Briesmoņu jūra

ASTOŅPADSMIT LUSTĪGO PONIJU IEbrukums

— Aci pret aci, — es izaicināju Lūku. — No kā tu baidies?

Lūka saknieba lūpas. Draudīgie kareivji, gatavi mušīt mūs nost, vilcinādamies gaidīja Lūkas pavēli.

Pirms Lūka paguva ko teikt, uz klāja uztesās lāčveida Agrijs, vezdams pavadā lidojošu zirgu. Pirmo reizi redzēju piķa melnu pegazu ar gigantiskiem kraukļa spār­niem. Pegazu ķēve saslējās pakaļkājās un iezviedzās. Spēju nolasīt viņas domas. Viņa saukāja Agriju un Lūku tik baigos vārdos, ka Hīrons būtu spiests kārtīgi izberzt viņas purnu.

— Kungs! — Agrijs uzsauca, izvairīdamies no pegaza spēriena. — Jūsu kumeļš gatavs!

Lūka paturēja mani acīs.

— Persij, es jau pērnvasar teicu. Tu neiemānīsi mani cīņā.

— Bet tu turpini izvairīties, — es atgādināju. — Bai­dies, ka tavi kareivji redzēs, kā samaļu tevi miltos?

Lūka paglūnēja uz saviem pakalpiņiem un saprata, ka esmu iedzinis viņu stūrī. Ja viņš nu atkāpsies, izskatī­sies pēc zaķpastalas. Ja cīnīsies, zaudēs tik vērtīgo laiku, lai notvertu Klarisu. Man atlika vien naivi cerēt, ka no­vērsīšu viņa uzmanību un draugi pagūs izsprukt. Lai nu kurš, bet Anabeta noteikti atradīs kādu izeju. Taču labi zināju, ka Lūka ir izcils zobencīņu meistars.

— Tu mirsi pavisam ātri, — viņš izlēmīgi pacēla ieroci. Lūkas zobens, Mahinators, bija centimetrus trīs­desmit garāks par manējo. Tā tērauda asmens, sakausēts ar debesu bronzu, laistījās pārmijus velnišķi pelēks un zeltains. Es gandrīz vai jutu asmens iekšējo cīņu. Tie bija kā divi vienādi magnēta poli, kas atgrūžas. Nebija ne ma­zākās jausmas, kā tāds asmens tapināts, bet nomanīju, ka tas glabā traģisku stāstu. Kāds, to darinot, bija gājis bojā. Lūka uzsvilpa vienam vīram, un tas pasvieda viņam apaļu, ar ādu apvilktas bronzas vairogu.

Viņš nešpetni pasmīnēja.

— Lūka, — ierunājās Anabeta, — iedod viņam vis­maz vairogu.

— Piedod, Anabeta, — viņš atcirta. — Uz šo ballīti jānāk pašam ar savu aprīkojumu.

Bez vairoga bija čābīgi. Cirsties ar abām rokām un zobenu iznāk jaudīgāk, tomēr cīnīties ar vienu roku un vairogu var drošāk un daudzveidīgāk. Vairāk manevru, vairāk iespēju, vairāk izšķirīgā dūriena variantu. Atmi­nējos, kā Hīrons man piekodināja, lai es noteikti palieku nometnē un mācos cīnīties. Tagad mani gaidīja rūgta maksa par to, ka laidu padomu gar ausi.

Lūka metās izklupienā un gandrīz piebeidza mani ar pirmo piegājienu. Viņa zobens pašāvās man azotē, iz­nira cauri kreklam un apskrambāja ribas.

Atsprāgu atpakaļ, tūliņ ari pats metos atbildes trie­cienā ar Pretstraumi, taču Lūka atvairīja asmeni ar savu vairogu.

— Vai manu, Persij, — Lūka zobojās. — Māksla vējā.

Viņš vēlreiz nāca virsū ar vēzienu galvas augstumā.

Pamanījos to atvairīt un cirtu pretī. Lūka it viegli pa­spruka sāņus.

Brūce ribās smeldza. Sirds auļoja kā negudra. Pie nā­kamā uzbrukuma lēcu atmuguriski baseinā un beidzot sajutu dzīslās ieplūstam spēku. Paniru dziļumā, iegriezu ūdeni, radīdams tādu kā piltuvi, un šāvos augšā, apšļācot Lūku tieši sejā.

Ūdens šalts nogāza Lūku no kājām un aizmigloja acis. Taču, pirms paguvu raidit cirtienu, viņš pavēlās sānis un pielēca kājās.

Nākamajā uzbrukumā nošķērēju viņa vairogam malu, bet Lūka ne acu nepamirkšķināja. Viņš pieplaka pie ze­mes un tēmēja man kājās. Pēkšņi mans liels dega kā ugunīs, un es sāpēs saļimu. Džinsi virs ceļa bija pāršķelti. Biju ievainots. Ej nu sazini, cik nopietni. Lūka tuvojās, un es aizvēlos aiz pludmales krēsla. Mēģināju uzslieties augšā, bet kāja neklausīja.

— Perrrrrsij, — blēja Grovers.

Man vēlreiz iznāca velties, jo Lūkas zobens pāršķēla pludmales krēslu uz pusēm — visu līdz pēdējai metāla skrūvītei.

Kārpījos līdz baseinam, pūlēdamies pusceļā neatslēgties. Izredžu nebija. Arī Lūka to zināja. Viņš lēnām tuvo­jās ar smaidu uz lūpām. Mahinatora asmens bija notaš­ķīts ar asinīm.

— Tev pirms nāves vēl kaut kas jāredz, Persij. — Viņš uzlūkoja ķepaino Oreju, kas joprojām turēja aiz krāgas Anabetu un Groveru. — Orej, vari mieloties. Labu apetīti.

— He-hē! — Pinkainis pacēla manus draugus gaisā un atieza zobus.

Un tad nu gāja vaļā īsta Aīda valstība.

Švūks.

Oreja rīkli caururba bulta ar sārtu spalvu pušķi galā. Pinkainā seja saviebās pārsteigumā, un viņš novēlās gar zemi.

— Brāl! — iekaucās Agrijs. Viņš palaida pegaza gro­žus vaļīgāk, un ar to pietika, lai melnais kumeļš pamanī­tos šim iespert pa galvu un aizlaistos prom pār Maiami līci.

īsu mirkli Lūkas sabiedrotie bija tik apstulbuši, ka tik vien spēja, kā vērot dūmos izkūpošos pinkaino dvīņu ķermeņus.

Sacēlās mežonīgu kara kaucienu koris, un pret me­tālu norībēja pakavi. No kāpņu laukuma iznira ducis kentauru.

— Poniji! — Taisons sajūsmā iesaucās.

Nu jau kļuva grūti aptvert, kas notiek. Kentauru barā bija arī Hīrons, bet pārējie radagabali šķita vien attāli līdzīgi. Dažam bija melnā arābieša miesasbūve, citam zeltaina spalva, vēl cits bija gluži vai noķellēts ar baltiem un oranžiem plankumiem. Dažiem bija koši, krāsaini tēkrekli ar fluorescējošiem uzrakstiem "Lustīgie poniji: Dienvidfloridas atzars". Vieni bija bruņojušies ar šķē­piem, citi ar beisbola nūjām, vēl dažiem bija pa peintbola šautenei. Viens eksemplārs bija izkrāsojis seju kā komanču kareivis un vicināja milzīgu, oranžu putuplasta roku ar gaisā izslietu pirkstu. Vēl kāds bija kailu torsu un nokrāsojies viscaur zaļš. Cits bija uzmaucis brilles ar lē­kājošās atsperēs iestiprinātiem izvalbītiem acu āboliem, turklāt galvā viņam bija tā beisbola cepure, kam abpus ausīm iedarināts gredzens, kur ielikt limonādes bundžu ar visu salmiņu.

Šī kompānija uzspērās uz klāja tik sparīga un koši raiba, ka pat Lūka uz mirkli zaudēja valodu. Ej un mini, vai šie bija ieradušies svinēt vai uzbrukt.

Acīmredzot abējādi. Tiklīdz Lūka izslēja zobenu, pul­cinot savus kareivjus, viens kentaurs izšāva pašdarinātu bultu ar boksa cimdu galā. Tas ietriecās Lūkam sejā un ielidināja viņu peldbaseinā.

Lūkas karapulks pašķīda. Un visai prātīgi, ka tā. Gana baisas ir gaisā saslietas ērzeļa priekškājas, bet, ja tas ir kentaurs, kas bruņojies ar loku un limpenes cepuri bonusā, atkāptos pat drosmīgākais kareivis.

— Panāk tik šurp! — ieaurojās viens no lustīgajiem ponijiem.

Un peintbola šaujamie deva vaļā. Lūkas kareivjiem virsū vēlās dzelteni zils vilnis, kas aizķepēja acis un no­tašķīja līdz matu galiņiem. Bēgdami tie klupa un krita.

Hīrons pierikšoja pie Anabetas un Grovera, saudzīgi nocēla abus no klāja un uzkrāva sev mugurā.

Es mēģināju piecelties, bet savainotā kāja joprojām svila ugunīs.

Lūka rausās laukā no baseina.

— Uzbrukumā, aunapieres! — viņš uzkliedza kara­pulkam. Kaut kur lejā iedunējās dobjš trauksmes zvans.

Nopratu, ka kuru katru mirkli saskries Lūkas pa­pildspēki. Viņa kareivji arī jau sāka atgūt sajēgu un gāja virsū kentauriem, pastiepuši zobenus un pīķus.

Taisons kādu duci aizmēza sāņus, pārlidinot pāri bor­tam Maiami līcī. Taču pa trepēm augšup steidza jauni un jauni spēki.

— Padodies, brāl'! — Hīrons sacīja.

— Sveikā tu cauri netiksi, kleperi! — Lūka atklie­dza. Viņš izslēja zobenu, bet dabūja sejā kārtējo boksa cimdu un ar smagu būkšķi atkrita atpūtas krēslā.

Zeltains kentaurs uzcēla mani sev mugurā. — Čalīt, sasauc savu milzu draugu!

— Taison! — es saucu. — Nāc šurp!

Taisons nosvieda zemē pārīti kareivju, kurus grasī­jās sasiet mezglā, un atlēkšoja pie mums. Ciklops uzlēca kentauram mugurā.

— Vecīt! — kentaurs iekunkstējās. — Vai esi dzirdē­jis par diētu bez ogļhidrātiem?

Lūkas kareivji kārtojās falangā. Taču ap to laiku, kad viņi gatavojās uzbrukt, kentauri jau bija aizauļojuši līdz kuģa bortam un bezbailīgi pārlēkuši reliņiem, itin kā tas būtu parastākais šķērslis, nevis atrastos desmit stāvu aug­stumā no zemes. Rēķinājos, ka pēdējā stundiņa klāt. Pla­nējām piestātnes virzienā, kur kentauri viegli kā pūciņas piezemējās uz asfalta un auļos iejuka Maiami ieliņās, sajūsmā svilpdami un izkliegdami dzēlīgas piezīmes "Princesei Andromedai".

Man nav ne jausmas, ko cilvēki nodomāja, kad rik­šojām garām. Kentauri uzņēma tempu, ielas un ēkas sa­plūda vienā ņirbā. Uzmācās sajūta, ka visums sarūk — ik kentauru solis mūs it kā aiznesa kilometriem tālu. īss acumirklis, un pilsēta jau bija aiz muguras. Mēs traucā­mies pa purvainiem līdzenumiem, aizaugušām pļavām un panīkušiem kokiem.

Beidzot attapāmies treileru novietnē, ezera krastā. Tie bija zirgu treileri, kas aprīkoti ar televīziju, ledus­skapjiem un moskītu tīkliem. Bijām kentauru nometnē.

— Vecīt! — ierunājās kāds lustīgais ponijs, kraudams kaudzē bruņojumu. — Tu redzēji to pinkaino? Viņš tā: opā, man rīklē bulta!

Briļļainais kentaurs nosmējās. — Tas bija labais! Dod pieri!

Abi kentauri no visa spēka sabadījās pierēm un tad ar muļķīgu smaidu sejā grīļīgi aizklumzāja katrs uz savu pusi.

Hīrons nopūtās. Viņš apsēdināja Anabetu un Gro­veru man līdzās uz piknika pleda. — Kā man nepatīk, kad mani brālēni badās! Viņu smadzeņu šūnas jau tāpat ir uz pirkstiem skaitāmas.

— Hīron, — es ierunājos, joprojām nespēdams ap­tvert, ka viņš ir tepat, — tu mūs izglābi.

Viņš sāji uzsmaidīja. — Nu ko. Nevarēju taču aiz­laist tevi nāvē. Jo sevišķi tagad, kad esi spodrinājis manu reputāciju.

— Bet kā tu zināji, kur mēs esam? — Anabeta brīnījās.

— Liku lietā prātu, mīļā. Lēsu, ka tad, ja dzīvi izkļūsiet no Briesmoņu jūras, tiksiet izskaloti kaut kur

Maiami piekrastē. Maiami apkaimē mūždien izskalo visādus ērmus.

— Oho, paldies, — Grovers noņurdēja.

— Nē, nē, — Hīrons mierināja. — Ne jau tā es do­māju… ai, lai nu paliek. Es tiešām priecājos tevi redzēt, manu jauno satīr. Taču lieta tāda, ka ar acs kaktiņu da­būju redzēt jūsu varavīksnes vēstījumu un uztvert sig­nālu. Mēs ar īrisu jau gadsimtiem uzturam draudzīgas attiecības. Lūdzu, lai viņa mani pabrīdina par jebkādu savdabīgu saziņu šajā apkaimē. Tad atlika vien pierunāt brālēnus doties jums palīgos. Kā redzat, kentauri, ja vien vēlas, spēj ceļot vēja spārniem. Mūsu attālumi stipri at­šķiras no tiem, pie kādiem raduši cilvēki.

Paraudzījos uz nometnes ugunskuru, pie kura trīs lustīgie poniji ierādīja Taisonam, kā rīkoties ar peintbola šaujamo. Jācer, ka šie saprata, uz ko parakstās.

— Ko tagad? — prasīju Hīronam. — Ļausim Lūkam vienā mierā kuģot prom? Uz klāja ir Krons. Vai vismaz viņa paliekas.

Hīrons nometās uz ceļiem, rūpīgi palocīdams apakšā priekškājas. Viņš atvēra jostai piekabināto pirmās palī­dzības somiņu un sāka apstrādāt manas brūces. — Persij, baidos, ka šodien rezultāts ir neizšķirts. Mūsu rindas ne­bija tik plašas, lai ieņemtu kuģi. Savukārt Lūka nepaguva aiztrenkties mums pa pēdām. Neviens te nav uzvarētājs.

— Bet mums ir aunāda! — Anabeta iesaucās. — Kla­risa šobrīd to ved uz nometni.

Hīrons grūtsirdīgi pamāja. — Jūs visi esat īsti va­roņi. Tiklīdz Persijs atžirgs, jums visiem jādodas uz no­metni. Kentauri jūs aizvedīs.

— Tu taču ari nāksi? — es apvaicājos.

— jā, Persij, es ar lielāko prieku atgriezīšos mājās. Mani radagabali nemaz neciena Dinu Mārtiņu. Turklāt man jāpārmij pāris vārdu ar misteru D. Jāizplāno turp­mākās vasaras nodarbības. Mūs gaida daudz darba. Un es gribu apskatīt… mani interesē aunāda.

Man nekļuva skaidrs, ko viņš ar to domājis, bet prātā atausa Lūkas sacītais: es grasījos atdot tev aunādu… kad pats būtu ticis galā.

Vai viņš man meloja? Reiz jau biju pieredzējis — kur Krons, tur vienas vienīgas lamatas. Ne velti titānu vald­nieku saukāja par Viltnieku. Viņš pamanījās dancināt citus pēc savas stabules, kaut tie to pat nenojauta.

Taisons pie ugunskura sāka plosīties ar peintbola šauteni. Zils šāviņš izšķīda pret vienu kentauru, ielidinot viņu ezerā. Kentaurs, viscaur noķepis ar purva dūņām un zilo krāsu, smaidīgs rausās laukā un uzmundrinoši rādīja divus paslietus īkšķus.

— Anabeta, — Hīrons ieminējās, — varbūt ejiet un abi ar Groveru pieskatiet Taisonu un manus brālēnus, pirms tie samāca cits citam visādas dumjības.

Anabeta ieskatījās Hīronam acīs. Abi itin kā noslē­dza mēmu vienošanos.

— Protams, Hīron, — Anabeta sacīja. — Ejam, kaz-

lēn.

— Man nepatīk peintbols.

— Patīk gan. — Viņa uzstīvēja Groveru kājās un aizganīja uz ugunskura pusi.

Hīrons bija pārsējis man kāju. — Persij, mēs ar Ana­betu šurpceļā aprunājāmies. Par pareģojumu.

Oi, nodomāju.

— Viņa nav vainīga, — es taisnojos. — Es pats izlū­dzos.

Hīrona acīs iezibējās aizkaitinājuma liesmiņas. Es jau gatavojos bārienam, bet Hīrons pēkšņi izskatījās bezgala saguris. — Laikam jau naivi bija ticēt, ka mūžam varēšu to paturēt noslēpumā.

— Tad es esmu tas, par ko teikts pareģojumā?

Hīrons ietūcīja elastīgo saiti atpakaļ somiņā. — Kaut

es to zinātu, Persij. Tev vēl nav sešpadsmit. Pagaidām at­liek vien apmācīt tevi pēc labākās sirdsapziņas un nā­kotni atstāt moiru ziņā.

Moiras. Sen nebiju aizdomājies par tām vecajām kun­dzītēm, bet, tiklīdz Hīrons viņas pieminēja, man prātā kaut kas saslēdzās.

— Tad redz, ko tas nozīmēja, — es novilku.

Hīrons sarauca pieri. — Kas ir tas?

— Pērnvasar. Moiru dotā zīme. Es redzēju, kā tās pārgriež dzīves pavedienu. Tobrīd nospriedu, ka tūliņ miršu, bet ir vēl ļaunāk. Tam būs kāds sakars ar jūsu pa­reģojumu. Viņas paredzēja nāvi — tā pienāks, kad man apritēs sešpadsmit.

Hīrona aste bažīgi nobraucījās gar zāli. — Puisīt, par to neviens nevar būt drošs. Nav akmenī kalts, ka tas pareģojums maz ir par tevi.

— Bet es esmu vienīgā lielās triādes mirstīgā atvase.

— Vienīgā mums zināmā.

— Un Krons augšāmceļas. Viņš grasās iznīcināt Olimpa kalnu.

— To gan viņš mēģinās, — Hīrons piekrita. — Un, ja vien neapturēsim viņu, Rietumu civilizāciju līdz ar to. Taču mēs neļausim. Un šī ciņa nebūs tavējā vien.

Nopratu, ka viņš pūlas mani uzmundrināt, bet no atmiņas nepagaisa Anabetas vārdi. Atbildība gulsies uz viena hēroja pleciem. Tikai viens pats lēmums glābs vai iznīcinās Rietumus. Un es biju pārliecināts, ka moiras mani brīdinājušas. Drīz notiks kas briesmīgs — vai nu ar mani, vai kādu, kurš man tuvs.

— Hīron, es esmu tikai bērns, — es izmisis sacīju. — Kāds labums no viena lempīga hēroja cīņā pret tādu kā Krons?

Hīrons izmocīja smaidu. — Kāds labums no viena lempīga hēroja? Džošua Lorenss Čemberlens reiz man teica ko līdzīgu un drīz pēc tam vienpersoniski pārgro­zīja jūsu pilsoņu kara gaitu.

Viņš izvilka no maksts bultu, un liesmu atblāzmā uzmirdzēja tās nāvīgi asā smaile. — Debesu bronza, Per­sij. Nemirstīgo ierocis. Kas notiktu, ja tu tādu raidītu pret cilvēku?

— Nekas, — es atbildēju. — Tā izskrietu cauri.

— Tieši tā, — Hīrons piekrita. — Cilvēki un nemir­stīgie nemājo vienā līmenī. Mūsu ieroči nespēj mirstīgos aizskart. Bet tu, Persij, esi pus dievs, pus cilvēks. Tu mīti abās pasaulēs. Abas tevi spēj ievainot, un tu abas spēj ietekmēt. Tieši tas padara hēroju tik īpašu. Tu uznes cil­vēces cerības mūžības virsotnēs. Briesmoņi nemirst. Viņi atdzimst no tā haosa un barbarisma, kas mūžam verd civilizācijas saknēs — turpat, kur barojas Krons. Viņi atkal un no jauna jāslaktē, jātur pa gabalu. Hēroji iemieso šo cīņu. Paaudzi pēc paaudzes jūs izcīnāt tās cīņas, kas cilvēcei jāuzvar, lai tā saglabātu cilvēcību. Vai saproti mani?

— Es… īsti nezinu.

— Pacenties, Persij. Esi vai neesi tu tas, par ko vēsta pareģojums, taču Krons tevi par tādu tur. Un pēc šodie­nas viņš zaudēs pēdējo cerību pārvilt tevi savā pusē. Un tas ir vienīgais iemesls, kāpēc viņš tevi vēl nav nonāvējis. Tiklīdz viņš apjautīs, ka no tevis nav nekāda labuma, ar tevi būs cauri.

— Tu runā tā, it kā viņu pazītu.

Hīrons saknieba lūpas. — Es viņu pazīstu.

Blenzu uz viņu. Reizēm izkrita no prāta Hīrona pa­tiesais vecums. — Vai tāpēc misters D. tevi vainoja koka saindēšanā? Tu reiz minēji, ka dažs labs tev neuzticas.

— Tā ir.

— Bet, Hīron… kādā sakarā? Kāpēc lai kāds iedo­mātos, ka tu nodosi nometni un metīsies uz vienu roku ar Kronu?

Hīrona tumšbrūnās acis bija pārpilnas gadu tūksto­šiem krātu skumju. — Persij, atminies savas mācības. Atceries mitoloģijas stundas. Kas mani vieno ar titānu ķēniņu?

Piepūlēju smadzenes, bet mitoloģija man allaž sagāja putrā. Pat tagad, kad tas viss bija kļuvis par īstenību un no mītiem nereti bija atkarīga mana dzīvība, es bieži jau­cos vārdos un faktos. Pakratīju galvu. — Tu, mmm, Kronām esi parādā, vai? Viņš tev izglābis dzīvību?

— Persij, — Hīrona balss bija neiedomājami klusa. — Titāns Krons ir mans tēvs.