Briesmoņu jūra

DESMIT CEĻOJAM AR BEIGTIEM KONFEDERĀTIEM

— Termosu! — es iekliedzos, kamēr traucāmies pretī ūdenim.

— Ko? — Anabeta laikam nosprieda, ka būšu izkū­kojis prātu. Viņa uz dzīvību un nāvi bija iekrampējušies virvē, mati plandīja gaisā kā liesmojoša lāpa.

Taču Taisons saprata. Atrāvis vaļā manu ceļasomu, viņš izvilka Hermeja maģisko dāvanu, pamanīdamies nepalaist vaļā nedz laivu, nedz termosu.

Gar ausi nosvilpa šķēpi un bultas.

Paķēru termosu un no tiesas cerēju, ka rīkojos pa­reizi. — Turamies!

— Es jau turos! — spiedza Anabeta.

— Ciešāk!

Taisons sagrāba mūs abus ar Anabetu aiz krāgas, es paāķēju pēdas zem laivas piepūšamā sēdekļa un pagriezu termosa vāciņu par vienu ceturtdaļu.

Tajā pašā mirklī no termosa izšāvās balta vēja strūkla un aizlidināja mūs sāņus, mūsu bezsvara kritienu pār­vēršot par avārijas piezemēšanos četrdesmit piecu grādu leņķī.

Izklausījās, ka vējš, pasprucis no termosa, iesmejas sajūsmā par jauniegūto brīvību. Nu arī mēs sasniedzām ūdens virsmu, palēcāmies vienreiz, otrreiz, spriņģojām kā ūdenī raidīts olis, tad šļūcām uz priekšu kā ātrlaiva, sāļajām šļakatām sprauslājot sejā, vienu vienīgu ūdens klaidu visapkārt.

Dzirdēju iepakaļ no kuģa skanam niknas gaudas, bet neviena bulta vairs nespēja mūs aizsniegt. "Princese Andromeda" tālumā saruka sīka kā rotaļu laiviņa, tad nozuda skatam pavisam.

Traucoties pāri ūdeņiem, abi ar Anabetu centāmies nosūtīt Hīronam vēsti caur varavīksni. Šķita, ka jādod kādam zināt, kas Lūkam aiz ādas, un nespējām iedomā­ties nevienu citu, kam varētu uzticēties.

No termosa pasprukušais vējš uzjundīja patīkamas ūdens šaltis, kas saulītē uzmirgoja varavīksnes krāsās — ideāli apstākļi īrisas sakariem — bet tie tomēr bija vāji. Kad Anabeta iemeta miglājā zelta drahmu, lūgdama va­ravīksnes dievieti parādīt mums Hīronu, viņa seja uznira visnotaļ skaidri, taču fonā zibināja kaut kādas jocī­gas gaismas kā no stroboskopa un rībēja smagā mūzika, itin kā naktsklubā vai.

Izklāstījām visu par aizlaišanos no nometnes, par Lūku un "Princesi Andromedu", par zelta zārku, Krona pīšļiem, bet ar visu to traci viņā galā un vēja un ūdens šalkām mūspusē diezin vai viņš visai daudz ko saklau­sīja.

— Persij, — Hīrons pārkliedza trokšņus, — tev jā­piesargās no…

Viņa balsi noslāpēja kaut kādas klaigas otrā galā — radās iespaids, ka tur gavilē kareivīgie komanči.

— Ko, ko? — es kliedzu pretim.

— Mani sasodītie radagabali! — Hīrons lādējās, ka­mēr viņam gar ausi aizplanēja šķīvis un sašķīda kaut kur nebūtībā. — Anabeta, nevajadzēja ļaut Persijam pamest nometni! Bet ja nu jūs tiešām dabūjat to aunādu…

— Aidā, mazie! — Hīronam fonā kāds auroja. — Juhuhūūūū!

Mūzika pieņēmās spēkā, basi tā rībēja, ka mūsu laiva sāka vibrēt līdzi.

— …Maiami, — Hīrons sauca, — es mēģināšu pieraudzīt…

Dūmakainais attēls pašķīda druskās, it kā sasists ar pudeli, un Hīrons pagaisa no skata.

Pēc stundas mēs saskatījām sauszemi — garum garu pludmales strēli, gar kuru rindojās daudzstāvīgas viesnī­cas. Ūdenī cita pēc citas parādījās zvejas laivas un tank­kuģi. Pa labi no mums garām patrauca krasta patruļa, tad izgrieza veiklu loku, lai uzmestu mums vēl vienu skatu. Ne jau katru dienu gadās redzēt dzeltenu glābšanas laivu, kas bez visa motora plēš vēja ātrumā un kur iekšā tup trīs sīkie.

— Tā jau Virdžīnijas pludmale! — Anabeta konsta­tēja, kad tuvojāmies piekrastei. — Ak tu mūžs, kā tā "Princese Andromeda" vienā naktī tikusi tik tālu? Tās jau kādas…

— Piecsimt trīsdesmit jūras jūdzes, — es pabeidzu teikumu.

Viņa blenza manī. — Kā tu zināji?

— Man… man nav ne jausmas.

Anabeta mirkli apdomājās. — Persij, kādas ir mūsu koordinātas?

— 36 grādi, 44 minūtes ziemeļu platuma, 76 grādi, 2 minūtes rietumu garuma, — es nevilcinoties atbildēju. Tad pakratīju galvu. — Oho! Kā man tas zināms?

— Pateicoties tētim, — Anabeta minēja. — Uz ūde­ņiem tev piemīt nevainojama apķērība. Riktīgi forši.

Es tā vis neteiktu. Kāds tur prieks būt par navigāci­jas sistēmu cilvēka ādā? Taču, pirms paguvu iebilst, Tai­sons uzsita man pa plecu. — Otra laiva tuvojas.

Atskatījos. Krasta patruļa sekoja mums pa pēdām. Kuteris piedeva gāzi un pamirdzināja mums ar gaismām.

— Viņi nedrīkst mūs notvert, — sacīju. — Būs pā­rāk daudz jautājumu.

— Laižam uz Česapīkas līci, — Anabeta teica. — Es tur zinu vienu vietiņu, kur paslēpties.

Nepūlējos noskaidrot, kas tā par vietiņu un kā gan viņa tik labi pārzina apkaimi. Noriskēju pavērt termosa vāciņu vēl nedaudz, un svaiga vēja brāzma mūs raķetes ātrumā gar Virdžīnijas pludmales ziemeļu ragu ierāva Česapīkas līcī. Krasta apsardzes kuteris saruka arvien sīkāks un sīkāks. Ātrumu nesamazinot, traucāmies, līdz krasti abās pusēs iekļāva mūs arvien ciešāk, un pēc mir­kļa jau bijām upes grīvā.

Jutu, kā sālsūdeni nomaina saldūdens. Pēkšņi saju­tos pārguris un izsmelts, it kā cukura līmenis asinīs būtu strauji krities. Vairs nesapratu, kur atrodos, kurp jāstūrē laiva. Labi, ka pie lietas ķērās Anabeta.

— Tā, — viņa rīkoja, — gar to smilšu sēkli.

Iegrozījāmies purvainā, aizaugušā dumbrājā. No­braucu laivu krastā milzu cipreses pavēnī.

Virs galvas slējās vīteņiem noaugušie koki. Biežņā sisināja kukaiņi. Gaiss bija piedvindzis un svelmains, virs ūdens virmoja garaiņi. īsi sakot, šī nebija nekāda Manhetena, un man te nepatika.

— Ejam, — Anabeta skubināja, — tas ir tur, lejup gar krastu.

— Kas tad? — noprasīju.

— Nāciet līdzi! — Viņa paķēra ceļasomu. — Laivu gan derētu piesegt. Nebūtu vēlams pievērst lieku uzma­nību.

Kad glābšanas laiva bija paslēpta zem zaru kaudzes, abi ar Taisonu sekojām Anabetai gar piekrasti, grimstot sārtajos dubļos. Man gar kurpi paslīdēja čūska un no­zuda zālē.

— Nav laba vieta, — Taisons purpināja. Viņš ar plašu vēzienu nosita lidoņus, kas našķējās uz milža rokas.

Aizritēja vēl pāris minūšu, un Anabeta beidzot sa­cīja: — Klāt esam.

Es redzēju vienīgi kazenāju brikšņus. Taču Anabeta pašķīra sāņus sapinušos zaru jūkli, un es apjēdzu, ka lū­kojos uz maskētu slēpni.

Iekšā pietika vietas trijiem, pat ja trešais bija tāds kā Taisons. Sienas gluži kā indiāņu būdā bija savītas no kaut kādām niedrēm, bet izskatījās visnotaļ ūdensne­caurlaidīgas. Stūrī slējās viss, kas varētu noderēt pārgā­jienā — guļammaisi, segas, aukstuma soma un petrole­jas lampa. Nebija piemirsts arī par pusdieviem — bronzas šķēpu smailes, pilns bultu maks, lieks zobens un kaste ar ambroziju. Oda gan te pēc pelējuma, sak, kur tas laiks, kad te kāds bijis.

— Pusdievu slēpnis, — es veltīju Anabetai apbrīnas pilnu skatienu. — Tu to iekārtoji?

— Mēs ar Taliju, — viņa klusi sacīja, — un Lūku.

Tas taču bija pašsaprotami. Visiem zināms, ka Talija

un Lūka rūpējās par Anabetu no mazotnes. Es zināju, ka trijotne kopīgi bēguļojusi, ka viņi slēpušies no briesmo­ņiem un centušies izdzīvot pašu spēkiem, līdz beidzot uzradies Grovers un visus trīs aizvedis uz Pusdievu no­metni. Taču ikreiz, kad Anabeta pieminēja kopā aizvadī­tos laikus, es sajutos tā kā… pat nezinu. Neomulīgi?

Nē. Nebija īstais vārds.

Pareizāk būtu — greizsirdīgs.

— Bet… — es ieminējos, — vai tu nedomā, ka Lūka varētu mūs šeit meklēt?

Viņa papurināja galvu. — Mēs iekārtojām kādu duci šādu slēpņu. Diez vai Lūka maz atceras, kur tie izvietoti. Kāda viņam vairs daļa.

Viņa atkrita uz segām un sāka pārrakņāt ceļasomu. Bez vārda runas tapa skaidrs, ka nebūs vairs nekādas pļāpāšanas.

— Ēē, Taison? — es ierunājos. — Vai būsi tik jauks un izpētīsi apkaimi? Varbūt atrodas kāds savvaļas lielveikals vai kas tamlīdzīgs.

— Lielveikals?

— Jā, kur nopirkt našķus. Cukurotus virtuļus un tādā garā. Tikai neaizklīsti pārāk tālu.

— Cukurotus virtuļus, — Taisons pilnā nopietnībā atkārtoja. — Meklēšu savvaļā cukurotus virtuļus. — Viņš izgāja laukā un sāka klaigāt: — Šurp, šurp, virtuļi!

Kad Taisons bija prom no acīm, es apsēdos iepretim Anabetai. — Man žēl, ka tev vajadzēja, nu, tā… nu, sa­stapt Lūku.

— Nav jau tava vaina. — Viņa izvilka no maksts dunci un sāka to pulēt ar smilšpapīru.

— Viņš mums par daudz viegli ļāva izsprukt, — es atzinu.

Cerēju, ka būšu tikai sadomājies, bet Anabeta pie­krītoši pamāja. — Man ari tā šķiet. Tas, ko viņi tur ru­nāja par riskēšanu un to, ka "viņi uzķersies uz āķa"… man liekas, to viņi teica par mums.

— Vai aunāda būtu ēsma? Varbūt Grovers?

Anabeta pētīja naža asmeni. — Nezinu, Persij. Var­būt viņš pats tīko pēc aunādas. Varbūt cer, ka mēs noda­rīsim melno darbiņu un viņam vien atliks to pēc tam nocelt. Bet es joprojām nespēju aptvert, ka viņš saindējis koku.

— Ko viņš domāja teikdams, ka Talija nostātos viņa pusē? — es vaicāju.

— Muļķības.

— Tu neizklausies visai pārliecināta.

Anabeta nīgri pablenza, un es jau sāku nožēlot, ka esmu sācis pratināšanu, kamēr šai rokā nazis.

— Persij, vai zini, ko tu man ārkārtīgi atgādini? Taliju. Jūs esat tik līdzīgi, ka vai baisi metas. Viens no diviem — jūs būtu labākie draugi vai arī nožņaugtu viens otru.

— Paliksim pie labākajiem draugiem.

— Talija reizēm piktojās uz tēvu. Tu arī. Vai tu tā vārdā novērstos no Olimpa?

Blenzu uz stūri iestutēto bultu maku. — Nē.

— Nu re. Viņa arī ne. Lūka maldās. — Anabeta iegremdēja asmeni zemē.

Gribēju pavaicāt viņai par pareģojumu, ko Lūka minēja, un kāds tam sakars ar manu sešpadsmito jubi­leju. Bet nojautu, ka tā arī neko neizdibināšu. Hīrons bija licis skaidri un gaiši noprast, ka man nav lemts to dzirdēt, līdz dievi dos atļauju.

— Ko Lūka tur gvelza par ciklopiem? — pajautāju. — Viņš teica — lai nu kurš, bet tu…

— Es zinu, ko viņš teica. Viņš… viņš runāja par Talijas nāves patieso iemeslu.

Nezināju, kas man tagad būtu jāsaka.

Anabeta ievilka trīsošu elpu. — Persij, ciklopiem ne­var uzticēties. Pirms sešiem gadiem, tovakar, kad Gro­vers mūs veda uz Pusdievu nometni…

Sakāmais palika pusvārdā, jo būdas durvis čīkstot pavērās. Ierāpās Taisons.

— Cukuroti virtuļi! — viņš lepni paziņoja, demons­trēdams saldumu kasti.

Anabeta blenza uz viņu. — Kur tu tādus rāvi? Mēs esam nekurienes vidū. Tuvākais…

— Padsmit metru, — Taisons klāstīja. — Briesmoņu virtuļbode — tepat pār kalnu!

— Tas nav uz labu, — Anabeta murmināja.

Pieplakuši aiz koka, vērāmies uz virtuļu bodi meža

vidū. Izskatījās nule kā atklāta, ar spoži izgaismotiem

logiem, stāvlaukumu un mazu taciņu, kas veda dziļāk mežā, bet tas arī viss — tuvējā apkaimē nebija itin nekā cita, un stāvvieta bija pavisam tukša. Aiz letes, lapodams laikrakstu, sēdēja vientuļš darbinieks. Vairāk neviena. Uz izkārtnes melniem, trekniem burtiem, tādiem, ka pat man bija pa spēkam saburtot, stāvēja rakstīts:

"BRIESMOŅU VIRTUĻBODE".

Uzzīmēts jestrs briesmonis bija izkodis caurumu "briesmoņu" O burtā. Smaržoja gan labi — pēc svaigi ceptiem šokolādes virtuļiem.

— Te tādai nevajadzēja būt, — Anabeta čukstēja. — Nav lāgā.

— Kas? — es prasīju. — Tas jau tikai virtuļu veikals.

— Kuš!

— Kāpēc mēs sačukstamies? Taisons iegāja iekšā un nopirka porciju. Viņam taču nekas nenotika.

— Viņš ir briesmonis.

— Ei, nu beidz, Anabeta! Briesmoņu virtuļbode taču nenozīmē, ka tā domāta briesmoņiem! Tā ir kāda tirgo­tavu ķēde. Ņujorkā arī tādi ir.

— Ķēde, kā tad, — Anabeta piekrita. — Bet vai tev nešķiet savādi, ka viens tāds kiosks parādās akurāt tad, kad tu aizsūti Taisonu pēc virtuļiem? Te, meža vidū?

Mirkli apdomāju. Tiesa, bija nedaudz jokaini, bet virtuļu bodes tik un tā nebija manā draudīgo spēku topa augšgalā.

— Tā varētu būt ligzda, — Anabeta prātoja.

Taisons iešņukstējās. Šaubos, vai viņš no Anabetas

sacītā sajēdza diži daudz vairāk par mani, bet meitene

i

darīja viņu tramīgu. Viņš bija nolocījis pusduci virtuļu, un visa seja bija nosmulēta ar pūdercukuru.

— Kāda ligzda? — biju neizpratnē.

— Vai nekad neesi aizdomājies, ka tās veikalu ķēdes aug kā sēnes pēc lietus? — viņa apvaicājās. — Vienu dienu nekā, jau nākamajā bums\ — jauns burgeru ēstūzis, kafijotava vai vēl kas no tās sērijas gatavs? Viss sākas ar vienu veikalu, tad diviem, tad četriem uz mata vienā­diem, kas spraucas no zemes visos nostūros?

— Hmm, nē. Nebiju par to aizdomājies.

— Persij, dažas veikalu ķēdes tādos tempos attīstās tikai tāpēc, ka to atrašanās vietu maģiskā kārtā vieno saikne ar briesmoņu dzīvessparu. To jau piecdesmitajos atklāja bariņš Hermeja atvašu. Viņi audzē…

Meitene sastinga.

— Ko? — es tērpināju. — Ko viņi audzē?

— Nevienu… strauju… kustību. — Izklausījās, ka no tā atkarīga Anabetas dzīvība. — Ļoti lēnām atskaties.

Tad es to izdzirdēju: tāda švīkstoņa, it kā kāds milzonis uz vēdera šļūktu pa nobirušajām lapām.

Atskatījies ieraudzīju degunradža izmēra kustoni slī­dam gar koku mestajām ēnām. Tas šņāca, un priekšpuse tam locījās uz visām pusēm. No sākuma es neapjēdzu, ko vispār redzu. Tad sapratu, ka radījumam ir vairāki kakli — vismaz septiņi, un uz katra uzstutēta šņākuļojoša rāpuļa galva. Āda tam bija gluma, un ap katru kaklu apsietais krūšautiņš vēstīja: "Esmu "Briesmoņu virtuļbodes" zellis!"

Izvilku savu lodīšu pildspalvu, bet Anabeta veltīja man zīmīgu skatienu — mēmu brīdinājumu. Vēl ne.

Es sapratu. Vairumam briesmoņu redze ir klupšanas akmens. Varēja gadīties, ka hidra netraucēti pašļūks ga­rām. Taču, tiklīdz izvilkšu no maksts zobenu, asmens mirdzums noteikti pievērsīs tās uzmanību.

Mēs nogaidījām.

Hidra bija pāris soļu attālumā. Šķita, ka tā kaut ko medī, ošņā zemi un kokus. Tad es ievēroju, ka divas gal­vas plosa dzeltenu audeklu — vienu no mūsu ceļaso­mām. Tas briesmeklis jau bija pabijis mūsu nometnē. Tā uzodusi mūsu pēdas.

Sirds krūtīs ieauļojās. Nometnē biju iepazinis iz­bāztu hidras galvas trofeju, bet tas acīmredzot nebija sa­gatavojis mani skarbajai realitātei. Galvas tai bija kan­tainas, kā klaburčūskai, savukārt rīklē rindojās smaili, nāvīgi asi ilkņi.

Taisons trīcēja kā apses lapa. Viņš pakāpās atpakaļ un nejauši uzmina zariņam. Visas septiņas galvas tūliņ pat pavērsās uz mūsu pusi un iešņācās.

— Izklīst! — iesaucās Anabeta un metās pa labi.

Es aizvēlos pa kreisi. Viena hidras galva izšļāca zaļu ķēpu, kas pašāvās man gar plecu un nožļakstēja pret gobu. Koka miza nokūpēdama sāka sairt. Stumbrs nozvārojies gāzās tieši virsū Taisonam, kas joprojām stā­vēja kā iemiets, pārbijies kā diegs, bet nezvērs nu jau at­radās turpat acu priekšā.

— Taison! — No visa spēka metos viņam virsū un pagrūdu draugu sāņus tieši tajā mirkli, kad koks uzvēlās virsū divām hidras galvām.

Hidra aizmeimuroja atmuguriski un izpestīja abas galvas, niknumā rēkdama uz kritušo koku. Visas septi­ņas mēles šāva indi, un goba izkusa kūpošā suslā.

— Kusties! — strostēju Taisonu. Palēcu sāņus un iz­vilku Pretstraumi, cerot tā novērst briesmoņa uzmanību.

Nostrādāja.

Dievišķā bronza ir nīstama vairumam briesmoņu. Kolīdz uzmirdzēja gailošais asmens, hidra šņācot un atiežot zobus turp pavērsa visas galvas.

Viens labums no tā bija — Taisons tūliņ atradās dro­šībā. Taču ļaunums arīdzan — tagad es varēju pārvēr­sties puņķu peļķē.

Viena galva pārdroši metās man virsū. Nedomājot novēzēju zobenu.

— Nē! — kliedza Anabeta.

Par vēlu. Nošņāpu hidrai galvu. Tā aizripoja sūnās, atstājot vien strupu kakla stumbeni, kas tūliņ beidza asi­ņot un sāka tūkt kā tāds balons.

Vienā acumirklī savainotais kakls sašķēlās divos un uz katra uzauga pa jaunai, pamatīgai galvai. Tagad man acu priekšā stāvēja astoņgalvaina hidra.

— Persij! — Anabeta mani norāja. — Tu nupat kaut kur atvēri jaunu Briesmoņu virtuļbodi!

Atvairīju indes šalti. — Es te mirstu nost, un tu bēdā par kaut ko tādu? Kā lai to piebeidz?

— Uguns! — sauca Anabeta. — Mums jātiek pie uguns!

Kolīdz to padzirdēju, atminējos visu stāstu. Hidras

galvas neatauga dubultā vienīgi tad, ja stumbeņus pa­guva piededzināt ar liesmu. Vismaz tā bija izrīkojies Hērakls. Bet mums uguns nebija.

Atkāpos uz upes pusi. Hidra sekoja.

Anabeta pieskrēja man pie kreisā sāna un pūlējās aizvilināt projām vismaz vienu galvu, iegrūzdama tai ilkņos dunci, bet kāda cita galva nolīgoja kā baļķis un ielidināja viņu dubļos.

— Nesit manus draugus! — Taisons metās vidū un nostājās starp hidru un Anabetu. Kamēr Anabeta rausās kājās, Taisons jau bija sācis zvetēt ar dūrēm pa nezvēra galvām tādos tempos kā tajā spēlē, kur jātrāpa kurmim, kurš pabāž galvu no alas. Taču pat Taisons nevarēja at­kauties no hidras mūžību.

Pa milimetram vien kāpāmies atpakaļ, vairīdamies no indes šļakstiem un uzmanīdamies, ka nenošņāpjam vēl kādu galvu, bet pēdējā stundiņa bija tikai laika jautā­jums. Agri vai vēlu nāks viens kļūmīgs solis, un tas radī­jums mūs piebeigs.

Pēkšņi izdzirdēju savādu troksni — tādu čukčukčuk, ko vispirms noturēju par saviem sirdspukstiem. Skaņa nāca tuvāk ar tādu joni, ka upmala ierībējās.

— Kas tas par troksni? — iekliedzās Anabeta, neno­laizdama acis no hidras.

— Dampis, — Taisons atsaucās.

— Kas? — Metos garšļaukus, izvairīdamies no Hid­ras indīgā spļāviena.

Tad kaut kur aiz mums, otrpus upei, atskanēja pa­zīstama balss: — Aiziet! Gatavojiet lielgabalus!

Nenovērsu skatienu no hidras, bet, ja nu te gāja vaļā tas, ko es domāju, mums tagad bija ienaidnieki veselās divās frontēs.

Čērkstoša vīrieša balss iebilda: — Kundze, viņi ir pā­rāk tuvu!

— Dillēs tos hērojus! — meitene paziņoja. — Uz priekšu!

— Klausos, kundze!

— Uguni, kaptein!

Anabetai pielēca, kas notiek, vēl īsu mirkli pirms manis. Viņa nobļāvās: — Pie zemes! — un mēs metāmies garšļaukus, bet no upes puses atskanēja dobjš rībiens. Gaismas zibsnis, dūmu stabs, un hidra mums acu priekšā uzsprāga, izsijādama pār mums zaļu, glumu ķēpu, kas tūliņ pat iztvaikoja, — kā jau gadās ar briesmoņu iekšām.

— Fui! — Anabeta izsaucās.

— Tvaikonis! — kliedza Taisons.

Es stāvēju un kāsēju — gar upes krastiem vāliem vēlās šaujampulvera dūmi.

Tikmēr pa upi pukšķinādams tuvojās ērmotākais ku­ģis, kāds jebkad redzēts. Tas slīdēja zemu kā zemūdene, un klājs bija kalts no dzelzs. Klāja vidū bija uzsliets tra­pecveida kazemāts ar diviem caurumiem katrā sānā — abos pa lielgabalam. Augšpusē plandīja karogs — meža­cūka un šķēps uz asinssārta vairoga. Uz klāja rindojās zombiji pelēkās formās — tie bija miruši kareivji ar ņir­bošām, tikai pa daļai saredzamām sejām, visnotaļ līdzīgi tiem gariem, kādi bija manīti Pazemē sargājam Aīda valstību.

Tas bija bruņukuģis. Pilsoņu kara kreiseris. Uz borta ar mokām saburtoju sūnām noaugušus burtus "Birmingema".

Bet blakus kūpošajam lielgabalam, kas mūs bija teju aizraidījis uz viņpasauli, pilnā grieķu bruņu ekipējumā stāvēja neviens cits kā Klarisa.

— Tirliņi, — viņa novīpsnāja. — Bet laikam jau va­jadzēs jūs izpestīt. Leciet uz klāja!