Briesmoņu jūra

ČETRI TAISONS NIEKOJAS AR UGUNI

Mitoloģiski izsakoties, vairāk par vecu kundzīšu trio man riebjas vienīgi buļļi. Pagājušajā vasarā dabūju kau­ties ar Mīnotauru Pusdievu kalna virsotnē. Tas, ko tur ieraudzīju šoreiz, bija vēl ļaunāk: divi buļļi. Un ne jau šādi tādi — bronzas buļļi ziloņa augumā. Un it kā ar to vēl nebūtu gana, abiem, protams, vajadzēja dvest liesmas laukā pa nāsīm.

Tiklīdz izlecām no takša, māsas Grajas cirta atpakaļ uz Ņujorku, kur dzīve bija makten drošāka. Viņas pat nesagaidīja dzeramnaudā piesolītās trīs drahmas. Pa­meta mūs tādus ceļmalā — Anabetu ar tik vien kā mu­gursomu un dunci, un mūs abus ar Taisonu batikotajos sporta kankaros.

— Vakars uz ezera, — Anabeta secināja, novērtē­dama kalngala trako slaktiņu.

Bet ne jau buļļi darīja mani tramīgu. Nedz arī des­mit līdz ausīm nobruņotie hēroji, kas tur dabūja trūkties pēc pilnas programmas. Mani satrauca tas, ka buļļi plo­sījās pa visu kalna muguru, arī otrpus priedei. Tas taču it kā bija neiespējams. Nometnes maģiskajām robežām nevajadzēja laist briesmoņus tālāk par Talijas koku. Bet šie dzelžu nezvēri nelikās to zinām.

Atskanēja hēroja balss: — Robežsardze, šurp! — Pie­smakuši, pazīstama meitenes balss.

Robežsardze? Nobrīnījos. Nometnei nebija nekādas robežsardzes.

— Tā ir Klarisa, — Anabeta sacīja. — Ejam, mums viņai jāpalīdz.

Citkārt palīdzīga roka Klarisai neatrastos manu ik­dienas darbiņu sarakstā. Viņa bija teju lielākais nomet­nes huligāns. Mūsu pirmā tikšanās beidzās ar Klarisas centieniem iestūķēt mani ar galvu tualetes podā. Turklāt viņa bija Arēja meita, un man pērnvasar sanāca pamatīga saķeršanās ar viņas sencīti, tāpēc nu kara dievs un visi viņa bērni bija gatavi mani nomušīt uz līdzenas vietas.

Taču viņai draudēja briesmas. Pārējie cīnītāji panikā bizoja apkārt, vairoties no buļļu uzbrukuma. Visapkārt priedei liesmoja gari zāles vāli. Viens hērojs, bļaudams un rokām vicinādamies, skrēja uz riņķi, jo viņa zirgastru pušķis uz ķiveres svila kā ugunīga sekste. Klarisas bru­ņas izskatījās pārogļojušās. Viņa atgaiņājās ar pārlūzuša šķēpa pīķi, kamēr ieroča otrs gals bija bez jēgas iesprūdis metāliskā buļļa pleca locītavā.

Norāvu vāciņu savai lodīšu pildspalvai. Tā ievizēju­sies auga arvien garāka, smagāka, līdz turēju rokā bron­zas zobenu Pretstraumi. — Taison, paliec tepat. Pietiks izaicināt likteni.

— Nē, — Anabeta sacīja. — Viņš mums noderēs.

Es iepletu acis. — Viņš ir mirstīgais. Ar bumbām no­veicās, bet viņš nevar…

— Persij, vai tu zini, kas ir tie tur, augšā? Tie ir Kolhīdas vērši, Hēfaista roku darbs. Bez Mēdejas saules krēma ar stiprāko aizsargfiltru mēs te galā netiksim. No­svilsim līdz kaulam.

— Bez Mēdejas kā?

Anabeta rakājās pa mugursomu un lādējās: — Man taču mājās uz galda stāvēja bundžiņa ar tropisko kokos­riekstu aromātu. Nu, kāpēc es nepaņēmu?

Es jau sen biju iemācījies, ka Anabetu tērpināt nav vērts. Tas tāpat radīja vēl lielāku apjukumu. — Man nav ne mazākās sajēgas, ko tu tur runā, bet es neļaušu Taisonam izcepties.

— Persij…

— Taison, paliec, — es izslēju zobenu. — Es dodos.

Taisons gribēja iebilst, bet es jau rikšoju kalnā pre­tim Klarisai, kas bļaudama aicināja patruļu izkārtoties falangā. Doma bija laba. Tā saujiņa, kas sadzirdēja, no­stājās plecu pie pleca un cieši saspieda kopā vairogus, patveroties no vēršiem aiz bronzas aizslietņa, virs kura kā dzeloņcūkas adatas spurojās šķēpi.

Par nelaimi, Klarisai izdevās savervēt tikai sešus nometniekus. Pārējie četri joprojām dieba apkārt degošām ķiverēm. Anabeta steidza šiem palīgā. Viņa sakacināja vienu vērsi, bet, kad tas metās virsū, kļuva neredzama, pilnībā apstulbinot nezvēru. Otrs bullis tēmēja uz Klari­sas aizsargvalni.

Es vēl biju tik pusceļā līdz virsotnei — pārāk tālu, lai spētu ko līdzēt. Klarisa pat nebija mani pamanījusi.

Vērsis, lai cik masīvs, kustējās zibenīgi. Metāliskā āda zaigoja saulē. Acu vietā tam gailēja dūres lieluma rubīni, ragi no pulēta sudraba. Tas atvēra savus virās iekārtos žokļus, un laukā izšāvās virmojošs liesmu stabs.

— Noturam līniju! — Klarisa komandēja savus ka­reivjus.

Var jau izrunāties visādi, bet drosmes Klarisai nu­dien netrūka. Viņa bija būdīga meitene ar nežēlīgām, no tēva mantotām acīm. Dzimusi grieķu kaujas bruņās. Bet pat viņas spēkos nebija atvairīt tāda lopa uzbrukumu.

Kā par nelaimi, otrais bullis tieši tobrīd mitējās mek­lēt pagaisušo Anabetu. Apcirties tas tuvojās Klarisai no otras, neaizsargātās puses.

— Atskaties! — es kliedzu. — Uzmanies!

Būtu labāk turējis muti, jo nu es viņu iztrūcināju. Bullis numur viens ietriecās meitenes vairogā, un fa­langa pajuka. Klarisa lidoja un atmuguriski ievēlās gruz­došā zālē. Vērsis aizauļoja viņai garām, taču paguva ap­svilināt pārējos hērojus ar ugunīgo dvašu. Vairogi rokās izkusa. Hēroji meta ieročus pie malas un ņēma kājas pār pleciem, jo bullis numur divi jau traucās Klarisas vir­zienā.

Metos uz priekšu un sagrābu Klarisu aiz bruņu sik­snas. Tieši laikus, jo tūliņ garām kā preču vilciens aizdārdēja otrais nezvērs. Zvēlu tam ar Pretstraumi un iecirtu sānā dziļu brūci, bet monstrs vien nočīkstēja, no­stenējās un turpināja ceļu.

Pat pa gabalu jutu metāliskās ādas baltkvēli. Tur vienā mierā varētu uzcept saldētu burito.

— Laid mani vaļā! — Klarisa vālēja man pa roku. — Persij, nolādēts!

Nosviedu viņu piekalnītē pie priedes un pievērsos buļļiem. Nu mēs atradāmies otrpus kalna korei un lejā pletās Pusdievu nometnes ieleja. Namiņiem, vingrotavām,

Lielajai mājai — it visam draudēja briesmas, ja vērši spruktu brīvsolī.

Anabeta izkliedza rīkojumus pārējiem hērojiem, mu­dinot tos izklīst un novērst vēršu uzmanību.

Pirmais, apmetis līkumu, atkal nesās uz manu pusi. Šķērsojot kalna viduslīniju, kur iedomātajai robežai būtu vajadzējis nezvērus apturēt, tas nedaudz palēnināja tempu, kā pretojoties spēcīgai vēja pūsmai, bet jau pēc mirkļa izlauzās otrpus un atkal uzņēma gaitu. Otrais vērsis pa­griezās pret mani; sānā no manis cirstās brūces sprik­stēja dzirksteles. Vai viņam sāpēja — nav ne jausmas —, bet vērša rubīnsarkanās acis uz mani glūnēja tik ļaunīgas, it kā es būtu uzkāpis šim uz varžacīm.

Cīnīties ar abiem buļļiem vienlaikus nebija ko do­māt. Otro vajadzēja piežmiegt vispirms; nošņāpt tam galvu, pirms pirmais apmetis loku. Rokas jau sagurumā smeldza. Tikai tagad attapu, cik sen neesmu licis lietā Pretstraumi, cik ļoti esmu izkritis no treniņu režīma.

Metos uz priekšu, bet otrais vērsis pūta laukā liesmu. Pasviedos sāņus, bet gaiss pārtapa tīrā svelmē. Plaušās vairs nebija skābekļa. Kāja aizķērās — iespējams, aiz koka saknes —, un caur potīti izskrēja asa sāpe. Taču es pa­guvu novēzēt zobenu un nošņāpu daļu nezvēra purna. Apjucis aizstreipuļoju uz labu laimi. Bet, pirms paguvu sapriecāties, liku kāju pie zemes un saļimu. Potīte bija izmežģīta, varbūt pat lauzta.

Pirmais nezvērs dieba man tieši virsū. Nebija va­riantu — es nepagūšu parāpties malā.

Anabeta kliedza: — Taison, palīdzi viņam!

Kaut kur tepat, kalna virsotnē, Taisons gaudoja: — Nevaru… tikt… cauri…

— Es, Anabeta Čeisa, atļauju tev ienākt nometnē.

Kalnu satricināja pērkona grāviens. Pēkšņi acu priekšā

uznira Taisons un lamzāja pie manis, bļaudams: — Per­sijam vajag palīgos!

Pirms paguvu nokliegties, lai liekas mierā, viņš ar lēcienu metās starp mani un bulli, kas tobrīd pūta vaļā ugunīgu kodollādiņu.

— Taison! — es kliedzu.

Liesmu vilnis savērpās ap viņu kā sarkans viesulis. Cauri rēgojās vien Taisona tumšais stāvs. Šausminošā nolemtībā atskārtu, ka viss — mans draugs nupat pārtop pelnu čupiņā.

Taču uguns noplaka, un Taisons stāvēja kā stāvējis, sveiks un vesels. Pat novalkātās drēbes palikušas liesmu neskartas. Vērsis laikam jutās ne mazāk pārsteigts, jo, pirms paguva izspļaut nākamo liesmu vālu, Taisons sa­vilka rokas dūrēs un trieca nezvēram pret purnu. "RIE­BĪGA GOVS!"

Kur bronzas bullim bija purns, tagad rēgojās krā­teris. Pa ausīm tam izšāvās divas vārās uguns strūklas. Taisons zvetēja vēlreiz, un bronza samīcījās kā trausla alumīnija folija. Nu jau lopa ģīmis atgādināja uz kreiso pusi izvilktu zeķu lellīti.

— Gar zemi! — Taisons auroja.

Bullis sagrīļojies apkrita vēkšpēdus. Kājas vārgi kul­stīja gaisu, no galvas malu malās vērpās dūmi.

Anabeta piesteidzās apskatīties, kas man kaiš.

Potīte neganti smeldza, bet, dabūjis padzerties kaut kādu tur olimpiešu nektāru no viņas blašķes, tūliņ saju­tos labāk. Kaut kas oda pēc deguma; kā vēlāk izrādī­jās — es. Spalvas man uz rokām bija pilnīgi nosvilušas.

— Un otrs bullis? — es noprasīju.

Anabeta pamāja uz kalna pakāji. Par riebīgo govi numur divi bija parūpējusies Klarisa. Viņa bija izdūrusi tam cauri pakaļkājai pārdabiska paskata bronzas šķēpu. Tagad nezvērs ar daļēji norautu purnu un milzīgu robu sānā centās skriet tādā kā palēninājumā, bet gāja uz riņķi un riņķi vien, atgādinot rotaļu zvērus karuseļos.

Norāvusi ķiveri, Klarisa braši soļoja šurp. Viena tumšo matu šķipsna gruzdēja, bet šķita, ka viņa to ne­mana. — Tu — vienmēr — salaid — visu — dēlī! — viņa man uzbļāva. — Es visu kontrolēju!

Biju pārāk apstulbis, lai ko teiktu. Anabeta norūca: — Man arī prieks tevi redzēt, Klarisa!

— Āāāā! — Klarisa ieaurojās. — Nekad, NEKAD mūžā vairs nesadomājies mani glābt!

— Klarisa, — Anabeta aizrādīja, — tavi biedri ir cietuši.

Tas viņu atgrieza pie saprāta. Pat tādam ērmam kā Klarisa rūpēja savainotie apakšnieki.

— Es atgriezīšos, — viņa izgrūda un aizslāja aplēst zaudējumus.

Es blenzu uz Taisonu. — Tu neesi pagalam.

Taisons tīri vai nokaunējies urbās zemē. — Piedod. Nācu palīgā. Nepaklausīju tevi.

— Es tā vainīgā, — Anabeta sacīja. — Man nebija variantu. Vajadzēja laist Taisonu pāri robežai, lai viņš va­rētu tevi glābt. Citādi tu būtu mironis.

%

— Laist Taisonu pāri robežai? — es pārvaicāju. — Bet…

— Persij, — viņa ieteicās, — vai esi kādreiz paraudzī­jies uz Taisonu tā ciešāk? Nu tā… sejā. Aizslauki miglu, paskaties uz viņu tā kārtīgi.

Migla liek cilvēkiem saskatīt tikai to, ko smadzenes spēj aptvert… bija dzirdēts, ka tā sajaucot prātus arī pus­dieviem, bet…

Ieskatījos Taisonam sejā. Viegli nebija. Man allaž bijis grūti paraudzīties viņam acīs, skaidri gan nezinu — kāpēc. Parasti aizbildinājos ar to, ka viņam šķībajos zo­bos mūždien saķepis zemesriekstu sviests. Ar piespieša­nos koncentrējos uz Taisona lielo, kūkumaino degunu, tad nedaudz augstāk — kur acis.

Nē, ne acis.

Viena acs. Viena liela acs pašā pieres viducī, brūna kā teļam, biezām skropstām, pilna milzu asaru lāsēm, kas tērcītēs tecēja pār vaigiem.

— Taison, — es izstomīju, — tu taču esi…

— Ciklops, — Anabeta nāca talkā, — izskatās, ka vēl mazulis. Iespējams, tāpēc arī netika pāri robežai tik viegli kā tie vērši. Taisons ir viens no bāreņiem bez pa­jumtes.

— Viens no… kas?

— Tādi ir teju visās lielajās pilsētās, — Anabeta ar neslēptu riebumu skaidroja. — Viņi ir… kļūdas, Persij. Savvaļas garu un dievu atvases… jo sevišķi tā viena… un reizēm no viņiem neiznāk ne šis, ne tas. Nevienam tādi nav vajadzīgi. Viņi ir atstumtie. Uzaug uz ielas savā vaļā. Nezinu, kā šis te tevi atrada, bet rādās, ka tu viņam pa­tīc. Aizvedīsim pie Hīrona, lai viņš lemj, kas darāms.

— Bet uguns. Kā…?

— Viņš ir ciklops. — Anabeta apklusa, it kā būtu at­minējusies kaut ko riebīgu. — Viņi strādā dievu smēdē. Viņiem no uguns ne silts, ne auksts. Tieši to es tev cen­tos paskaidrot.

Es biju uz mutes. Kā es varēju visu šo laiku nodzīvot bez sajēgas, kas Taisons tāds ir?

Bet tamlīdzīgām apcerēm neatlika laika. Viena kalna nogāze joprojām bija liesmās. Ievainotajiem hērojiem vajadzēja palīdzēt. Un, galu galā, vajadzēja atbrīvoties no diviem samīcītiem bronzas buļļiem, kam diezin vai atrastos vieta šķirojamo atkritumu konteinerā.

Atkal atlāčoja Klarisa un noslaucīja no pieres svied­rus. — Džekson, ja turies kājās, celies augšā! Mums jā­aiznes ievainotie uz Lielo māju un jāpaziņo par notikušo Tantalam.

— Tantalam? — pārvaicāju.

— Nodarbību pārzinim, — Klarisa kļuva nepacie­tīga.

— Hīrons ir nodarbību pārzinis. Un kur ir Args? Viņš atbild par drošību. Viņam vajadzētu būt šeit.

Klarisa savilka skābu ģīmi. — Args ir atlaists. Jūs abi esat stipri atpalikuši. Viss mainās.

— Bet Hīrons… viņš vairāk nekā trīs tūkstoš gadu apmāca jaunos, kā cīnīties ar briesmoņiem. Viņš nevar tā vienkārši aiziet. Kas noticis?

— Šitas noticis, — Klarisa atcirta.

Viņa norādīja uz Talijas koku.

Stāsts par koku bija zināms ikkatram nometniekam.

Pirms sešiem gadiem Grovers, Anabeta un vēl divi pusdievi vārdā Talija un Lūka ieradās Pusdievu nometnē ar veselu briesmoņu armiju astē. Kad viņus te, kalngalā ielenca, Zeva meita Talija upurējās, lai draugi pagūtu tikt līdz drošam patvērumam. Meitas nāves stundā Zevs apžēlojies pārvērta viņu par priedi. Talijas garam bija lemts stiprināt nometnes burvju robežas, sargājot tās no briesmoņiem. Kopš tā laika kalngalā slējās smuidra, za­ļoksna priede.

Taču nu skujas bija sadzeltējušas. Koka pakājē nobi­rusi vesela kaudze nokaltušo. Metru virs zemes koka stumbrā rēgojās iedobums lodes cauruma izmērā, un no tā sūcās zaļa susla.

Man pārskrēja ledainas tirpas. Skaidrs, kāpēc no­metne bija briesmās. Burvju robežas bija zaudējušas spēku, jo Talijas priede nonīkst.

Kāds to bija saindējis.