Briesmoņu jūra

ČETRPADSMIT SASTOPAM IZNĪCĪBAS AITAS

Izdzirdot nosaukumu "briesmoņa sala", prātā uz­nirst raupjas klintis un pludmalē izkaisīti kauli, nu gluži kā pie sirēnām.

Ciklopa sala ne tuvu nebija tāda. Labi, tur bija virvju tilts, pārvilkts pār bezdibeni, kas nesolīja nekā laba. Tikpat labi varētu piekārt plakātu, kas vēstī "Te mājo kāds nejaucēns". Bet citādi vietiņa atgādināja Kā­rību salu pastkarti. Lekni lauki, tropu augļu koki un bal­tas pludmales. Tuvojoties piekrastei, Anabeta tīksmīgi ievilka nāsīs gaisu. — Aunāda, — viņa sacīja.

Piekrītoši pamāju. Lai arī aunādu vēl nekur nema­nīja, tās vara jau bija sajūtama. Droši ļāvos noticēt, ka tā spētu izdziedēt teju jebko, arī saindēto Talijas koku. — Ja mēs to paņemsim, vai sala ies bojā?

Anabeta papurināja galvu. — Tā panīks. Atgriezīsies pie sava agrākā, parastā izskata.

Sajutos tāds kā vainīgs, ka grasāmies likvidēt šo pa­radīzi, bet paturēju prātā, ka citas izejas nav. Pusdievu no­metnei draudēja briesmas. Un Taisons… ja nebūtu šā ce­ļojuma, Taisons joprojām būtu ar mums.

Pļavā, pašā aizas malā, laiski ganījās pāris duči aitu.

Pēc izskata miermīlīgas, bet milzīgas gan — nīlzirga au­gumā. Turpat aiz tām kalnup vijās taciņa. Takas galā, netālu no kanjona, slējās sapnī jau redzētais, iespaidīgais ozols. Tā zaros laistījās kaut kas zeltīts.

— Pārāk elementāri, — es spriedu. — Vienkārši so­ļojam augšā un ņemam ciet?

Anabeta piemiedza acis. — Te jābūt kādam sargam. Pūķim vai…

Tieši tobrīd no krūmājiem iznira briedis. Tas ielēkšoja pļavā, acīmredzot vēlēdamies pamieloties ar zāli, bet aitas ieblējās vienā balsī un klupa nabagam virsū. Viens acumirklis, un briedis nozuda vilnas un nagu klaudzoņas jūklī.

Gaisā paputēja zāles un vilnas kumšķi.

Viens un divi, un aitas rātni atgriezās pie saviem rim­tajiem klejojumiem. Vietā, kur stāvējis briedis, nu rēgo­jās pliku, baltu kaulu čupiņa.

Mēs ar Anabetu saskatījāmies.

— Tā kā piranjas, — viņa novilka.

— Ar vilnu noaugušas piranjas. Kā mēs…

— Persij! — Anabeta noelsās un sagrāba manu roku. — Skaties!

Viņa norādīja uz piekrasti tepat zem aitu pļavas, kur bija pietauvojusies maza laiviņa… otra "Birmingemas" glābšanas laiva.

Vienojāmies, ka cilvēkēdājaitām garām netiksim. Anabeta gan gribēja pārtapt neredzama, uzlavīties pa taku un nospert aunādu, bet es viņu galu galā pārlieci­nāju, ka kaut kas noteikti noietu greizi. Aitas viņas saostu. Uzrastos vēl kāds sargs. Vēl sazin kas. Un, ja tā gadītos, es būtu pārāk tālu, lai mestos palīgā.

Turklāt mūsu pirmais un galvenais uzdevums bija sameklēt Groveru un to, nezin ko, kas ieradies ar otro glābšanas laivu. Jādomā, tās pasažieri bija tikuši garām aitām. Es biju pārāk satraukts, lai atzītu slepeni ausušo cerību, ka… Taisons varētu būt dzīvs.

Noenkurojām "Karalienes Annas atriebi" salas viņā pusē, kur klintis slējās turpat sešdesmit metru augstumā. Šķita, ka tur burinieks būs vairāk nost no acīm.

Izskatījās, ka pa klintīm varētu mēģināt uzrāpties — kaut kas uz nometnes rāpjamsienas pusi. Te vismaz ne­bija aitu. Atlika cerēt, ka Polifēms nav piejaucējis kanibāliskas kalnu kazas.

Aizairējām glābšanas laivu līdz klintsmalai un lē­nām, pamazītiņām sākām rāpties augšup. Anabeta kā prasmīgāka alpīniste devās pirmā.

Gandrīz vai nositāmies tikai reizes sešas septiņas, kas, manuprāt, bija visai labs rezultāts. Vienubrīd plauksta nošļuka no radzes un paliku karājamies vienā rokā pār­desmit metru virs klinšainās piekrastes. Taču atguvu līdzsvaru, un kāpiens turpinājās. Vēl pēc mirkļa Anabeta trāpīja uz slidenas sūnas, un viņai nošļuka kāja. Par laimi, viņa atrada citu atbalsta punktu. Diemžēl šis glābiņš izrā­dījās mana seja.

— Atvaino, — viņa nomurmināja.

— Nekas, — iestenējos, lai gan nebiju alcis nogaršot Anabetas zoli.

Visbeidzot, kad pirksti jau bija kā kusis svins un muskuļi no pārpūles drebēja, mēs uzvilkāmies klints vir­sotnē un bezspēkā saļimām.

— Aāā, — es kunkstēju.

— Aīī, — Anabeta īdēja.

— Gharrr! — nobaurojās vēl kāda balss.

Nebūtu es tik pārguris, palēktos stāvus debesīs. Aši paraudzījos visapkārt, bet neviena nemanīju.

Anabeta aizšāva man plaukstu priekšā mutei un no­rādīja ar pirkstu.

Dzega, uz kuras sēdējām, bija krietni šaurāka, nekā sākotnēji šķita. Balss nāca no klints nogāzes otrpus radzei, tieši zem mums.

— Tu gan esi nešpetna! — dobjā balss auroja.

— Pacīnīsimies! — atskanēja Klarisas balss — ne ma­zāko šaubu. — Atdod manu zobenu un dabūsi trūkties.

Briesmonis ierēcās smieklos.

Mēs ar Anabetu tupējām, dzegai pieķērušies. Atra­dāmies tieši virs ieejas ciklopa alā. Turpat apakšā stāvēja Polifēms un joprojām kāzu kleitā tērptais Grovers. Sa­sietā Klarisa kājām gaisā karājās virs vāroša ūdens katla. Joprojām puslīdz cerēju ieraudzīt tur arī Taisonu. Kaut vai briesmās, bet vismaz dzīvu. Taču no viņa nebija ne smakas.

—■ Hmmm, — Polifēms prātoja, — vai aprīt bala­muti tagad vai gaidīt līdz kāzu mielastam? Ko teiks līga­viņa?

Viņš pievērsās Groveram, kas, kāpdamies atpakaļ, gandrīz paklupa pār kleitas šlepi. — Emm, nūūū, es tagad neesmu izsalkusi, dārgais. Varbūt…

— Tu teici — līgaviņa? — Klarisa bļaustījās. — Oho… Grover?

Anabeta man blakus murmināja: — Aizveries taču. Aizveries!

Polifēms nikni paglūnēja. — Kāds Grovers?

— Satīrs! — Klarisa izkliedza.

— Vai! — iesaucās Grovers. — Nabadzītei jau prātiņš vārās. Ceļam viņu lejā, dārgais?

Polifēma plakstiņš piemiedzās pār pienaini balto, nīgro redzokli, it kā viņš gribētu saskatīt Klarisu skaid­rāk.

Ciklops izskatījās vēl baisāks nekā manos sapņos. Pa daļai tādēļ, ka nu tepat degungalā bija arī viņa derdzīgais smārds. Pa daļai tāpēc, ka šoreiz viņš bija ģērbies kāzu tērpā — prastos svārkos un apmetnī, kas bija sadiegti kopā no gaišziliem uzvalkiem. Izskatījās, ka viņš izģērbis ve­selu baru kāzinieku.

— Kāds satīrs? — Polifēms pratināja. — Satīri gar­šīgi. Atvedi man satīru?

— Nē tak, milzu lempi! — Klarisa klaigāja. — Tas tur satīrs! Grovers! Tas, kāzu kleitā!

Biju gatavs Klarisai sprandu apgriezt, bet bija jau par vēlu. Atlika vien noraudzīties, kā Polifēms apsvie­dies norauj Groveram plīvuru, atklājot skatam sprogai­nos matus, spuraino pusaugu bārdiņu un sīkos radziņus.

Pūlēdamies valdīt nešpetnas dusmas, Polifēms sēca un pūta. — Es redzu visai vāji, — viņš izgrūda. — Pirms daudziem gadiem viens hērojs man pamanījās izbakstīt aci. Bet TU — PAVISAM — NOTEIKTI — NEESI — CIK­LOPU — MADĀMA!

Saķēris Grovera kleitu, viņš to norāva nost. Zem tās atklājās vecais labais Grovers džinsu biksēs un tēkreklā. Viņš iesmilkstējies pietupās, jo briesmonis vēzēja satīram pār galvu savu dūri.

— Stājies! — Grovers lūdzās. — Neēd mani jēlu! Man… man ir viena laba recepte!

Es jau sniedzos pēc zobena, bet Anabeta nošņācās: — Pagaidi!

Polifēms vilcinājās, lai gan roka jau tvēra baļķi, ar ko sadragāt līgaviņu.

— Recepte? — viņš aizdomu pilns noprasīja Gro­veram.

— Jā, jā. Jēls es neesmu nekur liekams. Saķersi vēl E.coli baktēriju, botulismu vai tamlīdzīgus draņķus. Būšu daudzreiz gardāks, ja grilēsi mani uz lēnas uguns. Ar mango čatniju, padomā tik! Aizskrej uz mežu pēc mango, tūliņ pat! Es tepat pagaidīšu.

Briesmonis apsvēra ieteikumu. Sirds man krūtīs sitās kā negudra. Sapratu — ja uzbrukšu, iešu bojā. Bet es taču nevarēju noskatīties, kā briesmonis aprij Groveru.

— Grilēts satīrs ar mango čatniju. — Polifēms aizsapņojās. Viņš vēlreiz paraudzījās uz Klarisu, kas karājās virs verdošā ūdens katla. — Tu arī satīrs?

— Nē tak, tu pāraugušais sūdbambuli! — viņa au­roja. — Es esmu meitene! Arēja meita! Tagad sien mani vaļā, lai varu tev noraut rokas!

— Rokas noraut? — Polifēms pārvaicāja.

— Un iegrūst pašam rīklē!

— Tev ir duka!

— Laid mani lejā!

Polifēms paķēra Groveru kā nogrēkojušos kucēnu. — Jāiet ganīt aitas. Kāzas līdz vakaram atceltas. Tad gardu muti ēdīšu satīru!

— Bet… tu tik un tā precēsies? — Grovers šķita sā­pināts. — Kur tad līgava?

Polifēms pavērās uz vārošo katlu.

Klarisai izlauzās kunksts. — Nu nē! Tu āksties! Es taču ne…

Pirms mēs ar Anabetu paguvām attapties, viņš no­plūca Klarisu no virves kā nobriedušu ābolu un tad ieli­dināja abus ar Groveru alas dziļumā. — Jūtieties kā mā­jās! Pēc saulrieta lieli svētki!

Ciklops uzsvilpa, no alas iztenterēja pulks aitu un kazu — šīs gan bija mazākas nekā tās cilvēkēdājas — un aiztraucās garām saimniekam. Kamēr kustoņi steidza uz ganībām, Polifēms papliķēja vienai otrai pa muguru un nosauca vārdā — Žmogs, Galants, Taukšķis un tā tālāk.

Kad pēdējā aita bija aiztecējusi, Polifēms atkal alas ieejai aizvēla priekšā milzīgo bluķi — tik viegli, itin kā aizcirstu ledusskapja durvis, un Klarisas un Grovera klaigas apslāpa.

— Mango, — Polifēms burkšķēja zem deguna. — Kas tie mango tādi?

Viņš aizsoļoja lejup pa nogāzi savā debeszilajā kāzu ancukā, atstājot mums tik vien kā vāroša ūdens katlu un seštonnīgu akmens bluķi.

Nopūlējāmies teju stundām ilgi, bet jēgas nekādas. Bluķis nekustēja. Piebļāvām plaisas pilnas, zvetējām, bliezām, darījām visu, ko vien spējām sagudrot, lai pie­vērstu Grovera uzmanību, bet kurš lai zina, vai viņš mūs maz dzirdēja.

Pat ja mums brīnumainā kārtā izdotos piebeigt Polifēmu, no tā nebūtu diža labuma. Klarisa un Grovers aizkrautajā alā aizietu bojā. Akmens bluķi varēja izkusti­nāt vienīgi ciklops.

Dziļā bezcerībā triecu pret klinti Pretstraumi. Iz­sprāga dzirksteles, bet tas arī viss. Milzīgs klints gabals nav īstais pretinieks, kas pieveicams ar burvju zobenu.

Abi ar Anabetu izmisumā sēdējām uz dzegas un vē­rojām dzidri zilo ciklopa stāvu tālumā rosāmies ap ga­nāmpulkiem. Viņš kā prātīgs gans bija nošķīris savus parastos kustoņus no cilvēkēdājiem, katram pulkam at­vēlot pleķīti savā aizas pusē. Nokļūt otrā pusē varēja vie­nīgi pār virvju tiltu, bet tilta dēļi atradās pārāk atstatus aitu sīkajiem solīšiem.

Noskatījāmies, kā Polifēms aprauga savu mežonīgo ganāmpulku otrpus aizai. Par nelaimi, tas viņu nenotie­sāja. Vēl jo labāk — šķita, ka tiem neradījumiem ne silts, ne auksts. Viņš tām no pīta klūgu groza dāļāja nenosa­kāmas izcelsmes gaļas blāķus, arvien nostiprinot manī sajūtas, kādas uzvirmoja, kopš pārtapu par Kirkes jūrascūciņu — proti, varbūt pienācis laiks pievienoties Groveram un kļūt par veģetārieti.

— Blēdība, — Anabeta sprieda. — Ar spēku viņu nepieveiksim. Mums jāliek lietā prāts.

— Labi, — piekritu, — bet kāda?

— To es vēl neesmu izdomājusi.

— Ideāli.

— Lai ielaistu aitas, Polifēmam vajadzēs atvelt klints bluķi.

— Saulei rietot, — es piemetināju. — Ap to laiku, kad precēs nost Klarisu un liks galdā Groveru. Nezinu, kas ir šķebīgāk.

— Es varētu iesprukt iekšā, — viņa turpināja prātot. — Neredzama.

— Un es?

— Aitas, — Anabeta domīgi apcerēja. Viņa veltīja man vienu no tiem saviem nešpetnajiem skatieniem, kas allaž darīja mani tramīgu. — Tev aitas patīk?

— Tu tikai neatlaidies! — Anabeta brīdināja, stāvot neredzama kaut kur pa labi no manis. Viegli teikt. Viņa nekarājās vēkšpēdus, pieķērusies aitai pie vēdera.

Labi, labi, atzīšos, ka nebija tik traki, kā varētu do­māt. Biju jau agrāk līdis apakš auto, lai nomainītu mam­mas mašīnai eļļu, un šis gadījums neko daudz neatšķī­rās. Aitai bija pilnīgi vienalga. Pat mazākā ciklopa aita bija gana liela, lai noturētu mani, turklāt ar biezu, jo biezu vilnu. Saviju pinkas par tādiem kā rokturiem, atspēros ar kājām pret aitas stingrajiem kauliem un aidā! — jutos kā valabijas atvase un, cieši pieglaudies aitai pie vēdera, nopūlējos nesarīties un nesaelpoties pā­rāk daudz vilnas kumšķu.

Ja gribat zināt, aitas pavēdere nav tā smaržīgākā vieta uz pasaules. Iztēlojieties ziemas džemperi, kas izvārtīts pa dubļiem un tad nedēļu nostāvējis netīrās veļas

grozā — kaut kas uz to pusi.

%

Saule laidās lejup.

Nupat kā biju iekārtojies jaunajā postenī, kad cik­lops nodārdināja: — Aijāā! Kaziņas! Aitiņas!

Ganāmpulks sāka rātni virzīties augšup pa nogāzi uz alas pusi.

— Tad nu tā! — Anabeta čukstēja. — Es būšu tepat. Nesatraucies.

Klusībā dieviem nosolījos — ja tiksim cauri sveikā, pasludināšu Anabetu par ģēniju. Trakākais, ka apzinā­jos, — dievi turēs mani pie vārda.

Mans taksometrs vārdā aita sāka rikšot augšup kalnā. Pēc kādiem simt metriem no ciešā tvēriena sāka smelgt kājas un rokas. Iekrampējos vilnā vēl pamatīgāk, un aita ieīdējās. Protams. Man arī nepatiktu, ja kāds tēlotu alpī­nistu, iegrābies man matos. Bet apzinājos — ja neturēšos stingri, novelšos briesmonim pie kājām.

— Hāzenfefer! — Ciklops papliķēja kādu aitu man priekšā. — Einštein! Kloķi… ej, nu, Kloķi!

Polifēms uzplāja pliķi manai aitai, un es gandrīz kritu pret zemi. — Esi uzaudzējis vēderiņu, ko?

Vai manu, nodomāju. Nu ir beigas.

Bet Polifēms tikai nosmēja un uzšāva aitai pa dibenu, aizlidinādams mūs labu gabalu uz priekšu. — Teci nu, tuklīt! Polifēms drīz ēdīs tevi brokastīs!

Viens, divi — un biju alā.

Noskatījos, kā ietipina pēdējā aita. Ja Anabeta tūliņ pat nenovērsis viņa uzmanību…

Ciklops jau grasījās velt ejai priekšā bluķi, kad Ana­beta kaut kur laukā izsaucās: — Laba diena, ķēms tāds!

Polifēms sastinga. — Kurš to teica?

— Neviens! — atsaucās Anabeta.

— Ak tad Neviens! — Polifēms iebaurojās pretim. — Es tevi atceros!

— Tu esi pārāk dumjš, lai kādu atcerētos, — Anabeta dzēla, — kur nu vēl Nevienu.

Lūdzos pie visiem dieviem, kaut viņa, to sakot jau būtu pasprukusi malā, jo Polifēms zvērīgi ierēcās, paķēra tuvāko klintsbluķi (kas gadījuma pēc kalpoja par alas dur­vīm) un meta to uz balss pusi. Noklausījos, kā akmens sašķīst tūkstoš šķembās.

īsu, šausmīgu mirkli valdīja klusums. Tad atskanēja Anabetas sauciens: — Roka tev arīdzan joprojām šķība!

Polifēms iegaudojās: — Panāc tik! Es tevi piebeigšu, Neviens tāds!

— Koka pauri, Nevienu nav iespējams piebeigt, — viņa kacināja. — Nāc nu, dabū mani rokā!

Polifēms, balss vedināts, aizslampāja lejup pa kalnu.

Tas kalambūrs ar "Nevienu" varētu šķist nejēdzīgs, bet Anabeta pirmīt paguva man paskaidrot, ka Odisejs pirms daudziem gadsimtiem izmantojis šo vārdu, lai ap­vestu Polifēmu ap stūri un izdurtu viņam aci ar nodeguli. Anabeta sprieda, ka Polifēmam šis vārds joprojām būs ļaunā piemiņā, un taisnība vien bija. Niknumā alk­dams uzmeklēt seno pāridarītāju, viņš piemirsa noslēgt ieeju alā. Aizsvilies viņš pat neapķērās, ka Anabeta runāja sievietes balsī, bet pirmais Neviens taču bijis vīrs. Tomēr viņš taču grasījās precēt Groveru, tātad nebija visai ap­ķērīgs dzimumu nošķiršanas jautājumos.

Atlika cerēt, ka Anabeta uzmanīsies un novērsīs viņa uzmanību pietiekami ilgi, lai es pagūtu atrast Groveru un Klarisu.

Lēcu lejā no sava braucamā, nopaijāju Kloķim galvu un pateicos. Aplūkoju plašo alas halli, bet tajā nebija ne miņas no Grovera un Klarisas. Spraucos cauri aitu un kazu jūklim alas dziļumā.

Lai gan biju redzējis šo vietu sapņos, man bija jāpa­lauza galva eju labirintos, joņoju cauri kauliem nosētiem gaiteņiem, garām kambariem, kas pilni aitādas deķiem un lielām cementa aitām, kas atgādināja Medūzas dari­nājumus. Tepat bija aitām rotātu tēkreklu kolekcija, milzu baļļas ar lanolīnu, pinkaini kažoki, vilnas zeķes un ar auna ragiem rotātas cepures. Beidzot atradu kambari ar slavenajām stellēm un pašu Groveru, stūrī sagumušu, nopūloties pārgriezt Klarisai apvītās valgus ar mazajām šķērītēm.

— Nekādā jēgā, — Klarisa pukstēja. — Virves kā troses!

— Vēl tikai mazdrusciņ!

— Grover, — viņa pārskaitusies izgrūda. — Tu ņemies jau stundām!

Un tad viņi ieraudzīja mani.

— Persij? — Klarisa bija šokā. — Tu taču sasprāgi ga­balos!

— Es arī priecājos tevi redzēt. Tagad nekusties, ka­mēr es…

— Perrrrrrsij! — Grovers ieblējās un veltīja man sirsnīgu āža skāvienu. — Tu mani dzirdēji! Tu ieradies!

— Jā, draudziņ, — sacīju. — Skaidrs, ka ierados.

— Kur tad Anabeta?

— Laukā, — atbildēju. — Bet tagad nav laika pļāpāt. Klarisa, nekusties.

Izvilku Pretstraumi un pāršķēlu virves. Viņa uzstutējās uz stīvajām kājām un paberzēja roku locītavas, nīgri paglūnēja uz mani, tad novērsusies izmocīja: — Paldies.

— Vienmēr laipni, — es attraucu. — Vai tavā glāb­šanas laivā bija vēl kāds?

Klarisa šķita pārsteigta. — Nē. Es viena. Visi pārējie "Birmingemas" pasažieri… man nebija ne jausmas, ka esat izdzīvojuši.

Nokāru galvu un pūlējos atplīties no domām, ka mana pēdējā cerība ieraudzīt Taisonu starp dzīvajiem iebradāta grīdā. — Skaidrs, nu — tad ejam. Mums jāpa­līdz…

Alā atbalsojās dobjš sprādziens un tūliņ pēc tam kliedziens, kas lika noprast — varbūt ir jau par vēlu. Tas bija Anabetas izbaiļu sauciens.