Briesmoņu jūra

TRĪS esi sveikts mŪŽĪgo mocĪbu TAKSOMETR

Anabeta mūs jau gaidīja aiz stūra. Viņa ierāva mūs mazā sānieliņā, jo pa Čērčstrītu Merivezeras virzienā gaudodams aiztrauca ugunsdzēsēju autiņš.

— Kur tu šito rāvi? — Viņa pikti norādīja uz Tai­sonu.

Citkārt es būtu bijis bezgala laimīgs, sastopot Anabetu. Par spīti tam, ka viņas mamma Atēna bija uz nažiem ar manu tēvu, mēs abi pagājušovasar cieši iedraudzējā­mies. Negribēju ne atzīt, cik dikti biju noilgojies pēc Anabetas.

Taču nupat man krāgā klupa gigantiski kanibāli. Taisons kādas trīs četras reizes izglāba man dzīvību, bet Anabeta nu lūrēja uz šo tā, it kā viņš būtu grēka gabals.

— Viņš ir mans draugs, — es sacīju.

— Bezpajumtnieks?

— Kāda starpība? Un vai zinies, viņš tevi dzird. Pa­jautā viņam pati.

Anabeta izskatījās pārsteigta. — Viņš runā?

— Runāju, — Taisons apstiprināja. — Tu esi smuka.

— Fuiii! — Anabeta pakāpās tālāk no Taisona.

Kaut kas neticams — kas viņu dīdīja uz tādu nekau­nību? Meklēju ugunsbumbu sviluma pēdas uz Taisona plaukstām, bet tām nebija ne vainas — nosmulētas, rē­tainas delnas, netīri nagi kartupeļu čipsu izmērā — šādi tās izskatījās vienmēr. — Taison, — es neticības pilns iz­dvesu, — tev rokas nav pat apsvilušas.

— Protams, ka nav, — Anabeta purpināja. — Jābrī­nās, ka lestrigoniem pietika dūšas tev uzbrukt, kad pie sāniem šitais.

Šķita, ka Taisonu vai apbūrušas Anabetas gaišās matu cirtas. Viņš centās tās aptaustīt, bet Anabeta uzšāva pa pirkstiem.

— Anabeta, ko tu tur gvelz? — Biju neizpratnē. — Lestri… — kas?

— Lestrigoni. Tie briesmoņi sporta zālē. Gigantiski kanibāli no tāla ziemeļgala. Odisejs reiz ar šiem saskrē­jās, bet nekad neesmu pieredzējusi, ka viņi būtu atklejojuši uz dienvidiem līdz pašai Ņujorkai.

— Lestri… — to jau nevar pat izteikt. Kā tas būtu cilvēku valodā?

Viņa mirkli apdomāja un beidzot izlēma. — Kanā­dieši. Ejam, mums jāzūd lapās.

— Policija mani meklēs.

— Tā nu ir mazākā bēda, — viņa atmeta. — Tev sapņi rādās?

— Sapņi… par Groveru?

Anabeta nobālēja. — Groveru? Nē, kas ir ar Gro­veru?

Izstāstīju viņai savu sapni. — Bet kāpēc tu prasi? Kas tad tev rādās?

Anabetas skatiens bija tik tramīgs, it kā domas jo­ņotu vēja ātrumā.

— Nometne, — viņa beidzot sacīja. — Milzu ķeza nometnē.

— Mamma teica to pašu! Bet kas par nepatikša­nām?

— īsti nezinu. Kaut kas sagājis dēlī. Mums uz kar­stām pēdām jāsteidzas turp. Visādi neradījumi dzenas man pakaļ jau no pašas Virdžīnijas un mēģina aizkavēt. Tev gadījās daudz uzbrukumu?

Nogrozīju galvu. — Visu gadu neviens pats… līdz šodienai…

— Neviens? Bet kā… — Viņas skatiens atdūrās pie Taisona. — Nūja.

— Kas tas par "nūja"?

Taisons kā priekšzīmīgs skolēns pacēla roku. — Tie kanādieši sporta zālē nosauca Persiju par kādu tur… jū­ras dieva dēlu?

Abi ar Anabetu pārmijām skatienus.

Tumša bilde, kā lai sakarīgi to visu paskaidro, bet bija sajūta, ka Taisons pelnījis zināt patiesību — galu galā, viņš tikko gandrīz bija aizraidīts pie tēviem.

— Paklau, draugs, — es iesāku, — tu esi kādreiz dzir­dējis tos pastāstus par grieķu dieviem? Tur Zevu, Poseidonu, Atēnu…

— Jā, — Taisons atsaucās.

— Nūū… tie dievi joprojām dzīvo. Viņi virzās līdzi Rietumu civilizācijai, pievienojoties varenākajām valstīm. Tagad viņi ir ASV. Gadās, ka šie sataisa mirstīgajiem kādu bērnu. Tos tad sauc par pusdieviem.

— Jā, — Taisons sacīja, it kā joprojām gaidīdams, kad es beidzot ķeršos pie lietas.

— Njā, redz, mēs ar Anabetu esam pusdievi, — es paziņoju. — Mēs esam tādi kā… hēroji — praktikanti. Bet, tiklīdz mūs saož briesmoņi, tā brūk virsū. Tie milži sporta zālē — tie bija briesmoņi.

-Jā.

Es blenzu uz Taisonu. Mani vārdi viņu nedz pārstei­dza, nedz mulsināja, bet tas savukārt pārsteidza un mul­sināja mani. — Tad… tu man tici?

Taisons piekrītoši pamāja. — Tu tātad būtu… Jūras dieva dēls?

— Jā, — apstiprināju, — mans tētis ir Poseidons.

Taisons sarauca pieri. Beidzot viņš izskatījās samul­sis. — Bet tad jau…

Iegaudojās sirēna. Garām šķērsielai aiztraucās poli­cijas auto.

— Tagad nav laika, — Anabeta noskaldīja. — Vāvu­ļosiet taksī.

— Ar taksi līdz pat nometnei? — es nobrīnījos. — Padomā, kas tā par summiņu..

— Nespurojies pretī.

Es vilcinājos. — Kā ar Taisonu?

Iztēlojos, kā iesoļoju ar savu makano draugu Pus­dievu nometnē. Ja viņam mēdza aizbraukt jumts parastā spēļlaukumā ar parastiem huligāniem, kā tad viņš uz­vestos pusdievu treniņnometnē? Taču no otras puses — policija mums jau bija uz pēdām.

— Mēs nevaram viņu atstāt, — es izšķīros. — Citādi viņš arī būs ziepēs.

— Jā, — Anabetas balsī jautās drūma nolemtība.

Mums viņš noteikti jāņem līdzi. Ejam.

Man nepatika draudzenes tonis — it kā Taisons būtu kaut kāda nelāga kaite, ar ko mums jāskrien pie daktera, bet ieniru viņai nopakaļ šaurajā ieliņā. Trijatā metām līkločus pa centra sānielām, kamēr aiz muguras gaisā slē­jās skolas sporta zāles dūmu stabs.

— Tā, — Anabeta apstājās Tomasa un Trimbla ielas stūrī un mēģināja kaut ko izzvejot no mugursomas. — Ceru, ka viena vēl būs atlikusi.

Tikai tagad attapu, ka viņa izskatās pagalam draņ­ķīgi. Zods nobrāzts. Zirgastē iepinušies zari un zāles stiebri, it kā viņa naktis būtu pārlaidusi zem klajas de­bess. Atirušās džinsu vīles aizdomīgi līdzinājās pēdām, ko atstājuši plēsoņas nagi.

— Ko tu tur meklē? — es painteresējos.

Visapkārt auroja sirēnas. Nepaies ne mirklis, kad

mazgadīgo, noziedzīgo sporta zāles spridzinātāju mek­lējumos garām kursēs kārtējais policijas eskorts. Mets Slouns noteikti jau bija paguvis sniegt liecību. Deram, ka viņš stāstāmo bija sagrozījis tā, ka mēs ar Taisonu iz­rādījāmies tie asinskārie kanibāli.

— Atradu! Lai paldies dieviem! — Anabeta izvilka no somas zelta monētu, un es tūliņ atpazinu drahmu, Olimpa kalna valūtu. Vienā naudiņas pusē dižojās Zeva fizionomija, otrā — Impērijas ēka.

— Anabeta, — es aizrādīju, — Ņujorkas taksisti šito nepieņems.

— Stethi, — viņa izsaucās sengrieķu valodā. — O hdrma diaboles!

Kā jau parasts, es mistiskā kārtā sapratu katru viņas Olimpa valodā teikto vārdu. Viņa sacīja: stājieties, iznīcī­bas rati!

Pēc tādas klaigāšanas nebiju visai lielā sajūsmā par viņas neizdibināmo plānu.

Anabeta nometa drahmu zemē, kur tā nevis nodzinkstēja pret asfaltu, bet iegrima tajā un pazuda skatam.

Nekas nenotika.

Tad tur, kur bija kritusi monēta, asfalts sāka tumst. Mezdams asinssarkanu burbuli, tas izkusa par taisnstūr­veida peļķi auto novietnes izmēros. Galu galā no tā zieķa izvirda auto.

Tiesa, tas bija taksometrs, bet atšķirībā no visiem citiem Ņujorkas takšiem šis nebija dzeltens. Šis bija dūmu pelēks. Goda vārds, izskatījās, ka tas ir itin kā iz­austs no dūmiem un tam iespējams iziet cauri. Uz durvīm bija drukāti burti — kaut kas no sērijas MASS GJRAS — bet savā dislektiskajā prātā nespēju atšifrēt, kas tas par vēstījumu.

Kāds norullēja lejup pasažieru sēdekļa logu, un veca kundzīte pabāza laukā galvu. Tantuks ar sirmo matu ērkuli pār acīm neskaidri murmulēja: — Ciktāl? Cik­tāl? —, kā dabūjusi novokaīna devu.

— Trīs pasažieri līdz Pusdievu nometnei, — Ana­beta paziņoja. Vienā mierā atvērusi taksometra aizmu­gurējās durvis, viņa māja, lai sēžos iekšā.

— Aš! — vecā ieķērcās. — Šito kliķi mēs nevedam!

Viņa rādīja ar kaulainu pirkstu uz Taisonu.

Kas par sviestu? Šodien kaut kāda lielo un nesmuko bērnu apcelšanas diena?

— Maksāšu pa virsu, — Anabeta piesolīja. — Gala­mērķī vēl trīs drahmas.

— Runāts! — vecene nobrēcās.

Es negribīgi ierausos taksī. Taisons iespiedās pa vidu. Anabeta līda iekšā pēdējā.

Arī interjers bija dūmakaini pelēks, bet vismaz gana blīvs. Sēdekļa pārklājs saplaisājis un kunkuļains — kā jau vairumā taksometru. Mūs no sirmās kundzītes ne­šķīra ierastais lodziņš… paga, paga. Tur nebija viena vien kundzīte. Viņu bija veselas trīs, visas saspiedušās priek­šējā beņķī, visām pinkains matu ērkulis pār acīm, visām izģindušas rokas un ogļmelnas maisaudekla kleitas.

Stūrmane nokliedzās: — Longailenda! Ha!

Pedālis aizgāja grīdā, un man pakausis atsitās pret atzveltni. Skaļrunī atskanēja ieraksts: sveikiņi, te Zeva kauszinis Ganimēds. Kad dodos iepirkt debesu valdnie­kam vīnu, vienmēr piesprādzējos!

Paraudzījos lejup un drošības jostas vietā atradu pa­matīgu melnu ķēdi. Tik izmisis es nebiju… pagaidām vēl.

Kad taksometrs traucās Vestbrodvejas ielai ap stūri, vidējā sirmgalve nočērkstēja: — Uzmanīgāk! Met pa kreisi!

— Šausmas, ja tu man padotu aci, Enīo, tad es var­būt arī redzētu\ — šofere sūdzējās.

Ko, ko? Padotu viņai aci?

Jautājumiem neatlika laika, jo stūrmane rāva sāņus, lai izvairītos no pretim braucoša preču piegādes furgona, pārlidoja ar visu autiņu pāri ietves malai tā, ka žoklis noklabēja vien, un mauca tik tālāk.

— Pemfrēdo! — trešā kundzīte uzrunāja to, kas pie stūres. — Padod man to meičas monētu! Es gribu iekosties.

— Tu jau pērnajā reizē dabūji iekosties, Deino! — pukojās šofere, acīmredzot Pemfrēdo vārdā. — Nu mana kārta!

— Nekā nebija! — brēca tā, ko sauca Deino.

Vidējā, Enlo, nobļāvās: — Sarkanais!

— Bremzē! — kliedza Deino.

Bet Pemfrēdo izvēlējās spiest gāzi grīdā un, riepām kaucot, mest ap stūri, trāpot uz ietves un apgāžot avīžu stendu. Dūša man palika kaut kur iepakaļ, Brūmstrītas rajonā.

— Es atvainojos, — bildu, — bet… vai jūs vispār re­dzat?

— Nē! — pie stūres ieķērcās Pemfrēdo.

— Nē! — vidū ķērca Enīo.

— Protams! — ķērca Deino pie loga.

Pabolījos uz Anabetu. — Viņas ir aklas?

— Nav jau tā, ka pavisam bez acīm, — viņa atbil­dēja. — Viena ir.

— Viena acs? -Jā.

— Katrai?

— Nē. Viena uz visām.

Taisons man līdzās izdvesa kunkstu un iekrampējās krēslā. — Man nav laba dūša.

— Ak debess, — novilku, jo biju jau pieredzējis, kā

Taisonam klases ekskursiju autiņā sametas slikti, un tādā gadījumā nebija vēlams atrasties ašpadsmit metru rā­diusā. — Turies, draugs. Te nav kāds miskastes maiss vai kas tamlīdzīgs?

Trīs sirmās večas sparīgi ķildojās savā starpā un ne­likās dzirdis. Pievērsos Anabetai, kas turējās, cik spēka, un raidīju viņai nepārprotamu skatienu, kas pauda: parko-tu-man-tā.

— Eu, ja? — viņa atcirta. — Māsu Graju taksometrs ir ātrākais ceļš līdz nometnei.

— Kāpēc tad nebrauci ar viņām no Virdžīnijas?

— To apgabalu viņas neapkalpo, — Anabeta skaid­roja, it kā es būtu galīgs aunapiere. — Viņu pārziņā ir Ņujorkas apkaime un mikrorajoni.

— Mēs te esam vadājušas arī slavenības! — Deino iesaucās. — Jāsonu! Atceraties tādu?

— Neatgādini! — Pemfrēdo novaidējās. — Un vis­pār mums tolaik vēl nebija takša, tu sagrabējusī žurka. Tas tak bija pirms trīstūkstoš gadiem!

— Dod zobu! — Deino mēģināja iegrābties Pem­frēdo mutē, bet tā atgaiņājās.

— Tikai ja Enīo man iedos aci!

— Nē! — Enīo ķērkstēja. — Tev jau vakar tika!

— Nu bet es taču stūrēju, tu vecā grezele!

— Atvainojiet, pagrieziens! Tas bija mūsu pagrie­ziens!

Pemfrēdo meta strauju līkumu uz Delansijas ielu, iespiežot mani starp Taisonu un durvīm. Viņa uzmina pedālim, un mēs uzšāvāmies uz Viljamsburgas tilta ar simt divdesmit kilometriem stundā.

Nu jau trijotne kāvās pa īstam, pliķēja un pļaukāja cita citu, kamēr Deino nopūlējās iekampties Pemfrēdo sejā, bet Pemfrēdo grābājās gar Enīo. Rokas pa gaisu, rīkles vaļā, brēka līdz debesīm, un beidzot es ieraudzīju, ka māsām mutes nudien tukšas, vienīgi Pemfrēdo rēgo­jas viens dzeltenzaļš, apsūbējis priekšzobs. Savukārt re­dzokļu vietā tām aizvērti, iekrituši plakstiņi, izņemot to vienu Deino asinīm pieplūdušo, zaļo aci, kas tik negau­sīgi blisinājās apkārt, itin kā nepagūdama aprīt visu, kas atklājas skatam.

Beidzot Deino, kam bija nospīdējusi tā laime baudīt acu gaismu, izķeksēja zobu māsai Pemfrēdo no mutes. Tas tik trakoti saniknoja Pemfrēdo, ka šī stūrēja taisnā ceļā uz Viljamsburgas tilta margām, aurodama: — Atddo'! Atddo'!

Taisons nostenējies sakampa vēderu.

— Emm, ja nu kādu tas interesē, — es bildu, — mēs tūliņ mirsim!

— Mieru, — manāmi pārbijusies, teica Anabeta. — Māsas Grajas zina, ko dara. Tiešām, viņas ir ļoti gudras.

Lai arī tas nāca no Atēnas meitas mutes, neizklau­sījās pēc diez kāda mierinājuma. Mēs līgojām gar tilta malu, četrdesmit metru augstumā virs Istriveras upes.

— Jā, jā, gudras! — Deino mums atņirdza savu jaun­iegūto zobu atpakaļskata spogulī. — Mēs šo to zinām gan!

— Vispēdējo ieliņu Manhetenā! — Pemfrēdo lielī­jās, joprojām klapēdama māsu. — Nepālas galvaspilsētu ari!

— To vietiņu, kuru tu meklē! — Enīo piemetināja.

Tūliņ šai no abām pusēm māsas klupa virsū bļauda­mas: — Klusē! Muti ciet! Viņš tak vēl neprasīja!

— Ko? — es biju neizpratnē. — Kādu vietiņu? Es nemeklēju nekādu…

— Nekādu! — Enīo atmeta. — Tev taisnība, puišel. Tukša muldēšana.

— Pasakiet!

— Nē! — visas iebrēcās.

— Kad pēdējoreiz pateicām, elle gāja vaļā! — Enīo šausminājās.

— Aci iesvieda ezerā! — Deino piebalsoja.

— Gadiem meklējām! — Pemfrēdo vaidēja. — Un vispār — atddo' man!

Māsa iebelza Deino pa muguru. Atskanēja nejauks pukš, un kaut kas izsprāga viņai no pieres. Nelaimīgā nogrābājās pa gaisu pūlēs notvert aci, bet tā vietā aizlidināja to vēl tālāk. Zaļais, glumais redzoklis aizplanēja pāri viņas plecam pie mums un piezemējās man tieši klēpī.

Tik traki salēcos, ka atsitu pakausi pret griestiem, un acs aizripoja nebūtībā.

— Neko neredzu! — visas trīs brēca vienā balsī.

— Atdod man aci! — Pemfrēdo vaidēja.

— Atdod viņai aci! — iekliedzās Anabeta.

— Man nav! — taisnojos.

— Redz, kur! Pie kājām, — Anabeta norādīja. — Ne­uzkāp! Pacel!

— Es neskaršos klāt!

Taksis ietriecās margās un turpināja slīdēt uz priekšu ar šaušalīgi griezīgu šņirkstoņu. Autiņš drebēja un kūpēja pelēkos dūmos, it kā tam pēdējā stundiņa būtu klāt.

— Man nāk uz augšu! — Taisons brīdināja.

— Anabeta, — es bļāvu, — iedod Taisonam savu mugureni!

— Tu esi nenormāls, vai? Pacel to aci!

Pemfrēdo parāva stūri, un taksometrs aizlīgoja prom no margām. Mēs brāzāmies pa tiltu uz Bruklinas pusi ātrāk par jebkuru parasto mirstīgo taksi. Māsas Grajas nemitējās ķērkt, kauties un brēkt pēc acs.

Beidzot sakodu zobus, noplēsu stērbeli no batikotā krekla, kas tāpat jau bija nosvilināts līdz driskām, un iekampu aci lupatiņā.

— Malacis puika! — Deino uzgavilēja, sazin kā no­manījusi, ka viņas lūramais man rokā. — Tagad dod šurp!

— Vispirms paskaidro, — es tielējos, — par ko tu pirmīt runāji? Kādu vietu es meklēju?

— Nav laika! — Enīo brēca. — Gāzi grīdā!

Paraudzījos pa logu. Kā tad — koki, mašīnas, mājas

svilpa garām vienā pelēkā jūklī. Bruklina jau bija aiz muguras, nu bijām kaut kur Longailendas vidienē.

— Persij, — Anabeta brīdinoši ierunājās, — bez acs viņas mūsu galamērķi neatradīs. Mēs uzņemsim arvien lielāku tempu, līdz sasprāgsim miljons putekļos.

— Vispirms viņas man pastāstīs, — es nepiekāpos. — Citādi atvēršu logu un izlidināšu aci.

— Nē! — Grajas vaimanāja. — Par daudz bīstami!

— Es jau rullēju lejā logu.

— Pagaidi! — Grajas iekliedzās. — 30, 31, 75, 12!

Viņas nodeklamēja kā tādas rēķinvedes.

— Ko tas nozīmē? — biju neizpratnē. — Kaut kāds sviests!

— 30, 31, 75, 12! — Deino gaudoja. — Vairāk neva­ram atklāt. Tagad atdod mums aci! Tūliņ būsim nometnē!

Nu bijām novirzījušies no lielceļa un traucāmies pāri Longailendas ziemeļu līdzenumiem. Tālumā jau slējās Pusdievu kalns ar milzu priedi virsotnē — tas bija Talijas koks, kas glabāja krituša varoņa spēku.

— Persij, — Anabeta kļuva arvien tramīgāka. — At­dod viņām aci! Mudīgil

Nolēmu iztikt bez kašķa. Ielidināju aci Pemfrēdo klēpī.

Vecene to sagrāba, iebikstīja dobulī gluži kā kon­taktlēcu un samirkšķinājās. — Opapā!

Bremzi grīdā. Autiņš kādas četras piecas reizes dūmu mutulī apgriezās ap savu asi, līdz beidzot sēkdams pie­stāja nomaļa lauku ceļa vidū, Pusdievu kalna pakājē.

Taisons palaida pamatīgu atraugu. — Nu jau labāk.

— Tad nu tā, — es vērsos pie māsām Grajām. — Ta­gad klājiet vaļā, kas tie par skaitļiem.

— Nav laika! — Anabeta jau vēra vaļā durvis. — Mums tūliņ pat jākāpj laukā.

Gribēju jau sākt spuroties pretim, bet atlika pacelt skatu uz Pusdievu kalnu, lai viss būtu skaidrs.

Kalna korē drūzmējās bariņš nometnieku. Un paš­laik tur gāja vaļā īsta cīņa.