Briesmoņu jūra

SEPTIŅPADSMIT PĀRSTEIGUMS MAIAMI PLUDMALĒ

— Persij, mosties!

Sejā iešļācās sālsūdens. Anabeta purināja mani aiz pleca.

Tālumā saule laidās rietā aiz pilsētas aprisēm. Saska­tīju palmām rotātu promenādi, zili sarkanā neonā gailo­šas veikalu vitrīnas un piestātni — pilnu ar burulaivām un kruīza kuģiem.

— Izskatās pēc Maiami, — Anabeta sprieda. — Bet hipokampi uzveda savādi.

Tiesa gan, jo mūsu spurotie draugi bija pagausinājuši gaitu, grudzināja, meta lokus un ošņāja ūdeni. Prie­cīgi viņi nepavisam neizskatījās. Viens nošķaudījās. Bija redzams, ko tie domā.

— Tālāk viņi mūs nevedīs, — sacīju. — Te ir pārāk daudz cilvēku. Pārāk liels piesārņojums. Pašiem vajadzēs peldēt uz krastu.

Sajūsmā gluži nebijām, bet pateicām Dardedzirn un draugiem lielu paldies par braucienu. Taisons pat maz­liet apraudājās. Viņš atkabināja pašdarinātu seglu somu, kur glabāja darbarīku komplektu un pāris no grimstošās "Birmingemas" izglābtu mantiņu. Tad Taisons apkrita

Dardedzim ap kaklu, uzdāvāja viņam ciklopa salā no­plūktu, iemīcītu mango un teica ardievas.

Tiklīdz hipokampu baltās krēpes nozuda dzīlēs, mēs laidāmies peldus uz krastu. Viļņi bija mūsu sabiedrotie, un jau pavisam drīz atkal bijām starp cilvēkiem. Klīdām gar kruīzu piestātnēm un spraucāmies cauri atpūtnieku pūļiem. Apkārt snaikstījās šveicari ar bagāžas ratiņiem. Taksisti spāniski sabļāvās un nogrieza cits citam ceļu, lai ātrāk tiktu līdz klientam. Ja arī kāds mūs — piecus, pilo­šus bērnus, kas pēc skata nupat cīnījušies ar bries­moni, — pamanīja, neviens nelikās zinis.

Nu starp mirstīgajiem migla atkal bija nolaidusies pār Taisona vienacaino seju. Grovers bija uzlicis cepurīti un apvilcis kedas. Pat aunāda bija pārtapusi par sārti zeltainu vidusskolas sporta jaku ar lielu, spīdīgu omegu uz kabatas.

Anabeta aizsteidzās līdz tuvējam avīžu kioskam, no­pētīja datumu uz "Maiami Vēstneša" un nosodījās. — As­toņpadsmitais jūnijs! Esam prom no nometnes jau des­mit dienas!

— Tas nav iespējams, — Klarisa iebilda.

Taču tā nu bija. Zināju, ka baigos nostūros laiks skrien citādi.

— Talijas koks būs pavisam apkaltis, — Grovers vai­manāja. — Mums jau šovakar pat jānogādā aunāda no­metnē.

Klarisa noslīga sēdus uz ietves. — Kā lai to dabū ga­tavu? — balss trīcēja. — Mēs esam simtiem kilometru tālu. Naudas nav. Braucamā nav. Mats matā, kā orākuls solīja. Tā ir tava vaina, Džekson! Ja tu nebūtu iejaucies…

— Persija vaina? — Anabeta eksplodēja. — Klarisa, ko tu gvelz? Tu esi pilnīgā…

— Rimstieties! — es iejaucos.

Klarisa satvēra galvu rokās. Anabeta nikni spārdīja zemi.

Redz, es pavisam biju piemirsis, ka šis uzdevums sā­kotnēji dots Klarisai. Baisu acumirkli iejutos viņas ādā. Kā gan es justos, ja pusceļā iebruktu bars kaut kādu hēroju un pataisītu mani par pēdējo muļķi?

Atcerējos "Birmingemas" katlu telpā noklausīto sa­runu — Arējs draud, ka necietīs Klarisas neveiksmes. Nometne Arējam nerūpēja, bet, ja Klarisa iegrūstu viņu negodā, tad gan…

— Klarisa, — es ieminējos. — Ko tieši tev sacīja orākuls?

Viņa pacēla galvu. Gatavojos dabūt pa ausi, bet mei­tene dziļi ievilka elpu un nostāstīja pareģojumu.

Dzelžu kuģī ar kareivju ģindeņiem kuģosi,

Ko meklē, — panāksi, par savu darīsi,

Tik sargi dzīvību akmens sienās,

Kur bez draugiem tu zustu, lai viena mājup muktu.

— Ui, — Grovers noelsās.

— Nē, — es iebildu, — nē… pagaidi. Es sapratu.

Iztaustījos pa kabatām pēc kādas liekas monētas,

bet atradu vienīgi zelta drahmu. — Vai kādam ir nauda?

Anabeta un Grovers drūmi pašūpoja galvu. Klarisa izvilka no kabatas izmirkušu konfederātu dolāru un no­pūtās.

— Nauda? — Taisons mulsi ierunājās. — Tie tur., nu, tie zaļie papīri?

Pavēros viņā. — Jā.

— Tādi kā tajās ceļasomās?

— Jā, bet ceļasomas pazaudējām jau pirms vairā­kām dien… dien…

Apstulbis apklusu, jo Taisons, parakājies pa savu seglu somu, izvilka ar naudu pilnu, hermētiski noslēgtu kulīti, ko Hermejs bija atvēlējis mūsu ceļojumam.

— Taison! — es iesaucos. — Kā tu…

— Padomāju, ka tur gardumi Dardedzim, — viņš atbildēja. — Peldēja uz ūdens, bet iekšā vieni papīri. Žēl.

Viņš pasniedza man naudu. Piecu un desmit dolāru banknotēs tur saskrēja savi trīs simti.

Piesteidzos pie taksometra, no kura laukā rausās at­pūtnieku ģimenīte. — Klarisa, — izsaucos. — Nāc. Tev jā­brauc uz lidostu. Anabeta, dod viņai aunādu.

Grūti pateikt, kura no abām bija lielākā šokā, kad es izrāvu sporta jaku Anabetai no rokām, ietūcīju tur ka­batā naudas žūksni un tad iespiedu jaku rokās Klarisai.

Klarisa izstomīja: — Un tu man ļautu…

— Tas ir tavs uzdevums, — es teicu. — Naudas pie­tiek tikai vienai biļetei. Turklāt es nemaz nevaru lidot. Zevs saspertu mani gabalos. Tieši to vēstī pareģojums: bez draugiem tu izgāztos, tātad mūsu palīdzība tev ir nepieciešama, bet mājup jālaižas vienai pašai. Tev jāno­gādā aunāda drošībā.

Raudzījos, kā viņai prātā griežas zobrati — sākumā aizdomīgi apcerot, kas man aiz ādas, taču visbeidzot lemjot, ka jātic vien būs tam, ko saku.

Viņa ielēca taksometrā. — Varat ar mani rēķināties. Es nepievilšu.

— Būtu labi.

Taksis aizkūpēja izplūdes dūmu mutulī. Aunāda bija ceļā.

— Persij, — Anabeta ierunājās, — tas bija tik…

— Cēlsirdīgi? — Grovers piedāvāja savu variantu.

— Neprātīgi, — Anabeta pārlaboja. — Nometnes da­lībnieku dzīvība tagad atkarīga no tā, vai Klarisa pagūs šovakar ierasties ar sveiku un veselu aunādu.

— Tas ir viņas uzdevums, — es sacīju. — Viņa ir pelnījusi šo iespēju.

— Persijs jauks, — Taisons secināja.

— Persijs pārāk jauks, — Anabeta noburkšķēja, taču es nezaudēju mazu, mazmazītiņu cerību, ka mans solis viņu patīkami izbrīnījis. Pārsteidzis jau nu noteikti. Un arī tas nebija no vieglajiem uzdevumiem.

— Ejam, — sacīju draugiem. — Meklēsim citu mā­jupceļu.

Tobrīd pagriezos un sastapos ar rīklē notēmētu zo­bena smaili.

— Čau, brālēn, — teica Lūka. — Sveikts atpakaļ štatos.

Mūs ielenca viņa lāčveida pakalpiņi. Viens no viņiem

pakampa Anabetu un Groveru aiz krāgas. Otrs gribēja izdarīt to pašu ar Taisonu, bet ciklops šo iegrūda koferu kaudzē un uzrēca Lūkam.

— Persij, — Lūka rāmi teica, — saki, lai tavs milzis nomierinās, vai arī Orejs pamatīgi sabadīs tavus drau­dziņus ar pierēm.

Orejs atņirdzās smaidā un pacēla Anabetu ar Gro­veru gaisā, kur tie klaigāja un spirinājās.

— Lūka, ko tu gribi? — es izgrūdu caur sakostiem zobiem.

Smaids lika notrīsēt rētai uz viņa sejas.

Viņš pamāja uz piestātnes viņu galu, un es ierau­dzīju to, ko būtu derējis pamanīt jau agrāk. Lielāko kuģi visā ostā sauca "Princese Andromeda".

— Persij, — Lūka smīnēja, — es tikai gribu izrādīt jums viesmīlību.

Dvīņu lāči aizvadīja mūs līdz "Princeses Andromedas" klājam. Tur mēs tikām ielidināti kuģa pakaļgalā un novietoti pie peldbaseina, no kura šļācās zaigojošas strūklakas. Viesmīlības izrādi vēroja kāds ducis Lūkas izmeklēto nešķīsteņu — čūskcilvēki, lestrigoni un bru­ņās tērpti pusdievi.

— Tad nu tā. Aunāda, — Lūka domīgi apcerēja. — Kur tā ir?

Viņš mūs noskatīja no galvas līdz kājām, pabikstī­dams manu kreklu ar zobena galu, paraustīdams Gro­vera bikses.

— Eu! — Grovers protestēja. — Tur apakšā ir īsta kazas vilna!

— Piedod, vecais draugs, — Lūka uzsmaidīja. — At­dodiet man aunādu un varēsiet atgriezties pie savas smieklīgās misijas.

— Bēē-ēē, — Grovers izmēdījās. — Vecais draugs atradies!

— Jūs laikam mani nesaklausījāt. — Lūkas balss bija biedējoši mierīga. — Kur — ir — aunāda?

— Te nav, — es paziņoju. Droši vien būtu bijis prā­tīgāk klusēt, bet nespēju noturēties iegrūst šim patiesību ģīmī. — Aunāda jau ir ceļā. Tu esi izgāzies kā veca sēta.

Lūka piemiedza acis. — Tu melo. Nevar… — Šaus­minošā apjausma lika asinīm saskriet vaigos. — Klarisa?

Es piekrītoši pamāju.

— Tu uzticēji… tu atdevi…

-Jā.

— Agrij!

Pinkainais milzis sarāvās. — J..jā?

— Kāp lejā un sagatavo manu zirgu. Ved viņu laukā uz klāja. Man nekavējoties jālaižas uz Maiami lidostu.

— Bet, bos…

— Uz karstām pēdām! — Lūka uzkliedza. — Citādi izbarošu tevi pūķim!

Ķepainis skaļi norīstījās un aizlāčoja lejup pa trepēm. Lūka nervozi soļoja gar baseinu un lādējās sengrieķu mēlē, sakampis zobena spalu tik cieši, ka pirkstu kauliņi kļuva balti.

Pārējā apkalpe izskatījās samulsusi. Laikam nekad agrāk nebija redzējuši bosu tik apjukušu.

Sāku tīt filmu… ja varētu izmantot Lūkas dusmas mums par labu, ja piedabūtu viņu izrunāties tā, ka pārē­jie izdzird viņa vājprāta plānus…

Paraudzījos uz baseinu un zaigojošajām strūklakām, kas saullēktā rasināja visās varavīksnes krāsās. Pēkšņi man radās doma.

— Tu mūs visus te tin ap pirkstu, — es paziņoju.

— Tu gribēji, lai mēs nolaupām aunādu un aiztaupām tev lieku noņemšanos.

Lūka cirta pretī: — Protams, idiņ! Bet jūs visu esat sačakarējuši!

— Nodevējs! — Izvilku no kabatas pēdējo zelta drahmu un sviedu Lūkam. Tas, kā jau gaidīts, veikli iz­vairījās. Apmetuši plašu loku, monēta ieplunkšķēja va­ravīkšņu krāsas ūdenī.

No visas sirds cerēju, ka mana mēmā lūgšana tiks uzklausīta. Sakopoju visas domas: dieve, pieņem manu ziedojumu.

— Tu apmānīji mūs visus, — iekliedzos. — Pat DIONĪSU no PUSDIEVU NOMETNES!

Strūklakas šalts Lūkam aiz muguras sāka vizēt, bet nedrīkstēju tai pievērst pārējo uzmanību, tādēļ demons­tratīvi izvilku no maksts Pretstraumi.

Lūka tikai nosmīnēja. — Šobrīd nav īstais laiks izrā­dīties, Persij. Met zemē savu nožēlojamo durkli, citādi norīkošu, lai tevi aizraida uz citiem medību laukiem.

— Lūka, kurš saindēja Talijas koku?

— Protams, ka es, — viņš nošņāca. — Es taču tev jau reiz teicu. Izmantoju sensena Pitona indi, no pašiem Tartara dziļumiem.

— Un Hīronam ar to nebija nekāda sakara?

— Ha! Tu labi zini, ka viņš nemūžam neuzdrīkstē­tos. Tam vecajam muļķim nepietiktu dūšas.

— Tu to sauc par dūšu? Nodot draugus? Apdraudēt nometni?

Lūka pacēla zobenu. — Tu nenieka nejēdz. Es taču gribēju jums atdot to aunādu… kad pats būtu ticis ar visu galā.

Es tā kā samulsu. Kāpēc lai viņš man atdotu aun­ādu? Viņš noteikti pūta pīlītes. Bet bija jāpanāk, lai Lūka turpina runāt.

— Tu grasījies atdzīvināt Kronu, — es sacīju.

— Jā! Aunāda desmitkārt paātrinātu viņa atdzim­šanu. Bet tu neesi mūs apturējis, Persij. Tikai maķenīt pagausinājis.

— Tātad tu saindēji koku, nodevi Taliju, iegāzi mūs… tikai tādēļ, lai palīdzētu Kronām gāzt dievus.

Lūka atņirdza zobus. — Tu pats labi zini. Ko uzbā­zies man ar jautājumiem?

— Jo es gribu, lai visa publika tevi sadzird.

— Kāda vēl publika?

Lūkas acis samiedzās šauras jo šauras. Viņš un pā­rējā lempju komanda atskatījās pār plecu. Elpa aizrāvās, kājas sagrīļojās.

Virs baseina varavīksnes vizmā plandīja Dionīsa, Tantala un nometnieku pilnā pusdienu paviljona siluets. Visi mēmā klusumā sēdēja un vēroja mūs.

— Khemm, — Dionīss sausi nokrekšķinājās, — ne­gaidīta pusdienu izklaide.

— Mister D., jūs dzirdējāt, ko viņš teica, — es ieru­nājos. — Jūs visi dzirdējāt Lūku. Hīrons nesaindēja koku.

Misters D. nopūtās. — Laikam jau ne.

— Varbūt šis īrisas vēstījums ir kāda blēdība, — Tantals spurojās, taču lielāko tiesu viņa uzmanības no­vērsa siera burgers, ko viņš ar abām plaukstām pūlējās iedzīt strupceļā.

— Baidos, ka ne. — Misters D. ar netīksmi uzlūkoja

Tantalu. — Izskatās, ka man būs jāatjauno Hīrons nodarbību pārziņa amatā. Jāatzīst, esmu sailgojies pēc kāršu partijas ar veco steķi.

Tantals iegrābās siera burgerā. Tas neaizbēga. Viņš to pacēla no šķīvja un apstulbis blenza kā uz pasaulē lie­lāko dimantu. — Es to notvēru! — viņš nokrekšķējās.

— Tantal, turpmāk tavi pakalpojumi mums vairs nav vajadzīgi, — misters D. paziņoja.

Tantals bija šokēts. — Ko? Bet…

— Vari atgriezties Pazemē. Tu tiec atbrīvots no darba pienākumiem.

— Nē! Bet… nēēēēē!

Pirms Tantals pagaisa miglā, viņš vēl pēdējiem spē­kiem, iekrampējies siera burgerā, cēla to pie mutes. Bet par vēlu. Viņš izčibēja, un burgers noplakšķēja uz šķīvja. Nometnieki laida vaļā līksmas gaviles.

Lūka nikni ierēcās. Viņš trieca zobenu strūklakā, un īrisas vēsts izzuda skatam, taču posta darbs bija pa­veikts.

Jutos visnotaļ gandarīts līdz mirklim, kad Lūka pa­vērsās pret mani ar slepkavniecisku skatienu.

— Kronām bija taisnība, Persij. Tu neesi uzticams ierocis. Tevi vajadzēs aizstāt.

Man neatlika laika apdomāt, ko tas varētu nozīmēt. Viens Lūkas vīrs iepūta vara taurē, un atsprāga vairākas durvis. Pa tām izbira vēl ducis kareivju, ielencot mūs ar gaisā izslietiem pīķiem.

Lūka pasmaidīja. — Dzīvi jūs no šā kuģa prom ne­tiksiet.