Briesmoņu jūra

PIECPADSMIT AUNĀDA NEVIENAM

— Es noķēru Nevienu! — Polifēms gavilēja.

Aizlavījāmies līdz alas ieejai un vērojām, kā ciklops

ar nelietīgu smīnu satvēris zilu gaisu. Briesmonis papu­rināja dūres, un zemē nolīgoja beisbola cepurīte. Ana­beta karājās kājām gaisā.

— Ha! — ciklops ierēcās. — Neredzama bezgode! Viena tikpat nešpetna man tūliņ taps par sievu. Tātad tevi liksim mango čatnija katlā!

Anabeta spurojās, bet izskatījās apdullusi. Viņas pieri rotāja nejauka brūce. Skatiens bija stiklains.

— Es brukšu viņam virsū, — čukstēju Klarisai. — Mūsu kuģis ir salai otrā pusē. Jūs abi ar Groveru…

— Izslēgts, — abi vienā balsī protestēja. Klarisa bija bruņojusies ar auna raga šķēpu no ciklopam īpaši vērtī­gas kolekcijas. Grovers savukārt bija kaut kur rāvis aitas ciskas kaulu un, lai gan neizskatījās visai sajūsmināts par guvumu, tomēr turēja to kā rungu, gatavs kuru katru bridi mesties uzbrukumā.

— Klupsim virsū visi reizē, — Klarisa norūca caur sakostiem zobiem.

— Jā, — Grovers piebalsoja. Un tūliņ izbolīja acis, nespēdams noticēt, ka nupat bijis vienisprātis ar Klarisu.

— Labi, — piekritu. — Uzbrukuma plāns: Maķedo­nija.

Abi piekrītoši pamāja. Pusdievu nometnē mēs visi bijām apguvuši vienādas cīņas prasmes. Sapratāmies no pusvārda. Šo uzdevums bija uzglūnēt un uzbrukt no abiem flangiem, kamēr es novērsīšu uzmanību priekšplānā. īsi sakot, tas nozīmēja, ka mirsim mēs visi, nevis es viens, bet tik un tā biju pateicīgs par palīdzību.

Pacēlu zobenu gaisā un nobļāvos: — Ei, tu ķēms tāds!

Milzis ar joni pagriezās pret mani. — Vēl viens? Kas tu tāds?

— Liec zemē manu draugu. Es esmu tas, kurš tevi apsaukāja.

— Tu esi Neviens?

— Tieši tā, smerdeļu puņķutapa! — Anabetai lamas padevās skanīgākas, bet nekas cits man acumirklī prātā nenāca. — Es esmu Neviens un lepojos ar to! Tagad laid viņu lejā un panāc šurp! Gribu vēlreiz izdurt tev aci!

— RAAAAARR! — viņš ierēcās.

Labā ziņa: Polifēms nosvieda Anabetu. Sliktā ziņa: nosvieda ar galvu pret akmeņu krāvumu, un viņa palika guļam nekustīgi kā lupatu lelle.

Nākamā sliktā ziņa: šurp nu klumzāja pustonnu smags, smirdīgs ciklopa blāķis, ko man vajadzēs durstīt ar mazu zobentiņu.

— Tas par Pānu! — No labās puses iespraucās Gro­vers. Viņš lidināja savu aitas cisku, kas vārgi atsitās pret ciklopa pieri. Klarisa tikmēr piesteidzās no kreisās puses un atslēja pret zemi šķēpu, uz kura ciklops uzdūrās, spe­rot nākamo soli. Viņš sāpēs iegaudojās, un Klarisa kņupa pie zemes, lai netiktu nomīdīta. Taču Polifēms veikli iz­rāva pīķi kā brangāku skabargu un turpināja kursu manā virzienā.

Liku lietā Pretstraumi.

Briesmonis lūkoja mani sakampt. Pamuku sāņus un iedūru šim ciskā.

Cerēju jau, ka viņš sabirzis pīšļos, bet šis milzis bija pārāk liels un spēcīgs.

— Skrien pie Anabetas! — uzkliedzu Groveram.

Viņš aizsteidzās, paķēra meitenes burvju cepuri un

pacēla saļimušo Anabetu, kamēr mēs ar Klarisu ņēmā­mies novērst Polifēma uzmanību.

Jāatzīst, Klarisai bija dūša. Viņa atkal un atkal klupa virsū ciklopam. Tas spēra zemes gaisā, spārdījās, ķerstīja tukšu gaisu, bet Klarisa bija necerēti veikla. Turklāt tik­līdz uzbruka viņa, arī es tūliņ metos durt nejaucenim pēdā, potītē vai rokā.

Taču mūžīgi tā nevarēja turpināties. Pārgurums ņemtu virsroku vai arī ciklopam gadītos kāds veiksmīgs vēziens. Pietiktu ar vienu tādu, un mēs būtu pagalam.

Ar acs kaktiņu manīju, ka Grovers stiepj Anabetu pār virvju tiltu. Diez vai es tā rīkotos, jo taipus aizai gai­dīja mežonīgās aitas, bet patlaban šis krasts izskatījās vēl draudīgāks, un man radās kāda ideja.

— Atkāpjamies! — pakliedzu Klarisai.

Viņa pavēlās sāņus, un ciklopa dūre sadragāja līdzās augošu olīvkoku.

Joņojām uz tiltu, Polifēms dzinās pa pēdām. Viņš bija izraibināts ar brūcēm un klibs, bet tas viņu darīja jo gausāku, jo niknāku.

— Samalšu jūs jēra kebabā! — viņš zvērēja. — Tūk­stoškārt nolādēts Neviens!

— Ātrāk! — mudināju Klarisu.

Aulekšojām lejup pa kalnu. Tilts bija mūsu vienīgais glābiņš. Grovers jau bija ticis otrā krastā un stutēja Ana­betu uz kājām. Mums bija jātiek pāri, pirms krītam na­gos briesmonim.

— Grover! — es saucu. — Izvelc Anabetas nazi!

Ieraudzījis ciklopu turpat mums aiz muguras, Gro­vers iepleta acis, bet pamāja, itin kā saprazdams. Kamēr mēs ar Klarisu taustījāmies pār tiltu, Grovers jau sāka griezt pušu virves.

Pirmā virve pārtrūka, skaļi nošvūkstēdama.

Polifēms slāja nopakaļ, pamatīgi iešūpojot tiltu.

Virves nu bija aizzāģētas. Abi ar Klarisu lēcienā me­tamies uz klints līdzās Groveram. Ar plašu vēzienu nošvīkstināju savu zobenu un pārcirtu pārējās virves.

Tilts gāzās bezdibenī, un ciklops iegaudojās… aiz sa­jūsmas, jo stāvēja mums acu priekšā.

— Izgāzās! — viņš līksmi bauroja. — Neviens izgā­zās!

Klarisa un Grovers mēģināja viņam uzbrukt, bet bries­monis viņus aizmēza kā mušas.

Manī milža dusmas. Nespēju aptvert, ka esmu nonā­cis tiktāl, zaudējis Taisonu, tik daudz ko pārcietis, lai ta­gad izgāztos — lai man ceļā stātos kaut kāds stulbs briesmonis bēbīšzilos uzvalku brunčos. Neviens lai ne­domā tā apieties ar maniem draugiem! Ar to es domāju… neviens, nevis Neviens. Ai, nu paši sapratāt.

Dzīslās ielija jauna spara vilnis. Izslējis zobenu, me­tos uzbrukumā, aizmirstot par mūsu bezcerīgo mazā­kumu. Iegrūdu zobenu viņam vēderā. Kad viņš sakņupa, triecu zobena spalu šim pret degunu. Zvetēju, spēru un dauzīju, līdz beidzot attapos, ka Polifēms apdullis atkri­tis uz muguras un kaut ko murmulē, bet es stāvu, drau­dīgi piegrūdis zobena smaili pie ciklopa vienīgās acs.

— Oiiiiiii, — Polifēms vaimanāja.

— Persij… — Groveram mute bija vaļā. — Kā tu…

— Lūdzu, tikai ne to! — ciklops vaidēja, žēlabaini raudzīdamies manī. Viņam asiņoja deguns. Pusaklās acs kaktiņā riesās asara. — M-m-manām aitiņām mani va­jag. Es tikai piesargāju aitiņas!

Viņš iešņukstējās.

Es biju uzvarējis. Atlika viens nasks dūriens.

— Nogalini viņu! — Klarisa kliedza. — Ko tu vēl gaidi?

Ciklops izklausījās tik neviltoti satriekts, gluži kā… kā Taisons.

— Tas ir ciklops! — Grovers brīdināja. — Netici viņam!

Zināju, ka viņam taisnība. Zināju, ka Anabeta teiktu

to pašu.

Bet Polifēms tik žēli raudāja… un man kā ar āmuru pa pieri atausa, ka arī viņš ir Poseidona dēls. Tāpat kā Taisons. Kā es. Kā lai tādu aukstasinīgi nonāvē?

— Mums tikai vajag aunādu, — paziņoju briesmo­nim. — Vai ļausi mums to paņemt?

— Nē, — Klarisa bļaustījās. — Dur nost!

Ciklops iešņukstējās. — Mana daiļā aunāda. Kolek­cijas lepnums un acuraugs. Ņem vien, bezsirdīgais cilvēkgabals. Ņem un pazudi uz neatgriešanos.

— Tagad es lēnām kāpšos atpakaļ, — brīdināju cik­lopu. — Viens nepārdomāts solis, un…

Polifēms saprotoši pamāja ar galvu.

Es atkāpos… un Polifēms veikli kā kobra aizlidināja mani līdz pašai aizas malai.

— Muļķa mirstīgais! — viņš rēkdams slējās kājās. — Aunādu sagribējies? Ha! Vispirms es tevi aprišu.

Viņš atpleta savu gigantisko rīkli, un iepuvušie dze­rokļi grasījās tapt par manu pēdējo pirmsnāves ainiņu.

Tad man pār galvu kaut kas nošvīkstēja, tad noska­nēja būkšķis.

Polifēmam rīklē ielidoja akmens basketbola bumbas izmērā — vienkārši brīnišķīgs trīspunktu metiens. Cik­lops žākstīdamies mēģināja norīt negaidito kumosu. Viņš aizmeimuroja atmuguriski, bet nebija jau kur mei­murot. Papēdis paslīdēja, klints mala nodrupa, varenais Polifēms novēcināja rociņas kā cālēns un gāzās bezdi­beņa dzīlēs.

Es atskatījos.

Pusceļā no pludmales, slepkavniecisko aitu pulka vidū sveiks un vesels stāvēja mans senais draugs.

— Slikts Polifēms, — Taisons paziņoja. — Mēs, cik­lopi, nav vienmēr tik mīļi, kā izskatās.

Taisons izklāstīja saīsināto versiju: hipokamps Dardedzis — kas acīmredzot bija mums sekojis kopš pašas Longailendas, sapņodams parotaļāties ar Taisonu, — bija uzmeklējis Taisonu grimstošajā "Birmingemas" vrakā un izvilcis drošībā. Kopš tā mirkļa abi meklēja Bries­moņu jūru un mūs, līdz beidzot Taisons saoda aitu smārdu un atrada šo salu.

Tik ļoti gribēju samīļot to milzu lempi, bet viņš stā­vēja ēdelīgo aitu vidū. — Taison, lai paldies visiem die­viem! Anabeta ir ievainota!

— Tu saki paldies dieviem, ka viņa ir ievainota? — Taisons neko nesaprata.

— Nē tak! — Es sakņupu pār Anabetu, un tas, ko redzēju, mani it nemaz neiepriecēja. Brūce pierē bija dziļāka, nekā pirmīt šķita. Mati virs pieres bija pieķepuši ar asinīm. Seja bāla un mikla.

Mēs ar Groveru pārmijām tramīgus skatienus. Tad man atausa ideja. — Taison, aunāda! Vai tu man to atne­sīsi?

— Kuru? — Taisons vaicāja, nopētīdams aitu simtus.

— To tur, kokā! — norādīju. — Zeltīto!

— A. Smukiņo. Labi.

Taisons aizlāčoja līdz kokam, piesargādamies, ka ne­samin kādu aitu. Ja aunādai tuvotos mēs, mūs bez vārda runas dzīvus aprītu, bet Taisons laikam oda pēc Polifēma, jo ganāmpulks nenieka neiebilda. Kustonīši drūz­mējās gar Taisona kājām un piemīlīgi blēja, laikam gai­dīdami, ka no liela pīta groza iznirs kādi nebūt aitu našķi. Taisons pasniedzies nocēla aunādu no zara. Ozola lapas tūliņ nodzeltēja. Taisons lēni līgoja uz manu pusi, bet es nokliedzos: — Nav laika! Met!

Zelta aunāda aizplanēja pa gaisu kā mirdzošs lidojo­šais šķīvītis. Notvēru to un noelsos. Te bija kilogramu trīsdesmit smalkas zelta vilnas — smagāks ķēriens, nekā pirmajā bridi varētu šķist.

Uzklāju to Anabetas augumam, atsedzot vien seju, un klusībā lūdzos pie visiem dieviem, kādi vien nāca prātā, pat tiem, kuri man negāja pie sirds.

Lūdzu. Lūdzu.

Meitenes sejā ielija sārtums. Plaksti notrīsēja un at­vērās. Pušums pierē sāka aizvilkties. Viņa ieraudzīja Gro­veru un vārgi izdvesa: — Tu neesi… precējies?

Grovers atplauka smaidā. — Nē. Draugi atrunāja.

— Anabeta, — es ierunājos, — guli rāma.

Taču par spīti mūsu iebildumiem viņa pieslējās sē­dus, jo brūce nu jau bija gandrīz pilnīgi aizdzijusi. Ana­beta izskatījās krietni labāk. Vēl jo vairāk — viņa vai staroja un šķita vesela kā rutks, it kā dabūjusi dzirkstīgu veselības dziras injekciju.

Taisonam tikmēr sākās ķibeles ar aitām. — Zemē! — viņš pukojās, kamēr tās bāzās virsū, sliedamās pakaļkā­jās, lai uzietu ko gardu. Dažas jau sāka ošņāties mūsu virzienā. — Nē, aitiņas. Te, te! Šurpam!

Aitas rātni sekoja, bet nu jau bija skaidri nomanāms, ka viņas ir traki izsalkušas un sāk jēgt, ka Taisonam nav, ar ko šās pacienāt. Svaigā miesa tepat līdzās bija visai liels kārdinājums.

— Mums jāsteidzas, — es sacīju. — Mūsu kuģis ir… "Karalienes Annas atriebe" bija, ui, cik tālu! īsākais ceļš bija pāri aizai, bet mēs nupat bijām iznīcinājuši vienīgo tiltu. Atlika vien iespēja lauzties cauri aitām.

— Taison, — es uzsaucu, — vai vari aizmānīt ganām­pulku pēc iespējas tālāk?

— Aitas grib ēst.

— Es zinu. Viņas grib ēst cilvēku. Aizved viņas tālāk no takas. Mums jāpagūst aizskriet līdz pludmalei. Tiksi­mies tur.

Taisons šķita domīgs, bet uzsvilpa. — Nāciet nu, aitiņas! Ēdami cilvēki ir tur, uz to pusi!

Viņš ielēkšoja pļavā, un aitas sekoja pa pēdām.

— Neizlaid no rokām aunādu, — piekodināju Ana­betai. — Var gadīties, ka neesi pavisam atlabusi. Vai uz kājām stāvi?

Viņa mēģināja, bet vaigs atkal nobāla. — Aiii. Ne­esmu pavisam atlabusi.

Klarisa nometās viņai līdzās un iztaustīja Anabetas krūškurvi tā, ka nabadzīte noelsās.

— Lauztas ribas, — Klarisa secināja. — Lēnām aug kopā, bet skaidrs, ka lauztas.

— Kā tu zini? — nobrīnījos.

Klarisa īgni palūrēja uz mani. — Pašai tā ne reizi vien gadījies, āpsi! Es nesīšu viņu.

Pirms paguvu ko iebilst, Klarisa paķēra Anabetu kā miltu maisu un stiepa uz piekrasti. Mums ar Groveru atlika sekot.

Tiklīdz nokļuvām pie ūdens, veltīju visas domas "Karalienes Annas atriebei". Liku buriniekam pacelt en­kuru un peldēt pie manis. Pēc pāris nemierpilnām minū­tēm kuģis iznira viņpus salas ragam.

— Tuvojos! — bļāva Taisons. Viņš aulekšoja šurp pa taku, un aitas dipināja metrus piecdesmit nopakaļ, veltī­damas savam ciklopu draugam neizpratnes pilnus blējienus, ka atstātas tukšiem vēderiem.

— Diezin vai viņas mums sekos ūdeni, — es mieri­nāju pārējos. — Peldam uz kuģi.

— Un kā Anabeta? — Klarisa sašuta.

— Mums visiem kopā izdosies, — es uzstāju. Pārlie­cība par saviem spēkiem sāka atgriezties. Jutu zem kā­jām stingru pamatu — jeb ūdeni. — Tiklīdz nokļūsim līdz kuģim, būsim drošībā.

Glābiņš bija tik tuvu.

Mēs jau bridām gar aizu, kad pēkšņi izdzirdējām mežonīgu rēcienu un ieraudzījām nevienu citu kā Polifēmu — noskrāpētu, apskrambātu, bet dzīvāku par dzīvu, ar debeszilo kāzu kārtu lupatu lēveros — šļak­stiem vien slājam mūsu virzienā. Katrā rokā pa akmens blāķim.