Briesmoņu jūra

SEPTIŅI PIEŅEMU VELTES NO SVEŠINIEKA

Tantalam viss rādījās tā: Stimfālas putni vienkārši čivinājuši mežā paši savā nodabā un nebūtu nevienam uzbrukuši, ja mēs ar Taisonu un Anabetu nesatracinātu viņus ar savu slikto braukšanu.

Tas bija tik šausmīgi negodīgi, ka pasūtīju Tantalu trīs mājas tālāk, un no tā viņam oma, protams, neuzla­bojās. Mums piesprieda virtuves dežūru — pavadīt pēc­pusdienu pazemes virtuvē, beržot katlus un pannas kopā ar saimniecības daļas harpijām. Lai trauki mirdzētu un laistītos, turklāt tiktu apkarotas 99,9% baktēriju, harpi­jas ūdens vietā izmantoja lavu, tādēļ mums ar Anabetu iešķieba azbesta cimdus un priekšautus.

Taisonam gan bija viss viens. Viņš iemērca lavā pli­kas rokas un ņēmās berzt, savukārt mums ar Anabetu bija jāvergo smagas verdoša un bīstama darba stundas, un todien kā par spīti ienāca vesela grēda netīro šķīvju. Tantals par godu Klarisas triumfam bija pasūtījis īpašu uzvaras banketu — galdā tika celti vairāki ēdieni, ieskai­tot apceptu Stimfālas kanibālputnu.

Vienīgais labums no soda bija tāds, ka mums ar Anabetu nu bija kopīgs ienaidnieks un atliku likām laika, lai izpļāpātos. Vēlreiz noklausījusies manu sapni par Groveru, viņa palēnām sliecās man tomēr noticēt.

— Ja viņš tik tiešām to atradis, — viņa murmināja,

— un ja mēs varētu to dabūt…

— Paga paga, — es pārtraucu. — Tu izrunājies tā, it kā tas… sazin kas, ko Grovers atradis, būtu vienīgā iespēja glābt nometni. Kas tas ir?

— Došu tev mājienu. Kas paliek pāri, kad nodīrā aunu?

— Ķēpa?

Anabeta nopūtās. — Aunāda. Auna kažoku dēvē par aunādu. Un ja tam aunam gadījusies zelta vilna…

— Zelta aunāda. Tu ko — nopietni?

Anabeta izgāza lavā šķīvi ar kanibālputna kauliem.

— Persij, vai atceries māsas Grajas? Viņas teicās zinām, kur ir tas, ko tu meklē. Un pieminēja Jāsonu. Pirms trim tūkstošiem gadu māsas pastāstīja viņam, kā atrast zelta aunādu. Tu taču zini stāstu par argonautiem un zelta aunādu?

— Jā, — es sacīju. — Tā vecā filma ar māla skele­tiem.

Anabeta nobolīja acis. — Jēziņ, Persij. Tu esi tāds bezceris!

— Kas ir? — es sapīku.

— Klausies taču! Tātad stāsts par aunādu: Zevam bija divi cilvēku bērni — Kadms un Eiropa, skaidrs? Viņi jau stāvēja nākamie rindā uz upurēšanu, tomēr iz­lūdzās Zevam, lai tas viņus paglābj. Tad nu Zevs tiem nosūtīja lidojošu zeltvilnas aunu, kurš aiznesa abus no Grieķijas līdz Kolhīdai Mazāzijā. Pareizāk sakot, tas nesa

Kadmu. Eiropa pa ceļam nokrita un gāja bojā, bet tas nav būtiski.

— Viņai gan tas visdrīzāk bija būtiski.

— Atgriežamies pie stāsta: kad Kadms nonāca Kolhīdā, viņš upurēja zelta aunu dieviem un aunādu uzkāra kokā karaļvalsts pašā vidū. Aunāda atnesa zemei lielu pārticību. Lopi vairs neslimoja. Augi zēla un plauka. Lauki nesa bagātīgu ražu. Sērgas gāja ar līkumu. Tieši tā­pēc Jāsonam sakārojās to aunādu. Tā atdzīvina jebkuru zemi, kur nonāk. Izārstē slimības, spēcina dabu, attīra no piesārņojuma..

— Tā varētu izārstēt Talijas koku.

Anabeta piekrītoši pamāja. — Un tā noteikti nostip­rinātu Pusdievu nometnes robežas. Bet, Persij, aunāda jau vairākus gadsimtus nav manīta. Daudz hēroju ne­sekmīgi centušies to uzmeklēt.

— Taču Grovers to ir atradis, — es sacīju. — Viņš devās meklēt Pānu, bet atrada aunādu, jo abi izgaro da­bas burvību. Anabeta, viss sakrīt pa plauktiņiem. Mēs varam ar vienu piegājienu izglābt Groveru un nometni. Ideāli!

Anabeta vilcinājās. — Pat pārāk ideāli. Vai tev tā nešķiet? Ja nu tās ir lamatas?

Atmiņā atausa, kā pērnvasar Krons bija apvedis mūs ap stūri. Viņš gandrīz pārrāva mūs savā pusē, lai palī­dzam šim sākt karinu, kas sagrautu visu Rietumu civili­zāciju.

— Vai mums ir izvēle? — es vaicāju. — Tu palīdzēsi man glābt Groveru vai ne?

Viņa paglūnēja uz Taisonu, kas, zaudējis interesi par mūsu pļāpām, līksmi laida lavā krūzīšu un karotīšu lai­viņas.

— Persij, — Anabeta čukstus izdvesa, — mums vaja­dzēs cīnīties ar ciklopu. Ar pašu Polifēmu — negantāko ciklopu. Ir tikai viena vieta, kur meklēt viņa salu. Bries­moņu jūra.

— Kur tas ir?

Viņa blenza uz mani tā, it kā es speciāli tēlotu muļķi. — Briesmoņu jūra. Tā pati, kuru šķērsoja Odisejs un Jāsons, un Enejs, un visi pārējie.

— Tu domā Vidusjūru?

— Nē. Nu it kā jā, bet… nē.

— Kārtējā skaidrā atbilde. Paldies.

— Nu bet, Persij, briesmoņu jūra ir tie paši ūdeņi, kurus visi hēroji šķērso savos ceļojumos. Agrāk tā nu­dien atradās Vidusjūrā, taisnība. Bet reizē ar varas cen­tru pārbīdi tā maina atrašanās vietu tāpat kā viss pā­rējais.

— Tāpat kā Olimpa kalns, kas nu ir virs Impērijas ēkas, — es prātoju. — Un Aīds apakš Losandželosas.

— Tieši tā.

— Bet vesela jūra briesmoņu — kā tad tādu iespē­jams noslēpt? Vai tad mirstīgie nepamanītu visas tās ač­gārnības, kas tur darās? Aprīti kuģi un tamlīdzīgi?

— Protams, ka viņi pamana. Viņi nesaprot cēloni, bet jūt, ka tai vietā okeānā kaut kas nav tīrs. Briesmoņu jūra ir tepat ASV austrumu piekrastē, uz ziemeļaustru­miem no Floridas. Mirstīgie pat devuši tai iesauku.

— Bermudu trijstūris?

— Tieši tā.

Raudzīju apjēgt, jāatzīst, neizklausījās diez ko tra­kāk par visu citu, ko biju uzzinājis kopš nokļūšanas Pus­dievu nometnē. — Skaidrs… tātad mēs vismaz zinām, kur meklēt.

— Persij, tas tik un tā ir milzīgs apgabals. Meklēt sīksīku salu briesmoņu apsēstos ūdeņos…

— Paklau, es taču esmu jūras dieva dēls. Ūdeņos jū­tos kā niere taukos. Kas gan tur grūts?

Anabeta sarauca pieri. — Mums būs jārunā ar Tantalu. Jālūdz atļauja doties uzdevumā. Viņš iebildīs.

— Bet ja nu mēs to pajautātu šovakar pie uguns­kura, visu priekšā? To dzirdēs visa nometne. Visi uzstās. Tantals nespēs atteikt.

— Varbūt, — Anabetas balsī iezagās neliels cerības stars. — Bet tagad noberžam tos traukus. Padod man, lūdzu, lavas aerosolu.

Tovakar ap ugunskuru meldiņu uzdeva Apollona atvases. Viņi nopūlējās uzburt jestru gaisotni, bet pēc dienā piedzīvotā putnu uzbrukuma tas nebija viegli. Mēs bijām satupuši pusaplī uz akmens pakāpieniem, vilkām pašķidru dziesmu un vērāmies ugunskura atblāzmā, kamēr apollonieši plinkšķināja ģitāras un strinkšķināja liras.

Ņēmām cauri visu nometnes programmu: "Pie Egejas jūras", "Es esmu pats sev vec-vec-vec-vectētiņš", "Mīnoja dzimtais krasts". Ugunskurs bija apvārdots tā, ka, jo skaļāk dziedājām, jo augstāk liesmas skrēja debesis, mainot krāsas un karstumu līdz ar kompānijas noskaņo­jumu. Biju pieredzējis, ka sirsnīgā vakarēšanā uguns paceļas teju sešu metru augstumā, deg purpura liesmās un ir tik svelmīga, ka priekšējās rindas pastilas nokūp vien. Šovakar uguns tik tikko sildīja, sprakšķēja vien kādu metru virs zemes un gailēja blāva kā linaudekls.

Dionīss drīz aizlaidās. Nomocīja pāris dziesmu, kur­nēdams, ka pat kāršu partija ar Hīronu bijusi aizraujo­šāka par šo. Tad veltīja Tantalam aizvainotu skatienu un aizlāčoja atpakaļ uz Lielo māju.

Kad pēdējā dziesma bija galā, Tantals rezumēja:

— Njā, tas bija jauki!

Viņš pakāpās uz priekšu, rokā turēdams uz zara uz­spraustu pastilu, un pūlējās it kā nevērīgi noknibināt to nost. Bet, pirms pirksti to skāra, pastila nospruka no zara un aizplivināja projām. Tantals grāba gaisu, bet našķis bezbailīgi devās nāvē un ienira liesmās.

Tantals, dzedri smaidot, no jauna pievērsās mums:

— Tātad! Šādi tādi jaunumi par rītdienas grafiku.

— Ser, — es ierunājos.

Tantalam noraustījās plakstiņš. — Vai apkopējam būtu kas sakāms?

Dažs no Arēja namiņa pasmīkņāja, bet es netaisījos krist kaunā un norit mēli. Piecēlos kājās un palūkojos uz Anabetu. Viņa, lai paldies dieviem, cēlās līdz ar mani.

Es turpināju: — Mums ir ideja, kā glābt nometni.

Pilnīgs klusums, bet jutu, ka esmu iekarojis visu uz­manību, jo nometnes ugunskurs iegailējās koši zeltains.

— Ko neteiksi, — Tantals dūdoja. — Ja tam ir kāds sakars ar ratiem…

— Zelta aunāda, — turpināju, — mēs zinām, kur

tā ir.

Liesmas iesvēlās oranžas. Pirms Tantals paguva mani apklusināt, spļāvu laukā sapni par Groveru un Polifēma salu. Anabeta iestarpināja atgādinājumu par aunādas spējām. No viņas mutes skanēja tā kā pārliecinošāk.

— Aunāda var glābt nometni, — viņa noslēdza.

— Es esmu pilnīgi pārliecināta.

— Muļķības, — Tantals atplijās. — Kurš tad te jā­glābj?

Visi blenza uz viņu, un beidzot izskatījās, ka Tantals sāk justies neomulīgi.

— Un vispār, — viņš steigšus nobēra, — Briesmoņu jūra. Tā jau nav nekāda sakarīgā adrese. Jums nebūs ne jausmas, kur meklēt.

— Būs gan, — es paziņoju.

Anabeta pieliecās tuvāk un čukstēja: — Būs? Es piekrītoši pamāju, jo, atgādinot par mūsu brau­cienu ar taksistēm māsām Grajām, Anabeta bija kaut ko iekustinājusi manās atmiņās. Tobrīd, kad māsas to iz­pauda, tas šķita vien tāds kalambūrs. Bet nu…

— 30, 31, 75, 12, — es teicu.

— Laaaabi, — Tantals novilka. — Paldies, ka dalījies šajos bezjēdzīgajos skaitļos.

— Tās ir kuģošanas koordinātas, — es turpināju.

— Platums un garums. Mēs to skolā mācījāmies.

Pat Anabetai mute bija vaļā. — 30 grādu, 31 minūte ziemeļu platuma, 75 grādi, 12 minūšu rietumu garuma. Viņam taisnība! Koordinātas mums nodeva māsas Gra­jas. Tas izskatās pēc Atlantijas okeāna Floridas piekrastē. Briesmoņu jūra. Sūtiet mūs uzdevumā!

— Mirklīti, — Tantals aizrādīja.

Bet nometnieki jau skandēja pilnā balsī: — Uzde­vumā! Uzdevumā!

Liesmas kāpa debesīs.

— Tas ir lieki! — Tantals nepiekāpās.

— UZDEVUMĀ! UZDEVUMĀ!

— Labi! — Tantals nobļāvās, acīm dusmās gailot. — Jūs, knēveļi, gribat, lai sūtu jūs uzdevumā?

-JĀ!

— Fantastiski, — viņš turpināja. — izraudzīšu starp jums kādu censoni, lai tad tas arī dodas šajā bīstamajā ceļojumā, dabū aunādu un atved to šurp, uz mūsu no­metni. Vai arī lai ceļā iet bojā.

Sirds līksmi salēcās. Neļāvos Tantala draudiem. Tas bija man lemtais ceļš. Es glābšu Groveru un nometni. Nekas mani neapturēs.

— Mūsu censonis drīkstēs konsultēties ar orā­kulu! — Tantals paziņoja. — Un izraudzīsies divus līdz­biedrus. Manuprāt, izvēle ir nepārprotama.

Tantals pablenza uz mums ar Anabetu tā, it kā būtu gatavs mūs dzīvus aprīt. — Izraudzīsimies to, kurš ieman­tojis cieņu nometnes acīs, demonstrējis izveicību ratu sa­cīkstēs un drosmīgi aizstāvējis nometni. Misiju vadīsi tu… Klarisa!

Liesmas uzšvirkstēja tūkstoš nokrāsās. Arēja namiņš sāka stampāt kājas pret zemi un plaudēt: — KLARISA! KLARISA!

Klarisa apdullusi pieslējās kājās. Tad viņa norija rīklē sakāpušo kamolu un lepni izrieza krūtis. — Es pie­ņemu izaicinājumu!

— Pagaidiet! — es izsaucos. — Grovers ir mans draugs. Tas bija mans sapnis.

— Sēdies! — iebļāvās kāds no Arēja namiņa. — Tu jau pagājušogad varēji izlocīt kājas!

— Jā, viņam atkal sakāpis galvā! — kāds piebilda.

Klarisa nikni paglūnēja uz mani. — Es pieņemu izai­cinājumu! — viņa atkārtoja. — Es, Klarisa, Arēja meita, izglābšu nometni!

Arejieši uzgavilēja vēl skaļāk. Anabeta pūlējās iebilst, un pārējie no Atēnas namiņa viņai piebiedrojās. Visi metās izvēlēties pusi, kurai pievienoties, bļaustījās, ķīvē­jās un apmētāja cits citu pastilām. Nupat izskatījās, ka mētāšanās ar ēdmaņu ies vaļā pa īstam, bet Tantals noaurojās: — Klusumu, sīkie!

Tas apstulbināja pat mani.

— Visiem sēdēt! — viņš izrīkoja. — Pastāstīšu jums spoku stāstu.

Ej nu sazini, kas šim bija padomā, bet visi negribīgi piesēda. Neviens briesmonis neizstaroja tik nelietīgu auru kā Tantals.

— Reiz dzīvoja kāds mirstīgs ķēniņš, visu dievu mī­lulis! — Tantals piespieda plaukstas krūtīm, un man ra­dās nojausma, ka viņš klāsta par sevi.

— Šim ķēniņam, — viņš turpināja, — pat bija ļauts dzīrot Olimpa kalnā. Taču, kad viņš mēģināja nonest līdz zemei nelielu tiesu ambrozija un nektāra, lai atkostu recepti, — jūsu zināšanai, tā tiešām bija smiekla por­cija —, dievi viņu sodīja. Dievu mītnes viņam tika slēg­tas uz visiem laikiem! Paša ļaudis viņu nicināja! Bērni pārmeta! Ak jā, nometnieki, viņam bija draņķa bērni. Tādi paši draņķi kā jūs!

Tantala līkais pirksts notēmēja uz pāris nelaimīga­jiem klausītājiem, ieskaitot mani.

— Vai zināt, kā viņš atspēlēja saviem nepateicīga­jiem bērniem? — Tantals pieklusināja balsi. — Vai zināt, kā viņš atmaksāja dieviem par nežēlīgo sodu? Viņš ielū­dza olimpiešus vakariņās, lai pierādītu, ka netur ļaunu prātu. Neviens pat nemanīja, kur noklīduši viņa bērni. Un, mani dārgie nometnieki, kad galdā tika celtas pus­dienas, vai varat uzminēt, kas bija sautējumā?

Neviens neuzdrīkstējās pat iepīkstēties. Ugunskurs čurkstēja tumšzils, mezdams ļaunu ēnu uz Tantala der­dzīgo seju.

— Dievi, protams, sodīja viņu pēc nāves, — Tantals noķērcās. — Un kā vēl. Bet viņš vismaz bija izbaudījis gandarījumu, vai ne? Bērni vairs nerunāja pretī, vairs nesūtīja pāris mājas tālāk. Un zināt ko? Mēļo, ka šā ķē­niņa dvēsele mājo šajā nometnē un tā vien gaida iespēju atriebties nepateicīgiem, sīkiem dumpiniekiem. Tad nu tā… vai ir vēl kāds jautājums, pirms sūtām Klarisu uzde­vumā?

Klusums.

Tantals pamāja Klarisai. — Orākuls, saulīt. Teci nu.

Klarisa neveikli saknosījās, it kā pat viņa nekārotu slavu, ja reiz jākļūst par Tantala klēpjasunīti. — Ser…

— Ej! — viņš nošņācās.

Klarisa lempīgi paklanījās un aizsteidza uz Lielās mājas pusi.

— Kas ar tevi, Persij Džekson? — Tantals vīpsnāja. — Vai tiešām mūsu trauklupata mēli norijis?

Valdījos. Es negrasījos dot viņam to laimi man vēl­reiz piespriest sodu.

— Jauki, — Tantals noslēdza. — Un neliels atgādi­nājums: šo nometni bez manas atļaujas nepamet ne­viens. Ja kāds mēģinās… un ja paliks pie dzīvības, tiks izraidīts no nometnes uz visiem laikiem, bet diezin vai līdz tam maz nonāks. Turpmāk par komandanta stundu atbildēs harpijas, un viņas vienmēr ir badā! Arlabunakti, mani mīļie nometnieki. Saldu dusu.

Viens Tantala rokas mājiens, ugunskurs izdzisa, un nometnieki lēnām vilkās uz saviem namiņiem, pagaisdami tumsā.

Taisonam nebija iespējams neko jēdzīgi paskaidrot. Viņš saprata, ka esmu bēdīgs. Viņš saprata, ka biju gri­bējis doties ceļā, bet Tantals nav ļāvis.

— Tu tik un tā brauksi? — viņš vaicāja.

— Nezinu, — novilku. — Tas būs grūti, ļoti grūti.

— Es palīdzēšu.

— Nē. Es… es nevaru no tevis to prasīt, draudziņ. Tas ir pārāk bīstami.

Taisons pētīja klēpī sarindotos metāla niekus — at­speres, zobratus un smalkas stieplītes. Bekendorfs bija piešķīris viņam šādas tādas pariktes un verķus, tā ka nu Taisons ik vakaru ap tiem ķimerējās, lai gan man nebija ne mazākās sajēgas, kā milzu plaukstas spēj darboties ar kaut ko tik sīku.

— Ko tu tur montē? — vaicāju.

Taisons neatbildēja. Viņš it kā iešņukstējās. — Ana­betai nepatīk ciklopi, jūs… negribat ņemt mani līdzi?

— Nē, muļķības, — neizklausījos gan visai dedzīgs. — Tu Anabetai patīc. Goda vārds.

Taisona acs bija pieriesusies asaru pilna.

Atcerējos, ka Grovers kā jau visi satīri spēja samanīt, kā otram ap sirdi. Diez, vai ciklopiem piemita tāda pati spēja?

Taisons savu skārda projektu ievīstīja vaskadrānā, atgūlās uz lāviņas un apķēra savīstīto sainīti kā tādu rotaļlāci. Kad Taisons pagriezās pret sienu, skatam atkal atklājās savādās rētas, kas izvagoja viņa muguru tā, it kā kāds tai būtu pārbraucis ar traktoru. Miljoniem reižu biju prātojis, kas gan viņu savainojis.

— Tētiņš vienmēr rūpējās par m-mani, — viņš šņukstēja. — Tagad… es domāju, ka viņš bija ļauns, jo sataisīja ciklopu puiku. Man nevajadzēja piedzimt.

— Nerunā tā! Poseidons taču tevi atzina, vai ne? Tad jau… tad jau tu viņam tiešām rūpi… ļoti…

Man notrīsēja balss, iedomājoties par visiem tiem gadiem, ko Taisons pavadījis Ņujorkas ielās, kartona kastē. Kā gan Taisons varēja nodomāt, ka viņš jebkad rūpējis Poseidonam? Kurš tēvs novēlētu savam bērnam tādu dzīvi? Pat ja šis bērns ir briesmonis…

— Taison… te, nometnē tev klāsies labi. Pārējie arī pieradīs pie tevis. Es apsolu.

Taisons nopūtās. Gaidīju, kad viņš ierunāsies. Tad apjēdzu, ka viņš jau saldi guļ.

Apgūlos savā gultā un mēģināju aizvērt acis, bet ne­izdevās. Baidījos no kārtējā sapņa par Groveru. Ja tas par to līdzjūtu saikni bija tiesa… ja kaut kas atgadītos ar Groveru… vai es maz pamostos?

Pa logu iespīdēja pilnmēness. Tālumā šalkoja ūdeņu bangas. Jutu tvīksmīgo zemeņu lauku smaržu, dzirdēju driādas smejamies, dzenājot mežā pūces. Bet kaut kas šajā naktī jautās ačgārns — Talijas koka inde, kas zagšus pārklāja ieleju.

Vai Klarisa izglābtu Pusdievu kalnu? Tas šķita tica­māk nekā manas izredzes iemantot Tantala "labākā nometnieka" titulu.

Izšļūcu no gultas un uzrāvu drēbju kārtu. Paķēru pledu un izvilku no gultapakšas kolas bundžiņu sešpaku. Kola mums te bija aizliegto produktu sarakstā. Nebija brīv no ārpasaules iešmugulēt našķus un limonā­des, bet, ja atradi īstos galus Hermeja namiņā un iešķiebi pāris zelta drahmu, varēja tikt pie teju jebkā no vietējā lielveikala.

Arī lavīšanās laukā pēc vakara jundas bija notei­kumu pārkāpums. Ja mani notvertu, es būtu ziepēs līdz ausīm vai arī harpijas mani aprītu. Bet man vajadzēja redzēt okeānu. Tur es vienmēr sajutos labāk. Domas no­rima. Atstāju namiņu aiz muguras un devos uz plud­mali.

Izklāju pledu pie paša ūdens un atpaukšķināju kolu. Savādā kārtā cukurs un kofeīns vienmēr lika pierimt manam hiperaktīvajam prātam. Mēģināju izgudrot plānu, kā glābt nometni, bet nekā. Kaut Poseidons mani uzru­nātu, kaut dotu man padomu, vismaz kaut ko!

Debesis bija skaidras un zvaigžņu pilnas. Pētīju zvaigznājus, ko Anabeta reiz man ierādīja — Strēlnieks, Hērakls, Ziemeļu Vainags —, un pēkšņi kāds ierunājās: — Skaisti, vai ne?

Gandrīz izspļāvu limonādes malku.

Man līdzās stāvēja puisis neilona sporta šortos un Ņujorkas maratona tēkreklā. Viņš bija slaiks un spor­tisks, iesirmiem matiem un nebēdnīgu smaidu. Izskatī­jās tāds kā redzēts, bet nevarēju saprast — kur.

Pirmā doma, kas iešāvās prātā, — viņš izmetis nak­snīgu loku pa pludmali un ieklīdis nometnes teritorijā. Tā gan nevajadzēja atgadīties. Parasti mirstīgie netika pāri nometnes robežām. Taču varbūt, kokam nīkstot, viņš pamanījies ieslīdēt. Un tomēr — nakts vidū? Tu­vumā bija vieni vienīgi lauki un rezervāti. No kurienes tad šis skrējis?

— Vai drīkstu piebiedroties? — viņš vaicāja. — Ve­selu mūžību neesmu ticis piesēst.

Zinu, zinu — aizdomīgs svešinieks nakts tumsā. Va­doties pēc veselā saprāta, man vajadzētu jozt prom, bļaut pēc palīgiem utt., u. tjpr. Bet vīrietis uzvedās tik rimti un nepiespiesti, ka nespēju izbīties.

Nomurmināju vien: — Ēēē, protams.

Viņš uzsmaidīja. — Viesmīlība ir tavs trumpis. Oho, kokakola! Vai drīkstu?

Viņš apmetās uz pleda tālākā stūra, atvēra skārdeni un iedzēra malku. — Eh… kur nu vēl labāk! Miers un klusums…

Svešiniekam kabatā iepīkstējās mobilais telefons.

Skrējējs nopūtās, izvilka telefonu laukā, un man acis bija uz kātiņiem, jo aparāts izstaroja zilu gaismu. Ap iz­vilkto antenu locījās divas radības — divas zaļas čūskiņas kā sliekas.

Skrējējs šķita to nemanām. Viņš uzmeta skatu ekrā­nam un nopukojās. — Man jāatbild. Vienu mirklīti… — un klausulē: — Hallo?

Vīrietis klausījās. Miniatūrās čūskas ložņāja augšup lejup gar antenu pie pašas auss.

— Jā, — skrējējs bilda, — paklau, es zinu, bet… kāda man daļa, ja viņš pieķēdēts pie klints un putni knābā šim aknas? Ja viņam nav iedalīts kārtas numurs, mēs to sūtījumu neuziesim… dāvana cilvēcei, fantastiski… vai zini, kādos apjomos mums tādas pienāk? Ai, lai paliek. Zini, pārsūti labāk viņu Erīdai uz klientu daļu. Man ta­gad jābeidz.

Viņš nospieda taustiņu. — Atvaino. Eksprespiegādes pakalpojums zeļ un plaukst. Tā, kur es paliku…

— Jums pie telefona ir čūskas.

— Ko? Ā, šitās nekož. Džordž, Marta, apsveici­nieties.

Sveicināts, te Džordžs un Marta, man galvā ieskanē­jās griezīga vīrieša balss.

Ne tik dzēlīgi, sacīja sievietes balss.

Par ko ne? Džordžs pukojās. Es te vienīgais novergojos.

— Nesāksim atkal! — Skrējējs ieslidināja telefonu atpakaļ kabatā. — Kur mēs palikām? Pareizi. Miers un klusums.

Viņš pārlika kāju pār kāju un raudzījās zvaigznēs. — Kur tas laiks, kad varēju netraucēts atpūsties! Kopš izgudrots telegrāfs, visa diena paiet vienā skriešanā. Per­sij, vai tev ir savs iemīļotais zvaigznājs?

Es joprojām prātoju par tām zaļajām čūskām sporta šortu kabatā, bet atsaucos: — Njā, man patīk Hērakls.

— Kāpēc?

— Nūū… jo ar viņu mūždien bija viens negals. Vēl trakāk nekā ar mani. Tas nedaudz uzmundrina.

Skrējējs iesmējās. — Un ne tāpēc, ka viņš bija spē­cīgs, un slavens, un vēl sazin kāds?

— Nē.

— Tu gan esi savdabīgs jauns cilvēks. Ko nu?

Man tūliņ bija skaidrs, par ko viņš vaicā. Ko iesākšu aunādas sakarā?

Pirms paguvu atbildēt, no kabatas atskanēja čūskas Martas apslāpētā balss: Dēmetra otrajā līnijā.

— Man nav laika. Pasaki, lai atstāj ziņu, — skrējējs atplijās.

Tas viņai nepatiks. Pēdējoreiz, kad atteici sarunu ar viņu, ziedu piegādes nodaļā novīta visas puķes.

— Saki, ka man ir tikšanās! — Skrējējs novalbījās. — Vēlreiz atvaino, Persij. Tu tātad teici…

— Hmm… kas jūs īsti būtu?

— Tāds prātvēders, vai tad vēl nebūsi atkodis?

Parādi viņam! Marta dīca. Es mēnešiem ilgi neesmu

izpletusies īstajos apmēros.

Neklausies viņā, pukstēja Džordžs. Viņa tikai grib izrādīties!

Vīrietis atkal izvilka telefonu. — Sākotnējo veidolu, lūdzu.

Telefons iegailējās spoži zils. Tas izstiepās par metru garu koka zizli, kam augšpusē izspraucās divi spārni. Vidū to apvija Džordžs un Marta, nu jau divas normāla izmēra čūskas. Tas bija vienpadsmitā namiņa simbols — kaducejs.

Man aizžņaudzās rīkle. Es attapu, ko man atgādina skrējēja draiskie vaibsti, zaglīgā dzirksts acīs…

— Jūs esat Lūkas tēvs, — es sacīju, — Hermejs. Dievs saknieba lūpas. — Lūkas tēvs? Tas parasti nav

pirmais, pēc kā ļaudis mani atpazīst. Zagļu dievs, jā. Vēstnešu un ceļotāju aizbildnis, jā, ar lielāko prieku. Zagļu dievs derēs, Džordžs šņāca. Neņem Džordžu pierē, Marta pazibināja man savu mēlīti. Viņš tikai īgņojas, jo es Hermejam tā mīļākā. Blēņas! Nav vis!

— Mieru, jūs tur abi! — Hermejs piedraudēja. — Ci­tādi atkal saruksiet un es ieslēgšu vibrozvanu! Bet, Per­sij, tu joprojām neesi atbildējis uz manu jautājumu. Ko iesāksi ar uzdevumu?

— Man., man netika dota atļauja.

— Nu un? Vai tas tevi apturēs?

— Es gribu doties. Es gribu glābt Groveru. Hermejs pasmaidīja. — Es reiz pazinu puisi… oi,

krietni jaunāku par tevi. īstu knēveli, patiesībā.

Un atkal aiziet, Džordžs rūca. Mūžīgi vārās par sevi. Aizveries! Marta piktojās. Vai gribi pārslēgties uz vib­rozvanu?

Hermejs nelikās traucēts. — Kādu vakaru, kad pui­šeļa māte neskatījās, viņš izlavījās no alas un nospēra Apollonam lopus.

— Vai Apollons saspēra viņu tūkstoš gabalos? — es ievaicājos.

— Hmmm… nē. Īstenībā viss izvērtās vienkārši lie­liski. Atlīdzinot zādzību, puisis Apollonam dāvāja paša izgudrotu instrumentu — liru. Mūzika Apollonu tik ļoti apbūra, ka viņš aizmirsa, par ko dusmojies.

— Kur te stāsta morāle?

— Morāle? — Hermejs pārvaicāja. — Ak tu mūžs, nav jau nekādu fabulu. Tas ir patiess stāsts. Vai patiesībai ir morāle?

— Nu…

— Kā būtu ar: mēdz gadīties, ka zagt ir gandrīz vai labi?

— Diez vai mana mamma būtu sajūsmā par šādu morāli.

Žurkas ir gardas, savu variantu piedāvāja Džordžs.

Kāds tam sakars ar stāstu? Marta protestēja.

Nekāds, teica Džordžs, bet es gribu ēst.

— O, izdomāju, — Hermejs turpināja. — Jauni ļau­dis mēdz pārkāpt noteikumus, bet, ja viss aiziet kā smē­rēts un rezultāts ir brīnišķīgs, gadās izsprukt no soda. Ko tagad teiksi?

— Jūs sakāt, ka man par spīti visam vajadzētu do­ties? — es vaicāju. — Pat bez atļaujas?

Hermejam iemirdzējās acis. — Marta, vai iedosi man pirmo paciņu, lūdzu?

Marta atvēra rīkli… un turpināja plest vaļā, līdz tā bija tik milzīga kā mana roka. Viņa atvēma nerūsējoša skārda trauku — tādu kā vecmodīgu pusdienu termosu ar melnu plastmasas vāku. Gar sāniem rotājās sārti dzel­tenas sengrieķu ainiņas — varonis nonāvē lauvu; varonis pacēlis gaisā trīsgalvaino suni Cerberu.

— Tas ir Hērakls, — es konstatēju. — Bet kā…

— Dāvātam zirgam zobos neskatās, — Hermejs aiz­rādīja. — Tas ir kolekcionāru eksemplārs no šova "Hē­rakls plosās". Pirmā sezona.

— "Hērakls plosās"?

— Tas bija viens varens šovs, — Hermejs nopūtās. — Tolaik pa Hēfaista TV gāja daudz realitātes šovu. Ter­moss, protams, būtu daudz vērtīgāks, ja līdzi nāktu arī launaga kārba…

Vai ja to nebūtu apsūkājusi Marta, Džordžs piemeti­nāja.

Tu man dabūsi, Marta sāka tvarstīt viņu apkārt kaducejam.

— Paga, — es apstulbu, — tā ir dāvana?

— Viena no divām, — Hermejs apstiprināja. — Ņem

ciet.

Gandrīz vai nosviedu to zemē, jo viens termosa sāns bija ledaini auksts, otrs vai dega ugunīs. Savādā kārtā, kad grozīju termosu rokās, tā puse, kas pavērsta uz oke­ānu, uz ziemeļiem, visu laiku turējās auksta…

— Tas ir kompass! — secināju.

Hermejs šķita pārsteigts. — Ļoti attapīgi! Nebūtu iedomājies. Bet patiesībā mērķis ir vērienīgāks. Atvērts tas atbrīvos visu četru debespušu vējus, un tie trauksies steidzināt tevi ceļā. Tagad gan ne! Un pielāgo, kad tas brīdis būs klāt, paver tikai mazu šķirbiņu. Tiem vējiem ir kaut kas nedaudz no manis — mūžīgs nemiers. Ja paspruks visi četri reizē… ai, bet ko es te muti dzesēju, tu taču pratīsies. Un nu mana otrā velte. Džordž?

Viņa mani aiztiek, Džordžs činkstēja, kamēr abi ar Martu slidinājās gar spieķi.

— Viņa tak vienmēr skaras tev klāt, — Hermejs iz­meta. — Jūs esat savīti. Ja nerimsieties, atkal samudžināsieties!

Čūskas stājās stīvēties.

Džordžs pavēra rīkli un atklepoja mazu plastmasas pudelīti ar vitamīnu pastilām.

— Ei, nu nopietni? — es nobrīnījos. — Mīnotaura formā?

Hermejs paņēma pudelīti un pakratīja. — Tās ar citronu garšu, jā. Pēc vīnogām gan, manuprāt, ir fūrijas. Vai drīzāk hidras? Lai nu kā, šīs te ir jaudīgas. Izmanto tikai tad, ja tiešām, tiešām rodas vajadzība.

— Kā es zināšu, ka man tiešām, tiešām ir vajadzība?

— Zināsi, tici man. Deviņi būtiski vitamīni, mine­rāli, aminoskābes… viss, lai tu atkal justos savā ādā.

Viņš pasvieda man pudelīti.

— Hmm, paldies, — es novilku. — Bet, Hermej va­renais, kāpēc jūs man palīdzat?

Hermejs veltīja man saldsērīgu smaidu. — Varbūt tādēļ, ka ceru — tu šajā misijā glābsi daudzus jo dau­dzus, Persij. Ne vien draugu Groveru.

Es blenzu uz viņu. — Jūs taču nedomājat… Lūku?

Hermejs neatbildēja.

— Paklau, — es atsāku, — Hermej varenais, nudien paldies un tā tālāk, bet varat paturēt savas dāvanas. Lūka nav glābjams. Pat ja es varētu viņu atrast… viņš man teica, ka gribot noslaucīt Olimpa kalnu līdz pašiem pa­matiem. Viņš nodeva itin visus, ko vien pazina. Jūs… jūs viņš jo īpaši ienīst.

Hermejs pavērās zvaigznēs. — Manu dārgo, jauno brālēn. Vienu gan šo gadsimtu gaitā esmu ielāgojis — ne­novērsies no ģimenes pat tad, kad viņi prasīties uzpra­sās, lai tā notiek. Kaut viņi tevi nīst, iegrūž kaunā vai vienkārši nenovērtē, ka tu, tik ģeniāls, esi izgudrojis internetu…

— Jūs izgudrojāt internetu?

Tā bija mana ideja, Marta iespraucās.

Žurkas ir gardas, Džordžs atkārtoja.

— Tā bija mana ideja! — Hermejs uzsvēra. — Internets, ne jau žurkas, protams. Bet ne par to runa. Persij, vai tu saprati, ko es teicu par ģimeni?

— Es… es īsti nezinu.

— Reiz uzzināsi. — Hermejs uzslējās kājās, notrauk­dams smiltis. — Bet nu man jālaiž prom.

Tev jāatbild uz sešdesmit zvaniem, Marta purpināja.

Un tūkstoš trīsdesmit astoņiem e-pastiem, piemetināja Džordžs. Neskaitot sludinājumus par ambrozija atlaidēm internetā.

— Persij, — Hermejs piekodināja, — tev ir mazāk laika, nekā iedomājies. Un tavi draugi… jau nāk.

Izdzirdu kāpās Anabetu saucam mani vārdā. Tai­sons arī bļaustījās kaut kur tālumā.

— Es ceru, ka iekravāju visu, kas nepieciešams, — Hermejs noteica, — esmu diezgan pieredzējis ceļotājs.

Viņš uzsita knipi, un man pie kājām novēlās trīs dzeltenas ceļojumu somas. — Ūdensnecaurlaidīgas, pro­tams. Ja mīļi palūgsi, tēvs tev palīdzēs aizkļūt līdz kuģim.

— Līdz kuģim?

Hermejs pamāja ar roku. Kā tad, no Longailendas šauruma puses šurp jau slīdēja pamatīgs kruīza kuģis, balti zeltainām gaismiņām atspīdot tumšajā dzelmē.

— Paga, — es spurojos, — es vispār neko nesaprotu. Es vēl neesmu piekritis nekur braukt!

— Es tavā vietā pieņemtu lēmumu pāris minūšu laikā, — Hermejs silti ieteica. — Tūliņ harpijas ieradīsies vakariņās. Tagad arlabunakti, brālēn, un teikšu tā: lai dievi stāv tev klāt.

Viņš pavēra plaukstu, un tajā ieplanēja kaducejs.

Lai veicas, Marta novēlēja.

Pārved man žurku, Džordžs piekodināja.

Kaducejs pārtapa telefonā, Hermejs to ieslidināja kabatā.

Un viņš aizrikšoja gar krastmalu, pēc divdesmit so­ļiem uzmirdzot un pagaistot, atstājot mani vienu ar ter­mosu, vitamīnu pudelīti un piecām minūtēm, lai izšķirtos par neiespējamu lēmumu.