Briesmoņu jūra

VIENPADSMIT KLARISA UZLAIŽ VISU GAISĀ

— Jūs esat tādās ziepēs! — Klarisa paziņoja.

Tikko bijām noslēguši nepavisam ne gaidīto kuģa apgaitu cauri tumšiem kambariem, kur bija papilnam beigtu jūrnieku. Aplūkojām ogļu telpu, tvaika katlus un dzinēju, kas tā elsa un pūta, ka šķita — tūliņ ies gaisā. Iepazināmies ar stūres māju, ieroču noliktavu un artilē­rijas klāju (Klarisas favorīts) ar diviem Dalgrēna gludstobru lielgabaliem pie labā un kreisā borta un pa Bruka deviņu collu ložmetējiem priekšgalā un pakaļgalā — visi rūpīgi pielāgoti debesu bronzas lodēm.

Lai kur spērām soli, visur pretim blenza mirušo konfederātu rēgainās, bārdainās, ņirbošās sejas. Anabetu šie akceptēja, jo viņa kā nekā nākot no Virdžīnijas. Arī es tiem šķitu saistošs, jo Džeksons uzvārdā — kā dien­vidu ģenerālis —, bet cerības sašļuka, kad atklāju, ka esmu ņujorkietis. Dabūju klausīties šņācienus un aizmu­guriskas lamas par jenkijiem.

Taisons no viņiem bija nāvīgi pārbijies. Visu apgai­tas laiku Anabetai vajadzēja turēt ciklopu pie rokas, par ko viņa nebija visai lielā sajūsmā.

Beidzot mūs aizvadīja pusdienās. "Birmingemas" kap­teiņa kajīte bija sienasskapja izmērā, bet ar visu to krietni lielāka par jebkuru citu kuģa telpu. Uz balta galdauta bija servēti porcelāna trauki. Izdēdējusī ap­kalpe pasniedza zemesriekstu sviesta maizes, kartupeļu čipsus un Dr Peppers limonādi. Nebija nekāda prieka ēst to, ko dāvājuši kaut kādi spoki, bet izsalkums ņēma virs­roku pār bailēm.

— Tantals jūs izslēdzis uz visiem laikiem, — Klarisa vīzdegunīgi informēja. — Misters D. paziņoja — ja jūs vēl kaut reizi parādīsieties nometnē, viņš jūs pārvērtīs par vāverēm un pārbrauks pāri ar autiņu.

— Un viņi tev iedeva šito kuģi? — es vaicāju.

— Protams, ka ne. Paps iedeva.

— Arējs?

Klarisa pavīpsnāja. — Domā, tikai tavs tētuks valda pār ūdeņiem? Katrā karā zaudētāji paliek Arējam pa­rādā. Tāds ir sods. Palūdzu tēvam kaut ko, ar ko šķelt ūdeņus, un — palūk! Šitie čaļi klausa uz vārda. Vai ne, kaptein?

Nīgrais kapteinis stāvēja aiz Klarisas, kā mietu nori­jis. Viņa zaļās, gailošās acis kārīgi urbās manī. — Ja vien tas darīs galu šim ellišķīgajam karam, kundze, ja visbei­dzot nesīs mieru, darīsim jebko. Iznīcināsim jebkuru.

Klarisa atplauka smaidā. — Iznīcināsiet jebkuru. Pasakaini.

Taisons nožagojās.

— Klarisa, — ierunājās Anabeta, — šķiet, ka arī Lūka medī aunādu. Mēs viņu sastapām. Viņam ir koordinā­tas, un viņš virzās uz dienvidiem. Lūka ir uz kaut kāda briesmoņu kuģa…

— Super! Izsperšu no ūdens.

— Tu nesaproti, — Anabeta turpināja. — Mums jā­apvieno spēki. Mēs nāksim talkā…

— Nē! — Klarisa trieca dūri pret galdu. — Šis ir mans uzdevums, plātizere! Beidzot man ir tā laime paspīdēt par varoni, un jūs abi neaizliksiet man kāju priekšā.

— Kur ir tavi biedri? — es interesējos. — Tu taču drīkstēji ņemt līdzi divus sabiedrotos, pareizi?

— Viņi ne… es ļāvu viņiem palikt. Sargāt nometni.

— Tu gribi teikt, ka pat tavi namiņa biedri nebija gatavi tev palīdzēt?

— Aizveries, smurguli! Man viņus nevajag. Un tevi vēl mazāk!

— Klarisa, — es nerimos. — Tantals tevi izmanto. Viņam par nometni nospļauties. Viņš ar lielāko prieku redzētu, kā tā nokūp. Viņš taču grib, lai tu izgāzies.

— Nē! Kāda šķirba, ko tas orākuls tur… — Viņa iekoda mēlē.

— Ko? — es uzplijos. — Ko orākuls tev teica?

— Neko. — Klarisas ausis iekrāsojās sārtas. — Pa­liksim pie tā, ka es šo darbiņu nostrādāšu un jūs man ne­palīdzēsiet. Lai gan brīvībā es arī nevaru jūs laist…

— Tad mēs kādi cietumnieki? — Anabeta pārvai­cāja.

— Viesi. Pagaidām. — Klarisa uzkrāva kājas uz baltā galdauta un atpaukšķināja kārtējo Dr Pepper skārdeni. — Kaptein, ved viņus lejā un piešķir guļamtīklus apakšklājā. Ja neprotas uzvesties, parādi, ko mēs pasākam ar spiegiem.

Tiklīdz iemigu, sapnis bija klāt.

Kamēr Grovers tupēja pie savām stellēm un izmisīgi ārdīja kleitas šlepi, klintsbluķis pavēlās sāņus un ciklops ierēcās: — Ahā!

Grovers iekunkstējās. — Mīļum! Es nemanīju… tu tik kluss!

— Ārdām laukā! — Polifēms nodārdināja. — Tad redz, kas par vainu!

— Ak nē! Es jau ne…

— Nāc! — Polifēms pakampa Groveru aiz vidukļa un puslīdz aizstiepa, puslīdz aizvilka pa alas labirintiem. Grovers darīja, ko spēja, lai no nagiem nenošļūk augst­papēžu kurpes. Plīvurs uz galvas bīstami zvārojās, kuru katru brīdi gatavs nokrist.

Ciklops aizstivēja viņu uz noliktavas izmēru alu, kas bija izrotāta ar visādām aitu paliekām. Tur bija ar aitādu tapsēts zvilnis, ar aitādu apvilkts televizors, rupji tēsti grāmatplaukti, uz kuriem rindojās aitām rotāti suve­nīri — kafijas krūzes ar aitas seju, jēriņu figūriņas, galda spēles ar aitu piedalīšanos, bilžu grāmatas un statuetes. Zeme bija nosēta aitu kauliem un vēl dažiem, kas izska­tījās citādi, — tie drīzāk bija pārpalikas no satīriem — tiem, kas ieradušies salā Pāna meklējumos.

Polifēms uz mirkli nolaida Groveru zemē, lai paripinātu sānis kārtējo milzu bluķi. Alā ieplūda dienas gaisma, un Grovers ilgpilni iesmilkstējās. Svaigs gaiss!

Ciklops aizvilka viņu līdz kalna korei, no kuras pa­vērās skats uz skaistāko salu pasaulē.

Tās reljefs atgādināja uz pusēm pāršķeltus seglus. Abpus lekni zaļoja kalni, bet vidū plaša ieleja, ko izvagoja dziļa aiza, un krastus savienoja virvju tilts. Pasakaini strauti čaloja līdz pat kanjonam un tur laidās lejup vara­vīksnes krāsās vizošos ūdenskritumos. Kokos plivinājās papagaiļi. Krūmājos krāšņojās rožaini un violeti ziedi. Pļavās ganījās simtiem aitu, un to vilna dīvaini mirdzinājās kā vara un sudraba monētas.

Bet pašā salas vidū, pie virvju tilta, slējās milzumliels un kraupains ozols, un apakšējā pazarē tur kaut kas laistījās.

Zelta aunāda.

Kaut ari tas bija tikai sapnis, es sajutu aunādas burvju varu viļņojam pār salu, darot zāli zaļāku un puķes krāšņākas. Dabas burvestība bija teju saožama. Atlika vien iztēloties, cik spēcīga šī smarža šķiet satīra nāsij.

Grovers kunkstēja vien.

— Jā, — Polifēms dižmanīgi sacīja. — Vai redzi to tur? Aunāda ir manas kolekcijas pērle! Sensenos laikos nospēru to hērojiem, un kopš tā laika — ēdiens pats birst mutē! Satīri saskrien no visām pasaules malām kā naktstauriņi uz liesmu. Satīri ir īsts gardums! Bet nu…

Polifēms izvilka baiga paskata bronzas dzirkles.

Grovers iešņukstējās, bet Polifēms tik pakampa vienu tuvējo aitu kā tādu izbāztu lellīti un nošņāpa tai vilnu. Viņš pasniedza Groveram pinku mākoni.

— Liec uz stellēm! — viņš lepni izrīkoja. — Šī ir maģiska. Neirst laukā.

— A… nu jā…

— Nabaga cukurdupsis! — Polifēms nosmaidīja. — Slikta audēja. Ha-ha! Neskumsti. Šitais pavediens visu atrisinās. Trēns būs gatavs jau rīt.

— Tas nu gan ir… gādīgi!

— Hehe.

— Bet… bet, mīļais, — Grovers nokrekšķējās, — ja nu kāds ierodas glābt… tas ir, uzbrukt salai? — Grovers cieši ie­skatījās man sejā, un es tūliņ sapratu, ka šis jautājums izskan manis dēļ. — Ja nu vienā mierā iesoļo taisni pie tevis alā?

— Sieviņa bailīga! Cik mīlīgi! Mieru, tikai mieru. Polifēmam ir drošības sistēma — īsts mākslas darbs. Vispirms lai tiek galā ar maniem kustonīšiem.

— Kustonīšiem?

Grovers pārlaida skatienu salai, bet tur bija tik vien kā aitas, kas rātni ganījās pļavās.

— Un pēc tam, — Polifēms noburkšķēja, — pēc tam vēl jātiek galā ar mani!

Viņš blieza pa tuvējo akmeni, kas nokrakšķējis pār­šķēlās uz pusēm. — Bet nu ejam! — viņš uzsauca. — At­pakaļ alā!

Groveram turpat lūpa trīcēja — brīvība tik tuvu un vienlaikus bezcerīgi tālu. Bluķim veļoties un no jauna ieslēdzot viņu smirdīgajā, pievilgušajā, lāpām izgaismo­tajā ciklopa alā, Grovera acis pieriesās asaru pilnas.

Pamodos no kuģa trauksmes zvana.

Kapteinis sēca: — Visi uz klāja! Uzmeklēt Klarisas kundzi! Kur tas meitēns?

Virs manis uznira viņa spokainais ģīmis. — Celies, jenkij! Drauģeļi jau augšā. Tūlīt brauksim iekšā.

— Kur iekšā?

Skeletģīmis man uzsmaidīja. — Briesmoņu jūrā, protams.

Tās pāris mantiņas, kas bija pārdzīvojušas hidras uzbrukumu, iekrāvu jūrnieku mugursomā un pārlidināju to pār plecu. Modās aizdomas, ka šā vai tā vēl viena nakts uz "Birmingemas" klāja mums nespīd.

Biju jau ceļā uz augšklāju, kad sazin kāpēc sarāvos. Kaut kas tepat netālu — pazīstams un derdzīgs. Neiz­skaidrojama iemesla dēļ pilnīgi šķita, ka briest kautiņš. Sagribējās sadot pa ģīmi mirušam konfederātam. Tādu dusmu uzplūdu pēdējoreiz tiku piedzīvojis…

Apstājies noliecos pār ventilācijas režģi — viņā pusē bija tvaika katla telpa.

Tieši zem manis stāvēja Klarisa un sarunājās ar kādu garaiņu ieskautu, izplūdušu stāvu — tas bija muskuļots vīrs no ādas darinātā, melnā motociklista kostīmā, mili­tārā stilā apcirptiem matiem, sarkani stiklotām brillēm un dunci pie sāniem.

Rokas sažņaudzās dūrēs. Šo olimpieti mīlēju visma­zāk no visiem: tas bija kara dievs Arējs.

— Netaisnojies man te, skuķīt! — viņš norūcās.

— L.labi, tēvs, — Klarisa izstomīja.

— Negribi taču pieredzēt manas dusmas, ko?

— Nē, tēvs.

— Nē, tēvs, — Arējs mēdījās. — Tu esi nožēlojama. Vajadzēja likt pie darba vienu no maniem dēliem.

— Man izdosies! — Klarisa drebošā balsī solīja. — Tu būsi lepns.

— Ceru, ka tā, — viņš nobrīdināja. — Tu pati uz­prasījies, skuķīt. Ja pieļausi, ka tas slīmests Džeksons tevi atstāj bešā…

— Bet orākuls teica…

— MAN PIE VIENAS VIETAS, KO TĀDS SAKA! — Arējs nodārdināja tik stipri, ka apveids noraustījās. — Tev izdosies. Bet ja ne…

Arējs piedraudēja ar dūri. Kaut arī viņš bija tikai pro­jekcija tvaika mutulī, Klarisa sarāvās.

— Vai esam sapratušies? — Arējs izgrūda caur sa­kostiem zobiem.

Atkal noskanēja trauksmes zvani. Dzirdēju tuvoja­mies balsis — virsnieki pavēlēja gatavot lielgabalus.

Atrāvies no ventilācijas režģa, lēkšoju uz augšklāju, pie Anabetas un Taisona.

— Kas atkal? — Anabeta tincināja. — Kārtējais sap­nis?

Pamāju ar galvu un klusēju. Nesapratu, ko domāt par nupat lejā dzirdēto. Tā saruna bija gandrīz tikpat biedē­joša kā sapnis par Groveru.

Klarisa uzkāpa pa trepēm drīz pēc manis. Pūlējos ne­skatīties uz viņu.

No kāda zombiju virsnieka pagrābusi tālskati, viņa nopētīja apvārsni. — Beidzot! Kaptein, pilnā gaitā uz priekšu!

Paraudzījos uz to pašu pusi, bet neko dižu nesaska­tīju. Debesis bija nomākušās. Gaiss dūmakains un mikls kā gludekļa sacelts tvaiks. Ja kārtīgi sasprindzināju acis, tālē izšķīru vien pāris tumšu, izplūdušu plankumu.

Jūras izjūta čukstēja priekšā, ka esam kaut kur Floridas ziemeļu piekrastē, tātad naktī bijām nomērojuši pa­matīgu gabalu — lielāku, nekā būtu pa spēkam kuram katram mirstīgo kuģim.

Dzinējs ierēcās, ātrums pieauga.

Taisons bažīgi murmināja: — Pārāk liels spiediens uz virzuļiem. Nav domāti dziļiem ūdeņiem.

Ej tu sazini, kā viņš to izdomāja, bet tas katrā ziņā darīja mani nervozu.

Vēl pēc pāris minūtēm tumšie pleķi tālumā ieguva skaidrākas aprises. Ziemeļos no ūdens slējās milzu klin­tis — tā bija sala ar vismaz pārdesmit metru augstām smailēm. Izrādījās, ka otrs plankums kādu pusjūdzi uz dienvidiem ir briestoša vētra. Debess un ūdeņi mutuļo­dami gāja kopā.

— Orkāns? — Anabeta vaicāja.

— Nē, — atmeta Klarisa, — Haribda.

Anabeta nobālēja. — Kas — tu traka?

— Briesmoņu jūrā citādi iekļūt nevar, jāizbrauc starp Haribdu un viņas māsu Skillu. — Klarisa norādīju uz klinšu smailēm, un man radās nojauta, ka nepavisam nevēlos sastapt to, kas tur mājo.

— Ko nozīmē — citādi nevar? — prašņāju. — Jūra ir vaļā! Kuģojam apkārt!

Klarisa novaikstījās. — Tu vispār neko nejēdz? Ja es stūrētu apkārt, viņas pēc mirkļa atkal uznirtu priekšā. Ja gribi iekļūt Briesmoņu jūrā, vajadzēs kuģot tur cauri.

— Kā ar tām klintīm, kas sakļaujas? — Anabeta ievaicājās. — Arī tur ir ieeja. To izmantoja Jāsons.

— Mani lielgabali nesadragās klintsakmeni, — Kla­risa sacīja. — Savukārt briesmoņus gan…

— Tu neesi normāla, — Anabeta secināja.

— Skaties un mācies, gudrīte! — Klarisa pievērsās kapteinim. — Stūrējam uz Haribdu!

— Klausos, kundze.

Dzinējs iekaucās, nožvankstēja dzelži, un kuģis uz­ņēma ātrumu.

— Klarisa, — es ieminējos, — kā tur bija ar Ha­ribdu? Vai tad viņa neiesūc jūru?

— Jā, un pēc tam spļauj laukā.

— Un Skilla?

— Viņa mitinās alā, tur to klinšu smailē. Ja piebrauk­sim par tuvu, viņas čūsku galvas šausies lejup, lai nokamptu kuģiniekus no klāja.

— Nu tad ņemam Skillu, — ieteicu. — Lienam tik visi lejā — un aizšļūksim garām.

— Nē! — Klarisa tiepās. — Ja Skilla netiks pie viegla medījuma, grābs visu kuģi. Turklāt viņa ir pārāk augstu, lai mēs varētu notēmēt. Mani lielgabali nešauj stāvus gaisā. Savukārt Haribda tikai tup virpuļa vidū. Dursim tai pretim, notēmēsim šaujamos un aizraidīsim līdz pa­šam Tartaram!

Klarisas balsī jautās tāda dedzība, ka prasīties prasī­jās viņai ticēt.

Dzinējs rēca. Tvaika katli bija tik ļoti uzkarsuši, ka klājs jau sila zem kājām. Dūmeņi izvirda mutuļus. Sar­kanais Arēja karogs plīvoja vējā.

Jo tuvāk nāca briesmoņi, jo skaļāka cēlās Haribdas balss — tā bija drausmīga, krācoša žļurkstoņa, it kā sazin kas norautu ūdeni lielākajā podā, kāds atrodams šajā galaktikā. Haribdai ievelkot elpu, kuģis nodrebēdams sa­svērās uz priekšu. Ikreiz, kad viņa izelpoja, mums virsū vēlās vismaz trīs metrus augsti viļņi.

Centos aprēķināt virpuļa tempus. Ciktāl skaitīju,

Haribdai vajadzēja aptuveni trīs minūtes, lai parautu zem ūdens un sadragātu visu, kas atradās turpat kilometra rādiusā. Lai izbēgtu no viņas, mums vajadzētu paslīdēt cieši gar Skillas klintīm. Un, lai cik baiga tā Skilla rādī­tos, klintis man izskatījās pagalam pievilcīgas.

Dzīvie miroņi vienā mierā rosījās uz klāja. Reiz jau viņiem bija gadījies ciest pamatīgu sakāvi, tā ka šīs ne­dienas laikam bija viens pīpis. Vai arī draudošā bojāeja nesatrauca tādēļ, ka viņi jau bija pagalam. Ne viens, ne otrs mani ne par mata tiesu neuzmundrināja.

Man līdzās, iekrampējušies margās, stāvēja Anabeta.

— Tev vēl ir termoss ar vējiem?

Es piekrītoši pamāju. — Bet tādā virpuļviesull bīs­tami likt to lietā. Vēja jau tāpat gana, būs tikai ļaunāk.

— Kā ar varu pār ūdeņiem? — viņa vaicāja. — Tu esi Poseidona dēls. Nebūs jau pirmā reize.

Tiesa. Aizvēru acis un lūkoju nomierināt jūru, bet ne­spēju koncentrēties. Haribda bija pārāk skaļa un stipra. Viļņi man neatsaucās.

— Es… es nevaru, — sakauts atzinu.

— Mums vajag rezerves plānu, — Anabeta nerimās.

— Šis neies cauri.

— Anabetai taisnība, — Taisons piekrita. — Ar mo­toru nav lāgā.

— Kā to saprast? — viņa apvaicājās.

— Spiediens. Virzuļi jāsalabo.

Pirms Taisons paguva paskaidrot, kosmiskajā tua­letē ar iespaidīgu vušššš nogāja ūdens. Kuģis saslējās uz priekšu, un es aizlidoju pār klāju. Mēs bijām ierauti vir­pulī.

— Griežam apkārt! — Klarisa pārkliedza troksni. Visapkārt putoja jūra, pār klāju vēlās viļņi. Dzelzs nu bija tik karsta, ka gaisā cēlās tvaiks. — Ieņemam uguns pozīcijas! Gatavojam labā borta lielgabalus!

Mirušie konfederāti tekalēja šurpu turpu. Ratu lāp­stiņas sāka griezties uz otru pusi, pūloties piebremzēt kuģi, bet mēs tik slīdējām arvien tuvāk virpuļa centram.

No kravas telpas izlēca kārtējais zombijs un steidzās pie Klarisas. Pelēkais formastērps kūpēja. Bārda vienās liesmās. — Tvaika katli pārkarsuši, kundze! Kambaris ies gaisā!

— Nu tad skrien lejā salabot!

— Nevaru! — jūrnieks brēca. — Mēs tajā karstumā iztvaikojam.

Klarisa uzblieza pa kazemāta sienu. — Man vajag tikai pāris minūtes! Tūliņ būsim gana tuvu!

— Mēs braucam par ātru, — kapteinis drūmi no­vilka. — Gatavojieties nāvei.

— Nē! — ierēcās Taisons. — Es varu to salabot.

Klarisa neticīgi pablenza. — Tu?

— Viņš ir ciklops, — Anabeta atgādināja. — Uguni rūdīts. Turklāt mehāniķis.

— Tad skrien! — Klarisa noaurojās.

— Taison, nē! — Es satvēru viņu aiz rokas. — Tas ir pārāk bīstami!

Viņš papliķēja man pa delnu. — Tā ir vienīgā izeja, brālīt. — Viņa vaigs bija izlēmības — pat pārliecības pilns. Tādu es viņu redzēju pirmoreiz. — Es salabošu. Tūliņ atgriezīšos.

Vērojot, kā viņš ielien lūkā kopā ar gruzdošo jūr­nieku, mani pārņēma baisas priekšnojautas. Gribēju skriet līdzi, bet kuģis atkal sasvērās — un es ieraudzīju Haribdu. Viņa bija ieslēpusies miglas, dūmu un ūdens virpulī tikai nieka pārsimt metru attālumā. Vispirms es ievēroju rifu — koraļļiem nosētu melnu klinti, kam vir­sotnē uztupis vīģes koks — tik ērmoti rāma ainava virpuļatvara vidū. Tai apkārt griezās piltuvē savērpts ūdens — gluži kā gaisma ap melno caurumu. Un tad pamanīju to šaušalīgo neradījumu, kas bija pieķēries rifam pie pašas ūdenslīnijas, — gigantiska rīkle ar gļotainām lūpām un apsūnojušiem zobiem, katrs tik prāvs kā airu laiva. Vēl trakāk — uz zobiem bija skavas ar sarūsējušu, putainu metāla stīpu, aiz kuras saķepušas zivju atliekas, baļķi un sazin kādi mēsli.

Haribda bija zobārsta ļaunākais murgs. Viņa bija milzonīgs, melns peldpūslis ar šķību zobu rindu un ne­pareizu sakodienu, gadu simteņiem rijusi un par zobu birsti i neiedomājusies. Vēroju, kā melnajā caurumā tiek iesūkta vesela jūra — haizivis, zivju bari, milzu kalmārs. Un attapu, ka pēc pāris sekundēm turpat nokļūs arī "Birmingema".

— Klarisas kundze, — izsaucās kapteinis. — Bortu un priekšgala lielgabali zalvei gatavi!

— Uguni! — Klarisa pavēlēja.

Šausmu rīklē iešāvās trīs apaļas lodes. Viena noblieza priekšzobam stūri. Otra pazuda barības vadā. Trešā, atsi­tusies pret Haribdas zobu metāla skavām, sprāga atpakaļ, notriecot Arēja karogu.

— Vēlreiz! — Klarisa pavēlēja. Šāvēji pārlādēja, bet es jutu, ka cerību vairs nav. Lai kaut cik nopietni kaitētu, mums būtu briesmonis jāapšauda simtiem reižu, bet tik daudz laika mums nebija. Mūs rāva iekšā pārāk strauji.

Pēkšņi vibrācija uz klāja mainījās. Dzinējs ierūcās skaļāk un rāmāk. Kuģis noraustījās, un mēs sākām attā­lināties no rīkles.

— Taisonam izdevies! — Anabeta sacīja.

— Pagaidiet! — Klarisa protestēja. — Mums jāsa­glabā tuva distance!

— Mēs iesim bojā! — atgādināju. — Mums jāturas pa gabalu!

Iekrampējos reliņos, kamēr kuģis cīnījās ar straumi. Garām patraucās nolauztais Arēja karogs un iestrēga Ha­ribdas zobu skavās. īpaši tālāk nekustējām, bet vismaz stāvējām uz vietas. Taisons bija mums piešķīris tieši to kripatu spēka, lai izspruktu no atvara.

Pēkšņi rīkle aizkrita ciet. Jūra pilnībā norima. Ha­ribdu pārskaloja ūdens.

Tad, tikpat strauji kā aizcirtusies, rīkle atsprāga vaļā, izšļācot stāvu ūdens sienu, izvemjot visu, kas nosmādēts, ieskaitot mūsu lielgabala lodes, no kurām viena triecās pret "Birmingemas" bortu, kas nošķindēja kā ceļojošā cirka gongs.

Vairāk nekā desmit metru augsts vilnis pacēla mūs gaisā un nesa atpakaļ. Liku lietā visu savu gribasspēku, lai neļautu kuģim apgāzties, bet mēs tik un tā griezāmies uz riņķi vien, brāzdamies arvien tuvāk klintīm otrpus šaurumam.

No lūkas iznira vēl viens gruzdošs jūrnieks. Viņš uzmeimuroja virsū Klarisai, un abi gandrīz pārvēlās pār bortu. — Motors tūliņ eksplodēs!

— Kur ir Taisons? — es noprasīju.

— Joprojām lejā, — atbildēja jūrnieks. — Kaut ko tur vēl glābj, bet nez vai tas uz ilgu.

Kapteinis bilda: — Kuģis ir jāpamet!

— Nē! — iebļāvās Klarisa.

— Kundze, mums nav citas izejas. Korpusā jau plai­sas! Kuģis nespēs…

Teikums tā arī palika pusratā. Kaut kas brūngani zaļš šāvās no debesīm tik aši kā zibens šautra, sakampa kap­teini un aizrāva prom. Pāri palika vien ādas zābaki.

— Skilla! — iebrēcās kāds jūrnieks, kad vēl viens rā­puļa miesas stabs atšāvās no klintīm un aizrāva ari viņu. Viss notika tik strauji, ka, šķita, te šaudās lāzera stari, nevis briesmonis. Nespēju pat saskatīt tā seju, pazibēja vien zobi un zvīņas.

Rāvu laukā Pretstraumi un mēģināju briesmonim iešņāpt, kamēr tas rāva prom kārtējo matrozi, bet biju pārāk lēns.

— Visi lejā! — nokliedzos.

— Nevar! — Klarisa izrāva zobenu. — Apakšklājs ir liesmās.

— Glābšanas laivās! — Anabeta rīkoja. — Aši!

— Tādās no klintīm neizsprukt, — Klarisa iebilda. — Mūs aprīs.

— Mums jāmēģina. Persij, termosu!

— Es nevaru atstāt Taisonu!

— Mums jāsagatavo laivas!

%

Klarisa klausīja Anabetas pavēlēm. Kopā ar pāris miroņu jūrniekiem viņa atsedza vienu glābšanas laivu, bet Skillas galvas tikmēr cirtās no debesīm kā meteorītu lietus, paķerot pa konfederātu kareivim te še, te tur.

— Sagatavojiet otru laivu! — Es pametu Anabetai termosu. — Aizskriešu pēc Taisona.

— Nē! — Anabeta protestēja. — Izcepsies!

Neklausīju. Steidzos pie lūkas, kas veda uz tvaika

katlu telpu, taču pēkšņi pēdas vairs neskāra klāju. Es lidoju stāvus gaisā, vējš svilpa ausis, klints paslīdēja pāris sprīžu attālumā no manas sejas.

Skillai bija kaut kā izdevies paķert mani aiz mugur­somas, un nu es laidos uz viņas midzeni. Lieki neprā­todams, vēzēju zobenu uz mugurpusi un pamanījos to ietriekt monstra dzeltenajā, apaļajā redzoklī. Viņa ierēkusies izlaida mani no zobiem.

Kritiens būtu beidzies nelāgi — kā nekā atrados pārdesmit metru gaisā. Taču, kamēr šāvos lejup, "Birmingema" zem manis eksplodēja.

BABĀĀĀC!

Dzinējtelpa uzgāja gaisā, kā kvēlojošas mušiņas uz visām pusēm izsējot dzelžu dzelžus.

— Taison! — es kliedzu.

Glābšanas laivas bija paguvušas kaut pavisam ne­daudz attālināties no kuģa. Lejup lija liesmojošas vraka atlūzas. Klarisai un Anabetai bija izredzes tapt saraustī­tām gabalos, nosvilinātām vai noiet jūras dibenā līdz ar grimstošo korpusu — un tas labākajā gadījumā, pieņe­mot, ka viņas izsprukušas no Skillas.

Tad man ausis iesitās kāds cits sprādziens — kad Hermeja maģisko termosu atskrūvē maķenīt par daudz. Uz visām pusēm aizšāvās balti vēja strēķi, izkaisot glāb­šanas laivas kur kuro, apturot mani brīvā kritienā un virpuļu virpuļos aizraujot pāri ūdeņiem.

Acis aizmiglojās. Griezos kā vilciņš, dabūju pa galvu ar kaut ko smagu un atsitos pret ūdeni ar tādu spēku, kas pārlauztu ik pēdējo kauliņu, ja es nebūtu jūras dieva atvase.

Atceros vien to, kā dreifēju liesmojošā jūrā ar ap­ziņu, ka Taisons ir zudis uz visiem laikiem, un alkdams, kaut varētu pats noiet pa burbuli.