Briesmoņu jūra

TITĀNA LĀSTS

Tajā piektdienā pirms Ziemassvētku brīvlaika mamma sakravāja manu ceļasomu, ieslidināja līdzi pāris nāves ieroču un aizveda mani uz kārtējo internātskolu. Pa ceļam paķērām arī manas draudzenes — Anabetu un Taliju.

No Ņujorkas līdz Menas Bārhārborai bija astoņu stundu brauciens. Pār lielceļu krita krusa un slapjdraņķis. Lai arī ar Anabetu un Taliju nebijām redzējušies vairākus mēnešus, sniegputenis un draudīgās ceļojuma gaidas lika vēderam žņaugties čokurā, tāpēc visi sēdējām klusēdami. Atskaitot manu mammu. Kad šī sanervozējas, muti viņai nevar aizbāzt. Kad ap mijkrēsli beidzot sasniedzām Vestoveras namu, viņa jau bija paguvusi izklāstīt Anabetai un Talijai vispēdējo kaun­pilno pastāstiņu iz manas zēnības gadiem.

Talija noslaucīja aprasojušo logu un palūkojās laukā. — Super. Te būs riktīgi jautri.

Vestoveras nams atgādināja ar lāstu sistu karaļpili. Melna mūra celtne ar torņiem, šauriem logiem un milzīgām divviru koka durvīm. Tā slējās kupenām klātas klints virsotnē, pa labi skatam atklājās nosarmojis mežs, pa kreisi — putās sa­kults okeāns.

— Jūs tik tiešām negribat, lai es palieku? — mamma ba­žīgi apvaicājās.

— Nē, mammu, paldies, — atsaucos. — Kas zina, cik ilgi tas vilksies. Būs jau labi.

— Bet kā jūs tiksiet mājās? Persij, es taču satraucos.

Kaut tik asinis nebūtu sakāpušas vaigos! Pietika jau ar to vien, ka mamma man bija par šoferi — citas iespējas nebija.

— Neraizējieties, Džeksona kundze, — Anabeta uzmun­drinoši pasmaidīja. Viņas blondie mati bija ietūcīti apakš slē­potāju cepures, un acis tumsa tikpat pelēkas kā okeāns. — Mēs neļausim viņam savārīt ziepes.

Mamma nedaudz tā kā nomierinājās. Viņasprāt, Ana­beta ir saprātīgākais pusdievs, kas jelkad izvilcis līdz astotajai klasei. Viņa svēti tic, ka Anabeta regulāri glābj mani no dro­šas nāves. Taisnība vien ir, bet tas nenozīmē, ka man būtu no priekiem jālec gaisā.

— Labi, mīlīši, — mamma noteica. — Vai viss ir līdzi?

— Jā, Džeksona kundze, — atsaucās Talija. — Paldies, ka atvedāt.

— Pārvelkamie džemperi ir? Un mans telefona numurs?

— Mammu…

— Ambrozijs un nektārs, Persij? Un zelta drahma, ja pēkšņi vajag sazināties ar nometni?

— Mammu, nu taču! Viss būs labi. Meitenes, laižam!

Viņa šķita nedaudz sāpināta, un man pat sametās mam­mas žēl, bet i nedomāju uzkavēties mašīnā ne mirkli ilgāk. Ja man būtu jānoklausās vēl viena teiksma par to, cik amizanti trīs gadu vecumā esmu izskatījies vannā, biju gatavs ierakties kupenā un dzīvs nosalt.

Arī Anabeta un Talija izspruka laukā. Vējš izcirtās cauri kažokam un sadurstīja miesu maziem ledus duncīšiem.

Tiklīdz mammas auto bija gabalā, Talija paziņoja: — Persij, tev ir tik superīga mamma!

— Nav ne vainas, — atzinu. — Un tev? Vai tu sazinies ar savu mammu?

Kolīdz pajautāju, biju gatavs vai mēli norit. Talijai vien­kārši izcili padevās tie ļaunatminīgie skatieni, un, ja tādam vēl piepluso viņas panka paskatu — vīlēs sapluskāto armij­nieku žaketi, melnās ādas bikses, visas tās ķēdes, ar melnu apvilktās dzidri zilās acis un caururbjošo skatienu. Man tika veltīts ideāli nešpetns skatiens. — Nav tava daļa, Persij…

— Iesim labāk iekšā, — Anabeta iespraucās. — Grovers jau gaida.

Talija paraudzījās uz pili un noskurinājās. — Taisnība. Diezin, ko viņš te tādu uzgājis, ka jāsūta tik drudžaina ziņa?

Palūkojos augšup uz Vestoveras nama ēnās slīgstošajiem torņiem. — Neko spožu, — minēju.

Ozolkoka durvis čīkstot pavērās, un mēs visi trīs, līdzi ieraudami sniega vērpeti, iesoļojām nama vestibilā.

Spēju vien noelsties: — Oho!

Te bija, kur izvērsties. Pie sienām rindojās kauju karogi un virknējās ieroči: senatnīgi šaujamie, āvas un tamlīdzīgi rīki. Zinu, zinu, ka Vestovera skaitās karaskola, bet šīs deko­rācijas šķita nāvīgi pārspīlētas. Burtiskā nozīmē.

Roka aizslīdēja līdz kabatai, kur glabāju savu iznīcinošo lodīšu pildspalvu — Pretstraumi. Te jautās kas nelāgs. Kas bīstams. Talija tramīgi virpināja pirkstos savu īpašo burvju velti, sudraba kaklarotu. Nopratu, ka mums visiem prātā viens. Bez cīniņa neizsprukt.

Anabeta ierunājās: — Nez, kur te…

Un durvis mums aiz muguras aizcirtās.

— Fooorši, — novilku. — Tad jau laikam uzkavēsimies.

No viņa vestibila gala atbalsojās melodija. Izklausījās pēc

deju mūzikas.

Sastutējām somas aiz kolonnas un sākām apstaigāt plašo halli. Nebijām tikuši visai tālu, kad pret klona grīdu noklau­dzēja soļi, un mums pretim no pustumsas iznira divi stāvi.

Abiem bija īsi apcirpti, iesirmi mati un melnas militāras formas ar sārtu vīli. Sazin kāpēc sievietei bija pūkām klāta augšlūpa, bet vīrietim — gludi skūts vaigs. Abi soļoja tik stīvi, it kā aiz apkakles būtu aizbāzts slotaskāts.

— Tā! — sieviete noskaldīja. — Ko jūs te meklējat?

— Ēēē… — apjēdzu, ka atbildes padomā nav. Biju tik ļoti pārņemts ar vēlmi uzmeklēt Groveru un noskaidrot, kas lē­cies, ka pat neiedomājos — kādam varētu rasties jautājums, kāpēc trīs sīkie nakts vidū ielavījušies svešā skolā. Mašīnā netikām izrunājuši, kā tiksim iekšā. Es saminstinājos. — Kun­dze, mēs tikai…

-Hā! — vīrs atcirta tā, ka es teju palēcos. — Ballē vie­sus nelaižam! Jūs tiekat izzz-dzīti!

Viņam bija kaut kāds akcents — franču, vai: iz-žītil Viņš bija garš un skarbu seju. Nāsis, kad viņš runāja, papletās, tā­pēc nebija viegli novērsties. Savukārt acis bija katra savā krāsā kā tādam ielas runcim — viena zila, otra brūna.

Nopratu, ka viņš mūs tūliņ izlidinās sniegā, bet Talija negaidot pakāpās uz priekšu un pastrādāja ko pavisam sa­vādu.

Viņa uzsita knipi. Skaņa skaļi atbalsojās. Varbūt tikai māņi, bet man šķita, ka no meitenes plaukstas pāri vestibilam aizvirmo vēja brāzma. Tā pāršalca mūs visus, pat karogi gar sienām noplandījās.

— Ser, te jau nav runas par viesiem, — Talija sacīja. — Mēs esam vietējie, audzēkņi. Jūs atceraties: es esmu Talija. Bet tā Anabeta un vēl Persijs. Mēs esam astotajā klasē.

Skolotājs piemiedza divkrāsainās acis. Nesapratu, kur

Talijai prāts. Tagad mūs noslānīs par meliem un izlidinās sniegā. Tomēr izskatījās, ka vīrietis vilcinās.

Viņš paraudzījās uz kolēģi. — Misis Krīcira, vai atpazīstat šos skolniekus?

Lai cik bīstami, dabūju kost mēlē, lai neapsmietos. Sko­lotājai vārdā Krīts Ira? Nu, nevar būt!

Sieviete sablisinājās, it kā nupat uzmodusies no transa. — Es… jā. Šķiet, jā, ser. — Viņa sarauca pieri. — Anabeta. Talija. Persijs. Kāpēc jūs neesat sporta zālē?

Pirms paguvām atbildēt, atkal nodipēja soļi, un šurp jau joza aizelsies Grovers. — Jūs paguvāt! Jūs…

Ieraudzījis skolotājus, viņš apstājās kā iemiets. — Ak, misis Krīcira! Doktor Torn! Es…

— Kas lēcies, mister Andervud? — vīrišķis apvaicājās. Balsī jautās nepārprotams riebums pret Groveru. — Kā to saprast — paguvuši? Šie audzēkņi te dzīvo.

— Jā, ser. Protams, doktor Torn. Es gribēju teikt, cik labi, ka viņi paguva… pagatavot ballei punšu. Punšs ir kā odziņa! Un viņi visu sataisīja gatavu!

Doktors Torns nīgri paglūnēja uz mums. Nodomāju, ka viena acs droši vien ir mākslīga. Diez, brūnā? Vai zilā? Izska­tījās, ka viņam nagi niez nogrūst mūs no pils augstākā torņa, bet tad sapņaina atskanēja misis Krīciras balss: — Jā, punšs ir pasakains. Tagad teciet! Projām vairs neejiet!

Tas divreiz nebija jāsaka. Aizsteidzāmies ar virkni "jā, kundze" un "jā, ser", un vēl pāris salutējošiem žestiem, jo tie šķita iederamies šajā ainiņā.

Grovers mūs aši veda pāri vestibilam uz to pusi, kur skanēja mūzika.

Jutu mugurā urbjamies skolotāju skatienus, bet pietuvo­jos Talijai un klusi noprasīju: — Kas tas bija par triku ar knipi?

— Tu par miglu? Vai tad Hīrons tev to vēl nav ierādījis?

Rīklē samilza nejauks kamols. Hīrons bija mūsu nomet­nes nodarbību vadītājs, bet man viņš neko tamlīdzīgu nebija iemācījis. Kāpēc Talija to pieprata, bet es ne?

Grovers mūs naski vedināja pie stiklotām durvīm ar uz­rakstu "Sporta zāle". Pratu to saburtot ar visu disleksiju.

— Knapi izsprukām! — Grovers nopūtās. — Lai paldies dieviem, esat klāt!

Anabeta un Talija apkampa Groveru. Es draudzīgi ieplāju viņam plaukstā.

Tik tiešām priecājos viņu redzēt pēc visiem šiem mēne­šiem. Viņš bija paaudzies nedaudz garāks un uz zoda izdiedzējis vēl dažus pūku kušķus, bet citādi izskatījās kā allaž — sarkana cepure uz brūnajām matu sprogām, lai noslēptu radziņus, plati džinsi un kedas ar viltus pēdām, lai neviens nemanītu pinkainās kājas un nagus. Grovers bija apvilcis melnu tēkreklu, un man vajadzēja pāris sekunžu, lai sabur­totu — "Vestovera nams: RUK". Ej nu sazini, kas tas bija. Kaut kāda Grovera dienesta pakāpe vai varbūt skolas moto.

— Kas deg? — apvaicājos.

Grovers dziļi ievilka elpu. — Es atradu divus.

— Divus pusdievus? — Talija bija pārsteigta. — Šeit?

Grovers piekrītoši pamāja.

*

Arī viens pusdievs bija rets atradums. Šogad Hīrons sa­tīru vidū bija izsludinājis īpašu ārkārtas stāvokli un šos izsū­tījis pa malu malām, lai ķemmē visas skolas, sākot ar ceturto klasi līdz pat vidusskolas pēdējam gadam, un meklē jaunus rekrūšus. Laiki nebija no vieglajiem. Nometnieki pa vienam vien zuda. Mums noderēja katrs jauns cīņu biedrs, ko spējām uzmeklēt. Bēda vien tāda, ka pusdievi nemētājās, kur pa­gadās.

— Brālis un māsa, — viņš klāstīja. — Desmit un divpa­dsmit gadu veci. Vecākus neatšifrēju, bet atvases ir jaudīgas. Laika nav daudz. Man vajag palīgus.

— Briesmoņi?

— Viens. — Grovers bija tramīgs. — Viņš nojauš. Nav vēl īsti pārliecināts, bet šī ir mācību gada pēdējā diena. Viņš tos nepalaidīs mājās sveikā, pirms nenoskaidros, kas un kā. Rādās, ka šī ir mūsu pēdējā iespēja! Tiklīdz abiem pietuvojos, briesmonis sāk pīties pa kājām. Nezinu vairs, ko iesākt!

Grovers veltīja Talijai izmisuma pilnu skatienu. Pūlējos saglabāt vēsu prātu. Agrāk Grovers pēc risinājuma tvērās pie manis, bet nu pakāpi augstāk stāvēja Talija. Un ne tikai tāpēc, ka viņa bija Zeva meita. Talijai bija pamatīga pieredze ar briesmoņiem te, ārpasaulē.

— Skaidrs, — Talija sacīja. — Vai pusdievi ir ballē?

Grovers pamāja.

— Tad ejam dejot, — viņa paziņoja. — Kurš ir bries­monis?

— Ak vai, — Grovers nervozi atskatījās. — Jūs nupat viņu satikāt. Tas ir direktora vietnieks doktors Torns.

Karaskolām ir viena jokaina iezīme: tiklīdz bērni tiek laukā no formastērpiem, viņiem galīgi aizbrauc jumts. Lai­kam tāpēc, ka visu laiku jāievēro tik strikta disciplīna, tad nu kārojas norauties divtik.

Sporta zāles grīdu klāja melni un sarkani baloni, bet čaļi tos spārdīja cits citam tieši sejā un lūkoja cits citu nožņaugt ar kreppapīra dekorācijām. Meitenes kā jau allaž pārvietojās baros, traki sakrāsojušās, uzģērbušas lencīšu topiņus, superkošas bikses un kurpes, kas izskatījās pēc moku rīkiem. Ik pa laikam viņas kā tādas piranjas, spiegdamas un ķiķinādamas, uzklupa kādam nabadziņam, kas pēc tam palika vientuļš stā­vam ar bantēm matos un lūpukrāsas grafīti uz sejas. Vecākie puiši līdzinājās man — neveikli slapstījās pa zāles stūriem, pūloties palikt nemanāmi, it kā kuru katru brīdi varētu attap­ties, ierauti nāvīgā divkaujā. Manā gadījumā, protams, tā arī bija…

— Tie ir viņi. — Grovers pamāja uz diviem, kas sēdēja tribīnēs un ķīvējās. — Bjanka un Niko di Angelo.

Meitenei galvā bija liela, zaļa cepure, un šķita, ka viņa cenšas slēpt seju. Puika acīmredzot bija viņas mazais brālītis. Abiem bija tumši zīdaini mati un olīvkrāsas āda, un abi ru­nājot kaismīgi žestikulēja. Puisēns jauca kaut kādu kāršu kavu. Izskatījās, ka māsa šo strostē. Viņa meta sāņus bažīgus skatienus kā juzdama, ka nav īsti lāgā.

Anabeta jautāja: — Vai viņi… tu esi viņiem pateicis?

Grovers pakratīja galvu. — Tu jau zini. Tas viņus tikai lieki apdraudētu. Tiklīdz apzinies savu izcelsmi, smarža pie­ņemas spēkā.

Viņš paraudzījās uz mani, un es apstiprinoši pamāju. Nebija ne jausmas, kā pusdievus saož satīri un briesmoņi. Bet zināju, ka tāds aromāts draud ar pēdējo stundiņu. Io spē­cīgāks pusdievs kļūsti, jo stiprāk od pēc briesmoņa cienasta.

— Nu, tad ķeram abus ciet un laižamies lapās, — es ieteicu.

Spēru soli, bet Talija brīdinoši uzlika roku man uz pleca. Pa durvīm bija iespraucies direktora vietnieks doktors Torns un nu stāvēja pie tribīnēm līdzās di Angelo atvasēm. Viņš dzestri pamāja mums ar galvu. Zilā acs teju iegailējās.

Spriežot pēc doktora Torņa sejas, Talijai nebija izdevies iepūst viņam miglu acīs. Viņš nojauta, kas mēs tādi. Nu viņš nogaidīja, lai redzētu, kāpēc esam šurp atspērušies.

— Neskaties uz bērniem, — Talija norīkoja. — Jāsagaida izdevība, lai tiktu viņiem klāt. Izliksimies, ka viņi mūs nein­teresē. Aizmānīsim Torņu projām no viņu smaržas.

— Kā?

— Mēs esam trīs jaudīgi pusdievi. Mūsu klātbūtnei vaja­dzētu nojaukt pēdas. Iejuksim pūlī. Uzvedīsimies dabiski. Uzdejosim. Bet paturēsim bērnus acīs.

— Uzdejosim? — Anabeta pārprasīja.

Talija piekrītoši pamāja. Viņa ieklausījās meldiņā un sa­rauca degunu. — Fui. Kurš pasūtījis Džesiju Makartniju? Grovers izskatījās dziļi sāpināts. — Es.

— Jēziņ, Grover. Totāli tizli. Nevarēji izvēlēties Green Day vai kaut ko tādu?

— Green… ko?

— Neko, neko. Dejojam!

— Bet es neprotu dejot!

— Pratīsi, es vadīšu, — Talija atcirta. — Nāc nu, kazlēn. Talija paķēra šo pie rokas un aizrāva uz deju zāli tā, ka

Grovers paguva vien noelsties. Anabeta pasmaidīja.

— Kas ir? — noprasīju.

— Nekas. Vienkārši forši, ka Talija ir atgriezusies. Anabeta kopš pērnās vasaras bija mani pāraugusi, un tas

mani nedaudz mulsināja. Agrāk viņas vienīgā rotaslieta bija Pusdievu nometnes krellītes, bet nu viņai ausīs rotājās mazas sudraba pūcītes — Anabetas mammas Atēnas simbols. Viņa norāva slēpotāju cepuri, un pār pleciem nolija garās, blondās cirtas. Tagad viņa nez kādēļ izskatījās vecāka.

— Tātad… — pūlējos sagudrot jēdzīgu sakāmo. Uzvedieties dabiski, piekodināja Talija. Kas gan tur dabisks, ja esi pusdievs, kurš devies bīstamā misijā? — Hmm, esi pēdējā laikā uzprojektējusi kādu krietnu māju?

Anabetai acīs iegailējās liesmiņas, kā jau allaž, kad tika skarta arhitektūras tēma. — Ak dieniņ, Persij! Tajā jaunajā skolā man kā izvēles priekšmets ir 3D dizains, un tur ir tik forša datorprogramma…

Viņa sāka klāstīt, kā uzprojektējusi iespaidīgu piemi­nekli, ko gribot būvēt Manhetenas centrā. Viņa vārījās par balstiem, fasādēm un tādā garā, un es mēģināju klausīties. Izsenis zināju, ka Anabeta sapņo nākotnē kļūt par visu arhi­tektu arhitekti — viņa dievina matemātiku, vecas mājas un visu to pārējo — bet, goda vārds, knapi sapratu kaut vārdu.

Taisnību sakot, nedaudz kremta, ka viņa ir tik stāvā sa­jūsmā par savu jauno skolu. Šī viņai bija pirmā pieredze Ņu­jorkas skolā. Biju cerējis, ka tiksimies biežāk. Viņas abas ar Taliju tagad mācījās kādā Bruklinas internātā — pietiekami tuvu Pusdievu nometnei, lai Hīrons pagūtu izlīdzēt, ja gadītos kāda ķeza. Tā kā viņējā bija meiteņu mācību iestāde, bet es mācījos Manhetenas publiskajā skolā, tikāmies retu reizi.

— Nūjā, forši, — novilku. — Tad tu tur paliksi visu gadu?

Anabetas vaigs apmācās. — Iespējams, ja vien…

— Eu! — Talija mums uzsauca. Viņa grieza lēno deju ar Groveru, kas, kājām pinoties, ik pa laikam iespēra Talijai pa apakšstilbiem un izskatījās, ka labprātāk būtu beigts. Viņam vismaz bija mākslīgās kājas. Viņš atšķirībā no manis varēja attaisnot savu tizlošanos.

— Dejojiet, slaisti! — Talija norīkoja. — Izskatās stulbi, ka jūs tur tā stāvat.

Es tramīgi paraudzījos uz Anabetu un pēc tam uz mei­teņu baru, kas spietoja pa sporta zāli.

— Nu? — Anabeta uzvaicāja.

— Kuru man uzlūgt?

Viņa iedunkāja man pa vēderu. — Tak mani, aļģupauri!

— A, nūjā..

Aizgājām līdz deju placim, un es mēģināju saskatīt, kā uzvedas Talija un Grovers. Vienu roku uzliku Anabetai uz gurna, otru viņa pati sakampa tā, it kā grasītos mani lidināt kādā džudo kūlenī.

— Es nekodīšu, — viņa sacīja. — Labrīt, Persij. Kas — jums skolā diseņu nav?

Es neatbildēju. Taisnību sakot, bija gan. Bet es ne reizi nebiju tā pa īstam dejojis. Parasti ar pāris čaļiem stūrī mētāju basketbola bumbu.

Pāris minūtes pagorījāmies. Mēģināju koncentrēties uz sīkumiem, piemēram, uz kreppapīra strēmelēm un punša bļodu, — vispār jebko, lai nedomātu par faktu, ka Anabeta ir garāka par mani, plaukstas man ir sasvīdušas un droši vien pretīgas, turklāt nemitīgi minu viņai uz kājām.

— Ko tu pirmīt tur teici? — ievaicājos. — Tev skolā ir kaut kādas problēmas?

Viņa saknieba lūpas. — Nē, par to nav runas. Drīzāk par

tēti.

— Ui, — es zināju, ka Anabetai ar tēti nav visai spožas attiecības. — Man šķita, ka jums abiem iet uz gaišo pusi. Pa­māte atkal uzdarbojas?

Anabeta nopūtās. — Viņš nolēmis pārvākties. Nu, kad es beidzot esmu iejutusies Ņujorkā, viņš pieņēmis kaut kādu stulbu darba piedāvājumu — došoties vākt materiālu grāma­tai par Pirmo pasaules karu. Uz Sanfrancisko.

Izklausījās, ka vārds nav labāks par "Soda laukiem" vai "Aīda sporta īsbiksēm".

— Un viņš grib, lai tu brauc līdzi? — es vaicāju.

— Uz otru valsts malu, — viņa bezcerīgi novilka. — Tur­klāt pusdieviem Sanfrancisko nav dzīves. To viņam vajadzētu jēgt-

— Ko? Kāpēc?

Anabeta izbolīja acis. Viņa laikam domāja, ka āzējos. — Tu taču zini. Tas ir tur.

— Ā, — nomurmināju. Man nebija ne jausmas, par ko viņa runā, bet negribēju izlikties par muļķi. — Tad… tu at­griezīsies dzīvot nometnē vai kā?

— Persij, viss ir daudz sarežģītāk. Es… man tev laikam kas jāizstāsta.

Anabeta pēkšņi sastinga. — Viņi ir prom.

-Kas?

Sekoju Anabetas skatienam. Tribīnes. Abu pusdievu, Bjankas un Niko, tur vairs nebija. Durvis līdzās tribīnēm bija plaši atvērtas. Nemanīja ari doktoru Torņu.

— Mums jāatrod Talija un Grovers! — Anabeta dru­džaini raudzījās visapkārt. — Nu, kur šie aizdancojušies? Kur?

Anabeta iejuka pūlī. Grasījos viņai sekot, taču man ceļā pagadījās meiteņu bars. Izgudrēm metu līkumu, lai izvairītos no bantēm un lūpukrāsām, un, kad beidzot biju drošā atsta­tumā, Anabeta jau bija pačibējusi. Apmetu loku ap zāli, lūko­jot pēc viņas vai Talijas un Grovera. Tā vietā ieraudzīju ko tādu, ka asinis sastinga dzīslās.

Tepat netālu uz sporta zāles grīdas mētājās zaļa cepu­rīte — gluži tāda pati, ko valkāja Bjanka di Angelo. Līdzās iz­svaidītas pāris kārtis. Un tad es ieraudzīju arī doktoru Torņu. Viņš spraucās laukā pa durvīm otrpus zālei un di Angelo bēr­nus stūma sev pa priekšu, sakampis tos aiz čupra kā kaķēnus.

No Anabetas joprojām nebija ne miņas, bet nojautu, ka viņa kaut kur otrā stūrī meklē Taliju un Groveru.

Gandrīz aizjozu turp, bet tad nodomāju — paga!

Atcerējos Talijas izbrīna pilnos vārdus, kad vestibilā in­teresējos par savādo knipi: vai tad Hīrons tev to vēl nav ierā­dījis? Atminējos, kā Grovers vērsās tieši pie viņas, cerot, ka nu tik šī glābs pasauli.

Nevarētu teikt, ka Talija man traucētu dzīvot. Viņa bija forša. Vai viņa vainīga, ka gadījusies Zevam par meitu, tādēļ izpelnījusies vispārēju uzmanību… un tomēr, bija lieki ķerties viņai brunčos ikreiz, kad samilza kāda problēma. Turklāt ne­bija laika. Di Angelo bērniem draudēja briesmas. Kamēr mek­lēšu draugus, viņi būs jau gabalā. Pazinu briesmoņus, zināju, ar ko man ir darīšana. Tas bija man pa spēkam.

Izvilku no kabatas Pretstraumi un metos pakaļ dokto­ram Tornam.

Skaties patiesībai acīs! Tu esi pusdievs!

Persijam ir tikai desmit dienas, lai ar draugu palīdzību no­vērstu karu Olimpa kalnā!

Varbūt katrā leģendā tiešām slēpjas grauds patiesības? "Zibens zaglis" apspēlē varbūtību, ka īsts un joprojām dzīvs te­pat līdzās ir viss, par ko vēstīts it kā aizmirstībā nogrimušajos sengrieķu mītos!

LASIET ARĪ :

Persijs Džeksons nav parasts zēns — viņš ir pusdievs, īsts varonis, kam lemti lieli varoņdarbi! Tikai viņš to vēl nezina… Līdz beidzot pienāk brīdis, kad viņš atklāj savas piedzimšanas noslēpumu — Persijs ir sengrieķu jūras dieva Poseidona dēls…

Kamēr Seidija dzīvo pie vecvecākiem Londonā, Kārters ap­ceļo pasauli kopā ar tēti, izcilo eģiptologu Džūliusu Keinu.

Kādu vakaru Doktors Keins aizved bērnus uz Britu mu­zeju, kur nejauši palaiž brīvībā ēģiptiešu dievu Setu, kas nolād tēvu aizmirstībai. Lai glābtu dzīvību, Kārters un Seidija metas bēgt.

GAIDIET!

Pēc laika Kārters un Seidija atklāj, ka ēģiptiešu dievi mos­tas un pats ļaunākais — Sets — dzenas pēc Keiniem. Lai viņu apturētu, brālis un māsa dodas bīstamā ceļojumā, kas aizvedīs tuvāk patiesībai par Keinu ģimenes saikni ar slepenu faraonu brālību.

UDK 821.111 (73)-93-3 Ri 713

© SLA "Jumava", izdevums latviešu valodā © Laura Freidenfeldc, tulkojums latviešu valodā

ISBN 978-9934-11-437-3

www.jumava.lv ww w.gramata24. lv

Izdevējs — apgāds "Jumava", Dzirnavu ielā 73, Rīgā, LV-1011