Briesmoņu jūra

ASTOŅI UZ PRINCESES ANDROMĒDAS KLĀJA

Kamēr raudzījos viļņos, Anabeta un Taisons jau bija piesteiguši klāt.

— Kas notiek? — Anabeta satraucās. — Dzirdēju, ka tu sauc palīgā!

— Es arī! — Taisons piebalsoja. — Dzirdēju, ka bļaus­ties — sliktie uzbrūk\

— Neesmu jūs saucis, — atteicu. — Man nekas ne­kaiš.

— Kurš tad… — Anabeta ieraudzīja trīs dzeltenās ceļasomas, tad termosu un arī vitamīnu pudelīti man rokās. — Kas…

— Klausieties, — es viņu pārtraucu, — mums nav daudz laika.

Atstāstīju savu sarunu ar Hermeju. Kad biju beidzis, tālumā jau atskanēja pirmie ķērcieni — harpijas bija sa­rosījušās.

— Persij, — Anabeta paziņoja, — mums ir jādodas ceļā.

— Tu saproti, ka mūs izslēgs no nometnes? Tici man — es šajā jomā esmu eksperts.

— Nu un? Ja izgāzīsimies, mums nemaz nebūs no­metnes, kur atgriezties.

— Jā, bet tu devi Hīronam solījumu…

— Solīju turēt tevi pa gabalu no briesmām. Tas iespējams tikai tad, ja došos tev līdzi! Taisons var palikt un pastāstīt pārējiem…

— Es arī gribu, — Taisons iebilda.

— Nē! — Anabeta bija tuvu panikai. — Tas ir… Per­sij, nu taču! Tu zini, ka tā nevar!

Ej nu sazini, kāpēc viņai bija tāda cemme uz ciklo­piem. Kaut ko viņa man noklusēja.

Abi ar Taisonu raudzījās manī, gaidīdami atbildi. Tikmēr kruīza kuģis tālumā saruka arvien mazāks un mazāks.

Ja tā pavisam godīgi, kaut kādā ziņā negribēju Tai­sonu ņemt līdzi. Pēdējās trīs dienas biju pavadījis ar viņu plecu pie pleca, dabūjis klausīties pārējo nometnieku ņirgās, simtreiz dienā kritis kaunā, un kāds tā vien bak­stīja man ar pirkstu acī, atgādinot, ka esam radagabali. Man vajadzēja atelpu.

Turklāt nebija ne jausmas, vai viņš izrādīsies node­rīgs, vai būs jāglābj un jālolo. Jā, stiprs viņš bija, bet pēc ciklopu mērauklas Taisons vēl bija gatavais bērniņš — prātiņā septiņus, augstākais — astoņus gadus vecs. Acu priekšā jau uzbūru ainu, kā viņš krīt panikā un laiž vaļā ņuņņas, kamēr lavāmies garām briesmonim vai tādā garā. Viņš taču parakstītu mums nāves spriedumu.

No otras puses — harpiju klaigas nāca arvien tuvāk…

— Mēs nevaram viņu atstāt, — es izlēmu. — Tantals sodīs viņu par mūsu pārkāpumu.

— Persij, — Anabeta pūlējās apvaldīt trīsošo balsi, — mēs dodamies ceļā uz Polifēma salu! Polifēms ir S-I-K… C-I-K… — Viņa izmisumā spārdīja smiltis. Lai arī gudra bezgala, arī Anabeta bija dislektiķe. Paietu visa nakts, līdz viņa izburtotu vārdu "ciklops". — Tu saprati mani!

— Ja Taisons grib, — es uzstāju, — viņš var braukt.

Taisons sasita plaukstas. — Grib!

Anabeta nikni paglūnēja uz mani, bet bija skaidrs, ka es nepārdomāšu. Vai arī viņa saprata, ka mums nav laika kašķēties.

— Labi, — Anabeta piekāpās, — kā tiksim līdz tam kuģim?

— Hermejs solīja, ka mans tētis palīdzēs.

— Nu, aļģupauri? Ko tad tu vēl gaidi?

Man vienmēr bija jāsakož zobi, lai pasauktu tēvu un izlūgtos vai kā nu tur to padarīšanu sauc, bet saņēmos un iebridu viļņos.

— Ēēē, tēt? — uzsaucu. — Kā iet?

— Persij, — Anabeta čukstēja, — mums nav laika!

— Mums vajag tavu palīdzību, — teicu jau nedaudz skaļāk. — Mums jātiek līdz tam tur kuģim, pirms mūs, nūūū, apēd un tamlīdzīgi, tā ka…

Kādu brīdi nekas nenotika. Viļņi kā ierasts skalojās gar liedagu. Izklausījās, ka harpijas jau ir tepat aiz kā­pām. Tad jūrā, metrus simt no krasta, ūdenī iešķēlās trīs baltas līnijas. Tās strauji traucās uz krastu kā tādi nagi, kas vago okeānu.

Pie paša krasta ūdens pašķīrās, un no viļņiem iznira trīs baltu kumeļu galvas.

Taisonam aizrāvās elpa. — Zivju poniji!

Taisnība vien viņam bija. Kad zirgi izbrida krastā, izrādījās, ka tikai priekšgals atgādina kumeļu; pakaļgalā rēgojās sidrabaina zivs aste ar mirdzošām zvīņām un varavīksnes spurām.

— Hipokampi! — Anabeta izsaucās. — Kādi skais­tuļi!

Tuvākais labpatikā nogrudzinājās un piebikstīja Anabetai ar purnu.

— Jūsmosim vēlāk, — sacīju, — aiziet!

— Redz, kur! — aiz muguras noķērkstēja balss. — Rie­bekļi izsprukuši no namiņiem! Našķis harpijām. Eh, mēs — laimīgās!

Pāri kāpām piederēja piecas harpijas — sīkas, tuklas večas saverkšķītām sejām, līkiem nagiem un spalvotiem spārniem, kas krietni par mazu viņu stāviem. Tā varētu izskatīties ar dodo putniem sakrustotas miniatūras bu­fetnieces. Paldies dieviem, viņas nebija diez ko veiklas, bet negantas gan — ja gadītos krist viņām nagos.

— Taison, — es uzkliedzu, — paķer ceļasomu!

Viņš joprojām vaļā muti apbrīnoja hipokampus.

— Taison!

— E?

— Ātrāk!

Anabetai piepalīdzot, dabūju viņu pie maņām. Paķērām somas un lēcām zirgos. Poseidons acīmredzot zināja, ka būs arī Taisons, jo viens hipokamps bija krietni prāvāks par abiem pārējiem — itin kā radīts cik­lopam.

— Uz priekšu! — norīkoju. Mans hipokamps apcir­ties ienira viļņos. Uz pēdām sekoja arī Anabeta un Tai­sons.

Harpijas lādējās nopakaļ un gaudoja, lai našķi at­griežas, bet hipokampi traucās uz priekšu gluži kā ūdensslēpes. Harpijas atpalika, un pavisam drīz Pus­dievu nometnes piekraste bija vien tālē tumstoša blīva. Prātoju, vai maz būs lemts vēl kādreiz to skatīt. Taču to­brīd prātu nodarbināja citas lietas.

Priekšā jau slējās kruīza kuģis, lai vestu mūs uz Floridu un Briesmoņu jūru.

Jāt ar hipokampu bija vēl vieglāk nekā ar pegazu. Sparīgi traucāmies, vējam sitoties sejā, viļņi mūs nesa tik rāmi un līdzeni, ka varēju teju atlaist rokas.

Tikai tuvojoties kruīza kuģim, apjautu, cik tas īste­nībā milzīgs. Galva bija jāatgāž tikpat tālu, kā aplūkojot kādu debesskrāpi Manhetenā. Baltais kuģa korpuss slē­jās vismaz desmit stāvu augstumā, un virs tā rindojās vēl savs ducis klāju ar spožiem balkoniem un apaļiem ilumi­natoriem. Priekšgalā starmešu gaismā rotājās melniem burtiem izrakstīts kuģa vārds. Pagāja labs brīdis, iekams to saburtoju. "PRINCESE ANDROMEDA".

Kuģa priekšgalu greznoja tēls triju stāvu augstumā — itin kā mastam pieķēdēta sieviete baltā grieķu hitonā. Jauna un skaista, melniem, vijīgiem matiem, taču sejā jautās mēmas šausmas. Ej nu sazini, kamdēļ kāds sagri­bējis izklaides kuģa priekšgalā stutēt kliedzošu princesi.

Atminējos mītu par Andromedu — kā pašas vecāki pieķēdēja meitu klintij par upuri jūras briesmonim. Var­būt viņa nesa mājās pārāk daudz divnieku vai tādā garā.

Lai tur kā, mans vārdabrālis Persejs laikus viņu izglāba, un jūras briesmoni ar Medūzas galvas palīdzību pār­vērta akmenī.

Tas Persejs mūždien izspruka sveikā. Tieši tāpēc mamma man dāvāja tādu vārdu, lai arī viņš bija Zeva, bet es Poseidona dēls. Oriģinālais Persejs bija viens no re­tajiem grieķu mītu varoņiem, kas tika līdz laimīgām beigām. Pārējie mira nodoti, sakauti, sakropļoti, noin­dēti vai dievu nolādēti. Mamma cerēja, ka mantošu Perseja veiksmi. Spriežot pēc manas līdzšinējās dzīves taci­ņas, gaisma tuneļa galā nerēgojās.

— Kā lai tiek uz klāja? — Anabeta pārkliedza viļņu šalkas, bet izskatījās, ka hipokampiem mūsu vajadzība ir skaidra kā diena. Viņi aizslīdēja gar kuģa labo bortu, bez mazākā pūliņa šķeldami bangojošo ķīļūdeni, un piestāja pie dienesta kāpnēm, kas bija nolaistas lejup gar kor­pusu.

— Kāp tu pirmā, — es mudināju Anabetu.

Pārmetuši ceļasomu pār plecu, viņa pieķērās apak­šējam pakāpienam. Kolīdz abas kājas bija uz kāpnēm, Anabetas hipokamps nogrudzināja ardievas un panira zem ūdens. Anabeta sāka kāpt augšup. Nedaudz nogai­dīju un tad sekoju viņai.

Nu vairs ūdenī bija atlicis vien Taisons. Šis tur ālējās ar savu hipokampu, mezdams salto, griezdams riņķus par visiem 360 grādiem un smiedamies tik histēriski, ka trokšņi aizbalsojās līdz pat kuģa klājam.

— Taison, kuš! — es nošņācu. — Nāc šurp, drau­dziņ!

— Vai varam ņemt lidzi Dardedzi? — viņš lūdzās, smaidam apdziestot.

Neizpratnē blenzu uz viņu. — Dardedzi?

Hipokamps nosprauslājās, itin kā sajūsmā par savu jauniegūto vārdu.

— Mums ir jāsteidzas, — atgādināju. — Dardedzis… nevar uzrāpties pa trepēm.

Taisons iešņukstējies iegremdēja seju hipokampa krē­pēs. — Dardedzi, es ilgošos pēc tevis!

Viņa hipokamps iezviedzās un, goda vārds, sāka raudāt.

— Varbūt mēs vēl tiksimies, — es mierināju.

— Jā, lūdzu! — Taisons tūliņ atplauka. — Rīt! Rīt!

Nedevu nekādus solījumus, tomēr beidzot pieda-

būju Taisonu atvadīties un tverties pie trepēm. Dardedzis izgrūda pēdējo sērīgo zviedzienu un, apmetis atmugurisku kūleni, ienira dzīlē.

Kāpnes veda uz dzeltenām glābšanas laivām ap­krautu dienesta klāju. Priekšā gadījās pāris slēgtu durvju, bet Anabeta tās atdarīja ar savu nazi un sengrieķu lāstiem.

Biju iedomājies, ka mums kā jau zaķiem vajadzēs slapstīties, bet, kad bijām izošņājuši pāris gaiteņu un pār balkona margām palūrējuši lejup uz milzīgu slēgtu veikalu promenādi, sāku apjaust, ka te jau nav, no kā slēpties. Nūjā, it kā taču bija nakts, bet mēs bijām nostai­gājuši teju pus kuģa garumā, nemanījuši nevienu dzīvu dvēseli. Nogājām gar četrdesmit vai piecdesmit kajī­tēm, un otrpus durvīm neskanēja ne mazākais pīkstiens.

— Spoku kuģis, — es murmināju.

— Nē, — sacīja Taisons, murcīdams somas lenci, — nelabi ož.

Anabeta sarauca pieri. — Es neko nejūtu.

— Ciklopi līdzinās satīriem, — es paskaidroju. — Viņi saož briesmoņus. Pareizi, Taison?

Viņš nervozi pamāja ar galvu. Nu, kad vairs nebijām Pusdievu nometnes burvju varā, migla atkal sagrozīja viņa vaibstus. To, ka viņam divu acu vietā ir tikai viena, varēju pateikt vien tad, ja visiem spēkiem koncentrējos.

— Nu, labi, — Anabeta novilka. — Ko tad tu tādu saod?

— Kaut ko sliktu, — Taisons atbildēja.

— Super, — noburkšķēja Anabeta. — Tad jau viss skaidrs.

Iznācām zem klajas debess un izrādījāmies uz peld­baseina klāja. Gar malu rindojās pamesti pludmales krēsli un slēgts bārs ar nolaistām žalūzijām. Ūdens ba­seinā kaut kā ērmoti spīdēja, līgojot šurpu turpu līdzi kuģa kustībai. Priekšpusē un pakaļpusē trepītes veda uz vēl vairākiem klājiem ar zviedru sienu, golfa laukumu, rotējošu restorānu, bet viss bija kā izmiris.

Un tomēr… gaisā jautās kas pazīstams. Kas draudīgs. Nebūtu es izsmēlis pēdējos spēkus un notērējis adrena­līnu, šķita, ka mīklas atrisinājums būtu mēles galā.

— Mums jāatrod slēptuve, — es paziņoju. — Droša vieta, kur pārnakšņot.

— Pārnakšņot, — Anabeta vārgi dvesa.

Izokšķerējām vēl pāris gaiteņu, līdz devītajā stāvā

atradām pamestu kajīti. Durvis bija pavērtas — tas gan šķita dīvaini. Uz galda stāvēja groziņš ar šokolādes naš­ķiem, pie gultas dzirkstošs sidrs ledus spainītī, uz spil­vena piparmētru ledene un ar roku rakstīta zīmīte: ja uku ceļojumu!

Beidzot atvēruši ceļasomas, secinājām, ka Hermejs tiešām gādājis par visu — lieku drēbju kārtu, tualetes piederumiem, rācijām, sīknaudu, ādas maciņiem ar zelta drahmām. Viņš pat bija pamanījies iepakot līdzi vaska­drānā ievīstītos Taisona lūžņus un pariktes, arī Anabetas cepuri, kas darīja neredzamu, — tad nu tie abi sajutās uz pusi labāk.

— Es apmetīšos kaimiņos, — Anabeta sacīja. — Jūs tikai neko neēdiet un nedzeriet.

— Domā, te noburts?

Viņa sarauca pieri. — Nezinu. Kaut kas nav lāgā. Jūs tikai… esiet piesardzīgi.

Aizslēdzām durvis.

Taisons atkrita uz dīvāna. Kādu brīdi viņš vēl paķimerējās ap saviem dzelžiem — joprojām slēpdams tos no manis —, bet pavisam drīz jau virināja muti žāvās. Viņš aizlocīja vaskadrānu un atplīsa.

Es gulšņāju gultā un raudzījos laukā pa iluminatoru. Izklausījās, ka gaitenī kāds čukst. Tas taču nebija iespē­jams. Bijām izstaigājuši visu kuģi — te neviena nebija. Taču balsis turēja mani nomodā. Atmiņā atausa ceļojums Pazemē. Tā, garām slīdot, čukstēja mirušo gari.

Beidzot pārgurums ņēma virsroku. Es piemigu… un redzēju vienkārši drausmīgu sapni.

Stāvēju alā, mežonīgas kraujas malā. Šī vieta bija labi pazīstama. Ieeja Tartarā. Atpazinu arī no dzīlēm skanošos ledainos smieklus.

Vai tikai tas nav jaunais hērojs! Balss šņirkstēja kā asmens gar akmeni. Ceļā uz kārtējo grandiozo uzvaru.

Gribēju uzkliegt Kronām, lai liek mani mierā! Gri­bēju izvilkt Pretstraumi un šķelt viņam. Bet nespēju iz­kustēties. Pat ja varētu — kā gan lai nogalina to, kas reiz jau iznīcināts, sakapāts gabalos un iesviests mūžīgā tumsībā?

Neklausies manī, neļaujies draudiem, sacīja titāns. Varbūt šoreiz, kad atkal izgāzīsies, beidzot aizdomāsies, vai vergot dieviem ir vērts. Kā tieši tēvs pēdējā laikā nācis tev pretim ?

Viņa smieklu grandi atbalsojās alā, tad pēkšņi ainava nomainījās.

Nu tā bija cita ala — Grovera guļamkambaris cik­lopa midzenī.

Grovers tupēja pie stellēm, tērpies savā nosmulētajā kāzu kleitā, un drudžaini ārdīja kleitas šlepi.

— Cukuriņ! — aiz klintsbluķa auroja briesmonis.

Grovers iešņukstējies sāka no jauna aust diegus

kopā.

Telpa norībēja, un klintsbluķis tika pavelts sāņus. Pa spraugu ielūrēja tik gigantisks ciklops, ka Taisons uz viņa fona šķita augumā apdalīts. Dzelteni, apdrupuši zobi un mezglainas rokas — tik milzīgas kā es pats. Mu­gurā briesmonis bija uzrāvis violetu pabalojušu tēkreklu ar uzrakstu "Pasaules aitu EXPO 2001". Viņš bija vismaz metrus piecus garš, bet baigākā šajā ainā bija viņa milzonīgā, pienbaltā, sarētotā un kataraktas aizduļķotā acs. Ja viņš nebija pilnīgi akls, tad tuvu tam gan.

— Ko tu dari? — briesmonis nodārdināja.

— Neko! — Grovers falsetā atbildēja. — Aužu klei­tas trēnu, pats redzi.

Ciklops iebāza telpā vienu roku un aizgramstījās līdz stellēm. Viņš pabraucīja audumu. — Nav neko ga­rāks!

— Ir gan, dārgais! Re! Savs sprīdis nācis klāt.

— Kas tā par vilcināšanos? — briesmonis gaudās. Tad paošņāja gaisu. — Tu labi smaržo! Pēc kazām!

— Ai! — Grovers māksloti paķiķināja. — Tev patīk? Tas ir Eau de Kazs. Iesmaržinos, gaidot tevi.

— Mmm! — Ciklops atieza smailos zobus. — Aprīt varētu!

— Tu gan esi nerātnelis!

— Pietiks atlikt!

— Bet, dārgais, es vēl neesmu galā!

— Rīt!

— Nē, nē! Vēl desmit dienas.

— Piecas!

— Labi, septiņas. Ja tu tik uzstājīgs.

— Septiņas! Tas ir mazāk nekā piecas, vai pareizi?

— Protams. Kā tad.

Briesmonis kaut ko noburkšķēja, joprojām neap­mierināts ar panākto vienošanos, tomēr pameta Gro­veru vienu pie stellēm un atkal aizripināja ejai priekšā bluķi.

Grovers aizvēra acis un dziļi ievilka trīsošo elpu, pūloties savaldīties.

— Pasteidzies, Persij, — viņš murmināja. — Lūdzu, lūdzu, lūdzu!

Pamodos no kuģa taures un balss skaļrunī — tur runāja kāds pārlieku jau priecīgs tips ar austrāliešu ak­centu.

— Labs rīts, pasažieri! Šo dienu pavadīsim uz ūdens. Ideāli piemērots laiciņš mambo ballītei pie baseina! Ne­aizmirstiet par miljonāru bingo lielajā zālē pulksten vie­nos. Bet mūsu īpašajiem viesiem ķidāšanas nodarbības promenādē.

Pielēcu gultā sēdus. — Ko viņš teica?

Taisons pusmiedzī kaut ko nomurkšķēja. Viņš gu­lēja, ar seju iemīcījies dīvānā, un garās kājas tiktāl stiepās pāri dīvāna malai, ka iesniedzās vannas istabā. — Priecī­gais onkulis teica… burāšanas nodarbības?

Cerēju, ka būšu pārklausījies, bet tad pie durvīm at­skanēja sparīgs klaudziens. Anabeta pabāza savu gaišo, vārnu ligzdai līdzīgo galvu. — Ķidāšanas nodarbības?

Saģērbāmies, izgājām uz klāja un izbrīnīti ieraudzī­jām pārējos ļautiņus. Kāds ducis sirmgalvju kursēja uz brokastīm. Tētis veda bērneļus uz rīta peldi baseinā. Pa klāju soļoja apkalpe mirdzoši baltās formās, sveicienā piesizdami roku pie cepures.

Neviens nemetās prašņāt, kas mēs tādi. Neviens ne­pievērsa mums īpašu uzmanību. Bet kaut kas bija jokaini.

Kad garām gāja ģimenīte, tēvs bērniem borēja: — Mēs braucam kruīzā. Mums ir jautri.

— Jā, — visi trīs bērni neizteiksmīgām sejām atsau­cās vienā balsī. — Mēs priecājamies. Mēs peldēsim ba­seinā.

Un nozuda skatam.

— Labrīt, — mūs sveica apkalpes loceklis stiklainu skatienu. — Mēs visi baudām atpūtu uz "Princeses Andromedas" klāja. Jauku dienu. — Un viņš aizslīdēja tālāk.

— Persij, savādi, — Anabeta čukstēja. — Viņi ir tādā kā transā.

Kad gājām gar kafejnīcu, ieraudzījām pirmo bries­moni. Tas bija elles suns — melns dogs, saslējis priekš­kājas uz letes un iegrūdis purnu olu kultenī. Tas laikam vēl bija jaunulis, pavisam neliels — grizli lāča izmēros. Taču man asinis sastinga dzīslās. Reiz tāds mani gandrīz piebeidza.

Ērmoti bija tas, ka bufetes rindā turpat aiz ellīgā suņa stāvēja pusmūža pārītis un pacietīgi gaidīja savu kārtu uz kulteni. Viņi nemanīja neko neparastu.

— Vairs negribu ēst, — Taisons purpināja.

Pirms vēl mēs ar Anabetu paguvām ko atbildēt, no gaiteņa viņas puses atskanēja derdzīga rāpuļa balss: — Va­kar piebiedrojāssss vēl ssseššši.

Anabeta izmisīgi māja uz tuvākās slēptuves — dāmistabas — pusi, un mēs visi trīs iesprukām iekšā. Biju tik mežonīgi pārbijies, ka nepaguvu pat sakaunēties.

Kāds vai drīzāk divi pašļūca garām dāmistabas dur­vīm, nostrīķējoties pret paklāju kā smilšpapīrs.

— Sssskaidrs, — šņāca otrs. — Viņššš tosss pievi­lina. Drīz mēssss būsssim ssstipri.

Abi neradījumi ieslīdēja kafejnīcā, pretīgi šņākuļojot, — tie, iespējams, bija čūsku smiekli.

Anabeta uzmeta man ašu skatienu. — Mums jātiek prom no šejienes.

— Domā, es gribu palikt meiteņu tualetē?

— Es runāju par kuģi, Persij! Mums jātiek nost no kuģa.

— Ož nelabi, — Taisons piekrita. — Un suņi apēd visas olas. Anabetai taisnība. Mums jāpamet tualete un kuģis.

Es noskurinājos. Ja Anabeta un Taisons reizi par visām reizēm bija vienisprātis, tur nebija ko iebilst.

Tad es laukā izdzirdu vēl kadu balsi — un tā pārbie­dēja mani vairāk par jebkura briesmoņa pļāpām.

— … tikai laika jautājums. Nesteidzini mani, Agrij!

Tas bija Lūka — tur nebija divu domu. Viņa balsi es

nemūžam neaizmirstu.

— Es nesteidzinu! — otrs pukstēja. Viņam bija vēl zemāka un ļaunīgāka balss nekā Lūkam. — Es tikai saku. Ja spēlīte neatmaksāsies…

— Atmaksāsies, — Lūka atcirta. — Viņi uzķersies. Bet nu ejam uz kapteiņa kajīti aplūkot zārku.

Balsis aizlīgoja pa gaiteni.

Taisons iešņukstējās. — Ejam, nu?

Mēs ar Anabetu saskatījāmies un sapratāmies bez vārdiem.

— Nevaram, — es sacīju Taisonam.

— Mums jānoskaidro, kas Lūkam aiz ādas, — Ana­beta piekrita. — Un, ja sanāks, sadosim viņam pa kaklu, iekalsim ķēdēs un aizrausim uz Olimpu.