka izsaucās. — Kurš te galu galā aptraipa Talijas piemiņu? Tu mani pārsteidz, Anabeta. Lai nu kurš…

— Aizveries, — viņa kliedza.

Man nebija ne mazākās jausmas, par ko Lūka tur gvelž, bet Anabeta paslēpa seju rokās un izskatījās, ka tūliņ izplūdis asarās.

— Liec viņu mierā! — es sacīju. — Un nejauc iekšā Taisonu.

Lūka pasmējās. — Jā, šito es dzirdēju. Tavs tēvs esot viņu atzinis.

Laikam izskatījos pārsteigts, jo Lūka atiezās smaidā. — Jā, jā, Persij, par to man viss ir zināms. Kā arī par tavu ieceri atrast aunādu. Kādas tur bija tās koordinātas… 30, 31, 75, 12? Re, man nometnē joprojām ir gali, kas pama­nās piegādāt informāciju.

— Tu gribēji teikt, spiegi.

Viņš paraustīja plecus. — Cik vēl pazemojumu no tēva puses tu pacietīsi? Domā, viņš jūtas tev pateicīgs? Domā, tu viņam esi dārgāks par šo nezvēru?

Taisons sažņaudza rokas dūrēs un izgrūda guldzošu rūcienu.

Lūka tikai paķiķināja. — Persij, dievi taču par tevi ņirgājas. Gribi zināt, kas tevi sagaida, ja novilksi līdz sešpadsmitajai dzimšanas dienai? Vai Hīrons tev ir iz­paudis pareģojumu?

Kā es kāroju klupt Lūkam krāgā un pamatīgi sadot, bet viņš kā allaž prata izsist mani no līdzsvara.

Sešpadsmitajai dzimšanas dienai?

Nūjā, es zināju, ka Hīrons pirms gadu gadiem bija saņēmis orākula pareģojumu. Zināju, ka šis tas tur esot par mani. Bet ja sasniegšu sešpadsmito dzimšanas dienu? Skanēja kaut kā nelāgi.

— Zinu to, kas man jāzina, — es izstomīju. — Vis­maz to, kas ir mani ienaidnieki.

— Tad tu esi muļķis.

Taisons sašķaidīja tuvējo krēslu tā, ka skali aizgāja pa gaisu. — Persijs nav muļķis!

Pirms paguvu draugu apturēt, viņš jau bruka virsū Lūkam. Dūres traucās uz Lūkas pauri — ar tādu bel­zienu akmenī varētu izsist robu — bet pinkainie dvīņi paguva iesprukt pa vidu. Katrs grāba pēc Taisona rokas un apturēja viņu pusratā. Abi pagrūda ciklopu nostāk, un viņš aizmeimuroja atmuguriski. Noslēgumā atkrita uz paklāja ar tādu būkšķi, ka galds nodrebēja.

— Nabaga ciklops, — Lūka bilda. — Rādās, ka mani pinkainie draugi spēj mēroties ar tevi spēkiem. Varbūt būs jāļauj šiem vaļa…

— Lūka, — es pārtraucu viņu. — Klausies. Mūs sū­tīja tavs tēvs.

Viņš piesarka kā biete. — Nemaz nepiemini viņu.

— Viņš lika kāpt uz šā kuģa. Domāju, ka tas kalpos tikai kā transports, bet izrādās — viņš mūs sūtīja pie te­vis. Viņš neatmet cerību, lai cik nikns tu arī būtu.

— Nikns? — Lūka auroja. — Neatmet cerību? Persij, viņš mani pameta! Es gribu noslaucīt Olimpu no zemes virsas! Lai paliek tik pīšļi un putekli! Tu pasaki Herme­jam, ka tā arī notiks. Ar katru pusdievu, kurš pievienojas mums, olimpiešu spēki sarūk, bet mūsējie pieņemas spēkā. Viņš pieņemas spēkā. — Lūka norādīja uz zelta sarkofāgu.

Kaste uzdzina man šermuļus, bet pūlējos to neizrā­dīt. — Un? — neatlaidos. — Kas tur tik īpašs…

Pēkšņi man atausa, kas varētu slēpties sarkofāgā. Šķita, ka gaisa temperatūra telpā nokrītas par grādiem divdesmit. — Oho, tu taču nedomā…

— Viņš atdzimst, — Lūka sacīja. — Mazpamazām liekam kauliņu pie kauliņa. Ar katru rekrūti, kurš pie­vienojas mums, viņā ielīst maza dzīvības druska…

— Tik pretīgi! — Anabeta dvesa.

Lūka pasmīnēja. — Anabeta, tava māte dzimusi no Zeva galvaskausa. Es jau nu tavā vietā neizteiktos. Pavi­sam drīz titānu ķēniņš būs spējīgs atdzimt par vienu ve­selu. Mēs pagatavosim viņam jaunu ķermeni — tas būs Hēfaista kalvju vērts meistardarbs.

— Tu esi nenormāls, — Anabeta sacīja.

— Piebiedrojieties un būsiet ieguvēji. Mums ir ietek­mīgi draugi, tik bagāti labvēļi, kas vēsā mierā nopirktu šo kuģi un ne tikai to vien. Persij, tavai mātei nekad vairs nebūs jāstrādā. Varēsi uzsaukt viņai savrupmāju. Jums būs vara, slava — ko vien kārosiet. Anabeta, varēsi īstenot savu sapni un kļūt par arhitekti. Radīt mākslas šedevru, kas kalpos tūkstošiem gadu. Templi nākamības dieviem!

— Lasies uzTartaru, — viņa atcirta.

Lūka nopūtās. — Žēl gan.

Viņš paņēma kaut ko, kas pēc skata līdzinājās televī­zijas pultij, un nospieda sarkano pogu. Acumirklī atvē­rās divviru durvis, un iekšā iesoļoja divi stekiem bruņoti apkalpes locekļi. Abiem bija jau pirmīt manītais glāžai­nais skatiens, bet laikam tas nemazināja viņu cīņassparu.

— Apsardze, burvīgi, — Lūka nopriecājās. — Bai­dos, ka mums pieklīduši bezbiļetnieki.

— Jā, ser, — viņi apātiski atbildēja.

Lūka pievērsās Orejam. — Laiks pabarot etiopu pūķi. Noved šos pamuļķus lejā un parādi, kā tas darāms.

Orejs dumji smīkņāja. — Hehe! Hehe!

— Es arī gribu iet, — dīca Agrijs. — Mans brālis ir lupata. Tas ciklops…

— Nav bīstams, — Lūka pabeidza teikumu. Viņš pa­meta skatienu uz zelta zārku, itin kā kaut kas nedotu viņam mieru. — Agrij, tu paliec te. Mums svarīgs runā­jamais.

— Bet..

— Orej, nesastrādā muļķības. Gādā, lai pūķis paēd, kā nākas.

Orejs pabikstīja mūs ar savu šķēpu un izbīdīja laukā no kajītes, abiem apsargiem sekojot nopakaļ.

Kamēr šļūcu pa gaiteni ar mugurā iebadītu Oreja šķēpu, pārdomāju Lūkas vārdus — ka abi divi pinkainie dvīņi varot mēroties spēkiem ar Taisonu. Bet kā būtu pa vienam…

Koridors veda uz atklātu klāju, un mēs soļojām gar glābšanas laivām. Nu jau pārzināju kuģi pietiekami labi, lai secinātu, ka šis ir mūsu atvadas dienas gaismai. Tik­līdz ieiesim gaitenī otrpus klāja, lifts novedīs mūs lejā uz kravas telpu, un tur pienāks pēdējā stundiņa.

Paraudzījos uz Taisonu uz noteicu: — Aiziet!

Paldies visiem dieviem, viņš mani saprata. Apcirties viņš blieza Orejam tā, ka tas ar slaidu loku ielidoja ba­seinā, ietrāpot zombiju ģimenītes apskāvienos.

— Ēēē, — bērni visi kā viens iebļāvās, — baseinā nedrīkst lēkt!

Viens apsargs izrāva steku, bet Anabeta ar veik­smīgu spērienu piegrieza šim skābekli. Otrais metās uz tuvējo trauksmes pogas kasti.

— Apturi viņu! — Anabeta kliedza, bet bija jau par vēlu.

Trāpīju viņam pa pieri ar atpūtas krēslu tieši tobrīd, kad trauksmes poga jau bija nospiesta.

Uzmirgoja sarkanas gaismas. Iegaudojās sirēnas.

— Uz glābšanas laivu! — es saucu.

Metāmies uz tuvāko.

Kamēr stīvējām nost pārsegu, uz klāja jau sāka drūz­mēties briesmoņi un pārējie apsargi, stumdīdami malā tūristus un viesmīļus ar tropiskiem kokteiļiem. Tas tips grieķu bruņās izvilka zobenu un šāvās uzbrukumā, bet paslīdēja pinakoladas peļķē. Lestrigonu strēlnieki pulcē­jās uz klāja stāvu virs mums un stutēja milzīgajos lokos bultas.

— Kā tādu dabūt līdz ūdenim? — Anabeta kliedza.

Man mēģināja iekampt elles suns, bet Taisons aiz-

blieza šo sāņus ar ugunsdzēšamo aparātu.

— Kāpiet iekšā! — es nobļāvos. Izrāvis no maksts Pretstraumi, atvairīju pirmo bultu krusu. Vēl mirklis, un mēs būsim pagalam.

Glābšanas laiva karājās pie kuģa borta krietni aug­stu virs ūdens. Anabetai un Taisonam nekādi neizdevās nolaist to zemāk.

Es ielēcu pie viņiem.

— Turieties! — Un pāršķēlu virves.

Virs galvas aizšņāca bultu lietus, bet mēs jau brīvajā kritienā lidojām pretim ūdenim.