Briesmoņu jūra

SEŠI DĒMONISKO BALOŽU UZBRUKUMS

pāris nākamās dienas bija katorga, gluži kā Tantals tika solījis.

Vispirms jau Taisons, kas ievācās Poseidona namiņā un ik pēc piecpadsmit sekundēm smēja: — Persijs ir man brālis? — kā loterijā laimējis.

— Eu, Taison, — es spurojos, — nav tik vienkārši.

Bet ej nu viņam kaut ko ieskaidro. Viņš aiz sajūsmas

lidinājās mākoņos. Savukārt es… lai kā man tas plecīgais puika patiktu, es tomēr jutos drusku neērti. Man bija kauns. Fū, novēlu no sirds.

Mans tēvs, visuvarenais Poseidons, bija padraiskojies ar kaut kādu savvaļas dievību, un iznākumā radies Tai­sons. It kā jau agrāk arī bija lasīti mīti par ciklopiem. Es pat atcerējos, ka tie bieži izrādījās Poseidona bērni. Bet nekad netiku prātā savilcis, ka tad jau viņi būtu mani… radinieki. Līdz Taisons likās uz auss manā kaimiņgultā.

Pārējie nometnieki ar neturēja muti ciet. Pēkšņi es vairs nebiju stilīgais Persijs Džeksons, kas pērnvasar at­guvis Zeva zibensbultu. Pēkšņi es biju nabaga ērms Per­sijs Džeksons ar to riebīgo briesmoni par brāli.

— Viņš jau nav mans īstais brālis! — es protestēju, tiklīdz Taisons pazuda no redzesloka. — Drīzāk tāds pusbrālis no saimes tumšā gala. Tāds kā… otrās pakāpes brālēns vai vismaz uz to pusi.

Neviens neklapēja ar ausi.

Atzīšu — biju nikns uz tēti. Poseidona dēla loma nu bija visīstākā klaunāde.

Anabeta pūlējās mani uzmundrināt. Viņa ierosināja mesties vienā komandā uz ratu sacīkstēm, lai vismaz tā aizgaiņātu domas par nedienām. Nepārprotiet — mums abiem riebās Tantals, un abi līdz izmisumam raizējāmies par nometni — bet vai tad bija kas līdzams? Kamēr spo­žais Talijas koka glābšanas plāns vēl atradās tapšanas stadijā, nolēmām — lai iet sacīkstes! Galu galā, sacīkšu ratus izgudrojusi Anabetas mamma, Atēna, bet mans tēvs radījis zirgus. Ja metīsimies uz vienu roku, nocelsim zeltu.

Kādu rītu, kad abi ar Anabetu gulšņājām pie ezera, švīkājot sacīkšu ratu skices, garām slāja pāris ākstu no Afrodītes namiņa un sadomāja pajautāt, vai man gadī­jumā nevajagot acu zīmuli acij… — Pardon, acīm.

Kad šie rēkdami taisījās prom, Anabeta norūca: — Neklausies, Persij. Tu jau neesi vainīgs, ka brālis ir briesmonis.

— Viņš nav mans brālis! — ar manu pacietību bija cauri. — Un nav arī nekāds briesmonis!

Anabeta neizpratnē sarāva uz augšu uzacis. — Ei, uz mani nebļausties! Un teorētiski viņš ir briesmonis.

— Tu pati ielaidi viņu nometnē.

— Tā bija vienīgā iespēja glābt tev dzīvību! Tas taču… Persij, piedod, es neparedzēju, ka Poseidons ņems un atzīs viņu par savu. Ciklopi ir melīgākie, nodevī­gākie…

— Viņš tāds nav! Un ko tie ciklopi tev vispār noda­rījuši?

Anabetas ausu ļipiņas iekrāsojās sārtas. Nojautu, ka viņa kaut ko noklusē — visdrīzāk nelāgu.

— Metam mieru, — viņa atcirta. — Tātad ratu ass…

— Tu izturies pret viņu kā kaut kādu šausmoni, — es turpināju, — bet viņš taču izglāba man dzīvību.

Anabeta nosvieda zīmuli un piecēlās kājās. — Tad varbūt taisi tos ratus kopā ar viņu.

— Varbūt taisīšu arī.

— Forši!

— Forši!

Viņa aizplēsa prom, un es jutos vēl draņķīgāk nekā iepriekš.

Turpmākās dienas centos izmest visas nepatikšanas no prāta.

Viena no Afrodītes namiņa draudzīgākajām meite­nēm, Silēna Boregāra, piekrita pasniegt man pirmo mācībstundu jāšanā ar pegazu. Viņa paskaidroja, ka vispār esot tikai viens nemirstīgs spārnotais zirgs vārdā Pegazs un viņš joprojām klīstot debesu plašumos, taču gad­simtu gaitā šis saradījis daudz pēcnācēju, kas gan nevar lepoties ar tēva veiklajām kājām un lielo dūšu, bet vārdu gan mantojuši no visuvarenā priekšgājēja.

Kā jau ūdeņu dieva dēlam piedien, diez ko nemīlēju celties gaisā. Tēvs un Zevs bija spraigi sāncenši, tādēļ pēc iespējas centos vairīties no debesu dieva valstības. Tomēr izjāde ar spārnotu zirgu bija kas cits. Nejutos ne tuvu tik tramīgs kā lidmašīnā. Varbūt tāpēc, ka zirgus no jūras putām bija radījis mans tēvs, tāpēc pegazi bija tāda kā… neitrālā zona. Es uztvēru viņu domu gājienu. Ne­būt nejutos pārsteigts, kad mans pegazs aizlaida galopā pār koku galotnēm vai ietrenca kaiju pulciņu mākonī.

Nelaime tā, ka arī Taisons gribēja izjāt ar "cālīšu po­nijiem", bet pegazi, viņam tuvojoties, tūliņ kļuva gražīgi. Telepātiski šos mierināju ar domu, ka Taisons nedarīs pāri, bet spārnotie kustoņi nelikās ticam. Taisons lēja gaužas asaras.

Vienīgais, kam pret Taisonu nekas nebija iebilstams, bija Bekendorfs no Hēfaista namiņa. Kalēju dievs savās kalvēs mūždien bija strādājis kopā ar ciklopiem, tāpēc Bekendorfs aizveda Taisonu uz ieroču kaltuvi, lai apmā­cītu metāldarbos. Viņš solīja, ka padod tik mazo pirk­stiņu un Taisons ceps augšā visādas burvju pariktes kā karalis.

Pēcpusdienā trenējos arēnā ar Apollona namiņa kom­pāniju. Zobenu cīņas bija mans jājamzirdziņš. Mēļoja, ka es esot izveicīgākais zobena vēzētājs nometnē pēdējo simt gadu laikā, ja nu vienīgi Lūka vēl varējis man līdzi­nāties. Visi mani allaž salīdzināja ar Lūku.

Vienā mierā iekabināju Apollona čaļiem. Prātīgāk būtu bijis treniņa nolūkā mēroties spēkiem ar arejiešiem vai atēniešiem, jo tieši starp tiem bija atrodami veiklākie zobena cilātāji, bet ar Klarisu un viņas svītu man nebija pa ceļam, savukārt pēc saķeršanās ar Anabetu negribēju viņu satikt.

Pēc tam aizgāju uz loka šaušanu, lai gan tur nu biju pēdējais no pēdējiem, turklāt bez Hīrona vairs nebija tas. Amatniecībā ķimerējos ap Poseidona marmora bisti, bet, kad tā jau sāka atgādināt Silvestru Stalloni, metu mieru. Pa treniņa sienu uzrāpos augšā pilnā zemestrīces un la­vas izvirduma režīmā. Savukārt vakaros dežurēju piero­bežā. Kaut arī Tantals uzstāja, ka pietiks sargāt nometni, dažs nometnieks paslepšus turpināja iesākto un brīva­jos brīžos uzmeta dežūru grafiku.

Tupēju Pusdievu kalna virsotnē un vēroju driādas dancojam te un tur, apdziedam mirstošo priedi. Satīri niedru stabulēs pūta dziednieciskus meldiņus, un uz mirkli šķita, ka priedes skujas tiešām top leknākas. Ziedi kalna korē smaržoja nedaudz tīkamāk, zāle rādījās za­ļāka. Taču, tiklīdz mūzika mitējās, gaisā atkal iezagās sērga. Šķita, kaite apsēdusi visu kalnu un to nīdē inde, kas iesūkusies dziļi koka saknēs. Jo ilgāk es tur sēdēju, jo niknāks kļuvu.

Pie visa bija vainīgs Lūka. Atcerējos viņa viltīgo smīnu, pūķa ķetnas rētu pāri vaigam. Viņš uzmetās man par draugu, kaut no sākta gala bija Krona pakalpiņš nu­mur viens.

Pavēru vaļā plaukstu. Rēta, ko Lūka man pērnvasar bija iedāvājis, pamazām gaisa, tomēr joprojām bija skaidri nomanāma — balta, žuburota brūce, ko atstājis viņa skorpiona dzēliens.

Atausa atmiņā vārdi, ko Lūka man sacīja, īsi pirms centās nonāvēt: visu gaišu, Persij. Tuvojas jauns zelta laik­mets. Tev tur vieta neatradīsies.

Sapnī atkal redzēju Groveru. Dzirdēju aprautas frā­zes. Te viņš sacīja: tā ir šeit. Vēl: viņam patīk aitas.

Aizdomājos, varbūt būtu vērts atstāstīt sapni Anabetai, bet sajutos stulbi. Viņam patīk aitas? Kādā sakarā? Viņa padomātu, ka esmu prātu izkūkojis.

Sacīkšu priekšvakarā abi ar Taisonu pēdējoreiz pār­baudījām ratus. Tie bija ellīgi forši. Taisons ieroču kalvēs bija izkalis metāla detaļas. Es nopulēju koku un saskrū­vēju braucamo kopā. Rati bija zili balti ar viļņu rakstu gar sānu un trejžuburi priekšplānā. Pēc tik pamatīga dar­biņa šķita, ka būtu tikai godīgi, ja Taisons brauktu kopā ar mani, lai arī zirgi, protams, nebūtu sajūsmā un Taisona masa drīzāk kalpotu par enkuru.

Kad posāmies uz naktsguļu, Taisons ierunājās: — Tu dusmojies?

Attapos, ka esmu savilcis drūmu seju. — Nu nē, ne­dusmojos.

Taisons tumsā gulēja uz savas lāviņas un klusēja. Garās kājas krietni kārās pāri gultas galam. Ja viņš uz­rāva segu līdz zodam, otrā galā iznira plikas pēdas. — Es esmu briesmonis.

— Nerunā tā.

— Tas nekas. Es būšu labs briesmonis. Tad tev ne­būs jādusmojas.

Man trūka vārdu. Blenzu griestos un jutos tā, it kā lēnām izlaistu garu, tāpat kā Talijas koks.

— Vienkārši… man līdz šim nav bijis pusbrāļa, — centos, cik spēka, lai balss neaizlūst. — Tas ir kaut kas pilnīgi jauns. Turklāt raizējos par nometni. Un mans draugs, Grovers… viņam laikam draud briesmas. Mani nepamet sajūta, ka vajadzētu kaut kā mēģināt palīdzēt, bet nesaprotu, kā.

Taisons klusēja.

— Atvaino, — es sacīju, — tā nav tava vaina. Esmu dusmīgs uz Poseidonu. Tāda sajūta, ka viņš cenšas mani pataisīt par muļķi, mēģina mērīt mūs abus pēc vienas mērauklas, un es nesaprotu, kāpēc tā.

Atskanēja dobjš rūciens. Taisons krāca.

Nopūtos. — Arlabunakti, milzi.

Un es arī aizvēru acis.

Sapnī Grovers bija apvilcis kāzu kleitu.

Es melotu, teikdams, ka tā viņam derēja. Tā bija pā­rāk gara, un apakšmala noķepusi dubļiem. Plecu lences visu laiku slīdēja lejup. Grovera seju piesedza saplosīts plīvurs.

Viņš atradās drēgnā alā, ko izgaismoja vienīgi lāpas. Vienā stūrī rēgojās lāviņa, otrā stāvēja veclaicīga paskata stelles ar baltu pusaustu drānu. Grovers blenza man tieši virsū, it kā es būtu kāda ilgi gaidīta televīzijas pārraide. — Lai paldies dieviem! — viņš izdvesa. — Vai tu mani dzirdi?

Mans sapņa atspulgs kavējās ar atbildi. Es lūrēju ap­kārt, pētīju stalaktītiem nosētos griestus, manīju aitu un kazu smaku. Ievēroju, ka alas vienīgo izeju aizsedz blu­ķis ledusskapja izmērā, un aiz tā atbalsojās kāda rūk­šana, rēkšana, blēšana, itin kā bluķis slēptu skatam vēl lielāku alu.

— Persij? — Grovers mani uzrunāja. — Lūdzu, sa­ņemies, man nav spēka stiprākam signālam. Nu taču, saklausi mani!

— Es dzirdu tevi, — atsaucos. — Grover, kas no­tiek?

Aiz bluķa atskanēja baismīgs rēciens: — Cukuriņ, vai tu jau gatava?

Grovers sarāvies atsaucās falsetā: — Vēl ne, dārgu­miņ! Vēl pāris dienu!

— Vēē! Vai tik nebūs jau divas nedēļas?

— N-nē, dārgum. Tikai piecas dieniņas. Atlikušas vēl divpadsmit.

Monstrs klusēja, iespējams, rēķināja galvā. Jādomā, ka viņš aritmētikā bija vēl lielāks auns par mani, jo sa­cīja: — Labi, bet pasteidzies! Es gribu palūūūūrēt zem tā plīvurīša, he-he-he.

Grovers atkal pievērsās man. — Palīdzi man! Laika nav daudz! Esmu iestrēdzis šajā alā. Uz salas, jūras vidū.

— Kur?

— Precīzi nepateikšu! Braucu uz Floridu un nogrie­zos pa kreisi.

— Ko? Kā tu…?

— Tās ir lamatas! — Grovers turpināja. — Tāpēc arī neviens satīrs nav atgriezies no šās misijas. Persij, viņš ir gans! Un tā ir pie viņa! Burvju vara tik jaudīga, ka te viss ož pēc visuvarenā Pāna! Satīri steidz šurp, domādami, ka atraduši Pānu, bet te viņus notver un aprij Polifēms.

— Poli… kas?

— Ciklops! — Grovers aizelsies bēra. — Es gandrīz izspruku sveikā. Tiku līdz Sentaugustīnai.

— Bet viņš tev dzinās pakaļ, — es sacīju, atminoties pirmo sapni, — un ietrieca kāzu salonā.

— Tieši tā, — Grovers sacīja. — Tātad līdzjūtu saikne būs nostrādājusi. Re, šī kāzu kleita ir vienīgais, kas notur mani pie dzīvības. Viņaprāt, es labi smaržoju, bet pamanījos iestāstīt, ka tā jau tikai kazu smaka. Par laimi, viņam pieklibo redze. Acs joprojām pusakla, kopš kāds to kārtējo reizi izbakstījis. Bet gan jau šis drīz atko­dīs, kas es tāds. Nu man dotas divas nedēļas laika, lai izcakotu kleitas šlepi, bet viņš jau kļūst nepacietīgs!

— Tu ko? Ciklops domā, ka tu esi…

— Jā! — Grovers ievaimanājās, — viņš domā, ka esmu ciklopu jaunkundze, un sataisījies mani precēt!

Citkārt es kristu gar zemi no smiekliem, bet Grovera balss tonis bija nāvīgi nopietns. Viņš bailēs teju drebēja.

— Es steigšos palīgā, — piesolīju. — Kur esi?

— Briesmoņu jūrā, protams!

— Kur, kur?

— Es tak teicu! Precīzāk nezinu! Un, Persij… lū­dzams, piedod man, bet tā līdzjūtu saikne… redzi, man nebija variantu. Mūsu emocijas nu ir sakabinātas. Ja es miršu…

— Nesaki, ka man arī būs jāmirst.

— Hmm, iespējams, ka ne gluži. Drīzāk gadiem ilgi veģetēsi. Bet, nūū, daudz labāk būtu, ja tu mani izpes­tītu.

— Cukurdupsi! — briesmonis bauroja. — Pusdie­nās! Ņam, ņam, ņam, jēra gaļa!

— Grovers iešņukstējās. — Man jāiet. Pasteidzies!

— Pagaidi! Tu teici, ka tā esot pie viņa. Kas?

Bet Grovera balss jau izplēnēja: — Saldus sapņus. Neļauj man nomirt!

Sapnis pagaisa, un es ar joni pamodos. Bija agra rīt­ausma. Taisons noraudzījās manī no augšas ar vienīgo brūno, raižpilno aci.

— Tev kas kaiš? — viņš apvaicājās.

No šīs balss man pār muguru pārskrēja skudriņas, jo viņš izklausījās gluži kā briesmonis no sapņa.

Sacīkšu rīts bija karsts un sutīgs. Migla turējās pie zemes kā pirts tvaiks. Koku zaros tupēja putnu bari — tukli pelēkbalti baloži, kas gan nedūdoja īsti baložu garā. Viņi izdvesa kaitinošu, tādu kā metālisku čērkstoņu, kas prātā atsauca zemūdenes radaru.

Sacīkšu trase bija izbūvēta pļavā starp loka šautuvi un mežu. Hēfaista namiņš lika pie darba bronzas buļļus, un tie dažos acumirkļos paklausīgi uzara trases loku, jo, kopš dabūjuši pa pauri, nu bija pavisam rātni.

Dažas akmens pakāpienu rindas bija atvēlētas arī skatītājiem — Tantalam, satīriem, pāris driādām un pā­rējiem nometniekiem, kuri sacīkstēs nepiedalījās. Mis­ters D. tā arī neuzradās. Rīts viņam nesākās agrāk par pulksten desmitiem.

— Nu tad tā! — Tantals sāka runājamo, kamēr ko­mandas pulcējās vienuviet. Kāda najāda bija viņam sa­rūpējusi lielu šķīvi kūciņu, un nabags runājot ar labo roku dzenāja pa tiesnešu galdu eklēru. — Noteikumi visiem ir zināmi. Trases garums ir četri simti metru. Lai uzvarētu, jānobrauc divi apļi. Katrai ekipāžai pa diviem zirgiem. Komandā stūrmanis un cīnītājs. Ieroči atļauti.

Ceram uz blēdībām. Tikai papūlieties nenobeigt cits citu! — Tantals uzsmaidīja mums kā tādiem maziem pa­laidņiem. — Slepkavnieciskiem izgājieniem sekos smags sods. Nekādu našķu pie ugunskura veselu nedēļu! Tagad teciet gatavot ratus!

Bekendorfs izveda trasē Hēfaista komandu. Viņiem bija varens bronzas un dzelzs braucamais — pat zirgi, līdzīgi Kolhīdas vēršiem, bija pārdabiski dzelžu aparāti. Viņu ratiem nešaubīgi bija visvisādas mehāniskas lama­tas un vairāk glaunu verķu nekā smalkākajam Maserati.

Arēja rati bija asinssārti, un tos vilka divi baigi zirgu skeleti. Ratos ierausās Klarisa, stiepdama līdzi veselu kaudzi dzelkšņotu bumbu, šķēpu, metamo dzelkšņu un vēl visādu nešķīstu labumu.

Apollona rati bija akurāti, eleganti, no tīra zelta, un tajos tika jūgti divi zeltaini lopiņi. Cīnītājs bija bruņojies ar loku, taču solīja nenošaut pārējos stūrmaņus.

Hermeja braucamais bija zaļš un no skata vecmo­dīgs, itin kā ilgi garāžā nostāvējis. Izskatījās tāds parasts, bet, tā kā ekipāžā bija brāļi Spēri, baidījos pat iedomā­ties, kādus trikus tie abi izperinājuši.

Atlika vēl divi rati: vienus stūrēja Anabeta, otrus — es.

Pirms starta nolēmu uzmeklēt Anabetu un pastāstīt par savu sapni.

Kad pieminēju Groveru, viņa saausījās, bet, noklau­soties, ko viņš teicis, atkal kļuva atturīga un aizdomu pilna.

— Tu tikai centies mani izsist no sliedēm, — viņa secināja.

— Ko? Nē taču!

— Kā tad! Kur gadījies, kur ne, Grovers uztrāpījis tieši uz to vienu nieku, kas varētu izglābt nometni.

— Ko tu tur runā?

Anabeta nobolīja acis. — Kāp savos ratos, Persij.

— Es nepūšu pīlītes. Anabeta, viņš ir ķezā.

Meitene vilcinājās. Jutu, ka viņa nevar izlemt — uz­ticēties man vai ne. Par spīti biežajiem kašķiem, mēs to­mēr kopā bijām apēduši pudu sāls. Un es zināju, ka viņa nemūžam nevēlētu Groveram nelaimi.

— Persij, izveidot līdzjūtu saikni ir gandrīz neiespē­jami. Tik tiešām, tu visdrīzāk to nosapņoji.

— Orākuls, — es iedegos, — mēs varētu konsultē­ties ar orākulu.

Anabeta sarauca pieri.

Pērnvasar, pirms devos noliktajā uzdevumā, man gadījās apciemot ērmoto būtni, kas mitinājās Lielajā mājā, un tā man noskaitīja pareģojumu, kas galu galā piepildī­jās negaidītākajos līkločos. Bet piedzīvotais pārbiedēja mani līdz baltām pelītēm. Anabeta labi zināja, ka es lab­prātīgi nemudinātu turp atgriezties, ja tas nudien ne­būtu ārkārtīgi svarīgi.

Pirms viņa paguva atbildēt, atskanēja gliemežvāka taure.

— Braucēji! — sauca Tantals. — Gaidiet signālu!

— Aprunāsimies vēlāk, — Anabeta sacīja, — pēc ma­nas uzvaras.

Kamēr soļoju uz ratiem, ievēroju, ka kokos satupuši vēl vairāk baložu — tie čērkstēja kā negudri, tā ka šalca viss mežs. Šķita, ka neviens cits nepievērš tam īpašu uz­manību, bet mani gan tie darīja nervozu. Knābji tiem savādi spīdēja. Acis šķita spožākas nekā parastiem put­niem.

Taisons nopūlējās piedabūt zirgus pie kārtības. Man vajadzēja ilgi un gari izrunāties, līdz tie beidzot norima.

Pavēlniek, tas ir briesmonis! viņi man žēlojās.

Viņš ir Poseidona dēls, es tiem skaidroju. Tāpat kā… tieši tāpat kā es.

Nē! zirgi ietiepās. Briesmonis! Zirgēdājs! Neuzticams!

Pēc finiša dabūsiet cukurgraudus, kaulējos.

Cukurgraudus?

Milzīgus cukurgraudus. Un ābolus. Vai es jau piemi­nēju ābolus?

Beidzot tie ļāvās apsegloties.

Ja savu mūžu neesat redzējuši grieķu kaujas ratus, ziniet — te galvenais ir ātrums, nevis drošība vai ērtības, īsi sakot, tas ir koka kurvis ar atveri mugurpusē, kas uzstiprināts uz ass starp diviem riteņiem. Stūrmanis visu ceļu stāv kājās, uz savas ādas izjūtot ik sīkāko grambu un cini. Rati ir gatavoti no tik plāna saplākšņa, ka, ja nu trases krasajos līkumos gadās aizšaut greizi, tu, visdrī­zāk, apmetīsies augšpēdus un piebeigsi gan sevi, gan ra­tus. Tas tev nebija nekāds nieka skrituļdēlis.

Ņēmu rokās grožus un izmanevrēju ratus līdz starta līnijai. Iespiedu Taisonam rokā garu kārti un piekodi­nāju, lai šis atgaiņā pārējos ratus, kas tuvojas, un atsit jebko, kas lido uz mūsu pusi.

— Nesitīs ponijus ar mietu, — Taisons spurojās pretī.

— Nē, — es mierināju viņu, — nedz arī cilvēkus, ja no tā iespējams izvairīties. Mēs cīnīsimies godīgi. Vien­kārši atvairi kavēkļus un ļauj man koncentrēties ceļam.

— Mēs uzvarēsim! — ciklops atplauka smaidā.

Un kā vēl zaudēsim, klusībā nodomāju, bet bija vis­maz jāmēģina. Gribēju pārējiem parādīt… īsti pat ne­zinu, ko. To, ka Taisons nav nemaz tik briesmīgs? To, ka nekaunos rādīties ar viņu sabiedrībā? Varbūt to, ka man viens pīpis par citu dzēlībām un apsaukāšanos?

Ratiem rindojoties gar starta līniju, kokos saradās vēl vairāk baložu gailošo acu pāru. Nu jau tie ķērca tik skaļi, ka tribīnēs sēdošie sāka mest tramīgus skatus uz koku zariem, kas līka zem putnu svara. Tantalu, šķiet, tas it nemaz nesatrauca, taču viņam bija jāpiepūlas, lai pār­kliegtu troksni.

— Braucēji! — viņš ieaurojās. — Gaidiet signālu!

Viņš pamāja ar roku, dodot zīmi startam. Ierībējās

rati. Pakavi nogranda pret zemi. Pūlis uzgavilēja.

Gandrīz tūliņ pat atskanēja nejauks krakšķis! Atska­tījos tieši tobrīd, kad Apollona rati apvēlās otrādi. Tajos bija ieskrējis Hermeja braucamais — varbūt nejauši, varbūt ne. Braucēji aizlidoja pa gaisu, bet izbiedētie zirgi zeltītos ratus panikā rāva šķērsām pāri trasei. Hermeja komandas, Trevisa un Konora Speru prieks par veiksmi nebija ilgs. Tiem virsū uztriecās Apollona zirgi, un arī Hermeja rati apkrita, iepakaļ atstājot vien koka šķembu kaudzi un četrus putekļos trakojošus zirgus.

Divi krituši rati pirmajos piecos metros. Fantastisks sporta veids, ko tur teikt.

No jauna pievērsos ceļam. Mums gāja tīri labi, bijām izrāvušies priekšā Arējam, bet Anabetas braucamais bija tālu priekšā. Viņa jau meta loku ap pirmo trases stabiņu, un puisis, kas turēja rokā šķēpu, smiedams māja mums. — Uz redzi!

Arī Hēfaista komanda sāka iedzīt.

Bekendorfs parāva kādu kloķi, un no ratu sāna iz­virzījās panelis.

— Piedod, Persij! — viņš nobļāvās. Uz mūsu rite­ņiem šāvās trīs ķēdēm saistītas bumbas. Ar mums būtu cauri, ja Taisons ar veiklu kārts vēzienu neaizmēztu tās sāņus. Pie viena viņš pamanījās pamatīgi iebakstīt Hē­faista ratiem, un tie aizrībināja galīgi šķērsām, bet mēs tikmēr aši attālinājāmies.

— Malacis, Taison! — es uzteicu.

— Putni! — viņš kliedza.

— Kas?

Mēs brāzāmies tādā ātrumā, ka neko nevarēja ne dzirdēt, ne redzēt, bet Taisons rādīja uz meža pusi, un man kļuva skaidrs, kas viņu satrauc. Baloži bija pacēlu­šies spārnos virs koku galotnēm. Viņi meta gaisā lokus, veidojot milzīgu tornado un tuvojoties trasei.

Nekas dižs, pūlējos sev ieskaidrot. Tie jau tikai ba­loži.

Centos koncentrēties uz ceļu.

Pieveicām pirmo pagriezienu, riteņi zem kājām no­krakšķēja, rati draudēja sasvērties, bet nu vairs bijām pā­ris metru aiz Anabetas. Ja vien mēs pietuvotos vēl kādu nieku, Taisons ar savu kārti varētu…

Anabetas cīnītājs vairs nesmaidīja. Viņš izvilka vienu šķēpu un notēmēja uz mani. Pamatīgs atvēziens, un mēs izdzirdējām kliedzienu.

Baloži čumēja un mudžēja — tūkstošiem putnu piķēja skatītāju tribīnēs un uzbruka pārējiem braucējiem. Bekendorfs bija ielenkts. Viņa cīnītājs pūlējās atvairīt putnus, bet nebija pat iespējams neko saskatīt. Rati no­brauca no trases un, mehāniskajiem zirgiem nokūpot vien, uzara zemeņu lauku.

Turpat Arēja ratos Klarisa izkliedza savam cīnītājam rīkojumus, un tas aši pārmeta kurvim aizsargtīklu. Putni spietoja tam riņķī, pūloties noknābt un aizķert ar nagiem cīnītāja rokas, kamēr tas noņēmās ar tīklu, bet Klarisa tik atņirdza zobus un stūrēja tālāk. Kaulu kam­bari, ne zirgi šķita nemanām apkārt trakojošo ārprātu. Baloži velti knābāja to tukšos acu dobuļus un planēja pa starpu ribām, kumeļi šāvās vien uz priekšu.

Skatītājiem veicās sliktāk. Putni klupa uz jebkuru kailas miesas gabalu, saceļot tribīnēs īstenu paniku. Nu, kad spārnotie kustoņi bija tik tuvu, kļuva skaidrs, ka tie nav nekādi parastie putni. Acis tiem bija sīkas un negan­tas. Knābji no bronzas un, spriežot pēc nometnieku kaucieniem, asi pēc velna.

— Stimfālas putni! — sauca Anabeta. Viņa pie­bremzēja un tuvināja savus ratus mūsējiem. — Ja neaizmānīsim prom, viņi te visus nodīrās līdz kaulam!

— Taison, — es sacīju, — metam apkārt!

— Braucam uz nepareizo pusi? — Taisons pārvaicāja.

— Kā allaž, — es norūcu un stūrēju uz tribīnēm.

Anabeta brauca tepat līdzās. Viņa uzsauca: — Hē-

roji, pie ieročiem! — Taču vispārējā sajukumā un caur putnu ķērcieniem diezin vai kāds viņu sadzirdēja.

Satvēru grožus vienā rokā un ar otru vēl paguvu iz­vilkt Pretstraumi, kad man sejā, metāliskajiem knābjiem klabot, iesitās vesels putnu vilnis. Cirtu tiem cauri, un putni pašķīda pīšļos un spalvu mākonī, tomēr joprojām atlika vēl kāds miljons. Viens ietrāpīja man mugurā, un es gandrīz kaukdams izlēcu no ratiem.

Anabetai negāja diži labāk. Jo tuvāk nāca tribīnes, jo biezāks samilza putnu mākonis.

Dažs labs pūlējās kauties pretim. Atēnas atvases ķēra pēc vairogiem. Apollona namiņa strēlnieki bija izvilkuši lokus un bultas gatavībā apšaut kaitēkļus, bet apkārt val­dīja tāda putnu un cilvēku biežņa, ka tādā raidīt bultas nebija visai droši.

— Par daudz! — es kliedzu Anabetai. — Kā no tā­diem tiek vaļā?

Viņa ietrieca balodī dunci. — Hērakls ņēma talkā troksni! Misiņa zvanus! Viņš tos aizbiedēja ar baigāko skaņu, ko vien spēja…

Meitenes acis iepletās. — Persij… Hīrona kolekcija!

Man tūliņ viss bija skaidrs. — Tu domā — nostrā­dās?

Viņa iespieda grožus komandas biedra rokās un pārrāpās manos ratos, itin kā tas būtu tīri vai elementāri.

— Uz Lielo māju! Tā ir mūsu vienīgā iespēja!

Klarisa bez mazākās konkurences nupat bija šķērso­jusi finiša līniju un tikai tagad sāka apjēgt, ka ar tiem putniem nav nekādi joki.

Ieraugot mūs traucam prom, viņa bļāva nopakaļ:

— Jūs laižaties lapās? Arēna ir šeit, gļēvuļi! — Izrāvusi zobenu, viņa pagriezās pret tribīnēm.

Skubināju zirgus auļos. Rati kratījās pāri zemeņu

laukiem, tad pāri volejbola laukumam un strauji piestāja

*

Lielās mājas priekšā. Mēs abi ar Anabetu metāmies iekšā un joņojām pa gaiteni uz Hīrona mitekli.

Mūzikas atskaņotājs joprojām stāvēja uz naktsskapīša. Hīrona iemīļotie diski tāpat. Paķēru nejaukāko, ko ātrumā spēju atrast, Anabeta sagrāba atskaņotāju, un vienā solī laidām atkal laukā.

Trasē liesmoja rati. Savainoti nometnieki skraidīja kur kurais, putniem pluinot upuru drēbes un raustot matus, tikmēr Tantals dzenāja pa tribīnēm brokastu kū­ciņas, ik pa laikam noaurodamies: — Viss tiek kontro­lēts! Mieru, tikai mieru!

Piestājām pie finiša līnijas. Anabeta sagatavoja at­skaņotāju. Kaut nu baterijas nebūtu beigušās!

Ieslēdzu atskaņotāju, un aizgāja Hīrona iecienītie "Visu laiku labākie Dīna Mārtiņa hiti". Pēkšņi gaisu piestrāvoja vijoļu skaņas, bariņam vīru kaut ko kaucot itāļu valodā.

Dēmoniskie baloži pilnīgi nojūdzās. Tie sāka mest lokus un bliezties cits pret citu tā, it kā gribētu izsist laukā sīkās smadzenes. Pēc tam tie vienbalsīgi pameta trasi un uzšāvās debesīs kā melns milzu vilnis.

— Tagad, — Anabeta iesaucās, — strēlnieki!

Mērķis beidzot bija šāviena attālumā, un Apollona strēlniekiem bija satriecoša acs. Vairākums prata vien­laikus raidīt piecas vai sešas bultas. Viens acumirklis, un zemi nosēja beigtie bronzas knābji, bet izdzīvojušie putni pagaisa tālumā, atstājot aiz sevis kūpošu dūmu asti.

Nometne bija glābta, bet posta darbi iespaidīgi. No lielākās daļas ratu pāri bija palikušas vien skaidas. Teju katram bija kāda asiņojoša brūce no neskaitāmajiem putnu knābieniem. Afrodītes namiņa iemītnieki šaus­mās klaigāja, jo frizūras bija izpostītas un drānas noķē­zītas.

— Bravo! — izsaucās Tantals, bet viņš neuzlūkoja nedz mani, nedz Anabetu. — Mūsu pirmais uzvarē­tājs! — Viņš aizsoļoja līdz finiša līnijai un piešķīra sa­cīkšu zelta laurus apstulbušajai Klarisai.

Pēc tam viņš pagriezies veltīja man smaidu. — Bet tagad laiks sodīt huligānus, kuri izjauca šīs sacīkstes.